Viens no iecienītākajiem rokenrola mūziķiem 20. gs. 50. gados, būtiski veicinājis žanra rašanos un popularitāti.

Bija jaunākais no astoņiem bērniem Ņūorleānas kreolu ģimenē. Ar radinieka, džeza mūziķa, palīdzību apguvis klavierspēli, pusaudža vecumā pameta skolu, strādāja gadījuma darbus un muzicēja apkaimes bāros, kur izpelnījās ievērību ar virtuozu bugivugi (boogie-woogie – strauja blūzā balstīta deju mūzika) klavierspēli. Ar laiku citi mūziķi jauno kolēģi sāka dēvēt par Fetsu (angļu Fats 'resnais’, ‘speķīgais’) – pēc analoģijas ar pianistiem Fetsu Valleru (Fats Waller) un Fetsu Pišonu (Fats Pichon), kā arī atsaucoties uz viņa nerimtīgo apetīti un apaļīgo augumu.

1949. gadā sāka sadarboties ar mūziķi, producentu un aranžētāju, turpmāko līdzautoru un menedžeri Deivu Bartolomjū (Dave Bartholomew), un izdeva kopīgi sacerētu singlu The Fat Man. Singls piedzīvoja lielus panākumus un tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem rokenrola ierakstiem un lika pamatus F. Domino turpmākajai stilistikai.

50. gadu sākumā F. Domino mūzika sāka gūt ievērību ne tikai ritmblūza publikā, ko lielākoties veidoja melnādainie klausītāji, bet arī starprasu auditorijā. 1955. gadā singls Ain’t That a Shame (līdzautorība ar D. Bartolomjū) sasniedza Billboard Top 10, padarot F. Domino par vienu no pirmajām rokenrola zvaigznēm. 1956. gadā mūziķis laida klajā savu vispazīstamāko ieskaņojumu – 40. gadu hita Blueberry Hill rokenrola versiju. Kaut arī dziesmu jau bija izpildījuši vairāki džeza un kantrī mūziķi (Lūiss Ārmstrongs, Louis Armstrong; The Glenn Miller Orchestra; Džīns Otrijs, Gene Autry, u. c.), turpmāk tā visvairāk asociēta tieši ar F. Domino versiju, pēc kuras parauga Blueberry Hill interpretējuši daudzi mūziķi (The Beach Boys; Eltons Džons, Elton John; Led Zeppelin; Elviss Preslijs, Elvis Presley, u. c.).

Izpildot gan paša sacerējumus, gan kantrī un popdziesmu adaptācijas rokenrola stilistikā, dažos nākamajos gados F. Domino laida klajā vairāk hitu (I’m Walking; Blue Monday; Whole Lotta Lovin’; I’m Ready; I’m Gonna Be a Wheel Someday; My Girl Josephine u. c.) nekā jebkura cita rokenrola slavenība, atskaitot E. Presliju. Piedalījās arī t. s. rokenrola filmās “Meitene nepalīdzēs” (The Girl Can’t Help It, režisors Frenks Tašlins, Frank Tashlin, ASV, 1956); “Kratīt, grabēt un šūpot” (Shake, Rattle and Rock, režisors Edvards L. Kāns, Edward L. Khan, ASV, 1957) un “Bigbīts” (The Big Beat, režisors Vils Kouens, Will Cowan, ASV, 1958).

Kā vairumam agrīnā rokenrola slavenību, arī F. Domino karjeras panākumiem bagātākais periods noslēdzas 20. gs. 60. gadu sākumā, līdz ar The Beatles un t. s. britu invāzijas fenomenu. Tomēr mūziķis turpināja ierakstīties (nereti no jauna ieskaņojot savu klasisko repertuāru) un koncertēt (arī kopā ar citām 50. gadu slavenībām – Reju Čārzlu, Ray Charles; Džeriju Lī Lūisu, Jerry Lee Lewis; Čaku Beriju, Chuck Berry, u. c.) līdz pat 90. gadu vidum, kad aktīvu profesionālo darbību pārtrauca. Turpmāk piekopa noslēgtu dzīvesveidu dzimtajā Ņūorleānā, izretis uzstājoties Ņūorleānas džeza festivālā (New Orleans Jazz & Heritage Festival) un citos vietējās mūzikas dzīves notikumos; 2006. gadā pēc ilga pārtraukuma izdeva Alive and Kickin’, kas kļuva par viņa pēdējo albumu.

Būdams pirmais ritmblūza izpildītājs, kurš spēja piesaistīt tik plašu baltādainās publikas uzmanību, un pārstāvēdams Ņūorleānas (uzskatīta par džeza dzimteni) bagātīgās muzikālās tradīcijas, F. Domino (un Litls Ričards, Little Richard) uzskatāmāk nekā jebkura cita agrīnā rokenrola slavenība apliecināja žanra sakņotību afroamerikāņu mūzikā – blūzā, džezā, ritmblūzā. Būdams slavas virsotnē, F. Domino teica, ka mūzika, ko nu sauc par rokenrolu, esot tas pats ritmblūzs, ko viņš Ņūorleānā spēlējis jau gadiem ilgi.

Kaut arī visas muzikālās darbības laikā F. Domino palika uzticīgs savai sākotnējai, jau 20. gs. 40. gados izstrādātajai stilistikai (diksilenda un ritmblūza ritmika, enerģiska bugivugi klavierspēle, vienkārši saksofona rifi, sulīgs baritona dziedājums ar savdabīgu izrunu, kas veidojusies Luiziānas franču kreolu un angļu valodas fonētikas sajaukumā), viņa personībai un mūzikai piemītošais dzīvesprieks un optimisms, cilvēcīgā un muzikālā vienkāršība nodrošināja vairāku klausītāju paaudžu mīlestību arī pēc agrīnā rokenrola ēras beigām.

F. Domino ietekmi uz savu jaunradi atzinuši gan citi 50. gadu rokenrola izpildītāji, gan nākamo paaudžu mūziķi. Populārā Beatles dziesma Lady Madonna (to iedziedājis arī F. Domino) radīta, apzināti kopējot viņa mūzikas stilistiku; grupas dalībnieku Džona Lenona (John Lennon) un Pola Makartnija (Paul McCartney) solo repertuārā bijuši arī F. Domino sacerējumi. Tos interpretējuši arī Cheap Trick; Toms Petijs (Tom Petty); Kīts Ričardss (Keith Richards); Bobs Sigers (Bob Seger); Brūss Springstīns (Bruce Springsteen); Džonijs Vinters (Johnny Winter) u. c. rokmūziķi.

F. Domino uzņemts Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 1986), viņam piešķirta Grammy balva par mūža ieguldījumu (Grammy Lifetime Award, 1987), bet prezidents Bils Klintons (Bill Clinton) viņu apbalvojis ar Nacionālo Mākslu medaļu (National Medal of Arts, 1998).

2007. gadā klajā nāca albums Goin’ Home: A Tribute to Fats Domino, kurā viņa dziesmas izpilda ievērojami dažādu žanru mūziķi: Dr. Džons (Dr. John); Bonija Raita (Bonnie Raitt); Robijs Robertsons (Robbie Robertson); Roberts Plānts (Robert Plant); Nīls Jangs (Neil Young); Villijs Nelsons (Willie Nelson); Nora Džounsa (Norah Jones) un citi.

Ain’t That a Shame; Blue Monday; Blueberry Hill; I’m Gonna Be a Wheel Someday; I’m in Love Again; I’m Ready; I’m Walkin’; Goin’ Home; Jambalaya (On the Bayou); My Girl Josephine; Red Sails in the Sunset; The Fat Man; Walking to New Orleans; When My Dreamboat Comes Home; Whole Lotta Loving

Carry on Rockin’ (Imperial, 1955); Rock and Rollin’ with Fats Domino (Imperial, 1956); This Is Fats Domino! (Imperial, 1956); Here Stands Fats Domino (Imperial, 1957); This Is Fats (Imperial, 1957); The Fabulous Mr. D (Imperial, 1958); Let’s Play Fats Domino (Imperial, 1959); Let the Four Winds Blow (Imperial, 1961); Here Comes Fats Domino (ABC Paramount, 1963); Here He Comes Again (Imperial, 1963); Walking to New Orleans (Imperial, 1963); Fats Domino ’65 (Mercury, 1965); Fats Is Back (Rounder Select/Bullsete Blues, 1968); Sleeping on the Job (Antagon, 1979); The Legends of New Orleans: Fats Domino Live!* (Shout! Factory, 2003); Alive and Kickin’ (Tipitina’s Records, 2006)

* koncertieraksti