Līdz 20. gs. 60. gadiem neapstrīdama populārās mūzikas un tās industrijas lielvalsts, kas noteica masu gaumes tendences un laida klajā nospiedošu vairumu populārāko skaņdarbu slavenāko mākslinieku izpildījumā, bija ASV. Savukārt Lielbritānija šajā situācijā bija nenozīmīga province.

Laikā no Otrā Pasaules kara beigām 1945. gadā līdz britu invāzijas sākumam 1964. gadā dažādu avotu apkopotu ASV singlu topu 1. vietu bija sasnieguši tikai četri Apvienotās Karalistes mākslinieku ieraksti – pēdējais bija elektroniskās popmūzikas projekta The Tornados ieskaņojums Telstar (1962). Arī angļu rokenrola lielākās zvaigznes Klifa Ričarda (Cliff Richard) starptautiskie sasniegumi bija pieticīgi.

Taču līdz ar skifla straujo izplatību 50. gadu 2. pusē muzicēšanai pievērsās nepieredzēti daudz angļu jauniešu, kuri ar minimālām iemaņām un lielu entuziasmu spēlēja amerikāņu folkmūzikas, tradicionālā džeza un blūza skaņdarbus, kas papildināti ar ķeltu folkloras intonācijām un citām vietējās mūzikas ietekmēm. Pēc dažiem gadiem skifla modes aizsāktā muzicēšanas tradīcija pārauga mākslinieciski suverēnākā un oriģinālākā t. s. bīta žanrā (beat – rokmūzikas pirmžanrs pārejas stadijā starp agrīno rokenrolu un roku), kas joprojām lielā mērā balstījās blūzā, ritmblūzā un soulā. Vēsturiska nianse –  minētās afroamerikāņu mūzikas ietekmes, ko aizrautīgi apguva jaunie angļu mūziķi, baltādaino amerikāņu masu publikai ASV rasu situācijas dēļ bija mazpazīstamas un neaktuālas.

ASV jauniešu mūzikā pēc rokenrola un tvista popularitātes krituma veidojās stagnācija. Tajā dominēja bieži vien triviāli sērfinga mūzikas hiti, sentimentāli balāžu dziedātāji, pusaudžu popzvaigznes un meiteņu popgrupas, kuru sabiedriskā rezonanse un komerciālā aktualitāte strauji mazinājās līdz ar britu mūzikas popularitātes pieaugumu. Lai arī 60. gadu sākumā viena no amerikāņu mūzikas tendencēm bija gados jaunu izpildītāju – t. s. pusaudžu elku (teen idols) – pieplūdums, šiem māksliniekiem un viņu mūzikai parasti nepiemita britu mūziķiem raksturīgā jauneklīgā vitalitāte un emocionālais tiešums.

Radikālas spēku samēra pārmaiņas populārās mūzikas starptautiskajā apritē ievadīja grupas Beatles panākumi, kas kopš 1963. gada rudens strauji izplatījās Anglijā un pēc tam arī citur Eiropā, liekot presei runāt par jaunu sociālu un muzikālu fenomenu – t. s. bītlomāniju. ASV mūzikas industrija Beatles potenciālu sākotnēji nenovērtēja, taču 1964. gada februāra sākumā grupas singls I Want to Hold Your Hand sasniedza Billboard topa 1. vietu. Nedēļu vēlāk tās pirmā uzstāšanās ASV televīzijā (populārajā izklaides pārraidē “Eda Salivena šovs”, Ed Sullivan Show) piesaistīja rekordlielu uzmanību – vairāk nekā 70 mlj skatītāju, jeb 45% nacionālās televīzijas auditorijas, arī ASV aizsākot grandiozu bītlomānijas vilni, kas pārspēja visas agrākās izklaides mākslinieku slavas izpausmes. Žurnāls Life pēc grupas debijas “Eda Salivena šovā” rakstīja: “[1776. gadā] Anglija zaudēja kolonijas Amerikā. Pagājušajā nedēļā The Beatles tās atguva.”

1964. gada aprīļa pirmajā nedēļā piecās vadošajās ASV topa pozīcijās atradās tikai Beatles singli, turklāt Top 100 figurēja vēl septiņi šīs grupas ieskaņojumi.

Pēc Beatles ASV tirgu strauji apguva arī daudzi citi britu mākslinieki, turklāt vairumā gadījumu tos nevienoja cieša stilistiska līdzība. Starp invāzijas pārstāvjiem bija grupas ar blūzā un ritmblūzā balstītu repertuāru (The Animals; Manfred Mann; The Rolling Stones), aktuālās popmūzikas izpildītāji (Freddie and the Dreamers; Herman’s Hermits), tradicionālās popmūzikas (Petula Klārka, Petula Clark) un sentimentāla folkpopa dziedātāji (Chad & Jeremy) un citu stilistiku mūziķi. Tikpat svarīgs faktors kā dziesmas un izpildījums bija mūziķu “angliskums” – atšķirīgs akcents (lai arī daudzi briti dziedāja, imitējot amerikāņu izrunu), frizūras, ģērbšanās un izturēšanās veids; kopā ar elektrisko ģitāru skanējumā balstīto mūziku šīs īpašības veidoja eksotisku kombināciju, kas izraisīja plašu atdarināšanas vilni gan amerikāņu mūziķu, gan publikas vidū. Savukārt ASV mūzikas industriju aizokeāna izpildītāju panākumu pirmajos mēnešos pārņēma panika un pamatotas bažas par līdzšinējo pozīciju zaudēšanu.

Zīmīgi, ka starp invāzijas pirmajām slavenībām netrūka Beatles novadnieku no Liverpūles: Gerry and the Pacemakers; Swinging Blue Jeans; The Searchers, arī Billijs Dž. Kreimers (Billy J. Kramer, uzstājās ar grupu The Dakotas), kura Top 10 hita Bad to Me autori bija Beatles mūziķi Džons Lenons (John Lennon) un Pols Makartnijs (Paul McCartney); P. Makartnijs sacerēja arī Londonas dueta Peter and Gordon Nr. 1. hitu A World Without Love.

Lielus panākumus guva The Dave Clark Five – nākamajās desmitgadēs reti pieminēta ballīšu grupa no Londonas; 1964.–1967. gadā ASV Top 40 sasniedza 17 Dave Clark Five dziesmas (vairāk nekā jebkuram citam britu mūziķim, atskaitot Beatles), īslaicīgi liekot presei prognozēt Beatles slavas atplūdus un piekāpšanos jauno konkurentu priekšā.

Starp britu invāzijas nozīmīgākajiem hitiem minama Ņūkāstlas grupas Animals izpildītā dziesma House of the Rising Sun, kas 1964. gada rudenī trīs nedēļas atradās Billboard topa līderpozīcijā. Lai arī tā ir sena amerikāņu tautasdziesma, ko dziedājuši arī ASV džeza un folka mūziķi (Nina Simone, Nina Simone; Džoana Baeza, Joan Baez; Bobs Dilans, Bob Dylan, u. c.), tieši Animals ekspresīvais folkroka izpildījums kļuva par skaņdarba slavenāko interpretāciju un arī 21. gs. ir viens no pazīstamākiem sava laika ieskaņojumiem. Arī citi britu mūziķi ASV publiku nereti apbūra ar amerikāniskas izcelsmes skaņdarbiem “angliskos” aranžējumos (Swinging Blue Jeans hits Hippy Hippy Shake; Searchers singli Love Potion No. 9 un Needles and Pins; arī vairāki agrīnie Beatles; Rolling Stones u. c. ieraksti).

Apvienotās Karalistes mūzikas slavas gājiena kulminācijas periodā – 1964. un 1965. gadā – ASV topa 1. vietu sasniedza 22 britu singli, kuri tajā uzturējās 56 nedēļas. Savukārt Top 40 tabulā 1964. gadā iekļuva 65 britu singli, 1965. gadā – 68; 1963. gadā – pēdējā pirms bītlomānijas – šāds sasniegums britiem bija izdevies tikai trīsreiz.

Daži populārās mūzikas pētnieki mēdz izdalīt arī britu invāzijas otro vilni (1967–1968), kad panākumus guva daudzi ievērojami rokmūziķi (Rolling Stones; The Who; The Kinks; Cream u. c.), tomēr izplatītāks ir viedoklis, ka savu vēsturisko lomu britu fenomens zaudējis 1967. gadā, līdz ar daudzu angļu un amerikāņu mūziķu starpā valdošu atšķirību izlīdzināšanos.

Par invāzijas recidīviem reizēm runāts arī vēlāk. 16.07.1983., pateicoties tādiem mūziķiem kā Duran Duran; Culture Club; The Police un citiem, ASV Top 40 tika reģistrēta rekordliela britu pārstāvniecība – 20 singli; starptautisku panākumu uzplūdus Apvienotās Karalistes mūzikas industrija piedzīvojusi arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs, īpaši ar tādu mākslinieku kā Eimija Vainhausa (Amy Winehouse); Adele (Adele); Mumford & Sons; One Direction; Eds Šīrans (Ed Sheeran) un citu ieskaņojumiem. Tomēr neviena no šīm epizodēm nav tuvojusies 20. gs. 60. gadu ofensīvas intensitātei un noturībai, tās sociālajai un muzikālajai nozīmībai. Kaut starp toreizējām slavenībām netrūka arī drīz aizmirstu mākslinieku bez paliekošas ietekmes, invāzijas iespaids uz Lielbritānijas, ASV un citu valstu mūziku un sabiedrību bija milzīgs. Bez britu mūziķu pašapziņas un motivētības pieauguma, kā arī industrijas attīstību veicinoša impulsa tās nozīmīgākais nopelns bija vokāli instrumentālo ansambļu un jauniešu pašsacerētas ģitārmūzikas dominances nostiprināšana agrāk izplatītā solistu un vokālo ansambļu formāta, kā arī profesionālu autoru radītu hitu vietā. Šīs evolūcijas nākamais pakāpiens bija straujš mākslinieciski daudzveidīgas rokmūzikas un ar to saistītas starptautiskas jaunatnes kontrkultūras uzplaukums desmitgades otrajā pusē.

Animals (1); Beatles (15); Dave Clark Five (1); Donovans (Donovan, 1); Freddie and the Dreamers (1); Herman’s Hermits (2); P. Klārka (2); Lulū (Lulu, 1); Manfred Mann (1); Peter and Gordon (1); Rolling Stones (4); The Troggs (1); Wayne Fontana and the Mindbenders (1).

* līdz 60. gadu 2. pusei singli bija vadošais ierakstu formāts populārās mūzikas apritē