Viena no vadošajām t. s. britu invāzijas grupām 20. gs. 60. gados, sniegusi būtisku ieguldījumu roka žanrisko pamatu izveidē.

1962. gadā Ņūkāslas (Anglija) blūza un ritmblūza grupai The Alan Price Combo pievienojās dziedātājs Ēriks Bērdens (Eric Burdon, pilnā vārdā Ēriks Viktors Bērdens, Eric Victor Burdon) un dažus mēnešus vēlāk tā tika pārdēvēta par Animals (angļu ‘dzīvnieki’). Grupā ietilpa arī taustiņistrumentālists Alans Praiss (Alan Price), ģitārists Hiltons Velentains (Hilton Valentine, pilnā vārdā Hiltons Stjuarts Patersons Velentains, Hilton Stewart Paterson Valentine), basģitārists Čass Čendlers (Chas Chander, īstajā vārdā Braiens Džeimss Čendlers, Bryan James Chandler) un bundzinieks Džons Stīls (John Steel). Kā vairums tā laika britu ritmblūza mūziķu, Animals spēlēja amerikāņu blūza, rokenrola un folkmūzikas dziesmas, taču izcēlās ar robusti enerģisku izpildījumu, izteiksmīgām elektroērģeļu un ģitāras saspēlēm un emocionāli sakāpinātu dziedājumu. Ē. Bērdens autobiogrāfijā “Es biju dzīvnieks, bet nu viss ir kārtībā” (I Used to Be an Animal, But I’m All Right Now, 1986) izteicies, ka mūzikā grupa gribējusi izteikt “pilnīgu brīvību, nedaudz anarhijas, krietnu devu mežonības un papilnam labsajūtas”.

1964. gadā Animals profesionālu apsvērumu dēļ pārcēlās no Ņūkāslas uz Londonu, kur uzsāka sadarbību ar ievērojamo agrīnās rokmūzikas producentu Mikiju Mostu (Mickie Most). Otrajam singlam grupa izvēlējās amerikāņu tautasdziesmu The House of the Rising Sun, ko jau iepriekš bija interpretējuši daudzi mūziķi (Nina Simone, Nina Simone; Bobs Dilans, Bob Dylan; Deivs van Ronks, Dave Van Ronk, u. c.). Animals dramatiski piesātinātajā folkroka aranžējumā tā ieguva agrāk neierastu skanisko un emocionālo ekspresiju, kas 1964. gada vasarā klajā laistajam singlam nodrošināja milzīgus panākumus (Nr. 1. Lielbritānijā, Amerikas Savienotajās Valstīs, ASV, un citur). Arī nākamie singli – Bring It On Home to Me; We Gotta Get Out of This Place; Don’t Let Me Be Misunderstood u. c. – bija spilgti jaunā roka skanējuma paraugi, kas Animals ļāva izvirzīties starp britu invāzijas līderiem.

Kaut grupa baudīja plašu atzinību, tās darbību apgrūtināja neveiksmīgs menedžments, kā arī savstarpējas nesaskaņas, ko īpaši veicināja konflikts par The House of the Rising Sun aranžējuma autortiesībām – kaut arī pārējie mūziķi uzstāja, ka aranžējums ir kolektīvs nopelns, oficiāli kā vienīgais tā autors un autoratlīdzības saņēmējs bija reģistrēts A. Praiss, kurš 1965. gadā no Animals aizgāja. 1965. gada nogalē grupa arī izbeidza sadarbību ar M. Mostu, turklāt roka straujā attīstība šajā laikā uzmanības centrā jau bija izvirzījusi mūziķus ar pašsacerētu repertuāru. Atsevišķus oriģinālskaņdarbus sacerēja arī Animals dalībnieki (viens no pirmajiem bija britu rokmūzikas vēstures pārstāsts A. Praisa un Ē. Bērdena dziesmā Club a Go Go), tomēr lielākoties grupa joprojām izpildīja amerikāņu ritmblūza dziesmas, kas vairs neļāva saglabāt aktualitāti masu publikā. 1966. gada rudenī Animals pirmais modelis beidza pastāvēt.

Animals tālākā darbība saistīta ar Ē. Bērdena sapulcinātu jaunu mūziķu sastāvu, kas saucās Eric Burdon & The Animals (reizēm arī Eric Burdon & The New Animals). Šis grupas modelis lielākoties bāzējās Kalifornijā (ASV) un muzicēja psihedēliskā roka stilistikā, kas ļāva iekļauties hipiju kontrkultūras kontekstā. 1967. gadā grupa piedalījās Monterejas popfestivālā (Monterey Pop Festival) – pirmajā lielajā hipiju forumā, kuram veltīta viena no tās populārākajām dziesmām Monterey. Citi laikmeta aktualitātēm veltīti hiti bija hipiju ideālus proponējošā San Franciscan Nights un Sky Pilot, kurā stāstīts par kādu Vjetnamas kara epizodi. Šajā periodā grupai raksturīgi radoši eksperimenti, kā arī biežas dalībnieku maiņas (neilgu brīdi tajā muzicēja arī vēlākais The Police ģitārists Endijs Samerss, Andy Summers). Eric Burdon & the Animals darbojās līdz 1968. gadam.

1975. gadā Animals oriģinālais 60. gadu ritmblūza sastāvs veica koncertturneju un ieskaņoja kritikas atzinību guvušu albumu Before We Were So Rudely Interrupted (1977), bet 1983. gadā šie paši mūziķi laida klajā albumu Ark. Dažādi Animals sastāvi koncertējuši arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs, taču ieskaņojumus grupa vairs nav veikusi.

Mākslinieciski nozīmīgākais Animals darbības periods bija 60. gadu 1. pusē un desmitgades vidusperiodā, kad tās dinamiskā un aizrautīgi emocionālā muzicēšana veicināja garāžroka un folkroka stilistiku rašanos. Turklāt Animals starptautiskie sasniegumi britu invāzijas laikā izgaismoja paradoksālu rokmūzikas attīstības aspektu: lielākos panākumus grupa guva, izpildot (vēl konsekventāk nekā daudzi citi britu mūziķi) blūza, folka, soula, rokenrola un popmūzikas autoru (Sems Kuks, Sam Cooke; Rejs Čārlzs, Ray Charles; Džons Lī Hukers, John Lee Hooker; Čaks Berijs, Chuck Berry; Kerola Kinga, Carole King, un citi) dziesmas oriģinālos aranžējumos, kuri tām piešķīra jaunu stilistisku identitāti, kas par spīti mūzikas amerikāniskajai izcelsmei, tika pozicionēta kā “britu roks”.

Animals agrīnie ieskaņojumi snieguši radošu pamudinājumu dažādu paaudžu mūziķiem: The Doors; MC5; Grand Funk Railoroad; Iron Butterfly; Humble Pie; Aerosmith; Džo Kokeram (Joe Cocker); Sūzijai Kvatro (Suzi Quatro); Tomam Petijam (Tom Petty); Elvisam Kostello (Elvis Costello); Džekam Vaitam (Jack White) un citiem. Grupas izpildītā The House of the Rising Sun versija – viens no pirmajiem precedentiem, kad plašu ievērību izpelnījās ar elektriski pastiprinātiem instrumentiem izpildīta tautasdziesma – sniegusi būtisku ierosmi arī B. Dilanam, veicinot viņa pievēršanos folkroka muzicēšanai ar elektrisku skaņas pastiprinājumu. Par vienu no savas jaunības galvenajām muzikālajām ietekmēm Animals mūziku atzinis arī Brūss Springstīns (Bruce Springsteen).

A. Praiss darbojies grupās The Alan Price Set un The Electric Blues Company, kā arī izdevis vairākus soloalbumus. Viens no viņa pazīstamākiem darbiem ir mūzika filmai “Ak, laimīgais!” (O Lucky Man!, režisors Lindsijs Andersons, Lindsay Anderson, 1973), kurā mūziķim atvēlēta arī neliela loma.

Aktīva un produktīva karjera bijusi arī Ē. Bērdenam, kurš 70. gadu sākumā muzicēja ar amerikāņu psihedēliskā fankroka grupu War, bet pēc tam lielākoties darbojies individuāli, arī 21. gs. laižot klajā vairākus soloalbumus.

Č. Čendlers pēc Animals oriģinālsastāva izjukšanas lielāko ievērību guvis kā Džimija Hendriksa (Jimi Hendrix) un grupas Slade menedžeris.

Animals uzņemti Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 1994). Grupas singls The House of the Rising Sun kā vēsturiski nozīmīgs ieraksts iekļauts Grammy slavas zālē (Grammy Hall of Fame, 1999).

A. Praiss (elektroērģeles, vokāls, 1963–1965; 1975–1976; 1983)

Č. Čendlers (basģitāra, 1963–1966; 1975–1976; 1983; miris 1996)

Dž. Stīls (bungas, 1963–1966; 1975–1976; 1983; kopš 1992)

H. Velentains (ģitāra, 1963–1966; 1975–1976; 1983; 1992–2001; miris 2021)

Ē. Bērdens (vokāls, 1963–1968; 1975–1976; 1983)

Deivs Rauberijs (Dave Rowberry; taustiņinstrumenti, 1965–1966; 1990–2003; miris 2003)

Berijs Dženkinss (Barry Jenkins; bungas, 1966–1968)

Džons Vīders (John Weider; ģitāra, basģitāra, 1966–1968)

Viks Brigs (Vic Briggs; ģitāra, 1966–1968)

Danijs Makkaloks (Danny McCulloch; basģitāra, 1966–1968; miris 2015)

Zūts Manijs (Zoot Money; taustiņinstrumenti, vokāls, 1968; 1983; miris 2024)

E. Samerss (basģitāra, ģitāra, 1968)

* minēti mūziķi, kuri piedalījušies vismaz viena albuma ieskaņošanā

Baby Let Me Take You Home; Boom Boom; Bring It On Home to Me; Club a Go Go; Don’t Let Me Be Misunderstood; I’m Crying; It’s My Life; Monterey*; San Franciscan Nights*; Sky Pilot*; Talkin’ ‘Bout You; The House of the Rising Sun; We Gotta Get out of This Place

* Eric Burdon & The Animals

The Animals (Columbia, 1964); Animal Tracks (Columbia, 1965); Animalisms (Decca, 1966); Winds of Change* (MGM, 1967); The Twain Shall Meet* (MGM, 1968); Every One of Us (MGM, 1968); Love Is* (MGM, 1968); Before We Were So Rudely Interrupted (Jet, 1977); Ark (Castle, 1983)

* minēti Lielbritānijā izdotie albumi; ASV un citās valstīs Animals albumi bieži izdoti ar atšķirīgiem nosaukumiem un saturu