Auga trūcīgā astoņu bērnu ģimenē, trīs gadu vecumā sāka apgūt klavierspēli un no agras bērnības spēlēja metodistu baznīcā, kuras draudzes sludinātāja bija viņas māte. Skolas gados privātskolotājas vadībā apguva klasisko klavierspēli un sapņoja kļūt par koncertpianisti. N. Simone bija apdāvināta skolniece un mūziķe, taču 1951. gadā netika uzņemta Filadelfijas Kērtisa mūzikas institūtā (Curtis Institute of Music) – vēlāk institūta pārstāvji vairākkārt apliecinājuši, ka vienīgais atteikuma iemesls bijis nepietiekami labs sniegums iestājpārbaudījumā, taču J. K. Veimone to uztvēra kā rasistisku attieksmi pret viņas afroamerikānisko izcelsmi. Šo aizvainojumu mūziķe saglabāja visu mūžu un tas motivēja viņas vēlākās protesta dziesmas, kā arī atbalstu afroamerikāņu rasu cīņas radikālākajām idejām.
Lai nodrošinātu iztiku un tālāku klavierapmācību, N. Simone sāka uzstāties kā dziedoša pianiste naktsklubā, kur izpildīja iecienītus džeza un populārās mūzikas skaņdarbus. Tembrāli savdabīgā kontralta balss, klasiskās klavierspēles tehnika, N. Simones aizraušanās ar 19. gs. romantisma komponistu daiļradi un populārais repertuārs veidoja neparastu muzikālo identitāti. Savukārt, lai pievēršanos laicīgajai mūzikai slēptu no reliģiozi dogmatiskās mātes, pieņēma skatuves vārdu Nina Simone.
1958. gadā N. Simone ierakstīja pirmo albumu Little Girl Blue un guva panākumus ar tajā iekļauto Djuboza Heiverda (DuBose Heyward), Džordža Gēršvina (George Gershwin) un Aira Gēršvina (Ira Gershwin) dziesmu I Loves You, Porgy. Karjeras turpinājumā ieskaņoja vairāk nekā 40 studijas un koncertalbumus ar dažādu autoru džeza, blūza, folka, soula un popmūzikas skaņdarbiem, kā arī pašas sacerētām dziesmām.
60. gados iesaistījās pilsoņtiesību kustībā, piedalījās afroamerikāņu protesta maršos un manifestācijās, sarakstīja virkni t. s. protesta dziesmu, kas pieder pie populārās mūzikas nozīmīgākajiem sociālpolitiskajiem sacerējumiem. Dziesma Mississippi Goddam (1964) ir reakcija uz Kukluksklana veikto pilsoņtiesību aktīvista Medgara Eversa (Medgar Evers) slepkavību Misisipi pavalstī un četru melnādainu meiteņu nāvi baltādaino rasistu sarīkotā sprādzienā baptistu baznīcā Alabamas pavalstī. Viena no N. Simones slavenākajām dziesmām Four Women (1966) stāsta par četru afroamerikāņu sieviešu likteni rasu aizspriedumu pārpilnā sabiedrībā, savukārt daudz interpretētā To Be Young, Gifted and Black (1969. gads, Veldona Ērvaina, Weldone Irvine, teksts) mudina celt jaunās paaudzes afroamerikāņu pašlepnumu. Arī citu autoru skaņdarbi N. Simones izpildījumā reizēm ieguva jaunu saturisku jēgu un rasu spriedzes patosu, kāds nepiemita oriģinālversijām. Koncertos mūziķe mēdza publiku uzrunāt ar emocionāliem monologiem, aicinot “melnos brāļus un māsas” uz revolūciju.
Nina Simone. Londona, 1968. gads.
20. gs. 70. gados N. Simone pameta ASV, kur viņai draudēja tiesvedība nodokļu parāda dēļ (dziedātāja uzstāja, ka maksāt nodokļus nozīmē atbalstīt ASV intervenci Vjetnamā), un dzīvoja Barbadosā un Libērijā, bet no 80. gadu 2. puses Eiropā – vispirms Šveicē, pēc tam Nīderlandē un Francijā. Viņas muzikālā darbība no 70. gadu vidus bija sporādiska un aprobežojās ar dažiem albumiem un neregulārām koncertturnejām.
1986. gadā smaržu Chanel No. 5 reklāmas kampaņā Lielbritānijā tika izmantota Voltera Donaldsona (Walter Donaldson) un Gasa Kāna (Gus Khan) dziesma My Baby Just Cares for Me N. Simones ieskaņojumā. Gandrīz 30 gadus senais ieraksts, kas iekļauts viņas pirmajā albumā, iepriekš nebija guvis īpašu ievērību, bet nu kļuva par lielāko hitu dziedātājas karjerā, atjaunojot publikas interesi arī par citiem viņas darbiem. N. Simones pēdējais albums – elēģisku mīlas un vientulības dziesmu kolekcija A Single Woman iznāca 1993. gadā; kaut arī tajā lielākoties dzirdamas citu autoru dziesmas, viņa neslēpa, ka tas ir personīgs un netieši autobiogrāfisks vēstījums.
Visas radošās darbības laikā N. Simonei piemita neatkarīgas un neprognozējamas, mūzikas industrijai un sabiedrības dzīvesveida stereotipiem nepakļāvīgas mākslinieces reputācija, kuras brīžiem nekontrolējamās temperamenta izpausmes vairākās pēc viņas nāves izdotās biogrāfijās skaidrotas ar ilgstošiem bipolārajiem traucējumiem.
Žanriskās eklektikas, neordinārās izpildījuma manieres, neapvaldītās personības un ASV valdošās rasu diskriminācijas dēļ sava radošā brieduma laikā mūziķe ne vienmēr guva talantam atbilstošu atzinību, taču vairākas viņas dziesmas kļuvušas par pilsoņtiesību kustības “himnām” un populārās mūzikas klasiku. Savukārt citu autoru sacerējumi nereti tieši viņas izpildījumā ieguvuši pazīstamākās interpretācijas. N. Simones ieraksti novērtēti ar 15 Grammy balvas nominācijām un viņas ietekmi uz savu muzikālo darbību atzinuši Adele (Adele); Džefs Baklijs (Jeff Buckley); Bejonsē (Beyoncé); Deivids Bovijs (David Bowie); Eltons Džons (Elton John); Dženisa Džoplina (Janis Joplin); Arita Frenklina (Aretha Franklin); Lorīna Hila (Lauryn Hill); Niks Keivs (Nick Cave); Kanje Vests (Kanye West; kopš 2018. gada Ye) un daudzi citi dažādu žanru un paaudžu mūziķi. 2003. gadā neilgi pirms dziedātājas nāves Filadelfijas Kērtisa Mūzikas institūts, godinot N. Simones ieguldījumu mūzikas mākslā, viņai piešķīra goda doktora titulu.
1992. gadā iznāca N. Simones autobiogrāfija “Esmu tevi nobūrusi” (I Put a Spell on You, sarakstīta kopā ar Stīvenu Klīriju, Stephan Cleary), pēc kuras motīviem uzņemta dokumentālā filma “Nina Simone: leģenda” (Nina Simone: La légende, režisors Frenks Lords, Frank Lords, 1992, Francija). Mūziķei veltītas arī citas biogrāfiskas grāmatas un dokumentālas filmas. Uzņemta arī spēlfilma “Nina” (Nina, režisore Sintija Morta, Cynthia Mort, 2016, ASV), kurā atveidoto dziedātājas tēlu un notikumus tuvinieki atzinuši par N. Simones personībai un dzīvesstāstam neatbilstošiem.
2006. gadā tika izdots albums Nina Simone Remixed & Reimagined ar N. Simones ierakstiem vairāku dīdžeju remiksētās versijās, bet 2015. gadā klajā nāca albums Nina Revisited: A Tribute to Nina Simone, kurā viņas repertuāru interpretējuši 21. gs. hiphopa, džeza, fanka un soula mūziķi.
Mūziķe uzņemta Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 2018).
Ain’t Got No – I Got Life; Backlash Blues; Black is the Color of My True Love’s Hair; Break Down and Let It All Out; Don’t Let Me Be Misunderstood; Don’t Smoke in Bed; Feeling Good; Four Women; Here Comes the Sun; I Loves You Porgy; I Put a Spell on You; I Want a Little Sugar in My Bowl; Just Like a Woman; Lilac Wine; Little Girl Blue; My Baby Just Cares for Me; Mississippi Godamn*; Mr. Bojangles; No Me Quitte Pas; Nobody Knows You When You’re Down and Out; See-Line Woman; Sinnerman; Strange Fruit; Suzanne; The House of the Rising Sun; The Other Woman; To Be Young, Gifted and Black; To Love Somebody; Wild is the Wind.
Little Girl Blue (Bethlehem, 1958); Nina Simone and Her Friends (Bethlehem, 1959); Nina Simone at Town Hall* (Colpix, 1959); The Amazing Nina Simone (Colpix, 1959); Nina Simone at Newport** (Colpix, 1960); Nina Simone Sings Ellington! (Colpix, 1962); Nina At the Village Gate** (Colpix, 1962); At Carnegie Hall**(Colpix, 1963); Nina Simone in Concert** (Philips, 1964); I Put a Spell on You (Philips, 1965); Pastel Blues (Philips, 1965); Wild is the Wind (Philips, 1966); High Priestess of Soul (Philips, 1967); Nina Simone Sings the Blues (RCA, 1967); Nina Simone and Piano! (RCA, 1969); To Love Somebody (RCA, 1969); Here Comes the Sun (RCA, 1971); Emergency Ward* (RCA, 1972); Baltimore (CTI, 1978); Live at Ronnie Scott’s (Wadham Film, 1984)**; A Single Woman (Elektra, 1993); Remixed & Reimagined (Sony, 2006).
* studijas un koncertieraksti
** koncertieraksti