Viens no ievērojamākiem postpanka paaudzes mūziķiem, visplašāk pazīstams kā grupas Nick Cave and the Bad Seeds līderis, darbojies arī grupās The Birthday Party un Grinderman. Sacerējis arī mūziku filmām, prozas un dzejas tekstus.

N. Keiva māte bija bibliotekāre, tēvs – literatūras un matemātikas skolotājs. Vecāku ietekmē zēns jau bērnībā iepazina literatūras klasiku, savukārt pusaudža vecumā aizrāvās ar mūziku, īpaši Deivida Bovija (David Bowie), Igija Popa (Iggy Pop) un Lū Rīda (Lou Reed) ierakstiem. Vēlāk mākslas skolā studēja glezniecību, taču mācības pameta, lai pilnībā nodotos mūzikai.

1973. gadā sešpadsmitgadīgais N. Keivs ar vairākiem skolasbiedriem (t. sk. ilggadējo radošo partneri Miku Hārviju, Mick Harvey) izveidoja grupu, kas vēlāk pieņēma nosaukumu The Boys Next Door. 70. gadu 2. pusē tā muzicēja jaunā viļņa un postpanka stilistikās un iekļāvās Austrālijas t. s. pagrīdes mūzikas apritē, bet 1980. gadā, vēloties uzsākt starptautisku karjeru, pārcēlās uz Londonu un nomainīja nosaukumu uz The Birthday Party – šajā brīdī grupa jau bija izdevusi divus albumus ar veco nosaukumu.

Birthday Party ieskaņoja vēl divus albumus un daudz koncertēja, izceļoties ar provokatīvi destruktīvu priekšnesumu un kakofonisku repertuāru, kurā pankroks, garāžroks, psihedēlisks blūzs un rokabilī apvienots ar sabiedrības vērtības konfrontējošiem tekstiem par reliģiju, varmācību, nāvi, narkomāniju un dažādām morāles, psihes un seksualitātes anomālijām.

Darbības vēlīnajā periodā grupa bāzējās Rietumberlīnē, kur 1983. gadā beidza pastāvēšanu.

Lai arī savā laikā Birthday Party mūzikas rezonanse nepārsniedza neliela t. s. kulta robežas, tā tiek vērtēta kā viena no nozīmīgākām 80. gadu postpanka grupām. Birthday Party jaunradei piemita demokrātiski kolektīvs raksturs, taču tās galvenais dziedātājs, dziesmu autors un skatuviskais līderis bija N. Keivs.

1984. gadā N. Keivs un M. Hārvijs izveidoja grupu Nick Cave and the Bad Seeds (The Bad Seed – angļu ‘sliktā sēkla’ – bija Birthday Party pēdējā minialbuma nosaukums). Kaut arī tās dalībnieki laika gaitā vairākkārt mainījušies, grupa vienmēr saglabājusi starptautisku mūziķu sastāvu un izpildījuma manieri, kurā spontanitāte un brutāls robustums apvienots ar niansētu muzikalitāti un emocionalitāti.

Pirmie albumi From Her to Eternity (1984) un The Firstborn Is Dead (1985) turpināja Birthday Party haotiski agresīvo postpanka stilistiku un aizraušanos ar Amerikas Savienoto Valstu (ASV) dienvidu reģionu tematiku. Nākamie darbi Your Funeral... My Trial (1985), Tender Pray (1988) un The Good Son (1990) ievērojami ar daudzveidīgākiem aranžējumiem (skanējumā arvien lielāka loma ir N. Keiva klavierspēlei) un gotiski drūmu balādismu, kas turpmāk veido N. Keiva muzikālo pamatidentitāti.

Viena no šā perioda ievērojamākām dziesmām, kas nākamajās desmitgadēs kļuvusi par neiztrūkstošu Bad Seeds koncertu kulmināciju, ir The Mercy Street no albuma Tender Pray – bibliskām alūzijām bagāts notiesātā monologs pirms nāvessoda izpildes; 2000. gadā to iedziedāja arī Džonijs Kešs (Johnny Cash) – šo interpretāciju N. Keivs atzinis par vienu no savas autordarbības lielākajiem pagodinājumiem.

N. Keiva reputāciju alternatīvā roka publikā nostiprināja albumi Henry’s Dream (1992) un Let Love In (1993), kurā iekļauta vēl viena no viņa pazīstamākām dziesmām Red Right Hand, ko izpildījuši arī I. Pops, P. Dž. Hārvija (PJ Harvey), Snūpdogs (Snoop Dogg), Arctic Monkeys u. c. Negaidīts izrāviens meinstrīma apritē aizsākās ar albumu Murder Ballads (1996), kurā apkopoti oriģinālsacerējumi, kā arī vairākas tradicionālas dziesmas par slepkavām un to upuriem. Albums sasniedza 8. vietu britu topā (iepriekš neviens N. Keiva ieraksts nebija ierindojies Top 10), bet tā singls Where the Wild Roses Grow – drūmi romantisks duets ar austrāliešu popzvaigzni Kailiju Minogu (Kylie Minogue) – kļuva par plašai publikai vispazīstamāko viņa dziesmu.

Savukārt nākamais albums The Boatman’s Call (1997), ko daudzi kritiķi pieskaita N. Keiva ievērojamākiem un romantiskākiem darbiem, pārsteidza ar noskaņojuma un stilistikas maiņu, priekšplānā izvirzot rezignēti klusinātas klavierbalādes par mīlestību, tās zaudēšanu un garīgas atdzimšanas centieniem. Turpmāk šāda askētiska muzicēšana un minimālistiski aranžējumi N. Keiva jaunradē sastopama tikpat bieži kā drudžaini enerģiskais alternatīvā roka skanējums, savukārt dziesmu tekstos ironiski sabiedrības un tās dzīvesveida komentāri mijas ar eksistenciāli skaudrām mīlestības, nodevības, garīguma un pašizziņas apcerēm.

2003. gadā Bad Seeds pameta viens no nozīmīgākiem mūziķiem – vācu ģitārists Bliksa Bargelds (Blixa Bargeld, pazīstams arī kā grupas Einstürzende Neubauten dalībnieks), taču stilistiski daudzveidīgais dubultalbums Abattoir Blues/The Lyre of Orpheus (2004) apliecināja, ka N. Keivs un grupa joprojām ir nevainojamā formā. Autoritatīvais angļu mūzikas žurnāls Mojo to atzina par 2004. gada labāko albumu – šādu Mojo vērtējumu izpelnījās arī nākamais darbs Dig!!! Lazarus, Dig!!! (2008), kas stāsta par Jaunās Derības Lācaru, kurš, Kristus uzcelts no mirušajiem, atgūstas 20. gs. 70. gadu Ņujorkā.

2009. gadā Bad Seeds atstāja viens no tās dibinātājiem, galvenais aranžētājs M. Hārvijs, un turpmāk vairums grupas dziesmu radušās N. Keiva sadarbībā ar austrāliešu multinstrumentālistu Vorenu Elisu (Warren Ellis, Bad Seeds dalībnieks kopš 1994. gada), tekstu sacerot N. Keivam, bet mūziku abiem kopā.

Pirmais viņu kopīgi sarakstītais albums Push the Sky Away (2013) aizsāka triloģiju, kas turpinājās ar Skeleton Tree (2016) un Ghosteen (2019) – albumiem, kuru emocionālo tonalitāti ietekmējusi N. Keiva piecpadsmitgadīgā dēla nāve nelaimes gadījumā. Jau Push the Sky Away mūzikā grupa samazinājusi elektriskās ģitāras pielietojumu, arvien attālinoties no roka skanējuma, bet abos nākamajos darbos dominē elektroniskās un ambientās mūzikas estētika, ēteriski stīgu aranžējumi un meditatīvi apcerīga noskaņa. Savukārt 2021. gadā tapušais Carnage ir pirmais dziesmu albums, ko N. Keivs un V. Eliss izdevuši kā autoru duets.

N. Keivs uzstājies arī Latvijā – 2006. gadā sniedza solokoncertu Rīgā, bet 2018. gadā ar Bad Seeds muzicēja festivālā Positivus Salacgrīvā.

2006.–2011. gadā N. Keivs un V. Eliss ar basģitāristu Mārtinu P. Keisiju (Martyn P. Casey) un bundzinieku Džimu Sklēvenosu (Jim Sclavunos), paralēli darbībai Bad Seeds sastāvā, muzicēja grupā Grinderman, tā cenšoties izmēģināt atšķirīgu jaunrades metodi un izvairīties no radošās rutīnas. Grupa veica vairākas koncertturnejas un izdeva divus albumus.

N. Keiva debija kinomūzikā notika kopā ar M. Hārviju un B. Bargeldu, sacerot Džona Hilkouta (John Hillcoat) filmas “Iegūt un paturēt” (To Have and to Hold, 1997) skaņu celiņu. Vēlāk N. Keivs radošā tandēmā ar V. Elisu sarakstījis mūziku virknei dokumentālo un spēlfilmu: vēsturiskiem vesterniem “Piedāvājums” (The Proposition, režisors Dž. Hilkouts, 2005) un “Džesija Džeimsa slepkavība no gļēvuļa Roberta Forda rokas” (The Assassination of Jesse James by Coward Robert Ford, režisors Endrū Dominiks, Andrew Dominik, 2007), Lielās depresijas laika gangsterfilmai “Nelikumība” (Lawless, režisors Dž. Hilkouts, 2012), satīriskai kara drāmai “Kara mašīna” (War Machine, režisors Deivids Mišods, David Michôd, 2017) un citām. N. Keiva un V. Elisa kinomūzikai raksturīga spilgta tēlainība un eksperimentāls izteiksmes veids.

Daudzās filmās un seriālos dzirdamas N. Keiva dziesmas no Birthday Party un Bad Seeds repertuāra. Īpaši tās iecienījis vācu režisors Vims Venderss (Wim Wenders) – N. Keiva sacerējumi iekļauti tādās viņa lentēs kā “Debesis pār Berlīni” (Der Himmel über Berlin, 1987, N. Keivs un Bad Seeds redzami arī filmas epizodē); “Tālu prom, tik tuvu!” (In weiter Ferne, so nah!, 1993); “Līdz pasaules galam” (Bis ans Ende der Welt, 1991); “Apšaude Palermo” (Palermo Shooting, 2008) un citās. Mūziķis sarakstījis arī scenārijus spēlfilmām “Piedāvājums” un “Nelikumība”.

Par grāmatu, kas uz viņu atstājusi vislielāko ietekmi, N. Keivs atzinis Bībeli, bet starp prozas un dzejas autoriem, kuru darbi veicinājuši viņa pasaules uztveri un jaunradi, minējis Vladimiru Nabokovu (Владимир Владимирович Набоков), Fjodoru Dostojevski (Фёдор Михайлович Достоевский), V. H. Odenu (W. H. Auden), Filipu Larkinu (Philip Larkin), Viljamu Folkneru (William Faulkner) un citus.

Pirmā N. Keiva publicētā grāmata bija dzejas, dziesmu tekstu, lugu un stāstu krājums “Karalis Tinte” (King Ink, 1988). Atzinīgas atsauksmes izpelnījās 1989. gadā izdotais romāns “Un ēzelis ieraudzīja eņģeli” (And the Ass Saw the Angel, latviešu izdevums Mārtiņa Pomaha tulkojumā 2005. gadā) – apokaliptiska fantāzija, kas ieturēta ASV gotiskās dienvidu prozas tradīcijā. Savukārt 2009. gada satīriskajā romānā “Bannija Manro Nāve” (The Death of Bunny Munro, latviešu izdevums M. Pomaha tulkojumā 2009. gadā) N. Keivs attēlojis eksistenciālas krīzes un sociālu neirožu mākta varoņa likteni mūsdienu patērētājsabiedrībā. 2017. gadā Dailes teātrī Rīgā tika pirmizrādīts tā dramatizējums “Bannija Manro nāve” (režisors Dž. Dž. Džilindžers).

Klajā laisti vairāki N. Keiva piezīmju, pārdomu un dziesmu tekstu krājumi, kā arī ilustrēta autobiogrāfija “Neparastāk par laipnību” (Stranger Than Kindness, 2020).

Atzīmējot Pirmā pasaules kara sākuma simtgadi, 2014. gadā Briseles Karaliskajā operā La Monnaie tika uzvesta opera “Kaujas stress” (Shell Shock), kuras libretu sacerējis N. Keivs, bet mūziku – Nikolass Lenss (Nicholas Lens).

N. Keiva agrīnajai jaunradei ar Birthday Party bijusi liela ietekme uz postpanka, gotiskā roka un trokšņu roka stilistikām. Vēlāk, pateicoties literārai erudīcijai un talantam, N. Keivs iemiesojis unikālu rokmūzikas poētisko identitāti.

Viņa dziesmu tekstos ir daudz biblisku simbolu un sižetu, kā arī atsauču uz literatūras klasiku, seniem mītiem un leģendām, kam piešķirts jauns, nereti paradoksāls vai absurds konteksts. Tekstu episkais vēriens (daudzām dziesmām ir divdesmit un vairāk pantu) bieži noteicis arī mūzikas formu un tēlainību, savukārt to izpildījumam raksturīga augsta psihoemocionālā intensitāte un teatrālisms, kas Bad Seeds koncertus tuvina sirreālām kabarē izrādēm.

N. Keiva muzikālās saknes uzskatāmi atklāj kaverversiju albums Kicking Against the Pricks (1986) ar blūza, gospeļa, folka, kantrī, roka un popmūzikas dziesmām, ko iepriekš dziedājuši tik atšķirīgi izpildītāji kā Līdbelijs (Lead Belly), Džons Lī Hukers (John Lee Hooker), Toms Džonss (Tom Jones), Dž. Kešs, The Velvet Underground u. c. Nozīmīgām radošām ietekmēm pieskaitāms arī Elvisa Preslija (Elvis Presley) muzikālais mantojums un skatuviskais tēls – N. Keiva un Bad Seeds pirmais singls bija E. Preslija hita In the Ghetto kaverversija (1984), otrais singls ar oriģināldziesmu Tupelo (1985) stāsta par E. Preslija piedzimšanu vētras naktī, bet albuma The Firstborn Is Dead nosaukums (angļu ‘pirmdzimtais ir miris’) ir norāde uz dzemdībās mirušo dziedātāja dvīņubrāli Džesiju Presliju (Jesse Presley); atsauces uz E. Presliju un viņa dzīvesstāstu, sastopamas arī vēlākos N. Keiva sacerējumos.

Muzikālā un literārā oriģinalitāte, spilgtais skatuviskais tēls un priekšnesums, kā arī ilggadēja spēja nezaudēt radošu oriģinalitāti un kvalitāti, N. Keivam ļāvusi kļūt par vispāratzītu rokmūzikas autoritāti, kuras reputācija turpina augt arī pēc vairāk nekā 40 profesionālās darbības gadiem.

N. Keivs uzņemts Austrālijas Ierakstu industrijas asociācijas (Australian Recording Industry Association, ARIA) slavas zālē (ARIA Hall of Fame, 2007) un saņēmis vairākas ARIA balvas. Albums Push the Sky Away godināts ar Britu Dziesmu autoru, komponistu un autoru akadēmijas (British Academy of Songwriters, Composers and Authors) Aivora Novello balvu (Ivor Novello Award) kategorijā Labākais albums (Best Album, 2014).

Viņa ieguldījums Austrālijas mūzikā novērtēts ar Austrālijas Ordeni (Order of Australia) virsnieka pakāpē (2017).

As I Sat Sadly by Her Side; Brompton Oratory; Deanna; Dig!!! Lazarus, Dig!!!; Do You Love Me?; Girl in Amber; God Is in the House; Henry Lee*; Into My Arms; Jubilee Street; More News from Nowhere; People Ain’t No Good; Red Right Hand; The Mercy Street; The Ship Song; Stagger Lee; Sun Forest; The Weeping Song; Tupelo; Where the Wild Roses Grow**.

* ar P. Dž. Hārviju

** ar Kailiju Minogu

From Her to Eternity (Mute, 1984); The Firstborn Is Dead (Mute, 1985); Kicking Against the Pricks (Mute, 1986); Your Funeral... My Trial (Mute, 1986); Tender Prey (Mute, 1988); The Good Son (Mute, 1990); Henry’s Dream (Mute, 1992); Live Seeds* (Mute, 1993); Let Love In (Mute, 1994); Murder Ballads (Mute, 1996); The Boatman’s Call (Mute, 1997); No More Shall We Part (Mute, 2001); Nocturama (Mute, 2003); Abattoir Blues/The Lyre of Orpheus (Mute, 2004); The Abattoir Blues Tour* (Mute, 2007); Dig!!! Lazarus, Dig!!! (Mute, 2008); Push the Sky Away (Bad Seed, 2013); Live from KCRW* (Bad Seed, 2013); Live at the Royal Albert Hall* (Bad Seed, 2015); Skeleton Tree (Bad Seed, 2016); Ghosteen (Bad Seed/Ghosteen, 2019); Idiot Prayer: Nick Cave Alone at Alexandra Palace (Bad Seed, 2020)*; Carnage (Goliath, 2021, ar Vorenu Elisu).

* koncertieraksti