Pankroks radies 20. gs. 70. gadu vidū Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Lielbritānijā, veicinot plašas jaunatnes subkultūras izveidošanos un būtiski ietekmējot roka turpmāko attīstību.

Vārdu “panki”, kas vēsturiski lietots deklasētu personu nicīgam apzīmējumam un reizēm izmantots 20. gs. 60. gadu garāžroka (garage rock) un citu mūziķu identificēšanai, 70. gadu vidū ASV arvien biežāk sāka attiecināt uz jauniem mūziķiem (grupas New York Dolls; Ramones; Petija Smita, Patti Smith, u. c.), kas, atgriežoties pie agrīnā rokenrola vienkāršības un nepastarpinātās enerģijas, eksperimentēja ar garāžroka askētiski agresīvo skanējumu. Pankroka un tā pārstāvētās dzīves pozīcijas rašanos stimulēja gan rokmūzikas māksliniecisko standartu un ievērojamāko mūziķu attālināšanās no jaunatnes auditorijas dzīvesveida un interesēm, gan sociāli, ekonomiski un politiski apstākļi – naftas krīzes izraisīta ekonomiskā lejupslīde, straujš bezdarba (īpaši jaunatnes) pieaugums, vardarbības uzliesmojumi ASV lielajās pilsētās, Vjetnamas kara un Votergeitas skandāla (ASV) sekas, strādnieku stāvokļa pasliktināšanās (Lielbritānijā), rasu konfliktu samilzums – un to veicināts jaunās paaudzes ilūziju zudums un bezcerība.

Žanra muzikālās robežas jau kopš pirmsākumiem ir visai nenoteiktas un laika gaitā tās arvien paplašinājušās, taču tradicionālā izpratnē pankroku raksturo īsas dažos vienkāršos akordos balstītas dziesmas ar sakāpināti ekspresīvu skanējumu, kurā dominē elektriskā ģitāra, straujš temps un agresīvs dziedājums, kas robežojas ar kliegšanu. Galvenās muzikālās ietekmes ir garāžroks (garage rock), glamroks (glam rock), hārdroks (hard rock), popmūzika (pop), regejs (reggae) un ska (ska). Dziesmu tekstos paustas jauniešu frustrācijas, nihilistisks pasaules redzējums, sociālpolitiskās realitātes un iepriekšējo paaudžu vērtību noliegums, haosa un anarhijas slavinājums. Atsevišķām pankroka grupām ir kreisi politiska ievirze. 70. gados pankiem piemita spēcīgi izteikta androgīna vizuālā identitāte – melnas ādas jakas, saplēsti džinsi, skrandaini, provokatīviem saukļiem apdrukāti tēkrekli, specifiskas frizūras, tetovējumi, bandāžas, metāla ķēdes, drošības adatas, tetovējumi, pīrsings u. tml. aksesuāri.

Žanra agrīnajā stadijā bieži vien svarīgāka par mūziķu spēles tehniku un muzikalitāti bija piederība noteiktam dzīvesveidam un attieksmei pret sabiedrību, kā arī radoša iztēle un prasme pasniegt savu sociālo neapmierinātību vienaudžiem un domubiedriem pievilcīgā, bet citiem šokējošā formā. Kaut arī daudzas panku grupas būtiski ietekmēja tādi mūziķi kā Čaks Berijs (Chuck Berry); The Beatles; The Rolling Stones; The Who; The Small Faces; Deivids Bovijs (David Bowie); T. Rex; Roxy Music; The Sweet; Slade u. c., pankroka ideoloģija demonstratīvi noliedza vairumu pagātnes slavenību (“No Elvis, Beatles or the Rolling Stones in 1977“ – tā dziedāja grupa The Clash), glorificējot atsevišķus iepriekš marginālus mūziķus un grupas (Igijs Pops, Iggy Pop, un The Stooges, Lū Rīds, Lou Reed, un The Velvet Underground, MC5 u. c.). Nozīmīga panku subkultūras iezīme bija norobežošanās no mūzikas industrijas un koncepts “dari pats” (do it yourself, DIY) – bieži vien mūziķu pašproducētos ierakstus izdeva mazas neatkarīgas kompānijas (kaut dažas grupas sadarbojās arī ar lielajām firmām), savukārt panku aktualitātes aprakstīja fanu veidoti pagrīdes žurnāli – fanzīni (fanzines). Panku subkultūra izplatījās arī Austrālijā, Francijā, Vācijā, Japānā, Dienvidamerikas, Skandināvijas un Austrumeiropas valstīs un citur, tomēr starptautiski pazīstamākās un ietekmīgākās grupas bija no ASV un Lielbritānijas.

Būtiska loma jaunā strāvojuma saliedēšanā bija žurnālam Punk (kopš 1975, ASV) un Ņujorkas klubam CBGB, kur regulāri uzstājās daudzas ievērojamas pankmūzikas grupas – Ramones; Patti Smith Group; Television; Talking Heads; Blondie un citas. Pirmā slavenā pankroka grupa bija Ramones, kas izpildīja enerģiskas un lipīgas divminūšu dziesmas ar bieži vien absurdiem un bezjēdzīgiem tekstiem.

Lielbritānijā pankroka un panku subkultūras izveidē ievērojami nopelni bija uzņēmējam Melkolmam Maklarenam (Malcolm McLaren). Viņam un modes dizainerei Vivjenai Vestvudai (Vivienne Westwood) piederošais apģērbu veikals Sex pulcēja dumpīgi noskaņotus jauniešus, kas 1975. gadā apvienojās M. Maklarena menedžētā grupā The Sex Pistols. Grupas uzsvērti antisociālais, lielā mērā M. Maklarena izkalkulētais tēls, un provokatīvā mūzika strauji iemantoja skandalozu slavu un milzīgu atsaucību jauniešu vidū, iedvesmojot daudzu citu grupu rašanos. 1976. un 1977. gadā Lielbritānijā sevi pieteica milzums pankroka mūziķu, padarot to par masveidīgāko mūzikas fenomenu kopš bītlomānijas laikiem vairāk nekā desmit gadus senā pagātnē.

Par pankroka kulminācijas brīdi tiek uzskatīts 1977. gads, kad panki bija britu nacionālo mediju uzmanības centrā un Sex Pistols šokēja nāciju karalienes Elizabetes II (Queen Elizabeth II) 25 gadu valdīšanas jubilejā, izdodot nesaudzīgi kritisku singlu God Save the Queen. Šajā gadā arī iznāca The Damned; Clash; Sex Pistols; The Stranglers; The Jam; Wire; Boomtown Rats; Talking Heads; Television; Suicide; The Heartbreakers; Elvisa Kostello (Elvis Costello) u. c. ar attiecīgo subkultūru saistītu mūziķu debijas albumi, kā arī nozīmīgi I. Popa, Blondie un Ramones ieraksti.

 Lai arī sākotnēji nereti uzskatīts par īslaicīgu muzikālu kaprīzi, turpmāk panks piedzīvoja ievērojamu attīstību un sazarošanos apakšžanros. Radās hārdkors (hardcore punk), anarhopanks (anarcho-punk), jaunais vilnis (new wave), poppanks (pop punk), mākslas vai ārtpanks (art punk), postpanks (post-punk), folkpanks (folk punk), skeitpanks (skate punk) u. c. novirzieni, kuros žanra sākotnējās iezīmes saplūdušas ar dažādiem jaunatnes kultūrā izplatītiem sociālpolitiskiem un mākslinieciskiem uzslāņojumiem.

1980. gados pankroka un tā atvasinājumu daudzveidība bija viens no alternatīvā roka (alternative rock), trešmetāla (thrash metal), spīdmetāla (speed metal) u. c. žanru, kā arī tādu mākslinieku kā U2; New Order; The Police; The Cure; The Pogues; R.E.M; Red Hot Chili Peppers; Motörhead; Guns N’Roses; Metallica u. c. pirmavotiem.

90. gadu sākumā pankroka aktualitāti atjaunoja grupas Nirvana un citu agrīnās pankmūzikas ietekmē augušu grāndža (grunge) mūziķu panākumi. 21. gs. divās pirmajās desmitgadēs populārākie pankroka vai tā inspirētu žanru mūziķi un grupas ir Green Day; The Offspring; Blink-182; My Chemical Romance; Interpol; B.R.M.C.; The Strokes; Yeah Yeah Yeah’s; Džeks Vaits (Jack White); The White Stripes; Kortnija Bārneta (Courtney Barnett); Fontaines D. C. un citi.

Pankroka un panku estētikas ietekme ir klātesoša gandrīz visos mūsdienu rokmūzikas novirzienos; tā izpaužas arī atsevišķu džeza, hiphopa un popmūzikas mākslinieku darbībā, kā arī modē, literatūrā (kiberpanka, cyberpunk, žanrs), grafiskajā dizainā un citās mākslās.

Panku subkultūrai un tās personībām veltītas vairākas dokumentālās filmas un spēlfilmas – šīm tēmām pievērsušies tādi režisori kā Dereks Džārmens (Michael Derek Elworthy Jarman, “Jubileja”, Jubilee, Lielbritānija, 1978), Džūliens Templs (Julien Andrew Temple, “Lielā rokenrola krāpšana”, The Great Rock ’n’ Roll Swindle, Lielbritānija, 1980), Alekss Kokss (Alex Kox, “Atsavinātājs”, Repo Man, ASV, 1984); “Sids un Nensija” (Sid and Nancy, Lielbritānija, 1986), Džims Džārmušs (Jim Jarmusch, “Dodiet briesmas”, Gimme Danger, ASV, 2016), Penelope Sferisa (Penelope Spheris, “Rietumu civilizācijas noriets”, triloģija, The Decline of Western Civilization, ASV, 1979, 1980), Antons Korbeins (Anton Johannes Gerrit Corbijn van Willenswaard, “Kontrole”, Control, Lielbritānija, ASV, 2007) un citi.