20. gs. 70. gados The Sweet (nosaukums bieži lietots arī bez artikula the) muzicēja arī poproka un smagā roka stilistikās, taču lielākos panākumus guva kā glamroka singlu grupa.

1965. gadā par Londonas soulmūzikas grupas Wainwright’s Gentlemen bundzinieku kļuva Miks Takers (Mick Tucker, pilnā vārdā Maikls Tomass Takers, Michael Thomas Tucker). Īsi pēc tam grupu atstāja vokālists Īans Gilans (Ian Gillan, vēlāk Deep Purple dalībnieks), kura vietu 1966. gadā ieņēma Braiens Konolijs (Brian Connolly, pilnā vārdā Braiens Frānsis Konolijs, Brian Francis Connolly). 1968. gadā, Wainwright’s Gentlemen beidzot pastāvēt, M. Takers un B. Konolijs nodibināja grupu Sweetshop. Par tās basģitāristu kļuva Stīvs Prīsts (Steve Priest, pilnā vārdā Stīvens Normens Prīsts, Stephen Norman Priest), bet ģitāru sākotnēji spēlēja Frenks Torpijs (Frank Torpey), kuru drīzumā nomainīja Miks Stjuarts (Mick Stewart). 1970. gadā, kad grupa jau bija izdevusi vairākus neveiksmīgus singlus un saīsinājusi nosaukumu uz The Sweet (angļu ‘saldums’, ‘jaukums’), M. Stjuartu nomainīja Endijs Skots (Andy Scott, pilnā vārdā Endrū Deivids Skots, Andrew David Scott) – šajā brīdī izveidojās sastāvs, kas ieskaņojis tās nozīmīgākos ierakstus.

1970. gadā Sweet uzsāka sadarbību ar Nikiju Činnu (Nicky Chinn) un Maiku Čepmenu (Mike Chapman) – jauniem dziesmu autoriem, kuri kļuva arī par tās menedžeriem. Sadarbības pirmajos gados tika izdota virkne singlu, kuru A pusē bija N. Činna un M. Čepmena t. s. košļeņpopa (bubblegum pop, uz jaunākā vecuma pusaudžiem orientēta popmūzika ar infantiliem tekstiem) dziesmas, savukārt B pusē parasti tika iekļauti grupas oriģinālskaņdarbi, kuru stilistika tuvāka rokmūzikai. Turklāt pēc producenta Fila Veinmena (Phil Wainman) iniciatīvas, A pusē Sweet dalībnieki ieskaņoja tikai vokālās partijas, instrumentālo pavadījumu spēlējot profesionāliem sesijmūziķiem – nākotnē šī darba kārtība pamatīgi grāva grupas autoritāti, taču sākumā nodrošināja vērā ņemamus panākumus. Jau pirmais N. Činna un M. Čepmena sacerētais singls Funny Funny (1971) iekļuva Lielbritānijas Top 15, bet vēlākie Co-Co (1971) un Little Willy (1972) sasniedza Top 5 ne vien grupas dzimtenē, bet arī daudzās citās valstīs. Daudz mazāk veiksmīgs bija debijas albums Funny How Sweet Co-Co Can Be (1971), kas nespēja iekļūt nacionālajā albumu tabulā – šāda singlu un albumu popularitātes disproporcija grupas darbiem raksturīga arī turpmāk.

Sākot ar kārtējo Top 5 singlu Wig-Wam Bam (1972) grupas mūziķi savus ierakstus pilnībā ieskaņoja paši. Joprojām saglabājot viegli uztveramu melodisku pievilcību, viņu mūzika turpmāk ieguva enerģiskāku ritmiku un agresīvāku glamroka skanējumu. Aktuālo glamroka estētiku Sweet integrēja arī vizuālajā veidolā, iemiesojot groteski androgīnu paštēlu ar intensīvu kosmētikas pielietojumu un uzsvērti košu un eksotisku apģērbu, kas populārajā televīzijas pārraidē Top of the Pops ļāva veiksmīgi konkurēt ar citām glamroka slavenībām (T. Rex; Slade; Sūzija Kvatro, Suzi Quatro; Gērijs Gliters, Gary Glitter, u. c.).

1972. gadā singls Block Buster! piecas nedēļas saglabāja britu tabulas līderpozīciju (pirmo vietu sasniedza vēl piecās Eiropas valstīs un Jaunzēlandē), savukārt trīs nākamie singli – Hell Raiser (1972); The Ballroom Blitz un Teenage Rampage (abi 1973) – Lielbritānijā ierindojās otrajā vietā, daudzviet citur sasniedzot topa virsotni.

Kaut grupa joprojām izpildīja arī N. Činna un M. Čepmena sacerējumus, 1974. gadā klajā laistā albumā Sweet Fanny Adams dominēja tās dalībnieku pašsacerētas smagā roka kompozīcijas ar efektīgiem ģitāru rifiem, masīvu glamroka bungu skanējumu un raksturīgi augstu fona balsu salikumu piedziedājumos. Turpinot radošas neatkarības centienus, 1975. gadā Sweet ieskaņoja pirmo pašu sacerēto un producēto singlu Fox on the Run un turpmāk izdeva gandrīz tikai oriģinālrepertuāru.

Nākamie hārdroka albumi Desolation Boulevard (1974) un Give Us a Wink (1976) bieži pieskaitīti grupas nozīmīgākiem darbiem, tomēr nespēja iekļūt britu albumu tabulā. Savukārt 1978. gadā Sweet cienītājus pārsteidza ar ārtpopa un popmūzikas albumu Level Headed, kura singls Love Is Like Oxygen pēc ilgāka pārtraukuma atkal ierindojās Lielbritānijas un ASV Top 10 – tas izrādījās grupas pēdējais tik ievērojamais panākums.

1974. gadā Sweet bija ieplānota uzstāšanās pirms The Who koncerta Čārltonas Athletic futbola stadionā Londonā. Grupas dalībnieki vairākkārt uzvēruši, ka šis notikums potenciāli varējis mainīt viņu statusu britu rokmūzikas hierarhijā, taču īsi pirms tā B. Konolijs neskaidros apstākļos notikušā uzbrukumā guva smagus savainojumus (t. sk. balss saišu bojājumus), tādēļ uzstāšanos nācās atcelt. Šis incidents dziedātāja mūžā aizsāka ilgstošu personisku un profesionālu krīzi (depresija, alkoholisms, balss diapazona mazināšanās u. tml.), kas būtiski apgrūtināja arī kolektīvo darbību.

Sākot ieskaņot albumu Cut Above the Rest (1979), Sweet no B. Konolija šķīrās. Pārējie mūziķi kā iespējamu viņa pēcteci uzrunāja bijušo grupas Rainbow dziedātāju Roniju Džeimsu Dio (Ronnie James Dio), bet tam pieņemot Black Sabbath uzaicinājumu, darbību turpināja trijatā, vokālista funkcijas pārmaiņus uzņemoties visiem atlikušajiem dalībniekiem. Eksperimentējot ar smagā un progresīvā roka, kā arī popmūzikas stilistikām, šis Sweet modelis ieskaņoja trīs albumus un 1981. gadā beidza pastāvēšanu.

80. gadu nogalē Sweet pēc M. Čepmena ierosinājuma sapulcējās neveiksmīgās ierakstu sesijās. Pēc tam grupas 70. gadu kvartets kopā nav muzicējis, toties apritē bijušas dažādas tā dalībnieku izveidotas Sweet epigoņgrupas.

B. Konolijs 80. gados uzstājās ar grupu Brian Connolly’s Sweet (vēlāk New Sweet) un neilgi pirms nāves (1997) laida klajā albumu, kurā no jauna iedziedāti Sweet hiti. Kopš 80. gadu 2. puses darbojas E. Skota vadītā Andy Scott’s Sweet (reizēm lietots arī nosaukums Sweet), kas vairākkārt uzstājusies arī Latvijā. Sākotnēji tajā muzicēja arī M. Takers. 2008. gadā savu grupu Steve Priest’s Sweet nodibināja S. Prīsts. Tā pastāvēja līdz pat basģitārista nāvei 2020. gadā un, atšķirībā no Andy Scott’s Sweet, kas uzstājās Eiropā, regulāri koncertēja Ziemeļamerikā (pēc Sweet izjukšanas S. Prīsts mitinājās Amerikas Savienotajās Valstīs, ASV).

E. Skots piedalījies arī glamroka veterānu supergrupā Quatro, Scott & Powell ar S. Kvatro un Slade bundzinieku Donu Pauelu (Don Powell).

Rokmūzikas pētnieks Deivs Lings (Dave Ling) britu žurnālā Classic Rock (12.2002.) Sweet māksliniecisko likteni raksturo šādi: “Labākajā periodā, Sweet Fanny Adams un Desolation Boulevard laikā, viņi taisīja plates, kas varēja mēroties ar jebkuru no 70. gadu milžiem, ieskaitot daudz vairāk cienītos Deividu Boviju (David Bowie), Led Zeppelin un Deep Purple. Diemžēl, visticamāk, jūs tās neesat dzirdējuši. Tas tādēļ, ka Sweet nebija ne tuvu tik stilīgi kā ikonas, pēc kuru atzinības viņi tiecās. Lai cik lieliski, iznācieni [TV pārraidē] Top of the Pops viņiem bija uzspieduši apšaubāma joka zīmogu.”

Par spīti vairākiem atzīstamiem hārdroka ierakstiem, Sweet tā arī nespēja atbrīvoties no darbības sākumā iemantotās neizvēlīgu pusaudžu izklaidētāju reputācijas. Lipīgo hitu cienītāji bija neizpratnē par smago roka skanējumu koncertos un albumos, savukārt kritika un rokmūzikas publika nespēja pārvarēt aizspriedumus pret grupas agrīnā repertuāra trivialitāti, atkarību no N. Činna un M. Čepmena autortalanta un biznesa stratēģijas, kā arī kliedzoši ārišķīgo skatuves tēlu. Tādējādi, arī baudot regulārus panākumus daudzu valstu singlu tabulās (īpaši kontinentālajā Eiropā un Austrālijā, turklāt, atšķirībā no britu glamroka mūziķu vairuma, Sweet singli guva ievērību arī ASV), grupai neizdevās saliedēt gana plašu publiku un izpelnīties autoritāti, kas ļautu iekļauties roka elitē.

Tomēr arī mūsdienās grupai netrūkst uzticīgu cienītāju gan melomānu, gan dažādu paaudžu mūziķu vidū, un tās devums rokmūzikas vēsturē pamazām ticis pārskatīts. Jau 70. gados Sweet ietekme atbalsojās tādu pankroka grupu kā Ramones; The Adverts un The Runaways mūzikā; būtisku Sweet iespaidu uz savu jaunradi atzinuši arī grupas Kiss dalībnieki. Savukārt 80. gados Sweet skanējums bija viens no glammetāla stilistikas pirmavotiem, kas īpaši ietekmējis tādas grupas kā Mötley Crüe un Def Leppard. Sweet hitus izpildījuši The Damned; Peta Benetere (Pat Benatar); Krokus; The Struts; Girlschool; Joan Jett & the Blackhearts; Saxon; Heathen; Poison; Def Leppard; Vinss Nīls (Vince Neil); The Offspring u. c. mūziķi, un arī 21. gs. tie dzirdami rokmūzikas radiostaciju programmās.

Jaunu Sweet mākslinieciskās reabilitācijas vilni ievadīja 2017. gadā izdotais deviņu kompaktdisku komplekts Sensational Sweet Chapter One: The Wild Bunch ar grupas nozīmīgākiem ierakstiem, kas vairumā gadījumu izpelnījās atzinīgākas kritikas atsauksmes nekā to pirmizdevumi.

M. Takers (bungas, fona un solo vokāls, 1968–1981; miris 2002)

B. Konolijs (solo vokāls, 1968–1979; miris 1997)

S. Prīsts (basģitāra, fona un solo vokāls, 1968–1981; miris 2020)

F. Torpijs (ģitāra, 1968–1969)

M. Stjuarts (ģitāra, 1969–1970)

E. Skots (ģitāra, taustiņinstrumenti, fona un solo vokāls, 1970–1981)

Action; Block Buster!; Fox on the Run; Funny Funny; Hell Raiser; Love is Like Oxygen; Set Me Free; Sweet F.A.; The Ballroom Blitz; The Six Teens.

Funny How Sweet Co-Co Can Be (RCA, 1971); Sweet Fanny Adams (RCA, 1974); Desolation Boulevard (RCA, 1974); Strung Up* (RCA, 1975); Give Us a Wink (RCA, 1976); Off the Record  (RCA, 1977); Level Headed (Polydor, 1978); Cut Above the Rest (Polydor, 1979); Waters Edge (Polydor, 1980); Identity Crisis (Polydor, 1982); Live in Denmark 1976** (Sweet, 1998).

* dubultalbums ar koncertierakstiem pirmajā diskā un hitu izlasi otrajā

** koncertalbums