Gandrīz piecas desmitgades muzicējusi smagā roka un glammetāla stilistikās. Īpašu ievērību guvusi pateicoties groteski teatrālam ārējam veidolam un tehnoloģiskiem efektiem piesātinātam koncertpriekšnesumam. Par spīti noraidošai kritikas attieksmei, sniegusi tālejošu ietekmi daudziem nākamo paaudžu mūziķiem.

Kiss 1973. gadā Ņujorkā izveidoja basģitārists un dziedātājs Džīns Simonss (Gene Simmons, īstajā vārdā Haims Vics, Chaim Witz) un ritmģitārists un dziedātājs Pols Stenlijs (Paul Stanley, īstajā vārdā Stenlijs Berts Eizens, Stanley Bert Eisen). Iepriekš abi spēlēja grupā Wicked Lester, bet vēlāk bija vienīgie pastāvīgie Kiss dalībnieki. 1972. gadā Dž. Simonss un P. Stenlijs sāka muzicēt trijatā ar bundzinieku un dziedātāju Pīteru Krisu (Peter Criss, īstajā vārdā Džordžs Pīters Džons Kriskvola, George Peter John Criscuola), savukārt nākamajā gadā viņiem pievienojās soloģitārists un dziedātājs Eiss Freilijs (Ace Frehley, īstajā vārdā Pols Deniels Freilijs, Paul Daniel Frehley). Tad arī grupa tika nosaukta par Kiss (angļu ‘skūpsts’).

Ietekmējoties no britu glamroka estētikas, kā arī amerikāņu šokroka pamatlicēja Alisa Kūpera (Alice Cooper) un glampanka pionieriem New York Dolls, grupa lielu uzmanību pievērsa skatuviskajam tēlam. Izmantojot melnbaltu grimu un atbilstošu apģērbu, katram dalībniekam tika izstrādāts individuāls supervaroņu komiksu stilistikā ieturēts veidols. Dž. Simonss bija Dēmons (The Demon), P. Stenlijs – Zvaigžņubērns (The Starchild), P. Kriss – Kaķcilvēks (The Catman), E. Freilijs – Kosmoscilvēks (The Spaceman). Šos tēlus un maskas Kiss konsekventi saglabāja visos koncertos, fotogrāfijās u. c. publicitātes materiālos.

Pirmie albumi Kiss; Hotter Than Hell (abi 1974. gadā) un Dressed to Kill (1975), kuros dominēja hārdroka un glamroka kombinācija vienkāršā producējumā, guva daudz iznīcinošu atsauksmju par pārmērīgu ārišķību, primitīvu un klišejisku dziesmveidi, arī vulgāriem, lielākoties rokenrola un seksa slavinājumam veltītiem dziesmu tekstiem.

Albumu pārdošanas rezultāti bija pieticīgi, toties lielu publikas atsaucību baudīja koncertturnejas, kurās grupas robusti enerģisko muzicēšanu un eksotisko ārieni papildināja iespaidīgs skatuviskais iestudējums ar uguns un asiņu spļaušanu, liesmojošām ģitārām, bagātīgiem pirotehnikas un gaismu efektiem. Cenšoties kapitalizēt šo koncertšovu reputāciju, ceturtajā albumā Kiss apkopoja koncertierakstus – nācis klajā 1975. gada rudenī, dubultalbums Alive! (1975) iekļuva Billboard Top 10, izglābjot no bankrota ierakstu kompāniju Casablanca Records (Kiss bija tās pirmie mākslinieki) un padarot savus autorus par nacionālām slavenībām.

Nākamais studijas albums Destroyer (1976) izcēlās ar pretenciozāku producējumu (producents Bobs Ezrins, Bob Ezrin), tomēr, tāpat kā Rock and Roll Over (1976) un Love Gun (1977), saglabāja uzsvērti infantilo māksliniecisko identitāti, kas nu ar intensīvu mārketinga atbalstu nodrošināja milzīgu auditoriju ne tikai ASV, bet arī citu valstu pusaudžu vidū (grupas fani tika saukti par “Kiss armiju”, Kiss Army); tirgū tika laisti grupai veltīti komiksi, tās dalībnieku maskas, statuetes, galda spēles u. c. suvenīri. T. s. kismānijas (Kiss mania) pirmais vilnis kulminēja ar koncertalbumu Alive II (1977). Pēc tā iznākšanas sabiedriskās domas izpētes kompānija Gallup Poll atzina Kiss par populārāko grupu ASV.

Turpmāk Kiss eksperimentēja ar disko, jaunā viļņa, popmūzikas un progresīvā roka ietekmēm, taču vairums fanu šos centienus un atteikšanos no agresīvi tiešā hārdroka uzņēma ar vilšanos. Albums Dynasty (1979), pateicoties diskoroka hitam I Was Made for Lovin’ You, joprojām ierindojās Billboard Top 10, taču tam sekoja straujš popularitātes kritums, ko nespēj apturēt arī atgriešanās pie smagā roka albumā Creatures of the Night (1982).

1980. gadā ieilgušu nesaskaņu un narkotiku atkarības dēļ grupu atstāja P. Kriss (studijā Kiss arī iepriekš strādāja ar sesijbundzinieku); viņa vietu ieņēma Ēriks Kars (Eric Carr, īstajā vārdā Pols Čārlzs Karavello, Paul Charles Caravello), kurš turpmāk iemiesoja Lapsas tēlu (The Fox).

1982. gadā grupa šķīrās no E. Freilija, kura vietā tika pieņemts Vinnijs Vinsents (Vinnie Vincent, īstajā vārdā Vinsents Džons Kuzāno, Vincent John Cusano). Savā pirmajā Kiss koncertturnejā V. Vinsents uzstājās ar Karotāja Anka (The Ankh Warrior, anks ir seno ēģiptiešu hieroglifu rakstu zīme) skatuvisko identitāti. Taču, sākot ar nākamo albumu Lick It Up (1983) un tā turneju, Kiss no agrāk neiztrūkstošajām maskām atteicās. Kritiķi, kuri grupai bija izsenis pārmetuši ciniski manipulatorisku pašpromociju, nu ironizēja, ka tā spērusi izmisuma soli un uzmanības piesaistīšanas dēļ atmetusi vienīgo iezīmi, kas savulaik šo uzmanību nodrošināja.

Taču aprēķins izrādījās pareizs – pēkšņā vizuālās identitātes maiņa atkal garantēja plašu ievērību, kas gan nemazināja grupas iekšējo spriedzi. Dažādu sarežģījumu dēļ Kiss īsā laikā nomainīja vairākus ģitāristus – kopš 1984. gada tās soloģitārists bija Brūss Kuliks (Bruce Kulick, pilnā vārdā Brūss Hovards Kuliks, Bruce Howard Kulick). Savukārt 1991. gadā pēc smagas slimības nomira E. Kars; turpmāk grupas bundzinieks bija Ēriks Singers (Eric Singer, īstajā vārdā Ēriks Doils Mensingers, Eric Doyle Mensinger).

Vairums šā perioda albumu ieturēti aktuālajā glammetāla stilistikā un, kaut arī kritikas attieksme ar retiem izņēmumiem saglabājās skeptiska, grupas reputācija auga. Koncertturnejas, kas bieži salīdzinātas ar ceļojošu atrakciju parku un allaž bijušas grupas popularitātes pamatā, atkal guva lielu atsaucību, savukārt albums Revenge (1992), kas radīts sadarbībā ar producentu B. Ezrinu, pēc ilga pārtraukuma sasniedza ASV topa pirmo desmitnieku, līdzīgus panākumus gūstot arī citās valstīs, t. sk. Lielbritānijā, kur slavas pirmā viļņa laikā 70. gados Kiss bija relatīvi mazpopulāri.

1996. gadā lielu ažiotāžu izraisīja Kiss oriģinālsastāva atkalapvienošanās. Pirmajā kopīgajā turnejā pēc 16 gadu pārtraukuma Dž. Simonss, P. Stenlijs, P. Kriss un E. Freilijs atkal uzstājās vecajās supervaroņu maskās, bet koncertu tehnoloģiskais nodrošinājums un uzveduma mērogs pārspēja visu iepriekšējo vērienu, ļaujot tai kļūt par 1996. gada ienesīgāko koncertturneju. Tomēr grupā atdzīvojās vecās domstarpības un šķelšanas. Kaut arī albums Psycho Circus (1998) tiek uzskatīts par atjaunotā oriģinālsastāva kopēju veikumu, vairumā  tā dziesmu P. Krisa un E. Freilija vietā dzirdami sesijmūziķi.

2001. gadā turnejas Farewell Tour laikā grupu atstāja P. Kriss (vēlāk īslaicīgi atgriezās) un vietu pie bungām atkal ieņēma Ē. Singers, kurš, izsaucot daudzu fanu sašutumu, uzstājās P. Krisa lietotajā Kaķcilvēka maskā. Lai arī turneja bija izsludināta kā koncertdarbības noslēgums, vēlāk sekoja paziņojums, ka tā bijusi pēdējā nevis grupai, bet dibinātāju četriniekam. 2002. gadā Kiss atkal atstāja arī E. Freilijs un par tās soloģitāristu, pārņemot Kosmoscilvēka identitāti, kļuva Tomijs Teiers (Tommy Thayer, pilnā vārdā Tomass Kaningems Teiers, Thomas Cunningham Thayer).

Darbības turpinājumā Kiss veica vairākas vērienīgas koncertturnejas (2008. gadā uzstājās arī Latvijā) un ieskaņoja albumus Sonic Boom (2009) un Monster (2012), bet 2019. gadā uzsāka vairāku gadu garumā plānotu pasaules turneju, ko atkal pieteica kā atvadas no regulāras koncertdarbības.

Kaut arī savulaik Kiss tika prognozēta īslaicīga slava, kas beigsies, tiklīdz tās pirmā fanu paaudze izaugs no pusaudžu vecuma, grupas popularitāte un ietekme uz rokmūzikas attīstību bijusi negaidīti noturīga.

Tās sākotnējās muzikālās ietekmes pārsvarā gūtas no 60. un 70. gadu britu grupām (The Who; The Yardbirds; Black Sabbath; Led Zeppelin; Slade u. c.), taču, atšķirībā no šo mūziķu vairuma, Kiss savā jaunradē atteicās no jebkādas komplicētības un radošām pretenzijām, dziesmas un to izpildījumu reducējot līdz vienkāršiem ģitāras rifiem, masīvām bungu zalvēm, intonatīvi pārspīlētam dziedājumam un pacilājoši himniskiem piedziedājumiem. Grupas rokenrola skanējums bija ne mazāk grotesks kā tās āriene, bet nedaudzie romantiskie skaņdarbi izcēlās ar tikpat pārspīlētu sentimentalitāti (Kiss lielākais hits ASV ir liriska balāde Beth, kuras pavadījumu albumā Destroyer nespēlē pati grupa, bet stīgu orķestris). 70. gadu 1. pusē šī vienkāršība nebija pieņemama kritiķiem, kuri auguši ar roka pirmās paaudzes centieniem pēc mākslinieciskas izsmalcinātības, toties pusaudžu uztveri tā uzrunāja precīzāk nekā daudzu intelektuāli un muzikāli respektablāku mūziķu sniegums.

Savukārt nākamajās desmitgadēs Kiss koncertus sāka apmeklēt dažādu paaudžu klausītāji. Starp tiem bija gan slaveno iestudējumu pievilināti jaunieši, gan pieaugušie (pārsvarā vīrieši), kuriem grupas mūzika, bet jo īpaši novecošanai nepakļautā āriene un butaforiskais priekšnesums sniedza iespēju atgriezties pusaudža vecuma personīgajā pagātnē – šāda Kiss auditorijas demogrāfiskās paplašināšanās tendence saglabājusies arī 21. gadsimtā.

Laika gaitā Kiss agresīvā mārketinga politika, nekautrīgā pašreklāma (70. gados Kiss koncerti tika pieteikti ar saukli “smagākā grupa pasaulē”, bet vēlāk tā sevi bieži pozicionējusi par “pasaules lielāko grupu”) un tēla komercializācija (pārdošanā bijuši vairāk nekā 3 tk ar Kiss saistīti produkti – no saldumiem, rotaļlietām un apģērbiem līdz prezervatīviem, mūzikas instrumentiem un zārkiem) pārvērtās savdabīgi demonstratīvā pašvērtībā, kas grupai nodrošinājusi neviennozīmīgu, bet spilgtu lomu rokmūzikas vēsturē.

Kiss muzikālā ietekme pārsvarā saistīta ar 70. gadu ieskaņojumiem un visvairāk skārusi smagā metāla, glammetāla un alternatīvā roka stilistikas un tādus mūziķus kā Mötley Crüe; Def Leppard; Mudhoney; The Melvins; The Replacements; Hüsker Dü; The Smashing Pumpkins; Alice in Chains; Pearl Jam; Nirvana; Pantera; Anthrax; Merilins Mensons (Marilyn Manson) u. c. Mūsdienu progresīvā metāla grupas Dream Theater ilggadējais dalībnieks Maiks Portnojs (Mike Portnoy) teicis, ka “Kiss bija mūsu paaudzes The Beatles”.

Kiss oriģinālsastāvs uzņemts Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 2014).

Kaut amerikāņu mūzikas žurnāls Rolling Stone pret Kiss ilgstoši izturējies ļoti kritiski, tā ekspertu sastādītajā 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2020) iekļauts grupas albums Alive!; saraksta iepriekšējā redakcijā (2012) minēts arī Destroyer.

1994. gadā klajā laistā albumā Kiss My Ass: Classic Kiss Regrooved grupas dziesmas interpretē rokmūziķis Lenijs Kravics (Lenny Kravitz), kantrīdziedātājs Gārts Brukss (Garth Brooks), smagā metāla grupa Anthrax, alternatīvā roka grupa Dinosaur Jr. u. c. dažādu žanru mūziķi.

Dž. Simonss (basģitāra, vokāls, kopš 1973)

P. Stenlijs (ritmģitāra, vokāls, kopš 1973)

P. Kriss (bungas, vokāls, 1973–1980; 1996–2001; 2002–2004)

E. Freilijs (soloģitāra, vokāls, 1973–1982; 1996–2002)

Ē. Kars (bungas, vokāls, 1980–1981; miris 1981)

V. Vinsents (soloģitāra, 1982–1984)

M. Sv. Džons (Mark St. John; soloģitāra, 1984; miris 2007)

B. Kuliks (soloģitāra, vokāls, 1984–1996)

Ē. Singers (bungas, vokāls, 1991–1996; 2001–2002; kopš 2004)

T. Teiers (soloģitāra, vokāls, kopš 2002)

Beth; Calling Dr. Love; Crazy Crazy Nights; Detroit Rock City; Deuce; Hard Luck Woman; I Stole Your Love; I Was Made for Lovin’ You; Love Gun; Rock and Roll All Nite; Shout It Out Loud; Strutter

Kiss (Casablanca, 1974); Hotter Than Hell (Casablanca, 1974); Dressed to Kill (Casablanca, 1975); Alive!* (Casablanca, 1975); Destroyer (Casablanca, 1976); Rock and Roll Over (Casablanca, 1976); Alive II* (Casablanca, 1977); Love Gun (Casablanca, 1977); Dynasty (Casablanca, 1979); Unmasked (Casablanca, 1980); Music from the Elder (Casablanca, 1981); Creatures of the Night (Casablanca, 1982); Lick It Up (Mercury, 1983); Animalize (Mercury, 1984); Asylum (Mercury, 1985); Crazy Nights (Mercury, 1987); Hot in the Shade (Mercury, 1989); Revenge (Mercury, 1992); Kiss Unplugged* (Mercury, 1996); Carnival of Souls (Mercury, 1997); Psycho Circus (Mercury, 1998); Sonic Boom (Kiss/Roadrunner, 2009); Monster (Universal, 2012)

* koncertieraksti