Stilistikas agrīnajā periodā alternatīvais roks vienlīdz uzskatāms gan par muzikālu, gan ideoloģisku fenomenu un daudzējādā ziņā tā attiecības ar rokmūziku jēdziena plašākajā izpratnē ir tādas pašas kā rokam attīstības sākumā ar pārējo populāro mūziku – tas ir konkrētas paaudzes pašrealizācijas un identifikācijas līdzeklis, kas radies, vienlaikus gan noliedzot agrākās vērtības, gan izmantojot tās par savas jaunrades pirmavotu.
alternatīvais roks
Nekonkrēts termins, ar ko plašsaziņas līdzekļi 20. gs. 80. gados sāka apzīmēt daudzveidīgu rokmūzikas stilistiku, kam raksturīgs daudzu radio, televīzijas un masu auditorijas akceptētā meinstrīma roka īpašību (izkopts skanējums, rūpīgs producējums, uzsvērti ārišķīga vizuālā identitāte, jaunrades pakārtotība komerciālām interesēm u. tml.), kā arī mūzikas industrijas darba metožu (ierakstu izplatīšanas veids, lielbudžeta mārketings, mākslinieku radošās brīvības ierobežojumi, komercinterešu prioritizēšana u. tml.) noliegums.
Saistītie šķirkļi
No labās: Kurts Kobeins un Krists Novoseliks no grupas Nirvana. Frankfurte, Vācija, 12.11.1991.
Satura rādītājs
20. gs. 80. gadi. Stilistikas rašanās
Par alternatīvā roka priekštečiem uzskatāmi The Velvet Underground; Frenks Zapa (Frank Zappa); Kapteinis Bīfhārts (Captain Beefheart); The Stooges; Pink Floyd un citi mūziķi, kuri 20. gs. 60. gados iedibināja no mūzikas tirgū valdošajām tendencēm atšķirīgas muzicēšanas tradīciju, kas tika dēvēta par pagrīdes roku (underground rock) vai pagrīdi. Šis apzīmējums aptvēra dažādu stilu māksliniekus, kuri netiecās sasniegt pēc iespējas plašāku auditoriju, bet mūziku izmantoja kā noteiktas dzīves pozīcijas apliecinājumu un pašizpausmes iespēju līdzīgi domājošu cilvēku uzrunāšanai. Uz pagrīdi attiecināms vairākums 60. gadu psihedēliskā roka un garāžroka, kā arī 70. gadu pankroka un postpanka.
Tieši panku subkultūras koncepts “dari pats” (do it yourself, DIY), kas kā radošas neatkarības priekšnoteikumu paredzēja savrupību no mūzikas industrijas infrastruktūras (daudzi mūziķi sadarbojās ar jaunām, savu domubiedru dibinātām ierakstu kompānijām vai paši organizēja un finansēja ierakstu radīšanu, izdošanu un izplatīšanu), 80. gados kļuva par vienu no galvenajiem alternatīvā roka apriti vienojošiem parametriem.
Tikpat nozīmīgs, īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), bija t. s. koledžu radio fenomens – mācību iestāžu radiostacijas, kuras atskaņoja studentu izvēlētus un iecienītus roka ierakstus. Akcentējot pretnostatījumu komercradio iecienītajam Top 40 hitu repertuāram, t. s. klasiskajam rokam (classic rock) un jo īpaši 80. gados populārajai t. s. matu metāla (hair metal) stilistikai, studentu radio repertuāru sāka dēvēt vispirms par “koledžu roku” (college rock), bet vēlāk par “alternatīvo roku”.
Kaut arī šī mūzika bija stilistiski daudzveidīga, vairumā gadījumu to vienoja komerciāla marginalitāte un popularitāte šaurās t. s. kulta aprindās, autoru saistība ar nelielām ierakstu kompānijām, mazbudžeta producējums, nosacīti vienkāršs un neizsmalcināts skanējums, kura pamatā bieži bija stipri distortētas ģitāras, pankroka, postpanka un smagā roka, kā arī psihedēliskā roka un folkroka ietekmes.
Pirmā alternatīvā roka grupa, kas guva plašus panākumus meinstrīma apritē bija R.E.M., kuras agrīnos albumus izdeva neatkarīga ierakstu kompānija I.R.S. Records. 1987. gadā, R.E.M. parakstot līgumu ar lielo koncernu Warner Bros., alternatīvās mūzikas vidē tika veltīti pārmetumi par “pārdošanos”, taču grupas tālākā darbība apliecināja, ka tā arī komercmūzikas kontekstā spēj saglabāt uzticību saviem radošajiem ideāliem.
Citi 80. gadu amerikāņu alternatīvā roka mūziķi, kuri saglabāja ietekmi arī nākamajās desmitgadēs: Hüsker Dü; The Replacements; The Smithereens; 10, 000 Maniacs; Red Hot Chili Peppers; They Might Be Giants; Sonic Youth; Pixies; The Jesus Lizard; Ministry; Nine Inch Nails; Jane’s Addiction, Toms Veitss (Tom Waits) un citi.
Lielbritānijā, kur kopš pankroka uzplaukuma bija stipras neatkarīgo ierakstu kompāniju (independents jeb indies) tradīcijas, idejiski radniecīgu mūziku nereti devēja par indīroku (indie rock) jeb indī (indie). Ievērojami britu mūziķi, kas šajā laikā vairāk vai mazāk bija piederīgi jaunajai estētikai: The Smiths; XTC; The Cure; Siouxsie and the Banshees; The Jesus and Mary Chain; The Housemartins; La’s; Bauhaus; Cocteau Twins; My Bloody Valentine; New Order; Depeche Mode; Happy Mondays; The Stone Roses; Primal Scream un citi; darbības sākumstadijā tai pieskaitāma arī U2, kas vēlāk izvirzījās par vienu no populārākajām grupām pasaulē.
Desmitgades otrajā pusē par ietekmīgu stilistikas pārstāvi kļuva islandiešu grupa The Sugarcubes ar vēlāk populāro dziedātāju Bjorku (Björk) – Sugarcubes arī bija vieni no pirmiem starptautiski pazīstamiem alternatīvā roka mūziķiem, kuri uzstājās Latvijā (Rīgā, 1989).
The Sugarcubes uzstāšanās. Parīze, Francija, 1990. gads.
90. gadi. Transformācijas un pakāpeniska saplūsme ar meinstrīmu
Kā vairums rokmūzikas stilistiku, arī alternatīvais roks ātri sazarojās dažādos novirzienos: neopsihedēlija (60. gadu psihedēliskā roka laikmetīga versija); sapņu pops jeb drīmpops (dream pop, melodiska atmosfēriska skanējuma mūzika); šūgeizs (shoegaze, distortētu ģitāru skanējumā balstīts sapņu popa atzarojums); gotiskais roks (gothic rock, postpanka tradīcijā balstīta mūzika ar introspektīviem tekstiem, kuros bieži runāts par nāvi, izmantots gotisks un reliģisks simbolisms); grāndžs (grunge, smagā roka, smagā metāla un pankroka kombinācija); postgrāndžs (post-grunge, komerciālāka grāndža versija); industriālā mūzika (industrial, avangardisks roka un elektroniskās mūzikas hibrīds), trokšņu roks (noise rock, eksperimentāla stilistika, kurā apvienots minimālisms, industriālā mūzika un pankroks); emo (emo, emocionāli sakāpināta mūzika, bieži ar depresīvi fatāliem, pašnāvnieciskiem tekstiem); postroks (post-rock, skaņu faktūrās un tembrālā izsmalcinātībā balstīta mūzika ar roka, elektronikas, džeza, minimālisma u. c. ietekmēm) un citos. Lielbritānijā 90. gadu alternatīvā roka vadošā stilistika bija britpops (Britpop), kuras pārstāvji, norobežojoties no globālās grāndžroka popularitātes, akcentēja britu roka un popa vēsturiskās tradīcijas.
Augot atsevišķu mūziķu atpazīstamībai masu auditorijā, auga arī lielo ierakstu kompāniju interese par šo mūziku. Alternatīvo stilistiku un mūzikas industrijas attiecību komplicētību raksturo fakts, ka 1991. gadā tika ieviesta Grammy balvas nominācija Labākais alternatīvās mūzikas albums (Best Alternative Music Album), taču uzvarētājdarba I Do Not Want What I Haven’t Got autore – īru dziedātāja Šineida O’Konora (Sinéad O’Connor), protestējot pret industrijas “materiālistiskajām viltus vērtībām”, no godalgas atteicās.
Radikālu lūzumu iezīmēja grāndža grupas Nirvana pārsteidzošie panākumi – 01.1992. tās albums Nevermind sasniedza ASV topa 1. vietu, līderpozīcijā simboliski nomainot “popa karaļa” Maikla Džeksona (Michael Jackson) albumu Dangerous un aizsākot strauji augošu alternatīvā roka masu popularitātes vilni. Turpmāk daudzi mūziķi sadarbojās ar lielajām kompānijām, to ierakstus un videoklipus pārraidīja komercradio un muzikālā televīzija MTV. Jauno stilistiku prestižu un izplatību būtiski veicināja arī ceļojošais festivāls Lollapalooza, kas pirmo reizi notika 1991. gadā un kļuva par nozīmīgu t. s. alternatīvās nācijas (alternative nation, festivāla aizsācēja, grupas Jane’s Addiction dziedātāja Perija Ferela, Perry Farrell, formulēts apzīmējums) notikumu ar plašu rezonansi.
Tomēr arī laikā, kad daudzi sākotnēji alternatīvajai apritei piederīgi mākslinieki iekļāvās rokmūzikas pamatstraumē, virkne mūziķu (Pavement; Fugazi; Mudhoney; Sleater-Kinney; Swans u. c.) joprojām palika uzticīgi stilistikas sākotnēji nekomerciālajam patosam – viņu jaunrade arī ASV arvien biežāk tika dēvēta par indīroku; laika gaitā apzīmējums “indīroks” ir kļuvis par starptautiski lietotu jēdziena “alternatīvais roks” sinonīmu.
Ievērojami alternatīvā roka mūziķi šajā laikā: Pearl Jam; Soundgarden; Alice in Chains; Hole; Stone Temple Pilots; Smashing Pumpkins; Elenisa Morisete (Alanis Morissette); Skunk Anansie; Beks (Beck); P. Dž. Hārvija (PJ Harvey); Weezer; Bush; Garbage; Torija Eimosa (Tori Amos); Niks Keivs (Nick Cave); Blur; Oasis; Suede un citi.
Pearl Jam uzstāšanās. Londona, 02.03.1992.
21. gs.
21. gs. sākumā amerikāņu grupas The White Stripes; The Strokes; Black Rebel Motorcycle Club, kā arī zviedru The Hives un austrāļu The Vines aizsāka strauju garāžroka popularitātes pieaugumu, vēl vairāk veicinot alternatīvā roka saplūšanu ar meinstrīma mūziku. Plašus panākumus starptautiskajā tirgū guva arī tādas grupas kā Radiohead; Green Day; The Offspring; My Chemical Romance; Panic! At the Disco; Fall Out Boy un citas.
Līdz ar principiālām izmaiņām mūzikas industrijā, ierakstu kompāniju lomas mazināšanos, ieskaņojumu virtuālās izplatīšanas apjoma pieaugumu un daudzu alternatīvo stilistiku mūziķu komercpanākumiem, kas nereti sasniegti māksliniecisku kompromisu rezultātā, alternatīvā roka jēdziens – vismaz tā dumpīgais un konfrontējošais aspekts – lielā mērā zaudējis kādreizējo jēgu un aktualitāti.
Nozīmīgi alternatīvā roka mūziķi 21. gs. pirmajās desmitgadēs: White Stripes; Strokes; Radiohead; Arcade Fire; Franz Ferdinand; Yeah Yeah Yeahs; The Black Keys; Interpol; Kings of Leon; Placebo; Arctic Monkeys; Gorillaz; Džeks Vaits (Jack White); Bon Iver; Devendra Benharts (Devendra Banhart); Wilco; Beks; N. Keivs; Bjorka; P. Dž. Hārvija; The War on Drugs; The Flaming Lips; Sigur Rós; Mogwai; Sentvinsenta (St. Vincent); Tame Impala; Šārona van Etena (Sharon Van Etten); The National; Twenty One Pilots un citi.
Multivide
No labās: Kurts Kobeins un Krists Novoseliks no grupas Nirvana. Frankfurte, Vācija, 12.11.1991.
The Sugarcubes uzstāšanās. Parīze, Francija, 1990. gads.
Pearl Jam uzstāšanās. Londona, 02.03.1992.