Garāžrokam raksturīgas vienkāršas un agresīvas dažu akordu dziesmas neliela ansambļa (ģitāra, basģitāra, bungas, vokāls, reizēm arī elektriskās ērģeles) izpildījumā. Profesionalitātes trūkumu priekšnesumā bieži kompensē aizrautība un paaudzes dzīves pozīciju izsakoša attieksme. Skanējumā dominē stipri distortētas elektriskās ģitāras un kliedzošs vokāls, ierakstiem piemīt vienkāršs producējums. Kaut žanra estētika lielā mērā balstījās britu invāzijas ietekmēs un izplatījās daudzu valstu jauniešu kultūrā (tostarp Rietumeiropā, Latīņamerikā un Dienvidamerikā, Austrālijā, kā arī Tuvo un Tālo Austrumu reģionos), galvenokārt tas tiek uzskatīts par Ziemeļamerikas, īpaši ASV rokmūzikas fenomenu, turklāt tā rezonanse ar retiem izņēmumiem nepārsniedza nacionālu mērogu.
Garāžroka rašanās priekšnoteikumi aizsākās 20. gs. 50. gadu 2. pusē, kad salīdzinoši augsts materiālās labklājības līmenis, rokenrola popularitāte un elektrisko ģitāru relatīvi vieglā pieejamība veicināja jauniešu muzicēšanu kā populāru brīvā laika pavadīšanas veidu. Daudzviet ASV radās grupas, kas bez tālejošām profesionālām un mākslinieciskām ambīcijām muzicēja ģimenes saimniecību garāžās vai citās palīgtelpās; reizēm tajās iesaistījās arī profesionāli pieredzējuši mūziķi, taču vairumā gadījumu to dalībnieki bija iesācēji vidusskolnieku vecumā. Parasti šo grupu repertuārs balstījās vienkāršās ritmblūza un rokenrola struktūrās, bet 60. gadu sākumā par izplatītu ietekmes avotu kļuvu sērfinga mūzika un tai raksturīgā ģitārspēles tehnika.
Mūzikas pētnieks Sets Bovijs (Seth Bovey) garāžroka vēsturei veltītā grāmatā “Piecus gadus priekšā manam laikam” (Five Years Ahead of My Time, 2019) raksta, ka 1950. gadā ar muzikālu pašdarbību nodarbojušies 3 mlj amerikāņu vecumā no četriem līdz 21 gadam, bet 1967. gadā šajā vecuma grupā jau reģistrēti vairāk nekā 15 mlj amatiermūziķu. Savukārt laikā no 1956. līdz 1966. gadam seškārtīgi pieaudzis ģitāru pārdošanas apjoms.
Strauju masveidības pieaugumu jaunatnes muzicēšanas tendence piedzīvoja līdz ar The Beatles slavas un britu invāzijas sākumu 1964. gadā. Turpmāk daudzas garāžu grupas savu apzināti primitīvo un uzsvērti enerģisko skanējumu centās apvienot ar Beatles; The Rolling Stones; The Kinks; The Who u. c. britu mūziķiem raksturīgo melodijas izjūtu; īpaši nozīmīga bija angļu grupu The Yardbirds un The Troggs, kā arī ziemeļīru Them ietekme. Līdz ar psihedēliskā roka izplatību garāžroka estētiku papildināja rudimentāri elektroniski efekti, arī improvizētāka un eksperimentālāka spēles un dziesmveides tehnika.
Lielāko popularitāti garāžroks ASV sasniedza 1965. un 1966. gadā, kad virkne grupu (The Kingsmen; Flamin’ Groovies; Count Five; The Seeds; The Electric Prunes; The Sonics; The Music Machine u. c.) guva īslaicīgus, bet vērā ņemamus panākumus singlu tabulās (grupas ? and the Mysterians hits 96 Tears pat izvirzījās Billboard topa pirmajā vietā), bija dzirdamas radio un veica nacionāla mēroga koncertturnejas.
Desmitgades otrajā pusē, rokmūzikas pamattendences sākot noteikt mākslinieciski izsmalcinātākām psihedēliskā roka un folkroka stilistikām, garāžroks meinstrīma ievērību zaudēja un tālāk pārsvarā attīstījās t. s. pagrīdes kultūrvidē. Īpaši stipras pozīcijas tas saglabāja Detroitā (Mičiganas pavalsts, ASV), kur 60. un 70. gadu mijas periodā tādas grupas kā MC5 un The Stooges (mazākā mērā arī Alice Cooper) kļuva par nozīmīgām t. s. protopanka stilistikas pārstāvēm. Ievērojama grupa bija arī The Velvet Underground no Ņujorkas, kas gan savas garāžroka saknes ātri pārauga, pievēršoties avangardiskākai ārtroka muzicēšanai.
Garāžroks. 20 ievērojamas dziesmas.
Sastādījis Klāss Vāvere.