Lielākos panākumus un mākslinieciskos sasniegumus The Stranglers guva 20. gs. 70. gados, būdama cieši saistīta ar britu pankroka vidi, bet žanriski daudzveidīgus, dažādu vērtējumu guvušus ierakstus grupa izdevusi arī četrās nākamajās desmitgadēs.

Stranglers (no angļu ‘žņaudzēji’) 1974. gadā Gilfordā (Sari grāfistē, Anglija) izveidoja bundzinieks Braiens Dafijs (Brian Duffy), kurš dažādās vietējās grupās bija muzicējis jau kopš 50. gadu beigām, bet turpmāk kļuva pazīstams ar skatuves vārdu Džets Bleks (Jet Black). Pārējie sākumsastāva dalībnieki bija ģitārists un vokālists Hjū Kornvels (Hugh Cornwell), basģitārists un vokālists Žans Žaks Bērnels (Jean-Jacques Burnel) un zviedru taustiņinstrumentālists Hanss Vērmlings (Hans Wärmling) – kad viņš atgriezās dzimtenē, atsaucoties uz sludinājumu mūzikas nedēļrakstā Melody Maker, grupai pievienojās Deivs Grīnfīlds (Dave Greenfield). Visi četri bija pieredzējuši mūziķi, kas darbojušies dažādos žanros – džezā, blūzā un progresīvajā rokā –, bet Ž. Ž. Bērnels pat spēlējis klasisko ģitāru simfoniskajā orķestrī.

Sākotnēji grupa saucās The Guildford Stranglers (‘Gilfordas žņaudzēji’) un uzstājās klubos, kāzās un citos pasākumos, kur izpildīja garāžroka un tā dēvētā krogu roka (pub rock) repertuāru, bet 1976. gadā izpelnījās plašāku ievērību, iesildot amerikāņu pankroka mūziķu Ramones un Petijas Smitas (Patti Smith) pirmos koncertus Lielbritānijā.

Plašāko rezonansi guvušais Stranglers darbības periods saistīts ar trīs pirmajiem albumiem Rattus Norvegicus (1977); No More Heroes (1977) un Black and White (1978). Mūsdienās to atbilstība pankroka žanriskajiem kritērijiem nereti tikusi apšaubīta, taču tolaik psihedēliskas tēlainības un agresīvas ekspresijas bagātā mūzika un drūmie, ar savdabīgu humoru apveltītie dziesmu teksti līdz ar draudīgas enerģijas piesātinātajiem koncertiem, kuros nereti piedalījās viena vai vairākas striptīza dejotājas, grupai ļāva pārliecinoši iekļauties strauju izplatību gūstošajā panku subkultūrā; 1977. gada aprīlī izdotais Rattus Norvegicus tika uzskatīts par vienu no pirmajiem britu pankroka albumiem; norvēģu jeb pelēkā žurka (Rattus Norvegicus) attēlota arī grupas logotipā.

Skandalozās slavas dēļ daudzas koncertzāles Anglijā atteicās uzņemt Stranglers koncertus, turklāt grupa par nepiedienīgu uzvedību tika divreiz izraidīta no Zviedrijas – uz šo varasiestāžu rīcību tā atbildēja ar albuma Black and White sardonisko dziesmu Sweden (All Is Quiet on the Eastern Front). Tomēr grupa baudīja britu mūzikas mediju simpātijas (īpaši aktīvs atbalstītājs bija ietekmīgais BBC radio dīdžejs Džons Pīls, John Peel) un ievērojamu popularitāti: Stranglers singli regulāri figurēja Apvienotās Karalistes (AK) Top 10 un Top 20 tabulās, savukārt Rattus Norvegicus ierindojās albumu topa ceturtajā vietā, bet No More Heroes un Black and White sasniedza otro vietu.

Ceturtais albums The Raven (1979) aizsāka atkāpes no agrākās muzicēšanas manieres un tuvināšanos postpankam un jaunajam vilnim. Agrāk izteikti dominējošo elektroērģeļu vietā tajā vairāk dzirdami daudzveidīgi sintezatoru tembri un laikmetīgi ritmiski risinājumi, turklāt, saglabājot drūmo, nereti distopisko tematiku, dziesmu muzikālā izteiksmība no robusti agresīvas mainījusies uz liriskāku un niansētāku.

The Raven ir viens no visaugstāk vērtētiem darbiem Stranglers diskogrāfijā, taču neilgi pēc tā iznākšanas 1979. gada rudenī H. Kornvels piedzīvoja arestu par heroīna un citu nelegālu vielu glabāšanu. Pēc sešām ieslodzījumā pavadītām nedēļām mūziķis tika atbrīvots pret drošības naudu, taču šis gadījums grupas mūžā ievadīja haotiski dramatisku periodu, ko īpaši sarežģīja H. Kornvela un Ž. Ž. Bērnela narkotiku atkarība. Vēlākās intervijās mūziķi apliecināja, ka kolektīva, gadu ilga heroīna lietošana bijis vienprātīgi apzināts lēmums jaunrades stimulēšanai. Tomēr Dž. Bleks un D. Grīnfelds no tā ātri atteikušies, bet abi pārējie iemantojuši stipru heroīna atkarību, kas apgrūtinājusi grupas funkcionalitāti un pastāvēšanu.

1980. gada vasarā Stranglers aizvadīja tehnisku problēmu traucētu koncertu Nicas Universitātē (Université Nice-Sophia-Antipolis, Francija). Uzstāšanās beidzās ar publikas grautiņu un grupas arestu – mūziķi tika aizturēti 36 stundas, līdz saņēma naudas sodu par sabiedrisku nekārtību izraisīšanu; šis incidents iedvesmoja singlu Nice in Nice (1986), uz kura vāka grupa redzama aizturēšanas brīdi. Tā paša gada rudenī, atzīstot Stranglers par “nevadāmiem”, attiecības ar grupu sarāva menedžeris, turklāt Amerikas Savienoto Valstu (ASV) turnejā tika nozagta tās koncertaparatūra.

Šajos apstākļos Stranglers vairāku valstu studijās ieskaņoja eksperimentālu konceptalbumu The Gospel According to the Meninblack (1981) par “cilvēkiem melnā” jeb citplanētiešiem-cilvēkēdājiem, kas ieradušies paverdzināt Zemes iemītniekus (koncepta pieteikums dzirdams jau The Raven dziesmā Meninblack; planētas apdraudētība un tehnoloģiju radītie riski ir izplatīta tematika arī citos Stranglers albumos). Tajā Stranglers demonstrēja ievērojamu stilistisku daudzveidību un muzikālus meklējumus (tostarp savdabīgs eirodisko traktējums, agrīni gotiskā roka un tehnomūzikas paraugi), tomēr gūtā ievērība bija īslaicīga, turklāt ilgais un komplicētais albuma tapšanas process rezultējās ievērojamās parādsaistībās pret ierakstu kompāniju EMI Records.

Vēl saspringtākas šīs attiecības tūlīt pēc iznākšanas padarīja dažādām mīlestības izpausmēm veltītā albuma La folie (1981) sākotnēji pieticīgie panākumi. Situācija strauji mainījās, kad grupai izdevās EMI pārliecināt kārtējam singlam izvēlēties Golden Brown (1982) – melodisku, neierasti aranžētu popdziesmu ar zīmīgu klavesīna caurviju motīvu. Par spīti ierakstu kompānijas skepsei un kontroversālai tematikai (mīlestība uz heroīnu un sievieti) Golden Brown sasniedza AK otro pozīciju, kļūstot par Stranglers lielāko hitu, ko daudzu valstu radiostacijas regulāri atskaņo arī 21. gs. trešajā desmitgadē. 

80. gadu turpinājumā tapa vairāki respektējami postpanka, jaunā viļņa un ārtroka albumi (Feline, 1983; Aural Sculpture, 1984; Dreamtime, 1986) un singli (Strange Little Girl, 1982; European Female, 1982; Always the Sun, 1986, un All Day and All of the Night – šī grupas The Kinks dziesmas kaverversija 1987. gadā kļuva par Stranglers pēdējo Top 10 singlu).

Savukārt vairāku singlu B puses atvēlētas satīriskām dziesmām (Vladimir and the Beast; Vladimir and Olga; Vladimir & Sergei; Vladimir Goes to Havana un citas) par padomju kodolfiziķi Vladimiru Andropjornosinu (Vladimir Andropyournosin, fiktīva persona), kurš piedzīvo absurdus, ar sociālisma ideoloģijas noteiktu pasauluztveri grūti savienojamus notikumus un atklāsmes Vācijas Demokrātiskajā Republikā, Afganistānā, Kubā un Meksikā, kā arī psihiatriskajā slimnīcā.

1990. gadā pēc ilgstošām iekšējām nesaskaņām un kautiņa ar Ž. Ž. Bērnelu Stranglers pameta viens no tās līderiem H. Kornvels, kurš turpmāk nodevās solokarjerai. Īsi pirms šīs šķiršanās ieskaņotais desmitais studijas albums, Queen producenta Roja Tomasa Beikera (Roy Thomas Baker) vadībā radītais 10 (1990) vairāk nekā 30 gadus palika Stranglers pēdējais Top 20 darbs.

Kaut arī grupas statuss pēc H. Kornvela aiziešanas strauji kritās, tā turpināja koncertēt un izdot jaunus ierakstus, turklāt 20. gs. 90. gados muzicēja piecu dalībnieku sastāvā, piesaistot bijušo pankroka grupas The Vibrators ģitāristu Džonu Elisu (John Ellis) un dziedātāju Polu Robertsu (Paul Roberts).

21. gs. pirmajā desmitgadē Stranglers atgriezās pie kvarteta formāta ar jaunu ģitāristu un dziedātāju Bezu Vornu (Bez Warne) un, pateicoties albumiem Suite XVI (2006) un Giants (2012), kā arī dalībai Glastonberijas festivālā (Glastonbury Festival, 2010), atguva plašāku publikas un mediju interesei.

2018. gadā veselības problēmu dēļ Stranglers oficiāli atstāja bundzinieks Dž. Bleks, kura reālā loma jau vairākus gadus bija aprobežojusies ar morālu uzmundrinājumu (grupas dibinātājs nomira 2022. gadā, būdams 84 gadus vecs), bet 2020. gadā Covid-19 pandēmijas izraisītu veselības komplikāciju dēļ 71 gada vecumā nomira ilggadējais taustiņinstrumentālists D. Grīnfīlds, kurš neilgi pirms nāves paguva piedalīties albuma Dark Matters (2021) ieskaņošanā. Sasniedzot AK tabulas ceturto pozīciju, Dark Matters atkārtoja rezultātu, ko grupa pēdējoreiz bija guvusi 1983. gadā ar Feline.

2025. gada pavasarī Stranglers sāka pastāvēšanas piecdesmitgades koncertturneju, taču kopš D. Grīnfīlda nāves vienīgais oriģinālsastāva dalībnieks grupā ir Ž. Ž. Bērnels.

Stranglers ir viena no autoritatīvākajām un komerciāli veiksmīgākajām ar 70. un 80. gadu panku subkultūru saistītajām britu grupām, tomēr tās dalībnieki atzinuši, ka nekad nav bijuši “īsti panki”. Ar pankroku, vismaz sākumperiodā, viņus vienoja agresīvā enerģija un sociālpolitiskā neiecietība, taču, salīdzinājumā ar žanra pārstāvju vairumu, Stranglers bija pieredzējušāki mūziķi, kas auguši citā laikā, atšķirīgā muzikālajā un sabiedriskajā vidē (1977. gadā, iznākot Stranglers debijas albumam, grupas dalībnieku vidējais vecums bija gandrīz 30 gadi; dažus mēnešus vēlāk debijas albumu izdevušo pankroka neformālo līderu The Sex Pistols vidējais vecums nepārsniedza 20 gadus). Turklāt Stranglers dalībniekiem bija ne vien bagātīga un daudzveidīga muzikālā pagātne, bet arī atšķirīgs izglītības un dzīves pieredzes līmenis: pirms grupas izveidošanās Ž. Ž. Bērnels bija studējis literatūru, H. Kornvels bija bioķīmijas bakalaurs, bet Dž. Bleks – veiksmīgs uzņēmējs.

Savukārt grupas dziesmas, kurās līdzās enerģiskiem ģitāras rifiem, melodiskām basģitāras partijām un agresīvai bungu spēlei īpaši izcēlās pankrokā reti sastopamo elektroērģeļu virtuozās arpēdžijas (to dēļ Stranglers skanējums bieži salīdzināts ar The Doors), bija melodiskākas, muzikāli komplicētākas un saturiski daudzslāņainākas, nekā ierasts panku estētikā.

Pirmajos slavas gados Stranglers izpelnījās skandalozi antisociālas grupas reputāciju, ko veicināja neiecietība un pat fiziska agresija attiecībās ar presi (1978. gadā mūziķi ar līmlenti pie Eifeļa torņa Parīzē pielīmēja pusizģērbtu franču kritiķi), huligāniskā uzstāšanās maniere un provokatīvie, bieži neviennozīmīgie dziesmu teksti, kuru dēļ tai tika pārmests antisemītisms, rasisms un seksisms. Grupa šīs apsūdzības noraidīja, uzsverot, ka daudzi teksti ir ironiski un nav jāuztver tieši, savukārt albuma No More Heroes ievaddziesma I Feel Like a Wog, kurā paustā attieksme pret krāsainajiem iedzīvotājiem izpelnījas īpaši asu kritiku, īstenībā iecerēta kā rasisma nosodījums.

Darbības turpinājumā, paplašinot jaunrades izpausmju diapazonu, repertuārs kļuva žanriski daudzveidīgāks un eksperimentālāks. Arī dziesmu teksti aptvēra plašāku tēmu loku par 20. gs. 70. un 80. gadu sākumperioda pankrokā dominējošo Lielbritānijas sociālpolitiskās situācijas kritiku un jauniešu sabiedriskās neiederības motivētu niknumu un anarhijas saukļiem.

Dž. Bleks (sitamie instrumenti, 1974–2018; miris 2022)

Ž. Ž. Bērnels (basģitāra, vokāls, kopš 1974)

H. Kornvels (ģitāra, vokāls, 1974–1990)

H. Vērmlings (taustiņistrumenti, ģitāra, 1974–1975; miris 1995)

D. Grīnfīlds (taustiņinstrumenti, vokāls, 1975–2020; miris 2020)

Dž. Eliss (ģitāra, 1990–2000)

P. Robertss (vokāls, perkusijas, 1990–2006)

B. Vorns (ģitāra, vokāls, kopš 2000)

Džims Makalijs (Jim Macaulay, sitamie instrumenti, kopš 2018, turnejās kopš 2012)

Tobijs Hounšems (Toby Hounsham, taustiņinstrumenti, kopš 2021)

96 Tears; Always the Sun; European Female; (Get a) Grip (On Yourself); Golden Brown; Hanging Around; La folie; Nice ‘n’ Sleazy; No Mercy; No More Heroes; Peaches; Skin Deep; Something Better Change; Strange Little Girl; Walk on By; Waltzinblack

Rattus Norvegicus (EMI, 1977); No More Heroes (EMI, 1977); Black and White (EMI, 1978); Live (X Cert)* (EMI, 1979); The Raven (EMI, 1979); The Gospel According to the Meninblack (EMI, 1981); La folie (EMI, 1981); Feline (Epic, 1983); Aural Sculpture (Epic, 1984); Dreamtime (Epic, 1986); All Live and All of the Night* (Epic, 1988); 10 (Epic, 1990); Stranglers in the Night (Psycho, 1992); About Time (Eagle Rock, 1995); Written in Red (Eagle Rock, 1997); Coup de Grace (Eagle Rock, 1998); Norfolk Coast (EMI, 2004); Suite XVI (EMI, 2006); Giants (Coursegood, 2012); Dark Matters (Coursegood, 2021)

* koncertieraksti