Atsevišķi eirodisko hiti bija iecienīti daudzviet pasaulē, tostarp arī disko žanra dzimtenē Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), taču stilistikas rašanās un attīstība visvairāk saistīta ar Vācijas Federatīvo Republiku (VFR), Franciju un Itāliju. Eirodisko lielākās popularitātes laiks bija 20. gs. 70. gadu otrajā pusē un 80. gados.

Vairumā eirodisko skaņdarbu saglabātas amerikāņu disko ritma pamatstruktūras, 4/4 taktsmērs un eiforiski hedonisks noskaņojums, bet R&B, soula un fanka ietekmes bieži aizstātas ar roka, jaunā viļņa un tā dēvētā eiropopa iezīmēm (Euro pop, 20. gs. 60. gados radies popmūzikas novirziens, kas no angloamerikāniskā popa visvairāk atšķiras ar franču un itāļu populārajai mūzikai, kā arī vācu šlāgeriem raksturīgi uzsvērto melodismu).

Būtiska eirodisko pazīme, kas ar laiku to ļāva definēt kā pastāvīgu diskomūzikas apakšžanru, bija sintezatoru un programmējamu bungmašīnu pielietojums un monotoni, mehāniski precīzi ritmi, nereti arī zinātniskās fantastikas motīvos balstīti dziesmu teksti. Nozīmīgs iedvesmas avots daudziem autoriem un producentiem bija vācu elektroniskās mūzikas grupas Kraftwerk jaunrade.

Starp populārākajiem eirodisko izpildītājiem bija daudz vokālo grupu, kas darbojās ciešā saistībā ar dziesmu autoriem, kuri parasti bija arī to producenti. Kaut arī šīm grupām nereti bija daudznacionāls dalībnieku sastāvs un reizēm tika dziedāts arī vāciski, franciski, itāliski un spāniski, vairums lielāko hitu bija angļu valodā.

Pirmais plaši pazīstamais kontinentālajā Eiropā radītais disko skaņdarbs bija Silver Convention dziesma Fly, Robin, Fly, kas 1975. gada nogalē trīs nedēļas ieņēma ASV topa pirmo vietu. Tās autori un producenti bija ungārs Silvesters Līvejs (Sylvester Leavay) un vācietis Mihaēls Kunce (Michael Kunze), bet Silver Convention bija viņu izveidots studijas projekts, par kura publiskajām sejām kļuva trīs agrāk nepazīstamas dziedātājas. Gandrīz vienlaikus ar Fly, Robin, Fly klajā nāca itāļu komponista Džordžo Morodera (Giorgio Moroder) un viņa angļu partnera Pīta Bellota (Pete Bellotte) sacerētā un producētā Love to Love You, Baby jaunas amerikāņu dziedātājas Donnas Sammeres (Donna Summer, arī dziesmas līdzautore) izpildījumā. 1976. gadā arī Love to Love You, Baby kļuva par vienu no pirmajiem lielajiem starptautiskajiem disko hitiem.

Zīmīgi, ka Fly, Robin, Fly un Love to Love You, Baby multinacionālās radošās komandas, ieskaitot autorus-producentus, studijas instrumentālistus un vokālistes, bāzējās Minhenē (VFR), kas turpmāk kļuva par eirodisko attīstības epicentru.

1976. gadā ar disko hitu Dancing Queen globālu slavu iemantoja līdz tam pazīstamākā eiropopa grupa ABBA no Zviedrijas, bet singli Daddy Cool un Sunny sagādāja ievērību VFR bāzētai Karību reģiona jauniešu grupai Boney M., kas stilistiku bagātināja ar Jamaikas, Bahamu un Trinidadas mūzikas akcentiem. Dažus nākamos gadus ABBA un  Boney M. bija starp pašiem populārākajiem eirodisko izpildītājiem, taču pirmā vairāk atbilda rokmūzikā izplatītam priekšstatam par mūzikas grupu kā pašpietiekamu jaunrades kolektīvu, kura dalībnieki paši sacer, aranžē un izpilda dziesmas, kā arī producē to ierakstus, bet otrā līdz ar Silver Convention aizsāka eirodisko vidē izplatītu “producentu projektu” praksi – grupas formālais sastāvs veica publisku reprezentāciju koncertos un televīzijas pārraidēs, taču noteicošā bija producenta un dziesmu autora Franka Fariana (Frank Farian) mākslinieciskā intuīcija un tirgus stratēģija.

70. gadu otrajā pusē ievērību, kas gan parasti aprobežojās ar kontinentālo Eiropu, guva arī spāņu meiteņu duets Baccara, holandiešu meiteņu trio Luv’, beļģu elektroniskās mūzikas grupa Telex un citi mūziķi, kuru repertuārs vairāk vai mazāk klasificējams kā piederīgs jaunajai deju mūzikas stilistikai, tomēr masveidīgākā un ietekmīgākā eirodisko aprite bija VFR, Francijā un Itālijā. Pateicoties šo valstu mūziķiem un producentiem, disko aktualitāte Eiropā saglabājās visai augsta arī pēc ASV piedzīvotā reputācijas krituma 70. gadu beigās.

Principiālu pavērsienu eirodisko evolūcijā aizsāka D. Sammeres 1977. gada singls I Feel Love – Dž. Morodera, P. Belota un D. Sammeres sacerēta dziesma, kas tapusi Dž. Morodera Minhenes ierakstu studijā Musicland un no vairuma agrāko disko skaņdarbu atšķīrās ar straujāku tempu un populārās mūzikas pamatplūsmā vēl nedzirdēti elektronisku skanējumu, metronomiski monotonu ritmu un daudzkārt atkārtotām programmētām basa sekvencēm. I Feel Love un tai sekojušie Dž. Morodera un citu ar Musicland saistītu autoru-producentu (P. Bellots; Kīts Forsijs, Keith Forsey; Matss Bjerklunds, Mats Björklund; Harolds Faltermeiers, Harold Faltermeyer) sacerējumi un/vai producējumi, un tiem piemītošā elektronisko bītu kombinācija ar D. Sammeres spēcīgo, emocionāli ietilpīgo balsi dziedātājai nodrošināja disko “karalienes” statusu, veicinot “Minhenes skaņas” popularitāti ne vien Eiropā, bet arī ASV. Straujā tempa un enerģiskā izpildījuma dēļ amerikāņu prese šo mūziku dēvēja par HI-NRG (high energy, no angļu ‘lielā enerģija’) – sākotnēji lietots kā eirodisko sinonīms, vēlāk šis termins kļuva par pastāvīga deju mūzikas novirziena apzīmējumu.

Savukārt Dž. Moroders un viņa līdzgaitnieki turpmāk strādāja ar daudziem māksliniekiem (ieskaitot amerikāņus Airīnu Karu, Irene Cara; Sparks un Blondie), kas ne vienmēr bija primāri piederīgi deju mūzikas estētikai, taču šajā sadarbībā apguva arī eirodisko skanējumu. Ievērojami agrīnā eirodisko paraugi ir arī paša Dž. Morodera albumi From Here to Eternity (1977) un E=MC2 (1979), kā arī Minhenes sesijmūziķu projekta Münich Machine 70. gadu ieraksti.

Otra ievērojamākā persona 70. gadu VFR disko apritē bija F. Farians, kurš, tāpat kā Dž. Moroders, mūzikas karjeru bija sācis, dziedot šlāgeru repertuāru. F. Fariana darbībai nepiemita Dž. Morodera novatorisms un ietekme, taču, būdams ne vien Boney M. izveidotājs, bet arī citu izpildītāju (Džilla, Gilla; Eruption; Far Corporation) producents, arī viņš ievērojami veicināja vācu disko starptautisko izplatību.

Lielākās slavas gados ar Rietumberlīnes apgādu Ariola Records un vācu autoru-producentu Antoniju Monnu (Anthony Monn) strādāja franču dziedātāja Amanda Līra (Amanda Lear) – viens no viņas veiksmīgākiem albumiem Never Trust a Pretty Face (1979) ieskaņots Dž. Morodera studijā Musicland Minhenē.

Pazīstami izpildītāji bija arī Frankfurtes meiteņu trio Arabesque (tā dalībniece Sandra Lauere, Sandra Lauer, plašāk zināma kā Sandra, 80. gados kļuva par vienu no populārākajām eiropopa dziedātājām), kā arī Saragossa Band un Dschinghis Khan no Minhenes. 80. gadu sākumā panākumus guva Ķelnes puišu trio Bad Boys Blue, kas darbojās producenta un autora Tonija Hendrika (Tony Hendrik) vadībā, un Goombay Dance Band no Hamburgas, kas, līdzīgi Boney M., disko ritmus un melodisku popu variēja ar Karību mūzikas inspirācijām.

80. gadu vidū, deju ritmus apvienojot ar sintpopu un šlāgermūziku, jaunu impulsu eirodisko popularitātei deva Rietumberlīnes duets Modern Talking. Desmitgades otrajā pusē, Modern Talking uz laiku pārtraucot darbību, dueta dalībnieks Dīters Bolens (Dieter Bohlen), kurš šajā laikā bija panākumiem bagātākais Eiropas disko autors un producents, muzicēja līdzīgas ievirzes grupā Blue System, kā arī sacerēja un producēja dziedātājas K. K. Kečas (C. C. Catch) veiksmīgākos albumus un singlus.

Pirmā franču dziedātāja, kas 70. gadu vidū guva starptautisku ievērību, izpildot disko repertuāru, bija Dalida (Dalida). Vēl plašāk daudzu valstu, tostarp arī ASV, deju klubos izskanēja itāļu izcelsmes franču bundzinieka, komponista un producenta Serona (Cerrone) singls Love in C Minor (1976) – 16 minūšu kompozīcija, kurā uzsvērti aktīva ritma pulsācija sabalansēta ar sintezatora un stīgu grupas skanējumu un seksualitātes piesātinātu sieviešu balsu dziedājumu. Nākamajā gadā Love in C Minor panākumus pārspēja Serona singls Supernature, kas sasniedza Billboard deju mūzikas topa virsotni. Gan šim skaņdarbam, gan tāda paša nosaukuma albumam raksturīgs elektroniskāks skanējums, kas to tuvināja Dž. Morodera un citu “Minhenes skaņas” adeptu eksperimentiem.

Ēģiptes armēņa un grieķietes ģimenē dzimušais franču dziedātājs, komponists un producents Aleks R. Konstandinoss (Alec R. Costandinos) disko žanrā debitēja kā Serona līdzautors, bet vēlāk uzsāka individuālu darbību, laižot klajā kvazisimfoniski aranžētus albumus Romeo & Juliet (1977) un Hunchback of Notre Dame (1978). Abos bija tikai divas kompozīcijas (pa vienai katrā skaņuplates pusē), kas sacerētas pēc Viljama Šekspīra (William Shakespeare) lugas “Romeo un Džuljeta” (Romeo and Juliet, 1597) un Viktora Igo (Victor Hugo) romāna “Parīzes Dievmātes katedrāle” (Notre-Dame de Paris, 1831) motīviem un 20. gs. 70. gadu mūzikas leksikonu papildināja ar terminu “mākslas disko” (art disco).

Nozīmīga loma bija autoriem un producentiem Žanam Klugeram (Jean Kluger) un Danielam Vangardam (Daniel Vangarde), kuru vadībā neilgu, bet visai plašu ievērību izpelnījās 60. gadu franču jē-jē (yé-yé) stilistikas veterāne Šeila (Sheila) ar grupu B. Devotion, Martinikā dzimušo brāļu Frankforu (Francfort) trio ar maldinošu nosaukumu Gibson Brothers (no angļu ‘brāļi Gibsoni’) un duets Ottawan.

Savukārt elektroniskās mūzikas komponista Didjē Maruani (Didier Marouani) projekta Space ļoti veiksmīgais debijas albums Magic Fly (1977) un tā titulsingls aizsāka jaunu eirodisko novirzienu – kosmisko disko (space disco); vēl viena tā pioniere bija ar Minhenes disko vidi saistītā angļu mūziķe Dī D. Džeksone (Dee D. Jackson).

Citi franču eirodisko pārstāvji: Santa Esmeralda, kas, disko ritmus apvienojot ar flamenko elementiem, izpildīja roka un folka klasiku, meiteņu trio La Belle Epoque un Patriks Hernandezs (Patrick Hernandez) – pasaules hita Born to Be Alive (1979) autors un izpildītājs, kura grupā kā dejotāja un fona vokāliste karjeras sākumā īslaicīgi darbojās arī Madonna (Madonna). Atsevišķi franču disko paraugi ievērību guva arī vēlāk (1987. un 1988. gadā viena no populārākām dziesmām Eiropā bija dziedātājas Desireless hits Voyage, Voyage), tomēr eirodisko mākslinieciskā kulminācija Francijā, tāpat kā VFR, notika 70. gadu otrajā pusē un 80. gadu sākumā.

Viena no pirmajiem disko izpildītājiem Itālijā bija dziedātāja un aktrise Rafaela Kara (Raffaella Carrà), taču kā itāļu disko tradīciju iedibinātāji bieži minēti brāļi Karmelo La Bionda (Carmelo La Bionda) un Mikelandželo La Bionda (Michelangelo La Bionda). Abu duets La Bionda darbojās arī agrāk, bet desmitgades otrajā pusē, dzīvojot Minhenē, brāļi pievērsās jaunajai deju mūzikai un ieskaņoja vairākus singlus un albumu La Bionda (1978) ar vienu no pirmajiem starptautiski populārajiem itāļu disko hitiem One for You, One for Me; vēlāk K. un M. La Biondas producējuši arī citu mākslinieku ierakstus (tostarp Righeira un Roberts Bravo, Robert Bravo). 

Nacionālās izcelsmes dēļ būtiska loma itāļu disko apritē bija arī Seronam un īpaši Dž. Moroderam – viņu ietekmē daudzi mūziķi konsekventi izmantoja sintezatorus un bungmašīnas, skaņdarbos integrējot sintpopa un jaunā viļņa ietekmes. Šī tendence ļāva rasties elektroniskam skanējumam, kas 80. gadu pirmajā pusē kļuva pazīstams kā italodisko (Italo disco); apzīmējuma izcelsme visbiežāk tikusi saistīta ar vācu ierakstu kompānijas ZYX Records izdotām itāļu mūzikas izlasēm. 

Netieši, bet būtiski italodisko starptautisko prestižu 80. gadu pirmajā pusē veicināja amerikāņu dziedātāja Lora Brenigana (Laura Branigan) ar plašus panākumus guvušām itāļu hitu Gloria un Self Control kaverversijām; pirmā no šīm dziesmām bija Umberto Toci (Umberto Tozzi) 1979. gada kompozīcija, otrā – Rafa (Raf) 1982. gada hits. Pasaulē pazīstams italodisko paraugs bija arī producenta Maurīcio Basi (Maurizio Bassi) un ziemeļīru dziedātāja Džimmija Makšeina (Jimmy McShane) projekta Baltimora singls Tarzan Boy (1985), kas sasniedza Top 20 pozīciju ASV.

Dziedātāja Sabrina Salerno (Sabrina Salerno), plašāk zināma kā Sabrina, epizodiski sadarbojās arī ar Dž. Moroderu, taču lielāko ievērību izpelnījās ar uzsvērti erotisku publisko tēlu un 1987. gada hitu Boys (Summertime Love). Populāri mūziķi bija arī Gerijs Lovs (Gary Low); Pino D’Andžo (Pino D’Angiò); Tonijs Espozito (Tony Esposito); Spanja (Spagna); Passengers; Easy Going; Azoto; Martinelli; Sevidžs (Savage) un citi. 80. gadu sākumā īpaši iecienīts bija Gazebo (Gazebo), kurš no vairuma konkurentu atšķīrās ar romantiskāku repertuāra ievirzi, kas visspilgtāk izpaudās pirmajos un lielākajos hitos Masterpiece (1982) un I Like Chopin (1983); Gazebo ar radošo partneri Pjerluidži Džombini (Pierluigi Giombini) bija arī Raiena Perisa (Ryan Paris) slavenākās dziesmas, daudzu Eiropas valstu tabulās prominenti pārstāvētās Dolce Vita (1983) autors.

Kaut arī italodisko izpildītāju gūtā starptautiskā ievērība parasti bija īslaicīga, aprobežojoties ar vienu vai diviem hitiem, stilistikas masveidība un spēja adaptēt starptautiski aktuālas mūzikas tendences tai nodrošināja dzīvotspēju arī 80. gadu otrajā pusē, kad citur disko sāka piekāpties jaunu deju mūzikas tendenču priekšā. Šajā laikā italodisko līdz ar vācu Modern Talking kļuva par Eiropā vadošo diskomūzikas fenomenu un apzīmējums ‘italodisko’ nereti tika lietots kā ‘eirodisko’ sinonīms.

Pēc 20. gs. 70. un 80. gados piedzīvotā uzplaukuma eirodisko pārauga citos Eiropas deju mūzikas novirzienos, vistiešāk ietekmējot eirobītu (Eurobeat), eirodānsu (Eurodance), italohausu (Italo house) un franču hausu (French house), kā arī veicinot HI-NRG, hausa, asidhausa, tehno, transa un citu globāli izplatītu deju mūzikas apakšžanru attīstību.

Jau 80. gados eirodisko iezīmes sāka izpausties arī britu mūziķu Bananarama; Imagination; Pet Shop Boys; London Boys; Erasure un Kimas Vaildas (Kim Wilde) dziesmās, kā arī 80. un 90. gadu mijas perioda vadošā britu deju popa autortrio Stock Aitken Waterman (Maiks Stoks, Mike Stock; Mats Eitkens, Matt Aitken; Pīts Votermans, Pete Waterman) sacerējumos.

20. gs. 70. un 80. gadu vācu, franču un itāļu disko ietekmes dzirdamas arī tādu 21. gs. populāru mūziķu kā Daft Punk; Deivids Geta (David Guetta); Keitija Perija (Katy Perry); Rošīna Mērfija (Róisín Murphy); Kailija Minoga (Kylie Minogue); Madonna un Lēdija Gāga (Lady Gaga) repertuārā.