Izveidojies 20. gs. 1. pusē uz tautas mūzikas (folkmūzikas) bāzes un arī turpmāk saglabājis saistību ar tautas mūzikas tradīcijām un skanējumu.

Starptautiskajā mūzikas apritē ar terminu “laikmetīgā folkmūzika” parasti apzīmē Ziemeļamerikas baltādaino iedzīvotāju un Britu salu tradicionālās mūzikas ietekmē tapušus skaņdarbus, līdzīgā veidā radušos citu reģionu mūziku dēvējot par pasaules mūziku (world music). Laikmetīgās folkmūzikas lielākās popularitātes un radošā uzplaukuma laiks bija 20. gs. 50. un 60. gados, taču tās izplatība un ietekme uz citiem mūzikas žanriem arī turpmāk saglabājusies plaša un nozīmīga.

Principiālas atšķirības starp tradicionālo un laikmetīgo folku ne vienmēr ir viegli nosakāmas, taču laikmetīgā folkmūzika parasti ir radusies pēc 20. gs. 20. gadiem, atšķirībā no tradicionālā folka, tai ir zināmi autori, savukārt dziesmu teksti veltīti aktuālām dzīvesveida un sociālpolitiskām norisēm. Sākotnēji tā tika izpildīta tikai ar akustiskiem instrumentiem (ģitāra, bandžo, vijole, mutes harmonikas u. c.), bet mūsdienās folkmūzikas instrumentārijā var ietilpt visdažādākie mūzikas instrumenti.

Laikmetīgās folkmūzikas rašanos ievērojami veicināja amerikāņu etnomuzikologi, folkloristi un ierakstu kolekcionāri Džons Eiverijs Lomakss (John Avery Lomax) un Alans Lomakss, dēls (Alan Lomax), kuri lauka ekspedīcijās ierakstīja vairākus tūkstošus tradicionālu dziesmu autentiskā izpildījumā – viņu darbība 30. un 40. gados modināja daudzu mūziķu un klausītāju interesi par tradicionālās mūzikas mantojumu.

Nozīmīgākās personas žanra veidošanās agrīnajā stadijā bija Vudijs Gatrijs (Woody Guthrie) un Pīts Sīgers (Pete Seeger). Abi simpatizēja Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Komunistiskajai partijai (P. Sīgers vairākus gadus bija tās biedrs), bija pilsoņtiesību un miera kustības aktīvisti, kaismīgi antifašisti (uz V. Gatrija ģitāras bija uzraksts: “Šī mašīna nogalina fašistus”, This Machine Kills Fascists) un kopš 20. gs. 30. gadiem sacerēja dziesmas, kuru melodijas nereti bija radniecīgas tautas dziesmu melodijām, bet teksti stāstīja par trūcīgo ļaužu ikdienu (V. Gatrijs Lielās depresijas laikā ceļoja pa ASV ar klaidoņiem bezdarbniekiem), laukstrādniekiem un pilsētu proletāriešiem, aģitēja par arodbiedrībām, nosodīja karu, darbaļaužu ekspluatāciju, sociālo un rasu nevienlīdzību. 40. gadu sākumā abi muzicēja grupā Almanac Singers, nostiprinot folkmūzikas saistību ar kreisās politikas idejām. V. Gatrija darbību 50. gados apturēja smaga slimība, bet P.  Sīgers bija muzikāli un sabiedriski aktīvs līdz pat nāvei 2014. gadā. Viņu ietekmē folkdziesmas kļuva par politiskiem vēstījumiem, kuros svarīgāks par melodiju bija teksts, bet folkmūziķi par sabiedriskiem aktīvistiem, kuri piedalījās masu maršos un manifestācijās, un aktīvi reaģēja uz sociālpolitiskām aktualitātēm. Pazīstamākie folkmūziķi 40. un 50. gados: Bērls Aivzs (Burl Ives); Harijs Belafonte (Harry Belafonte); Bobs Gibsons (Bob Gibson); The Kingston Trio; Odeta (Odetta); The Weavers (viens no dalībniekiem bija P. Sīgers) un citi.

50. gadu nogalē un 60. sākumā daudzi folkmūziķi (Bobs Dilans, Bob Dylan; Kārena Daltone, KarenDalton; Fils Ohss, Phil Ochs; Toms Pakstons, Tom Paxton;Peter, Paul & Mary; Deivs van Ronks, Dave Van Ronk u. c.) pulcējās Ņujorkas Grīničvilidžas klubos un kafejnīcās, kas kļuva par t. s. folka atdzimšanas (folkrevival) kustības epicentru. Nozīmīgs notikums bija gadskārtējais Ņūportas folkfestivāls (Newport Folk Festival, kopš 1959), kur līdzās blūza, kantrī,gospeļa un citu žanru skaņdarbiem tika atskaņota gan tradicionālā folkmūzika, gan jauni sacerējumi, kuros runāts par aktuāliem notikumiem – ar laiku šī tendence pārauga dziesminieku (singer-songwriter) tradīcijā, bet sākotnēji tās spilgtākā izpausme bija protesta dziesmas (protest songs) un protesta dziedoņi (protest singers). Protesta mūzikas pirmā lielā slavenība bija dziedātāja un dziesmu autore, “folka karaliene” Džoana Baeza (JoanBaez).

Ar viņas atbalstu par jaunās kustības nozīmīgāko mākslinieku 1963. gadā (kad Dž. Baeza viņu stādīja priekšā Ņūportas festivāla publikai) kļuva B. Dilans. V. Gatrija mūzikas ietekmē augušais B. Dilans radīja daudzas protesta dziesmas, kas pazīstamas un tiek izpildītas arī 21. gs.: Blowin’ In the Wind; The Times They’re a-Changin; Masters of War; A Hard Rain’s a-Gonna Fall; Chimes of Freedom un citas. B. Dilana popularitāte veicināja folkmūzikas izplatību daudzās valstīs, savukārt folkdziesmu tematika stiprināja jaunās paaudzes sociālpolitisko apziņu, sagatavojot augsni hipiju kontrkultūrai, kas sevi pieteica desmitgades otrajā pusē. Līdzīgs folka uzplaukums (gan ar mazāk izteiktu protesta ievirzi) 50. un 60. gados notika Lielbritānijā, kur ievērojamākie mūziķi bija Donovans (Donovan); Bērts Dženšs (Bert Jansch); Deivijs Greiems (Davy Graham); Rojs Hārpers (Roy Harper); Mārtins Kārtijs (Martin Carthy); Evans Makkūls (Ewan MacColl); Ralfs Maktels (Ralph McTell); The Watersons un citi.

Kaut arī protesta dziesmu tematika bija cieši saistīta ar aktuālām norisēm, to autoru un klausītāju muzikālā pārliecība bieži bija konservatīva un pat dogmatiska, nepieļaujot atkāpes no tradicionālās folkmūzikas skanējuma. Leģendārs gadījums notika 1965. gadā Ņūportas Folkfestivālā, kur publikas sašutumu izraisīja B. Dilana novēršanās no protesta tematikas un uzstāšanās ar elektrisko ģitāru un pavadītājgrupu (īpaši satriekts par B. Dilana “nodevību” un atteikšanos no folka ideāliem bija P. Sīgers). Tomēr arvien vairāk jaunu mūziķu (Robijs Bašo, Robbie Basho; Džons Feihījs, John Fahey; Leo Kotke, Leo Kottke; Sendijs Bulls, Sandy Bull u. c.) centās dažādot folkdziesmu uzbūvi un skanējumu, apvienojot to ar blūzu, džezu, rokenrolu, latīņu, austrumu u. c. mūziku – reizēm viņu jaunrade dēvēta par progresīvo folku (progressive folk). Savukārt tādi mūziķi kā Ričards Farinja (Richard Fariña); Ričijs Heivenss (Richie Havens); Tims Hārdins (Tim Hardin); Freds Nīls (Fred Neil) u. c., sekojot B. Dilanam, savu repertuāru tuvināja rokenrola estētikai. Folkdziesmu teksti – atkal B. Dilana ietekmē – kļuva personiskāki, asociatīvāki un poētiskāki, zaudējot agrāk tik izteikto sociālpolitisko ievirzi.

Arī rokgrupas repertuārā arvien biežāk iekļāva folkdziesmas, kuras izpildīja ar elektriski pastiprinātu skanējumu, tā aizsākot folkroka (folk rock) žanru. Starp pirmajiem populārajiem folkroka ierakstiem bija angļu grupas The Animals izpildītā tradicionālā dziesma House of the Rising Sun (1964), ko divus gadus iepriekš savā debijas albumā bija iekļāvis arī B. Dilans, kā arī amerikāņu The Byrds interpretētās P. Sīgera un B. Dilana dziesmas Turn! Turn! Turn! un Mr. Tambourine Man (abas 1965). Turpmākajos gados ievērojamākie folkroka mūziķi un grupas bija Simon & Garfunkel; The Band; Buffalo Springfield; Crosby, Stills & Nash un citi.

60. gadu nogalē Lielbritānijā radās elektriskais folks (electric folk), kura pārstāvji (Fairport Convention; Incredible String Band; Pentangle; Steeleye Span u. c.) ar roka instrumentiem spēlēja tradicionālās dziesmas un to ietekmē sacerētas kompozīcijas. Folkmūzikas ietekme saklausāma daudzu 70. gadu 1. puses britu mūziķu un rokgrupu – Caravan; Niks Dreiks (Nick Drake); Genesis; Gentle Giant; Jethro Tull; Led Zeppelin; Lindisfarne; Džons Mārtins (John Martyn); Vens Morisons (Van Morrison) u. c. jaunradē. Savukārt Ziemeļamerikā tādi mūziķi kā Tims Baklijs (Tim Buckley); B. Dilans; Nīls Jangs (Neil Young); Leonards Koens (Leonard Cohen); Gordons Laitfūts (Gordon Lightfoot); Džonija Mičela (Joni Mitchell); Doks Vatsons (Doc Watson); Lūdons Veinraits III (Loudon Wainwright III) u. c., radīja arvien jaunas folka un citu žanru (roks, pops, džezs, kantrī) kombinācijas.

Arī turpmāk laikmetīgā folkmūzika visvairāk attīstījusies mijiedarbībā ar citiem žanriem, tādējādi rodoties asidfolkam (acid folk), folkpopam (folk pop), folkpankam (folk punk), frīkfolkam (freak folk), folkmetālam (folk metal), indīfolkam (indie folk), psihedēliskajam folkam (psychedelic folk), neofolkam (neofolk) u. c. novirzieniem. 1987.–2012. gadā labākais laikmetīgās folkmūzikas albums tika novērtēts ar gadskārtējo Amerikas Ierakstu akadēmijas Grammy balvu, bet kopš 2012. gada tā tiek piešķirta kategorijā Labākais folka albums, kurā vērtē gan tradicionālā, gan laikmetīgā folka ierakstus.

Devendra Beinharts (Devendra Banhart); Beks (Beck); Beirut; Bon Iver; Billijs Bregs (Billy Bragg); Vašti Baņjana (Vashti Bunyan); Cat Power; Clannad; Treisija Čepmena (Tracy Chapman); The Chieftains; The Civil Wars; Gajs Klārks (Guy Clark); CocoRosie; Šona Kolvina (Shawn Colwin); The Decemberists; Anija di Franko (Ani DiFranco); B. Dilans; Stīvs Ērls (Steve Earle); Fleet Foxes; Patija Grifina (Patty Griffin); Nensija Grifita (Nancy Griffith); Emilū Herisa (Emmylou Harris); Iron & Wine; Keita & Anna Makgariglas (Kate & Anna McGarrigle); Lorīna Makkenita (Loreena McKennitt); Mumford & Sons; Džoana Ņūsoma (Joanna Newsom); Noah & the Whale; Keita Rasbija (Kate Rusby); Pols Saimons (Paul Simon); Brūss Springstīns (Bruce Springsteen); Sufjans Stīvenss (Sufjan Stevens); N. Jangs; Toms Veitss (Tom Waits); Sūzena Vega (Suzanne Vega); Džiliana Velča (Gillian Welch); Wilco, Ketrīna Viljamsa (Kathryn Williams); Lusinda Viljamsa (Lucinda Williams) un citi.