Viens no ievērojamākiem 20. gs. 60. un 70. gadu roka dziesminiekiem. Repertuārā un izpildījuma manierē apvienotas blūza, ritmblūza, džeza, soula un ķeltu folkloras tradīcijas, dziesmu tekstiem bieži piemīt misticiska ievirze. Aktīvu un plašu uzmanību gūstošu profesionālo darbību turpina arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs.

Dzimis un audzis strādnieku ģimenē. Tēvam bija apjomīga džeza un blūza skaņuplašu kolekcija, kas zēnam jau agrā vecumā ļāva iepazīt Ledbeliju (Lead Belly), Reju Čārlzu (Ray Charles), Mosu Elisonu (Mose Allison), Solomonu Bērku (Solomon Burke) u. c. amerikāņu mūziķus. Vēlāk aizrāvās ar skiflu un Boba Dilana (Bob Dylan) dziesmām, kā arī dažādu novirzienu dzeju un literatūru – šiem iespaidiem bija izšķiroša nozīme V. Morisona radošās personības izveidē. 15 gadu vecumā pameta mācības skolā un sāka strādāt par logu mazgātāju, taču visvairāk laika veltīja muzicēšanai deju orķestrī The Monarchs, kur spēlēja akustisko ģitāru, klavieres un saksofonu.

1964.–1966. gadā V. Morisons darbojās jaunizveidotā ritmblūza grupā Them, kas muzicēja enerģiskā garāžroka manierē, reizēm izpelnoties salīdzinājumus ar The Rolling Stones. Sākumā V. Morisons tajā bija viens no diviem vokālistiem, kā arī spēlēja saksofonu un mutes harmonikas, taču, pateicoties emocionāli intensīvam dziedājumam, autora talantam un dominējošai personībai, ātri izvirzījās par grupas līderi. Viņa vadībā Them iekļāvās britu invāzijas kontekstā un laida klajā divus albumus, kā arī veiksmīgus singlus Baby, Please Don’t Go un Here Comes the Night. Grupas pazīstamākā dziesma ir V. Morisona sacerētā Gloria – kaut ierakstu kompānija Decca to uzskatīja par otršķirīgu (tika izdota singla Baby, Please Don’t Go B-pusē), Gloria iemantojusi roka klasikas statusu un piedzīvojusi daudzu mūziķu interpretācijas (The Doors; Petija Smita, Patti Smith; Igijs Pops, Iggy Pop; Simpe Minds u. c.; 1993. gadā V. Morisons to ieskaņoja duetā ar blūzmeni Džonu Lī Hukeru, John Lee Hooker). Savukārt Them rokmūzikas vēsturē palikusi kā pirmā starptautisku ievērību guvusī īru grupa.

V. Morisona solodarbības agrīnais periods (līdz 70. gadu vidum) pārsvarā aizritēja Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), strādājot ar dažādiem mūziķu sastāviem. 1967. gadā producents Berts Bernss (Bert Berns) un ierakstu kompānija Bang Records bez dziedātāja piekrišanas laida klajā viņa pirmo soloalbumu Blowin’ Your Mind! ar ierakstiem, kas sākotnēji paredzēti izdošanai singlos. Kaut arī Blowin’ Your Mind! guva labu novērtējumu un tajā dzirdama viena no viņa populārākajām dziesmām – romantisks pophits Brown Eyed Girl –, V. Morisons no šā darba norobežojās un vēlāk bieži uzsvēris, ka tas neatspoguļo viņa toreizējās radošās ieceres.

1968. gadā dziesminieks īsās triju dienu sesijās ar pieredzējušiem džeza mūziķiem (visi kopā spēlēja pirmoreiz, turklāt pavadītāji V. Morisona dziesmas iepriekš nebija dzirdējuši) ieskaņoja brīvas formas folkdžeza balāžu albumu Astral Weeks ar sirreāliem apziņas plūsmas tekstiem par savas bērnības un jaunības iespaidiem Belfāstā. Albums, kura kodolu veido vairākas apjomīgas, improvizētā dziedājumā un daudzkārtējos frāžu atkārtojumos balstītas kompozīcijas, būtiski atšķīrās no rokmūzikas aktuālajām tendencēm un savā laikā nespēja piesaistīt publikas ievērību. Toties nākamajās desmitgadēs Astral Weeks iemantojis kanoniska meistardarba reputāciju un arī 21. gs. regulāri tiek minēts starp visu laiku ievērojamākiem populārās mūzikas ierakstiem; 2009. gadā V. Morisons laida klajā albumu Astral Weeks Live at the Hollywood Bowl ar Astral Weeks dziesmu jauniem koncertieskaņojumiem.

Plašākam klausītāju lokam V. Morisona mūziku atklāja nākamais albums Moondance (1970), kas atšķīrās ar tradicionālākas formas skaņdarbiem un vieglāk uztveramu melodisko pievilcību. Moondance tituldziesma ir viens no viņa pazīstamākajiem romantiskajiem sacerējumiem, savukārt Into the Mystic pieteica mūziķa jaunradei turpmāk bieži piemītošu misticisma tematiku.

Astral Weeks un Moondance aizsāka radoša pacēluma periodu, kas turpinājās ar His Band and the Street Choir (1970); Tupelo Honey (1971); Saint Dominic’s Preview (1972); It’s Too Late to Stop Now (1974, vairākkārt ierindots starp ievērojamākiem roka koncertierakstiem); Veedon Fleece (1974) u. c. albumiem, kas V. Morisonam ļāva kļūt par vienu no desmitgades intriģējošākajiem dziesminiekiem. Savukārt viņa iedibināto stilistiku, kurā amerikāņu mūzikas avotu ietekmes saplūdinātas ar ķeltu mitoloģijas motīviem, prese arvien biežāk raksturoja ar terminu “ķeltu souls”.

Postpanka uzplaukuma laikā 70. gadu nogalē un 80. gadu sākumā V. Morisona poētiski meditatīvais balādisms un ezotēriskie teksti (pastāvīga viņa tematika šajā laikā bija garīga atjaunotne un tiecība uz kādu mītisku pirmpasauli) reizēm tika kritizēti un pat izsmieti kā pārlieku pretenciozi un egocentriski. Tomēr arī darbības turpinājumā dziesminieks palicis vienaldzīgs pret modes prasībām un dažbrīdēju kritikas neizpratni, saglabājot uzticību ķeltu soula autorstilistikai un laižot klajā augstvērtīgus albumus (Common One, 1980; No Guru, No Method, No Teacher, 1986; Avalon Sunset, 1989; Days Like This, 1995; Back on Top, 1999, u. c.), kas laika gaitā viņam nodrošinājuši vispārēju autoritāti vairāku paaudžu mūziķu un melomānu vidū.

Arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs V. Morisons regulāri koncertē un ar mūsdienu rokmūzikā reti sastopamu produktivitāti gandrīz ik gadu izdod jaunus ierakstus ar paša sacerējumiem un klasisku džeza, ritmblūza un kantrī skaņdarbu interpretācijām.

Būtiska vieta V. Morisona jaunradē bijusi sadarbībai ar citiem izpildītājiem.

1971. gadā viņš ar grupas The Band dalībniekiem sacerēja un ieskaņoja dziesmu 4% Pantomime, kas dzirdama grupas albumā Cahoots; 1976. gadā V. Morisons līdz ar citiem viesmūziķiem piedalījās Band atvadu koncertā – šī uzstāšanās iekļauta režisora Mārtina Skorsēzes (Martin Scorsese) filmā “Pēdējais valsis” (The Last Waltz, 1978).

1988. gadā klajā laistā albumā Irish Heartbeat V. Morisons muzicē ar īru tautas mūzikas grupu The Chieftains, 1989. gadā par viņa reto britu Top 20 hitu kļuva Whenever God Shines His Light, kas iedziedāta duetā ar Klifu Ričardu (Cliff Richard), bet vairākās albuma Too Long in Exile (1993) dziesmās viņš sastrādājies ar Dž. L. Hukeru (kopdarbība turpinājās Dž. L. Hukera 1997. gada albumā Don’t Look Back, kas novērtēts ar Grammy balvu kategorijā Labākais tradicionālā blūza albums, Best Traditional Blues Album).

1996. gadā izdotā skaņuplatē Tell Me Something: The Songs of Mose Allison V. Morisons kopā ar britu ritmblūza mūziķi Džordžiju Feimu (Georgie Fame) un amerikāņu džezmeni Benu Sidranu (Ben Sidran), piedaloties arī autoram, interpretē M. Elisona skaņdarbus, bet 1998. gada koncertierakstā The Skiffle Sessions – Live in Belfast ar savas jaunības mūzikas autoritātēm Loniju Doneganu (Lonnie Donegan) un Krisu Bārberu (Chris Barber) izpilda skiflmūzikas repertuāru. Savukārt džeza albumā You’re Driving Me Crazy (2018) dziedātājs sadarbojies ar Hammond elektroērģelu virtuozu un trompetistu Džoju Defrančesko (Joey DeFrancesco).

V. Morisons veicis ieskaņojumus arī ar Tomu Džonsu (Tom Jones); Marku Nopfleru (Mark Knopfler), R. Čārlzu u. c. mūziķiem, bet albumā Duets: Re-working the Catalogue (2015) virkni savu pazīstamāko dziesmu iedziedājis duetos ar Mevisu Steiplu (Mavis Staple), Miku Haknalu (Mick Hucknall), Stīvu Vinvudu (Steve Winwood), Džosu Stounu (Joss Stone) u. c. dažādu paaudžu izpildītājiem.

V. Morisona mūzika reti pietuvojusies masu popularitātes mērogam (daļēji tas skaidrojams ar viņa nepatiku pret mūzikas industrijas darba metodēm un slavu kā mākslinieciskas kvalitātes kritēriju), taču viņam ir lieli nopelni rokmūzikas un dziesminieku tradīcijas stilistiskās un tematiskās daudzveidībās, kā arī literārās kvalitātes veicināšanā.

Atšķirībā no pirmo paaudžu rokmūziķu vairuma, viņa radošās ietekmes neaprobežojās ar amerikāņu t. s. sakņu mūzikas (roots music) žanriem, bet iesniedzās arī plašā literārā teritorijā. Angļu romantisma dzejas klasiķu Viljama Bleika (William Blake); Viljama Vērdsverta (William Wordsworth) un Semjuela Teilora Kolridža (Samuel Taylor Coleridge), īru modernistu Viljama Batlera Jeitsa (William Butler Yeats) un Džeimsa Džoisa (James Joyce), kā arī amerikāņu bīta literātu Džeka Keruaka (Jack Kerouac) un Alena Ginsberga (Allen Ginsberg) darbi ir gandrīz tikpat nozīmīgi V. Morisona jaunrades pirmavoti kā džeza, blūza, kantrī un soulmūzikas klasika.

Šīs daudzveidīgās ietekmes V. Morisona 60. un 70. gadu albumos pārstrādātas jaunā un oriģinālā stilistikā, kurā muzikāls smalkums apvienojies ar poētiskās izteiksmes dziļumu. Savukārt džeza improvizācijā, kā arī blūza un soula tradīcijā balstītā vokālā tehnika un dziedājuma pirmreizīgā emocionalitāte, viņu padarījusi par vienu no spilgtākiem savas paaudzes vokālistiem, kura izpildījuma maniere būtiski ietekmējusi Elvisu Kostello (Elvis Costello), Brūsu Springstīnu (Bruce Springsteen), Bono (Bono), Reju Lamontēnu (Ray LaMontagne), Deividu Greju (David Gray) u. c. mūziķus.

V. Morisona dziesmas dziedājuši E. Kostello, Rods Stjuarts (Rod Stewart), Solomons Bērks (Solomon Burke), Bens E. Kings (Ben E. King), Džo Kokers (Joe Cocker), Marianna Feitfula (Marianne Faithfull), Braiens Ferijs (Bryan Ferry), The Waterboys, Kasandra Vilsone (Cassandra Wilson), Dexys Midnight Runners, Šineida O’Konora (Sinead O’Connor), Džefs Baklijs (Jeff Buckley), Starsailor u. c.

V. Morisons uzņemts Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 1993), Dziesmu autoru slavas zālē (Songwriters Hall of Fame, 2003) un – kā pirmais inaugurētais dalībnieks – Īru mūzikas slavas zālē (Irish Music Hall of Fame, 1999). Mūziķis saņēmis divas Grammy balvas, britu mūzikas industrijas balvu Brit Award par izcilu ieguldījumu (Outstanding Contribution, 1994) un Britu dziesmu autoru, komponistu un autoru akadēmijas Aivora Novello balvu (Ivor Novello Award) par mūža sasniegumiem (Lifetime Achievement, 1995).

Viņa albumi Astral Weeks un Moondance iekļauti žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu reitinga (500 Greatest Albums of All Time, 2020) 60. un 120. vietā.

Mūziķim piešķirts Britu Impērijas virsnieka ordenis (Officer of the Most Excellent Order of the British Empire, 1996) un Bruņinieka tituls (Knight Bachelor, 2016), kā arī Francijas Mākslas un literatūras ordenis virsnieka pakāpē (Officer de l’ordre des Arts et des Lettres, 1996).

Īrijas pasts 2002. gadā laidis apgrozībā pastmarku ar V. Morisona attēlu.

A Sense of Wonder; And It Stoned Me; Beside You; Brown Eyed Girl; Crazy Love; Coney Island; Cyprus Avenue; Days Like This; Domino; Gloria; Have I Told You Lately; High Summer; Hymns to the Silence; In the Garden; Into the Mystic; Jackie Wilson Said (I’m in Heaven When You Smile); Listen to the Lion; Madam George; Moondance; Philosopher’s Stone; Snow in San Anselmo; Summertime in England; Sweet Thing; When the Leaves Come Falling Down

Blowin’ Your Mind! (Bang, 1967); Astral Weeks (Warner Bros., 1968); Moondance (Warner Bros., 1970); His Band and the Street Choir (Warner Bros., 1970); Tupelo Honey (Warner Bros., 1971); Saint Dominic’s Preview (Warner Bros., 1972); Hard Nose the Highway (Warner Bros., 1973); It’s Too Late to Stop Now* (Warner Bros., 1974); Veedon Fleece (Warner Bros., 1974); A Period of Transition (Warner Bros., 1977); Wavelength (Warner Bros., 1978); Into the Music (Warner Bros., 1979); Common One (Warner Bros., 1980); Beautiful Vision (Warner Bros., 1982); Inarticulate Speech of the Heart (Warner Bros., 1983); A Sense of Wonder (Mercury, 1985); No Guru, No Method, No Teacher (Mercury, 1986); Poetic Champions Compose (Mercury, 1987); Irish Heartbeat (Mercury, 1988, ar The Chieftains); Avalon Sunset (Mercury, 1989); Enlightenment (Mercury, 1990); Hymns to the Silence (Mercury, 1991); Too Long in Exile (Polydor, 1993); Days Like This (Polydor, 1995); The Healing Game (Polydor, 1997); Back on Top (Virgin, 1999); Down the Road (Polydor, 2002); Magic Time (Polydor, 2005); Pay the Devil (Polydor, 2006); Astral Weeks Live at the Hollywood Bowl* (EMI, 2009); Duets: Re-working the Catalogue (RCA, 2015); Keep Me Singing (Caroline, 2016); Roll with the Punches (Caroline, 2017); You’re Driving Me Crazy (Sony Legacy, 2018, ar Džoju Defrančesko); The Prophet Speaks (Caroline, 2018); Three Chords & the Truth (Caroline, 2019); Latest Record Project, Volume 1 (BMG, 2021); What's It Gonna Take? (Exile, 2022); Moving on Skiffle (Virgin, 2023)

* koncertieraksti