Pirmizdevums: 29.11.1968.; producents: Lūiss Merenstains (Lewis Merenstein); izdevējs: Warner Bros.; nosaukums latviski: ‘Astrālās nedēļas’.

Iznākšanas brīdī palicis bez plašākas ievērības, vēlāk Astral Weeks bieži minēts kā spilgts un oriģināls 20. gs. populārās mūzikas klasikas paraugs. Folka, blūza, džeza un soula elementi un tēlaina apziņas plūsmas lirika tajā veido impresionistisku, emocionāli bagātu, noskaņā meditatīvu vokāli instrumentālu un poētisku veselumu, kam nav tiešu līdzinieku ne folkroka, ne folkdžeza tradīcijā.

Astral Weeks tapšanas laikā V. Morisons bija 23 gadus vecs dziedātājs un dziesmu autors, nesenā pagātnē – pirmās starptautiski pazīstamās ziemeļīru rokgrupas Them līderis.

1966. gadā, grupu atstājot, viņš pieņēma tās producenta Bērta Bērnsa (Bert Berns) piedāvājumu pārcelties uz Ņujorku (Ņujorkas pavalsts, Amerikas Savienotās Valstis, ASV), noslēgt līgumu ar B. Bērnsa ierakstu kompāniju Bang Records un sākt solokarjeru. Vēlāk mūziķis atzina, ka līgumu lasījis pavirši, gūstot maldīgu priekšstatu par tā noteikumiem, savukārt B. Bērnsa darba metodes ne vienmēr bijušas korektas (producents bija saistīts ar organizētās noziedzības aprindām).

1967. gadā Bang bez saskaņošanas ar V. Morisonu izdeva viņa debijas albumu Blowin’ Your Mind; lai arī šajā LP ir viena no viņa populārākajām dziesmām Brown Eyed Girl, V. Morisons to nekad nav atzinis par pilnvērtīgu savas diskogrāfijas vienību, turklāt viņš par to nesaņēma nekādu atlīdzību. Pēc producenta pēkšņās nāves 1967. gada nogalē dziedātājs centās līgumsaistības izbeigt, taču, saskaroties ar Bang pretestību, bailēs par savu drošību bija spiests pārcelties uz Kembridžu (Masačūsetsas pavalsts, ASV), kur atteicies no elektriskā, ritmblūzā balstītā roka skanējuma, pievērsās akustiskai muzicēšanai ar vietējiem instrumentālistiem. 1968. gada rudenī viņa līgumu ar Bang izpirka kompānija Warner Bros., un V. Morisons atgriezās Ņujorkā, lai ieskaņotu pirmo albumu Warner Bros. apgādā.

Albuma tapšana tikusi daudz analizēta, taču dokumentālas informācijas par to ir maz, un dalībnieku atmiņas nereti atšķiras. Arī V. Morisona izteikumi dažādu periodu intervijās ir pretrunīgi.

LP ieskaņots studijā Century Sound Ņujorkā 1968. gada 25. septembrī, kā arī 1. un 25. oktobrī, procesā, kas vairāk līdzinājās džeza, nevis rokmūzikas ierakstu sesijām. Studijā V. Morisons muzicēja ar Ņujorkas džeza vidē autoritatīviem mūziķiem: kontrabasistu Ričardu Deivisu (Richard Davis), bundzinieku Koniju Keju (Connie Kay), ģitāristu Džeju Berlineru (Jay Berliner, spēlēja gan klasisko, gan metāla stīgu akustisko ģitāru) un vibrafonistu Vorenu Smitu (Warren Smith). Dziesmās Beside You un Cyprus Avenue dzirdams arī flautists, kura vārds mūsdienās nav zināms; citos skaņdarbos flautu vai soprānsaksofonu spēlē Džons Peins (John Payne), kurš ar V. Morisonu muzicēja jau Kembridžā. Atskaitot Dž. Peinu, visus mūziķus bija izvēlējies L. Merenstains, bet V. Morisons tos pirmoreiz satika tikai sesiju pirmajā dienā; iepriekš neviens no viņiem par jauno dziesminieku nebija dzirdējis.

Darbs notika profesionāli lietišķā, bet koleģiāli atsvešinātā gaisotnē. Vairāki iesaistītie mūziķi apgalvojuši, ka V. Morisons neesot  iepazīstinājis ne ar sevi, ne savām dziesmām (tām nebija ne nošu, ne akordu pieraksta), tikai mudinājis spēlēt “pēc izjūtas” un ar viņiem tikpat kā nerunājis. Dž. Peins ar LP repertuāru jau bija pazīstams, bet pārējiem vienīgo priekšstatu par to sniedza informatīvs autora izpildījums pirms katras dziesmas ieraksta. Ieskaņojumos visi spēlēja reizē, bet, V. Morisonam atrodoties vokāla ieskaņošanas kabīnē, pārējiem ar viņu nebija pat acu kontakta, kas ļautu spriest par skaņdarbu vēlamo attīstību. Vadošo lomu šajā situācijā uzņēmās R. Deiviss, kura intuitīvi empātiskā kontrabasa saspēle ar V. Morisona vokālu un ģitāru veido mūzikas harmonisko un ritmisko pamatu, ko ansambļa pārējie dalībnieki papildina ar niansētām iespēlēm un solopartijām.

Par spīti dīvainajai atmosfērai sesijas bija produktīvas un vairāki skaņdarbi tika ieskaņoti jau ar pirmo dubli. 25.09. mūziķi četrās stundās ierakstīja četras dziesmas: LP titulskaņdarbu, kā arī Beside You; Cyprus Avenue un Madame George. Otrā diena izrādījās neveiksmīgāka. Kaut arī dažos avotos minēta atšķirīga informācija, vairums dalībnieku ir vienisprātis, ka LP nav iekļauts neviens no tajā veiktajiem ierakstiem, šo neveiksmi skaidrojot ar džezmeņiem neierasto sesijas sākumlaiku agrā rītā. Savukārt četras pārējās albumā dzirdamās dziesmas ieskaņotas trešajā dienā.

Pēc šīm pamatsesijām ieraksti tika papildināti ar stīgu aranžējumiem, ko izstrādājis Lerijs Fellons (Larry Fallon) – viņš arī iespēlēja klavesīnu dziesmā Cyprus Avenue un saksofonus dziesmā The Way Young Lovers Do. V. Morisons vēlāk apgalvoja, ka par papildinājumiem neesot bijis informēts, tie neatbilduši viņa iecerei un “sabojājuši albumu”.

Spontāni improvizētā izpildījuma dēļ dziesmu ieskaņojumi bija vairāk nekā desmit minūtes ilgi, ar garām instrumentālām starpspēlēm; pēcapstrādes procesā tie saīsināti, piešķirot dziesmām strukturētāku un kompaktāku formu.

Astral Weeks bieži raksturots kā vienots dziesmu cikls, turklāt abām vinila skaņuplates pusēm doti daudznozīmīgi, par šķietami konceptuāli ievirzi liecinoši apakšnosaukumi: “Sākumā” (In the Beginning) pirmajai un “Pēc tam” (Afterwards) otrajai. Tomēr V. Morisons dažās intervijās izteicies, ka apakšnosaukumi bijusi producenta ideja, bet viņš pats sākotnēji Astral Weeks iecerējis kā operu – lai arī LP nepiemīt nekādas operas žanra pazīmes un tā dziesmas sacerētas vairāku gadu laikā, nedomājot par savstarpēju saistību un pat ne varbūtēju iekļaušanu vienā LP. Divas no tām – Madame George un Beside You – V. Morisons atšķirīgās, Astral Weeks iznākšanas laikā joprojām nepubliskotās versijās, bija ieskaņojis jau 1967. gadā, cenšoties izpildīt līgumsaistības ar Bang Records.  

Māksliniecisku un idejisku kontinuitāti albumam sniedz saliedētais, bieži improvizētais instrumentālistu sniegums un V. Morisona emocionālais, tūlītējas, gandrīz izmisīgas neatliekamības un romantiskas intensitātes piesātinātais dziedājums. Tikpat nozīmīgi ir dziesmu teksti ar jauna vīrieša iekšējās pasaules, zēnības atmiņu, aizgājuša laika nožēlas un garīgas pārdzimšanas vēlmju tēlojumiem; izteiksmes veida, kā arī daudzo V. Morisona dzimtās Belfāstas (Ziemeļīrija) vietu, cilvēku un notikumi pieminējumu dēļ šie teksti bieži salīdzināti ar īru modernisma literāta Džeimsa Džoisa (James Joyce) stilu un viņa darbiem raksturīgajiem Dublinas (Īrija) un dubliniešu aprakstiem.

Neviena Astral Weeks dziesma netika izdota singlā, taču starp pazīstamākajām ir albumu ievadošais titulskaņdarbs, kura teksta sākumfrāze “ja es iemaldītos starp tava sapņa viaduktiem” piesaka LP noslēpumaino, gandrīz transveidīgo atmosfēru, tāpat arī Belfāstas ainu kolāža Cyprus Avenue un The Way Young Lovers Do, kuras stilistika vairāk nekā pārējos skaņdarbos tuvojas popmūzikai, kā arī desmit minūtes ilgā Madame George, kuras protagonista iztēlē bērnības vīzijas mijas ar Belfāstas bohēmas norisēm (nosaukumā minētā Džordža kundze ir šīs atmiņas personificējošs transvestīts) un nepieciešamību atvadīties no pagātnes, lai dotos tālāk pieredzes izziņā.

Mūsdienās Astral Weeks ir daudzu kritiķu un V. Morisona cienītāju favorītalbums un tiek uzskatīts par sava autora ievērojamāko darbu. Taču 20. gs. 60. gadu nogalē, kad mūzikas aktuālās pamattendences noteica smagā un psihedēliskā roka mūziķi, tā akustiskais folkdžezs, kas radikāli kontrastēja ar V. Morisona tobrīd vienīgā hita Brown Eyed Girl saulaini optimistisko popmentalitāti, nespēja piesaistīt plašu uzmanību. Kritikas attieksme pārsvarā bija noliedzoša, albumam tika pārmesta idejiska pretenciozitāte, muzikāla monotonitāte un poētiska samudžinātība. Pārdošanas rezultāti bija niecīgi, un LP neiekļuva ne ASV, ne Apvienotās Karalistes, ne citu valstu tabulās.

20. gs. nogalē Astral Weeks reputācija jau bija principiāli mainījusies, tas regulāri saņēma cildinošas preses un mūziķu atsauksmes (Brūss Springstīns (Bruce Springsteen) 2016. gadā BBC Radio 4 pārraidē “Vientuļās salas diski” (Desert Island Discs) to atzina par “albumu, kas man iemācīja uzticēties skaistumam”).

Nereti aizēnojot sava autora vēlākos darbus, Astral Weeks regulāri figurējis dažādos visu laiku nozīmīgāko ierakstu reitingos. Amerikāņu žurnāls Rolling Stone to trīsreiz iekļāvis savā 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time): 2003. un 2012. gadā ierindojot 19., bet 2020. gadā – 60. vietā. Savukārt, angļu mūzikas izdevuma Uncut 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā tas minēts 11. vietā (2024).

Personīgā rakstura, kā arī specifiskā skanējuma dēļ Astral Weeks dziesmas interpretētas mazāk nekā virkne citu V. Morisona sacerējumu, tomēr dažas no tām izpildījuši arī citi mākslinieki. Visvairāk kaverversiju piedzīvojusi The Way Young Lovers Do – to ierakstījuši arī Starsailor, Marija Makī (Maria McKee), Miks Hārvijs (Mick Harvey) un Džefs Baklijs (Jeff Buckley). Dž. Baklija koncertalbumā Live at Sin-é (1993) dzirdama arī improvizēta The Sweet Thing versija; šo dziesmu ieskaņojusi arī grupa The Waterboys. Savukārt, Mariannas Feitfulas (Marianne Faithfull) repertuārā ilgstoši bija autora augsti novērtēta Madame George interpretācija.

2008. gadā, atzīmējot Astral Weeks četrdesmitgadi, V. Morisons Losandželosas (Kalifornijas pavalsts, ASV) koncertparkā Hollywood Bowl sniedza divus koncertus, kuros atskaņoja visus Astral Weeks skaņdarbus. Šie priekšnesumi tika ieskaņoti koncertalbumā Astral Weeks Live at the Hollywood Bowl (2009), ko viņš atzinis par sava darba pilnvērtīgāko realizāciju. Koncertos ar dziedātāju uzstājās ievērojami plašāks mūziķu sastāvs nekā oriģinālajā studijas LP, tostarp arī 1968. gada sesiju veterāns Dž. Berliners.