Par spīti īsam mūžam un nelielam radošā mantojuma apjomam bija viens no savas paaudzes ietekmīgākajiem alternatīvā roka mūziķiem. Bieži ierindots starp 20. gs. 90. gadu spilgtākajiem vokālistiem, ievērojams kā oriģinālrepertuāra izpildītājs un talantīgs interprets.

Dž. Baklija māte Mērija Gaiberte (Mary Guibert) bija guvusi klasiskās mūzikas pianistes izglītību, bet tēvs bija 70. gados pazīstams folkroka mūziķis Tims Baklijs (Tim Buckley), kurš ģimeni pameta pirms dēla piedzimšanas; T. Baklijs nomira 1975. gadā, 28 gadu vecumā – tēva un dēla vienīgā tikšanās notika, zēnam esot astoņus gadus vecam. Savukārt viņa patēvs bija rokmūzikas cienītājs, kura ietekmē arī Dž. Baklijs iemīlēja roka klasiku.

Agrā bērnībā Dž. Baklijs mātes vadībā apguva divbalsīgu dziedāšanu, kā arī iemācījās spēlēt ģitāru, bet vidusskolas laikā iesaistījās džezroka grupā. Pēc skolas izgāja izgāja ilgu mācību kursu Mūziķu institūtā (Musicians Institute) Losandželosā (Kalifornijas pavalsts, ASV).

90. gadu sākumā Dž. Baklijs pārcēlās uz Ņujorku, kur strādāja dažādus darbus un spēlēja ģitāru vairākās grupās, t. sk. Gods and Monsters, kuras līderis Gerijs Lukass (Gary Lucas) vēlāk kļuva par viņa līdzatoru. Tāpat šajā laikā Dž. Baklijs, spēlējot elektrisko ģitāru un līdzās paša sacerējumiem dziedot pazīstamas blūza, roka, džeza, folka un tradicionālās populārās mūzikas dziesmas, vienatnē muzicēja uz nelielām skatuvēm Ņujorkas klubos un kafejnīcās, kur izkopa skanējumā askētisku, bet emocionāli piesātinātu, bieži improvizētu un ar smalku drāmas izjūtu apveltītu priekšnesumu. Šīs uzstāšanās jaunajam mūziķim nodrošināja nelielu, bet lojālu cienītāju loku, kā arī vairāku ierakstu kompāniju interesi, kas 1992. gadā ļāva noslēgt līgumu ar Columbia Records. Pastāvīga Dž. Baklija koncertu vieta bija kafejnīca Sin-é, kur 1993. gadā tika ieskaņots debijas minialbums Live at Sin-é; izsmeļošu ieskatu šajā viņa radošās attīstības stadijā sniedz Live at Sin-é pilna garuma versija, kas izdota 2003. gadā.

1993. gadā dziedātājs izveidoja rokmūzikas trio, kurā bez viņa ietilpa basģitārists Miks Grendāls (Mick Grøndahl) un bundzinieks Mets Džonsons (Matt Johnson), un sāka ieskaņot Grace (tā tapšanas laikā grupai pievienojās arī ģitārists Maikls Taijs, Michael Tighe; divos skaņdarbos dzirdama arī G. Lukasa ģitārspēle), kas kļuva par viņa vienīgo pilnībā pabeigto studijas albumu.

Grace nāca klajā 1994. gada vasarā, un sākotnēji tika uzņemts visai atturīgi. Taču, pateicoties  intensīvai Dž. Baklija koncertdarbībai (gan ar grupu, gan individuāli) un slavinošām roka autoritāšu atsauksmēm (Grace cienītāji bija Deivids Bovijs, David Bowie; Džimijs Peidžs, Jimmy Page; Roberts Plānts, Robert Plant; Petija Smita, Patti Smith, Morisijs, Morrissey, u. c.), tas pamazām iemantoja desmitgades klasikas statusu un arī 21. gs. tiek minēts labāko debijas albumu reitingos, kā arī aptaujās par visu laiku ievērojamākiem populārās mūzikas darbiem. Laikā, kad rokmūzikā dominēja grāndža estētikai piemītošā pašnicinājuma un sociālās neiecietības mentalitāte, Grace izcēlās ar romantiski jutīgu grāndža, smagā roka un folkroka balādismu, saliedētu un spontānu rokgrupas spēli, emocionāli iespaidīgu un tehniski virtuozu plaša diapazona vokālu. Līdzās oriģinālkompozīcijām Dž. Baklija muzikālo interešu un izpildītājtalanta daudzpusību apliecina arī albumā iekļautās interpretācijas: viduslaiku baznīcas korālis Corpus Christi Carol 20. gs. klasiskās mūzikas komponista Bendžamina Britena (Benjamin Britten) apdarē, t. s. ilgošanās dziesmu (torch songs) tradīcijai pieskaitāmā Lilac Wine, kas aizgūta no Ninas Simones (Nina Simone) repertuāra, un Leonarda Koena (Leonard Cohen) balāde Hallelujah.

Dž. Baklijs gāja bojā 30 gadu vecumā, peldoties Misisipi atzarā Memfisā un iekļūstot garāmpeldoša tvaikoņa ķīļūdens straumē. Dzīves pēdējā gadā mūziķis bija sācis jauna albuma ierakstīšanu, taču ar producentu Tomu Verlēnu (Tom Verlaine, jaunā viļņa grupas Television līderis) veiktie ieskaņojumi viņam nešķita veiksmīgi. Memfisā Dž. Baklijs ieradās, lai sāktu jaunas sesijas ar Grace producentu Endiju Vollisu (Andy Wallace) – tur arī notika viņa pēdējie koncerti.

Dž. Baklija ierakstu kataloga pārvaldīšanu un izdošanu mūsdienās veic viņa māte M. Gaiberte. 1998. gadā iznāca augstu novērtējumu guvis albums Sketches for My Sweetheart the Drunk; tajā apkopotas dziesmas, kas paredzētas nepabeigtajam otrajam albumam. 2002. gadā izdotajā Songs to No One 1991–1992 dzirdami ieskaņojumi, ko Dž. Baklijs profesionālās darbības sākumā veicis ar G. Lukasu, bet albumā You and I (2016) apkopoti viņa pirmie ieraksti (pārsvarā roka, soula un blūza klasikas interpretācijas) Columbia apgādā, kas tapuši īsi pirms Grace sesijām 1993. gadā. Pēc dziedātāja nāves klajā nākuši arī vairāki koncertalbumi.

Arī 21. gs. plašai publikai pazīstamākais Dž. Baklija ieskaņojums ir L. Koena dziesmas Hallelujah kaverversija, kas iekļauta albumā Grace, un radīta, ietekmējoties no Džona Keila (John Cale) interpretācijas (dzirdama 1991. gadā izdotā veltījumalbumā I’m Your Fan, kurā dažādi mākslinieki izpilda L. Koena sacerējumus).

Garīgu centienu un jutekliskas kaisles līdzāspastāvēšanai veltītā balāde, kuras oriģinālieskaņojumu autors veica 1984. gada albumā Various Positions, ilgstoši nebija starp L. Koena pazīstamākiem sacerējumiem, taču mūsdienās, lielā mērā, pateicoties tieši Dž. Baklija izpildījumam, kļuvusi par vienu no pašām populārākajām viņa dziesmām – pēc Dž. Baklija to ieskaņojuši apmēram 300 mākslinieku (t. sk. Rūfuss Veinraits, Rufus Wainwright; Renē Fleminga, Renée Fleming; k. d. lenga, k. d. lang; Villijs Nelsons, Willie Nelson; Pentatonix).

2008. gadā par britu televīzijas muzikālā realitātes šova “X faktors” (The X Factor) uzvarētāju kļuva popdziedātāja Aleksandra Bērka (Alexandra Burke) ar Hallelujah popstila interpretāciju. Kad šim A. Bērkas singlam tika prognozēts prestižais Ziemassvētku nedēļas Nr. 1 statuss, L. Koena un Dž. Baklija cienītāji, kuri viņas versiju uzskatīja par Hallelujah saturam neatbilstošu, uzsāka kampaņu, lai topa virsotnē izvirzītu tobrīd jau vairāk nekā 10 gadus veco Dž. Baklija ieskaņojumu. Šī sāncensība beidzās, A. Bērkas singlam ieņemot tabulas pirmo pozīciju, savukārt Dž. Baklija versija palika otrajā vietā.

Kā dziedātājs Dž. Baklijs pirmoreiz uzstājās T. Baklija piemiņas koncertā 1991. gadā, taču vēlāk, vairoties no asociācijām ar tēva māksliniecisko reputāciju, publiski mēdza no viņa muzikālā mantojuma norobežoties. Kaut tēva un dēla mūzikā ir maz tiešu līdzību, abiem piemita izteiksmīga, plaša diapazona balss un savdabīga, labi izkopta vokālā tehnika, kā arī ļoti daudzpusīgas muzikālās intereses, kas atbalsojušās abu jaunradē.

Pirmā rokgrupa, kas uz Dž. Bakliju atstāja paliekošu iespaidu bija, Led Zeppelin. Vēlāk, uzstājoties Ņujorkas klubos un kafejnīcās, viņš aizrāvās ar visdažādāko žanru un laikmetu mūziku, regulāri izpildot dziesmas, kas aizgūtas no savstarpēji visai atšķirīgu mākslinieku repertuāra (Roberts Džonsons, Robert Johnson; Bobs Dilans, Bob Dylan; Vens Morisons, Van Morrison; The Smiths; Sly and the Family Stone; Billija Holideja, Billie Holiday; Džūdija Gārlenda, Judy Garland; Edīte Piafa, Édith Piaf; Šarls Aznavūrs, Charles Aznavour, u. c.). Savukārt mūža pēdējos gados Dž. Baklija muzikālo domāšanu un vokālo tehniku būtiski iespaidoja iepazīšanās ar pakistāniešu qawwali (sūfisma garīgo dziedājumu paveids) mūziķi Nusratu Fatehu Ali Hanu (Nusrat Fateh Ali Khan).

Šīs daudzveidīgās inspirācijas pārnesot 90. gadu rokmūzikas kontekstā, Dž. Baklijs ar savu grupu radīja svaigu un oriģinālu mūziku, kurā aktuālais alternatīvā roka skanējums saplūdis ar smagā roka, soula, folka un Lielās amerikāņu dziesmu grāmatas tradīcijām. Nākamajās desmitgadēs Dž. Baklija dziesmas un vokālā maniere sniegusi ietekmi dažādu žanru mūziķiem: Radiohead; Muse; Coldplay; Doves; Travis; U2; P. Dž. Hārvija, PJ Harvey; Demiens Raiss, Damien Rice; R. Veinraits; Adele, Adele; Lana Del Reja, Lana Del Rey, un citi.

Grace trīsreiz (2003., 2012. un 2020. gadā) iekļauts žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time).

Dž. Baklija izpildītā Hallelujah interpretācija kā kulturāli, vēsturiski un estētiski nozīmīgs ieskaņojums iekļauta ASV Kongresa bibliotēkas Nacionālajā ierakstu reģistrā (Library of Congress National Recording Registry, 2014).

Dziedātājam veltītas vairākas dokumentālās filmas t. sk. “Džefs Baklijs: visi tevi grib” (Jeff Buckley: Everybody Here Wants You, režisore Serena Krosa, Serena Cross, 2002) un “Brīnišķā žēlastība” (Amazing Grace, režisores Naila Bjaleka Adamsa, Nyla Bialek Adams, un Lorija Tromblija, Laurie Trombley, 2009). Režisors Daniels Algrants (Daniel Algrant) uzņēmis spēlfilmu “Sveicieni no Tima Baklija” (Greetings from Tim Buckley, 2012) par Dž. Baklija komplicētajām attiecībām tēvu un viņa mūziku. M. Gaiberte 2021. gada pavasarī paziņoja, ka tuvākajā laikā tiks uzsākta vēl vienas viņas dēlam veltītas biogrāfiskas spēlfilmas uzņemšana.

Par Dž. Baklija dzīvi un mūziku sarakstītas vairākas grāmatas, t. sk. Deiva Lorija (Dave Lory) un Džima Ērvina (Jim Irvin) “Džefs Baklijs: no alelujas līdz pēdējām atvadām” (Jeff Buckley: From Hallelujah to the Last Goodbye, 2019) un Džefa Aptera (Jeff Apter) “Dzidrā ūdenslāse: Džefa Baklija dzīve” (A Pure Drop: The Life of Jeff Buckley, 2009). Savukārt Deivida Brauna (David Browne) grāmatā “Sapņu brālis: Džefa un Tima Baklija dzīve un mūzika” (Dream Brother: The Lives and Music of Jeff and Tim Buckley, 2001) aplūkotas Dž. Baklija  un T. Baklija attiecības.

Dream Brother; Everybody Here Wants You; Grace; Hallelujah; Je ne connais pas la fin; Last Goodbye; Lilac Wine; Lover, You Should’ve Come Over; Mojo Pin; New Year’s Prayer; So Real; The Way Young Lovers Do

Grace (Columbia, 1994); Sketches for My Sweetheart the Drunk (Columbia, 1998); Mystery White Boy* (Columbia, 2000); Live à L’Olympia* (Sony International, 2001); Songs to No One 1991–1992 (Circus, 2002); Live at Sin-é* (Columbia, 2003); You and I (Sony Legacy, 2016)

* koncertieraksti