Būtiski ietekmējusi populārās mūzikas vokālo tradīciju.
Būtiski ietekmējusi populārās mūzikas vokālo tradīciju.
Auga lielā trūkumā un nelabvēlīgos apstākļos, bieži kavēja mācības un desmit gadu vecumā nonāca katoļu pārmācības namā, pusaudzes vecumā strādāja gadījuma darbus un sāka dziedāt Ņujorkas Hārlemas naktsklubos. Šajā laikā pieņēma vārdu Billija Holideja – par godu kinoaktrisei Billijai Douvai (Billie Dove) un savam tēvam, džeza ģitāristam Klarensam Holidejam (Clarence Holiday). 1933. gadā veica pirmos ierakstus ar Benniju Gudmenu (Benny Goodman) un viņa orķestri. Kvalitatīva repertuāra nepieejamības dēļ pirmajās sesijās ieskaņoja virkni viduvēju kompozīciju (What a Little Moonlight Can Do; If You Were Mine; Twenty-Four Hours a Day u. c.), kas mūsdienās pazīstamas galvenokārt pateicoties tieši B. Holidejas netradicionālajām interpretācijām ar savdabīgu melodisko un ritmisko traktējumu.
30. gadu 2. pusē koncertēja ar Flečera Hendersona (Fletcher Henderson), Kaunta Beizija (Count Basie) un Ārtija Šova (Artie Shaw) orķestriem. Sadarbojoties ar Ā. Šovu, B. Holideja bija viena no pirmajām melnādainajām vokālistēm, kas, neskatoties uz to, ka bieži nācās saskarties ar ASV sabiedrības rasu aizspriedumiem, uzstājās ar baltādainajiem mūziķiem.
No 1936. gada ierakstījās kā solo māksliniece. Studijā bieži dziedāja ar nelielu instrumentālo grupu pianista Tedija Vilsona (Teddy Wilson) vadībā; tās dalībnieki parasti bija K. Beizija orķestra mūziķi – īpaši ciešas un ilgas radošas attiecības B. Holidejai bija ar tenorsaksofonistu Lesteru Jangu (Lester Young). 1939. gadā iedziedāja Lūisa Allena (Lewis Allen) dziesmu Strange Fruit, kurā ar populārajā mūzikā reti sastopamu brutālu tiešumu aprakstīta linča tiesas epizode. Tematikas un skarbās tēlainības dēļ to atteicās atskaņot daudzas radiostacijas, taču ieraksts guva plašu ievērību un veicināja dziedātājas popularitāti. Vēlāk Strange Fruit ieskaņojuši arī citi mākslinieki (Nina Simone, Nina Simone; Siouxsie and the Banshees; Džefs Baklijs, Jeff Buckley; UB40; Dī Dī Bridžvotere, Dee Dee Bridgewater, u. c.), taču mūzikas un ASV pilsoņtiesību kustības vēsturē tā nesaraujami saistīta ar B. Holidejas interpretāciju; koncertos viņa to izpildīja līdz pat mūža beigām.
B. Holideja izcēlās ne vien ar individuālu izpildījuma manieri, bet arī ar citiem izpildītājiem neraksturīgu principialitāti repertuāra atlasē, kā arī attiecībās ar orķestru vadītājiem un koncertu rīkotājiem; profesionālo darbību apgrūtināja neapvaldītais temperaments un personiskās dzīves sarežģījumi, kā arī alkohola un narkotiku atkarība. 1947. gadā, būdama viena no pieprasītākajām un vislabāk apmaksātajām vokālistēm ASV, tika arestēta par narkotiku glabāšanu un izcieta cietumsodu. 1948. gadā, īsi pēc iznākšanas no ieslodzījuma, ar lieliem panākumiem sniedza savu prestižāko koncertu Kārnegija zālē (Carnegie Hall) Ņujorkā; saglabāja augstu popularitāti, ar panākumiem koncertēja arī Eiropā, taču sodāmības dēļ vairs nedrīkstēja uzstāties ASV naktsklubos – vidē, kur aizritējusi viņas profesionālās darbības lielākā daļa un kur mūziķi guva vislielāko peļņu.
Billija Holideja koncertā, 14.02.1954.
1956. gadā klajā nāca B. Holidejas autobiogrāfija “Lēdija dzied blūzu” (Lady Sings the Blues, līdzautors Viljams Daftijs, William Dufty) un tāda paša nosaukuma skaņuplate, kurā atkārtoti ieskaņotas vairākas no viņas repertuāra pazīstamākajām dziesmām; slimību, alkohola un narkotiku ietekmē dziedātājas balss šajā laikā kļuva vāja un bieži skanēja uz lūšanas robežas, piešķirot izpildījumam īpašu emocionālu nokrāsu. Viņas pēdējais nozīmīgais darbs ir mīlas dziesmu albums Lady in Satin (1958) ar stīgu orķestri – skaņuplatei iznākot, kritika uzsvēra gan atkailināti emocionālo dziedājumu un izsmalcinātos stīgu orķestra aranžējumus (autors Rejs Eliss, Ray Ellis), gan pārsteidzoši trauslo balsi, kurā grūti atpazīt agrāk tik vitālo B. Holidejas vokālu; mūsdienās Lady In Satin tiek uzskatīts par izcilu populārās mūzikas klasiskā repertuāra interpretācijas paraugu.
1959. gadā B. Holidejai tika diagnosticēta aknu ciroze un sirds mazspēja, viņa nonāca slimnīcā, kur nomira 44 gadu vecumā; dažas nedēļas pirms nāves tika vēlreiz arestēta narkotiku dēļ.
Kaut bieži dēvēta par džeza un blūza izpildītāju, B. Holideja daudz dziedāja arī popmūziku; 20. gs. 30. un 40. gadu ierakstos dominēja svinga skaņdarbi, bet mūža pēdējā desmitgadē vairāk pievērsās balādēm.
Par spīti relatīvi pieticīgām balss dotībām un maz koptai dziedājuma tehnikai, B. Holideja ir viena no nozīmīgākajām vokālistēm populārās mūzikas vēsturē – pirmā, kura, līdzīgi blūza izpildītājiem, dziesmas interpretāciju bagātināja ar personisku izjūtu, tā būtiski izmainot populārās mūzikas vokālo tradīciju; līdz ar B. Holideju dziedātāji no bieži vien bezpersoniski anonīmiem izpildītājiem kļuva par māksliniekiem, kuru priekšnesumā nozīmīgas ir gan profesionālās iemaņas, gan personība un attieksme. Būdama izcila interpretētāja, B. Holideja arī pati sacerējusi vairākas joprojām plaši pazīstamas dziesmas – Fine and Mellow; Lady Sings the Blues; God Bless the Child; Don’t Explain (divas pēdējās ar Arturu Hercogu jaunāko, Arthur Herzog Jr.) un citas.
B. Holidejai piešķirta Grammy balva par mūža ieguldījumu (1987), bet ASV Pasts laidis apgrozībā pastmarku ar viņas portretu (1994).
Par dziedātājas dzīvi un profesionālo darbību stāsta viņas memuāru kinoekranizācija “Lēdija dzied blūzu” (Lady Sings the Blues, režisors Sidnijs Dž. Fjurijs, Sydney J. Furie, ASV, 1972) ar Daienu Rosu (Diana Ross) galvenajā lomā. Amerikāņu mūziķis Gils Skots-Herons (Gil Scott-Heron) viņas (un Džona Koltreina, John Coltrane) piemiņu iemūžinājis dziesmā Lady Day and John Coltrane (1971), īru rokgrupa U2 B. Holidejai veltījusi dziesmu Angel of Harlem (1988). 2011. gadā Grammy balvu kā labākais vokālā džeza albums saņēma Dī Dī Bridžvoteres Eleanor Fagan (1915–1959): To Billie with Love (2009), kas veltīts B. Holidejas piemiņai un repertuāram. Līdzīgus veltījumus 21. gs. laiduši klajā arī citi mūziķi (saksofonists Džeimss Kārters, James Carter – Gardenias for Lady Day, 2003; vokālisti Kasandra Vilsone, Cassandra Wilson – Coming Forth by Day, 2015; Hosē Džeimss, José James – Yesterday I Had the Blues, 2015).
Ain’t Nobody’s Business If I Do; Billie’s Blues; Don’t Explain; Easy Living; Fine and Mellow; Gloomy Sunday; God Bless the Child; Good Morning Heartache; I Cover the Waterfront; I Loves You Porgy; I’ll Get By (As Long As I Have You); I’m a Fool to Want You; I’ve Got My Love to Keep Me Warm; You’ve Changed; Lady Sings the Blues; Lover Man (Oh, Where Can You Be); Mean to Me; My Man; Solitude; Strange Fruit; Summertime; Them There Eyes; These Foolish Things (Remind Me of You); Trav’lin’ Light; What a Little Moonlight Can Do; Willow Weep For Me un citas.
Billie Holiday Sings (Decca, 1952); Billie Holiday (Decca, 1954); Music for Torching (Decca, 1955); Lady Sings the Blues (Verve, 1956); Songs for Distingué Lovers (Verve, 1957); Stay With Me (Verve, 1958); Lady in Satin (Columbia, 1958); The Essential Billie Holiday: Carnegie Hall Concert Recorded Live (Verve, 1961)*; The Quintessential Billie Holiday, Volume 4 (1937) (Sony/Columbia, 1988)**; Lady in Autumn: The Best of Verve Years (Verve, 1991); An Introduction to Billie Holiday. Her Best Recordings: 1935–1942 (Best of Jazz, 1996)**; Ken Burns Jazz. Billie Holiday (Columbia, 2000)**; Lady Day: The Best of Billie Holiday (Sony/Columbia Legacy, 2001)**; Complete Commodore & Decca Masters (Hip-O Select, 2009)**; The Essential Billie Holiday. The Columbia Years (Sony/Columbia, 2010)**.
* koncertieraksts
** izlase – atbilstoši tā laika mūzikas industrijas praksei, 20. gs. 30. un 40. gados B. Holidejas ieraksti tika izplatīti 78 apgriezienu singlos, bet mūsdienās pieejami izlases veida albumos
Klāss Vāvere "Billija Holideja". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/6139-Billija-Holideja (skatīts 20.04.2024)