Siouxsie and the Banshees bija viena no pirmajām un ievērojamākām britu postpanka grupām, kas, veicinot vēlāko alternatīvā roka, gotiskā roka u. c. mūzikas novirzienu rašanos, darbojās no 20. gs. 70. gadu otrās puses līdz 90. gadu otrajai pusei.
Siouxsie and the Banshees bija viena no pirmajām un ievērojamākām britu postpanka grupām, kas, veicinot vēlāko alternatīvā roka, gotiskā roka u. c. mūzikas novirzienu rašanos, darbojās no 20. gs. 70. gadu otrās puses līdz 90. gadu otrajai pusei.
Siouxsie and the Banshees dziedātāja un galvenā idejiskā iedvesmotāja Sūzī Sū (Siouxsie Sioux, īstajā vārdā Sūzana Džaneta Baliona, Susan Janet Ballion) auga sarežģītos ģimenes apstākļos, smagi slimoja un agrā vecumā zaudēja uzticību pieaugušo sabiedrības morāles vērtībām, kuras turpmāk centās provocēt ar savu ārieni – šokējošu apģērbu, frizūrām un kosmētiku. Otrs grupas radošais līderis – basģitārists Stīvens Severins (Steven Severin, īstajā vārdā Stīvens Džons Beilijs, Steven John Bailey) pusaudža vecumā aizrāvās ar literatūru un nekomerciālu rokmūziku (Can; Kapteinis Bīfhārts, Captain Beefheart; The Velvet Underground), turklāt abus jauniešus ļoti iedvesmoja televīzijas pārraidē Top of the Pops redzētie Deivida Bovija (David Bowie) un Roxy Music priekšnesumi.
1976. gada pavasarī viņi iekļāvās jaunas, plašākai publikai nezināmas pankroka grupas The Sex Pistols sekotāju grupējumā, kas panku subkultūras vēsturē zināms kā Bromlijas kontingents (Bromley Contingent), bet tā paša gada rudenī, par spīti jebkādas muzikālas pieredzes trūkumam, pieteicās uzstāties festivālā 100 Club Punk Special Londonā (starp tā dalībniekiem bija arī Sex Pistols; The Clash; The Damned; Buzzcocks u. c. tobrīd mazpazīstami mūziķi). Šajā festivālā, kas tiek uzskatīts par vienu no izšķirošajiem notikumiem britu panku subkultūras konsolidācijā, viņi piedalījās ar vienu mēģinājumu aizvadījušu grupu. Tās bundzinieks bija vēlākais Sex Pistols basģitārists Sids Višess (Sid Vicious), bet ģitāru spēlēja Marko Pironi (Marco Pirroni), kurš vēlāk iesaistījās grupā Adam and the Ants; plānotais piektais dalībnieks, vēl viens Bromlijas kontingenta pārstāvis Billijs Aidols (Billy Idol) pirms uzstāšanās nebija sazvanāms un uz to neieradās.
Pirms skatuves debijas S. Dž. Baliona pieņēma pseidonīmu Sūzī Sū (tā neparasto, angļu valodas gramatikas normām neatbilstošo oriģinālrakstību veido īpašvārda Sūzī – Susie – un Ziemeļamerikas siū indiāņu etniskā apzīmējuma – Sioux – salikums), bet grupai tika dots nosaukums Siouxsie and the Banshees (no angļu ‘Sūzī un banšījas’; gēlu folklorā banšījas ir sieviešu gari, kas ģimeni brīdina par tuvinieka nāvi). Festivālā viņi izpildīja 20 minūtes ilgu, pilnībā improvizētu skaņdarbu The Lord’s Prayer, kas kalpoja par muzikālu fonu Sūzī Sū melodeklamētam kristiešu Tēvreizes lasījumam ar dažādu dziesmu tekstu iestarpinājumiem – saīsināta un pilnveidota The Lord’s Prayer versija dzirdama grupas otrajā albumā Join Hands (1979).
Kaut arī uzstāšanās festivālā 100 Club Punk Special bija iecerēta kā vienreizēja mākslas performance, pēc tās Sūzī Sū un S. Severins turpināja muzicēt ar bundzinieku Keniju Morisu (Kenny Morris, pilnā vārdā Kenets Ians Moriss, Kenneth Ian Morris) un ģitāristu Pīteru Fentonu (Peter Fenton), kuru pēc dažiem mēnešiem nomainīja Džons Makejs (John McKay).
Spilgts grupas pieteikums bija jau tās debijas singls Hong Kong Garden (1978) – ksilofona motīvā un minimālistiskā ģitāras partijā balstītā dziesma guva plašu ievērību jaunās mūzikas cienītāju vidū un vēlāk nereti atzīta par pirmo britu tabulas Top 10 sasniegušo postpanka singlu. Šim panākumam sekoja žanra attīstībā ne mazāk svarīgi albumi The Scream (1978) un Join Hands (1979), kuru muzikālā ekspresija gan tuvāka pankrokam. Arī to emocionālā gaisotne, ko noteikusi Lielbritānijā valdošā ekonomiskā un sociālpolitiskā spriedze (savukārt vairāku Join Hands dziesmu tematika saistīta ar Pirmo pasaules karu), kļuvusi ievērojami tumšāka nekā Hong Kong Garden rotaļīgajai eksotikai. Grupas dalībnieki vēlāk komentēja, ka vēlējušies radīt mūziku, kas būtu emocionāli “auksta” un atsvešināta, taču arī aizrautīga un suģestējoša.
1979. gadā, sākoties Join Hands koncertturnejai, grupu negaidīti atstāja K. Moriss un Dž. Makejs. Turpmākajos koncertos Banshees ģitārists bija turnejas iesildītājgrupas, nesen debijas albumu izdevušās The Cure līderis Roberts Smits (Robert Smith), bet bundzinieka vietu ieņēma bijušais grupas The Slits mūziķis Badžijs (Budgie, īstajā vārdā Pīters Edvards Klārks, Peter Edward Clarke) – Banshees ilggadējākais dalībnieks aiz Sūzī Sū un S. Severina. Savukārt, turnejai beidzoties, par tās jauno ģitāristu kļuva agrāk grupā Magazine muzicējušais Džons Makgioks (John McGeoch, pilnā vārdā Džons Aleksandrs Makgioks, John Alexander McGeoch).
Šis kvartets ieskaņoja trīs albumus, kas nereti atzīti par grupas nozīmīgākajiem darbiem: Kaleidoscope (1980, vairākās dziesmās ģitāru spēlē bijušais Sex Pistols dalībnieks Stīvs Džonss, Steve Jones), Juju (1981) un A Kiss in the Dreamhouse (1982); divi pirmie iekļuva Top 10, bet trešais ierindojās 11. vietā, ļaujot Banshees kļūt par britu postpanka agrīnā perioda ietekmīgāko un populārāko grupu līdzās Joy Division.
Sūzī Sū ar grupu Siouxsie and the Banshees uzstājas Beļģijā, 26.09.1980.
Neraugoties uz muzikālu saskaņu, pēc A Kiss in the Dreamhouse grupa bija spiesta atteikties no smagā alkohola atkarībā nonākušā Dž. Makgioka, par ģitāristu atkal uzaicinot R. Smitu, kurš šoreiz, paralēli darbībai Cure sastāvā, kļuva par pilntiesīgu Banshees dalībnieku. Jaunā sastāva debija notika ar veiksmīgāko singlu grupas mūžā – The Beatles dziesmas Dear Prudence kaverversiju, kas 1983. gada rudenī sasniedza britu topa trešo vietu. Tam sekoja koncertalbums Nocturne (1983) un Hyæna (1984) – šā grupas modeļa vienīgais studijas albums, kurā dominē psihedēliska ārtpopa stilistika. Neilgi pēc Hyæna iznākšanas R. Smits Banshees atstāja.
Darbības turpinājumā Banshees nomainīja vēl vairākus ģitāristus un laida klajā virkni atzinīgu vērtējumu guvušu albumu. Starp nozīmīgākajiem šā perioda darbiem ir kaverversiju kolekcija Through the Looking Glass (1987), kurā klasiskas dažādu autoru un izpildītāju (Sparks; Kraftwerk; Bobs Dilans, Bob Dylan, un The Band; Billija Holideja, Billie Holiday; Roxy Music u. c.) dziesmas adaptētas postpanka estētikā, kā arī ārtpopa un psihedēliskas deju mūzikas albums Peepshow (1988). Ārtpopa ievirze piemīt arī grupas pēdējam albumam, kopā ar kādreizējo Velvet Underground mūziķi Džonu Keilu (John Cale) producētajam The Rapture (1995). Pēc tā iznākšanas Banshees veica nelielu koncertturneju, bet 1996. gada pavasarī gandrīz 20 gadus eksistējusī grupa beidza pastāvēt.
2002. gadā Sūzī Sū, S. Severins, Badžijs un Banshees pēdējā 90. gadu sastāva dalībnieks, kādreizējais Psychedelic Furs ģitārists Nokss Čāndlers (Knox Chandler) apvienojās nelielai turnejai, kurā ieskaņoja koncertalbumu The Seven Year Itch (2003).
1981. gadā Sūzī Sū un Badžijs, izmantojot nosaukumu The Creatures, ieskaņoja minialbumu (EP) Wild Things, kurā dziedātājas balss dzirdama sitamo instrumentu pavadījumā; 1983. gadā tam sekoja pilna apjoma albums Feast. Nākamajās desmitgadēs abi mūziķi Creatures periodiski atjaunoja, veicot vairākas koncertturnejas un ieskaņojot vēl trīs albumus – pēdējais no tiem ir Hái!, kas izdots 2003. gadā. Pēc Creatures darbības un dalībnieku ilggadējās kopdzīves izbeigšanas, Sūzī Sū ar albumu Mantaray (2007) debitēja kā solomāksliniece; 2023. gada vasarā lielu mūzikas preses ievērību izpelnījās viņas pirmā koncertturneja pēc 15 gadu pārtraukuma.
S. Severins un R. Smits 1983. gadā izveidoja projektu The Glove, kas ieskaņojis albumu Blue Sunshine. Pēc Banshees izjukšanas S. Severins sacerējis mūziku vairākām filmām, kā arī laidis klajā soloalbumus.
Kaut arī Banshees radās Londonas panku apritē, grupas muzikālie centieni jau sākumā atšķīrās no šajā vidē izplatītās dažu akordu rokenrola formulas un bieži vien demonstratīvā primitīvisma. Saglabājot pankroka muzikālo tiešumu un spontanitāti, Banshees eksperimenti ar neparastām skaņām, neierastiem ritmiskiem risinājumiem, basģitāras un sitamo instrumentu savstarpējo dinamiku, tāpat arī mūzikas drūmi tumšā noskaņa un bieži vien nihilistiskie dziesmu teksti, kuros runāts par bērnības traumām, komplicētām attiecībām, psiholoģisku disfunkcionalitāti, sociālu neiederību un sabiedrības morālo liekulību, iezīmēja atšķirīgu jaunrades meklējumu ceļu un vienu no postpanka žanriskajiem sākumpunktiem, kā arī lika pamatus jaunam rokmūzikas novirzienam, kas 80. gadu sākuma kļuva pazīstams kā alternatīvais roks, īpaši ietekmējot tā gotisko atzaru un t. s. šūgeiza (shoegaze) stilistiku. Zīmīgi, ka viena no šūgeiza ievērojamākām grupām Slowdive savu nosaukumu aizguva no Banshees albumā A Kiss in the Dreamhouse dzirdamas dziesmas.
Pēc diviem pirmajiem albumiem, sastāvā ienākot Badžijam un Dž. Makgiokam, grupa atteicās no abrazīvi asā skanējuma, sākot izmantot sintezatorus, elektroērģeles, skaņu cilpas un bungmašīnas un mūzikas ārējo ekspresiju sabalansējot ar niansētu atmosfēriskumu un psihedēliskām iezīmēm. Nozīmīga loma jaunajā muzikālajā orientācijā bija Badžija iecienītajai regeja un Āfrikas mūzikas ritmikai, kā arī Dž. Makgioka novatoriskajai ģitārspēlei.
Savukārt ierakstos, kas tupuši pēc šķiršanās no Dž. Makgioka, mazāk izteikta ģitāras loma, bet vēl vairāk akcentēta elektronikas, kā arī stīgu un reizēm arī indiešu tautas mūzikas instrumentu klātbūtne (1987. gadā grupas sastāvu papildināja multiinstrumentālists Martins Makeriks, Martin McCarrick, kurš cita starpā spēlēja arī čellu, vijoli u. c. stīgu instrumentus, taču atsevišķās Banshees dziesmās dzirdami arī lieli stīdzinieku sastāvi un pat simfoniskais orķestris).
Šo muzikālo transformāciju procesā nemainīga grupas skanējuma pazīme bija Sūzī Sū dziedājums, kas reizēm salīdzināts ar paniku izraisošu trauksmes sirēnu, taču spēja iemiesot plašu emociju spektru un intonatīvu daudzveidību. Angļu mūzikas žurnāls Classic Rock 2021. gadā Sūzī Sū atzina par “iespējams, visos laikos visvairāk imitēto britu vokālisti un britu atbildi Debijai Herijai (Debbie Harry, grupas Blondie soliste)”, turklāt viņas raksturīgi kolorītā āriene un bagātīgais kosmētikas lietojums (uzsvērti melns acu un uzacu krāsojums, dramatiski sarkanas lūpas, arī balts sejas grims), tumšo matu griezums un melnais apģērbs būtiski ietekmējis t. s. gotu subkultūras vizuālo identitāti.
Sūzī Sū (vokāls, ģitāra, 1976–1996; 2002)
S. Severins (basģitāra, taustiņinstrumenti, 1976–1996; 2002)
K. Moriss (sitamie instrumenti, 1977–1979)
Dž. Makejs (ģitāra, 1977–1979)
Badžijs (sitamie instrumenti, 1979–1996; 2002)
R. Smits (ģitāra, taustiņinstrumenti, 1982–1984)
Dž. Makgioks (ģitāra, 1980–1982; miris 2004)
Džons Valentains Keruterss (John Valentine Carruthers, ģitāra, taustiņinstrumenti, 1984–1987)
Džons Kleins (Jon Klein, 1987–1994, ģitāra)
M. Makeriks (taustiņinstrumenti, čells, vijole, u. c., 1987–1996)
N. Čāndlers (ģitāra, 1995–1996; 2002)
Arabian Knights; Christine; Dazzle; Dear Prudence; Face to Face; Fireworks; Forever; Happy House; Hong Kong Garden; Israel; Kiss Them for Me; Melt!; O Baby; Peek-a-Boo; Playground Twist; Slowdiwe; Spellbound; Swimming Horses; This Wheel’s on Fire
Siouxsie and the Banshees. 10 ievērojamas dziesmas.
The Scream (Polydor, 1978); Join Hands (Polydor, 1979); Kaleidoscope (Polydor, 1980); Juju (Polydor, 1981); A Kiss in the Dreamhouse (Polydor, 1982); Nocturne* (Polydor, 1983); Hyæna (Polydor, 1984); Tinderbox (Polydor, 1986); Through the Looking Glass (Polydor, 1987); Peepshow (Polydor, 1988); Superstition (Polydor, 1991); The Rapture (Polydor, 1995); The Seven Year Itch* (Sanctuary, 2003); At the BBC* (Universal, 2009)
* koncertieraksti