D. Bovijam bijusi liela ietekme uz rokmūzikas un populārās kultūras attīstību. Darbojās dažādās stilistikās, ievērojami paplašinot to mākslinieciskās un intelektuālās robežas.

Bērnībā aizrāvās ar agrīno rokenrolu, 15 gadu vecumā, Bromlijas tehniskajā skolā (Bromley Technical High school) mācoties mākslu, mūziku un dizainu, izveidoja savu pirmo grupu. Īsi pēc tam mācības pārtrauca, turpmāk kā dziedātājs un saksofonists muzicēja vairākās rokenrola, blūza un ritmblūza grupās.

20. gs. 60. gadu vidū pieņēma skatuves vārdu Bovijs, 1967. gadā izdeva pirmo soloalbumu – pašsacerētu dziesmu kolekciju David Bowie, kas neguva ievērību.

Šajā laikā uzsāka mācības pie modernās dejas, mīmu mākslas un horeogrāfijas autoritātes Lindsija Kempa (Lindsey Kemp) – šajā laikā apgūtās iemaņas, interese par teātri, konceptuālo mākslu un skatuves tēlu radīšanu vēlāk izpaudās D. Bovija koncertuzvedumos un daudzveidīgās, nereti provokatīvās skatuviskajās identitātēs, kuru maiņas parasti bija saistītas ar jaunu muzikālu stilistiku apgūšanu.

Pirmais nozīmīgais ieraksts bija 1969. gada singls Space Oddity, kas atspoguļo kosmosa tematikas aktualitāti un D. Bovijam arī turpmāk piemītošo interesi par jauno, nepazīstamo un atšķirīgo.

1972. gadā milzīgu popularitāti iemantoja The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders from Mars, konceptuāls albums, kurā 50. gadu rokenrols apvienots ar tobrīd Lielbritānijā iecienīto glamroka un smagā roka skanējumu. Albuma galvenais varonis ir Zigijs Stārdasts – mesiānisks atnācējs no Marsa, kurš Zemei atnes drīzas bojāejas vēsti un piedāvā kolektīvas aizmiršanās iespēju savas mūzikas pavadībā, līdz neskaitāmo sekotāju fanātisma iztukšots, izdara pašnāvību fanu pūļa priekšā. Albums un dziedātāja iemiesotais Zigija tēls – androgīns svešinieks ar rudiem matiem, bagātīgu kosmētiku un ekstravagantiem tērpiem – D. Boviju padarīja par vienu no britu rokmūzikas idejiskajiem līderiem un principiāli ietekmēja ne tikai savas, bet arī nākamo paaudžu rokmūziku.

Desmitgades turpinājumā D. Bovijs, dzīvodams Lielbritānijā, ASV un Šveicē, radīja virkni stilistiski daudzveidīgu albumu (Aladdin Sane, 1973, roka un kabarē hibrīds; Pin Ups, 1973, iepriekšējās desmitgades rokdziesmu kaverversijas; Diamond Dogs, 1974, angļu rakstnieka Džordža Orvela, George Orwell romāna “1984” inspirēta roka antiutopija; Young Americans, 1975, soulmūzika un fankmūzika; Station to Station, 1976, ārtroka un soula eksperimenti), kas ne vienmēr atbilda sava laika publikas prasībām un izpratnei, taču gadu gaitā iemantojuši leģendāru statusu. 70. gadu 2. puses nozīmīgākie darbi saistīti ar D. Bovija t. s. Berlīnes periodu – bāzējoties Rietumberlīnē (epizodiski arī Francijā un Šveicē), viņš ar producentu Toniju Viskonti (Tony Visconti) un mūziķi Braienu Īno (Brian Eno) radīja albumus Low (1977), "Heroes" (1977) un Lodger (1979), kuros dominē elektroniskās mūzikas un minimālisma idejas, vācu krautroka ietekmes un eksperimentāls novatorisms, kādu masu popularitāti baudoši mūziķi tolaik atļāvās reti.

Popularitātes virsotnes D. Bovijs sasniedza 20. gs. 80. gadu sākumā ar dziesmām Ashes to Ashes, Under Pressure (sadarbība ar grupu Queen), Let’s Dance un China Girl, kā arī albumiem Scary Monsters (and Super Creeps) 1980. gadā un Let’s Dance 1983. gadā. Aizraušanās ar mūzikas un priekšnesuma vizualizāciju nodrošināja pastiprinātu muzikālās televīzijas Music Television (MTV) uzmanību, veicinot atpazīstamību jaunā klausītāju paaudzē.

80. gadu nogalē D. Bovijs nodibināja grupu Tin Machine, ar ko izdeva divus neviennozīmīgi vērtētus ģitārroka albumus (Tin Machine, 1989 un Tin Machine II, 1991), bet nākamās desmitgades solodarbos elektronika sapludināta ar soulmūziku un džezu (Black Tie White Noise, 1993), industriālo mūziku (Outside, 1995), džanglu (Earthling, 1997) un citiem žanriem. Savukārt Hours (1999) piemīt tradicionālāks skanējums un dziesmu uzbūve, kas raksturīgi arī D. Bovija nākamajiem darbiem Heathen (2002) un Reality (2003). Pēc Reality iznākšanas plašus panākumus guva tāda paša nosaukuma koncertturneja (2003–2004), kura gan netika pabeigta veselības problēmu dēļ. Turpmāk D. Bovijs uz skatuves uzstājās tikai dažas reizes – parasti labdarības pasākumos ar sabiedrisku vai politisku ievirzi; arī studijā strādāja maz – epizodiski piedaloties citu mākslinieku (Skārleta Johansone, Scarlett Johansson, Arcade Fire, Kashmir, TV on the Radio u. c.) ierakstos.

2013. gada sākumā ar dziesmu Where are We Now? notika D. Bovija atgriešanās mūzikā pēc desmit gadu pārtraukuma. Sekoja albums The Next Day, kura noformējumā, tekstos un skanējumā bija daudz atsauču uz D. Bovija darbiem, kas radīti 20. gs. 70. un 80. gados.

08.01.2016. (autora 69. dzimšanas dienā) iznāca albums Blackstar, kurš bieži ierindots starp D. Bovija labākajiem un drosmīgākajiem darbiem, un nereti atzīts par vienu no desmitgades nozīmīgākajiem notikumiem rokmūzikā. Divas dienas pēc Blackstar iznākšanas sekoja ziņa par D. Bovija nāvi.

Līdzās solodarbībai D. Bovijs daudz strādāja ar citiem mūziķiem. 1972. gadā producēja grupas Mott the Hoople albumu All the Young Dudes, grupas Stooges albumu Raw Power (kopā ar Igiju Popu, Iggy Pop) un Lū Rīda (Lou Reed) plati Transformer (kopā ar Miku Ronsonu, Mick Ronson). 1975. gadā par starptautisku hitu kļuva dziesma Fame, ko D. Bovijs sacerējis un ieskaņojis ar Džonu Lenonu (John Lennon), savukārt Berlīnes periodā viņš rakstīja dziesmas kopā ar I. Popu – to vairākums apkopots D. Bovija producētajos I. Popa albumos Idiot (1977) un Lust for Life (1977), bet dažas (China Girl; Tonight; Neighborhood Threat u. c.) vēlāk iedziedājis arī viņš pats. Kopīgi ieraksti arī ar Bingu Krosbiju (Bing Crosby); Miku Džegeru (Mick Jagger); Tīnu Tērneri (Tina Turner); Leniju Kravicu (Lenny Kravitz); grupu Placebo un citiem.

D. Bovija pirmā ievērojamā kino loma bija uz Zemes nonācis citplanētietis filmā “Cilvēks, kurš nokrita uz Zemes” (The Man Who Fell to Earth, reži. Nikolass Rogs, Nicolas Roeg, 1976, Lielbritānija). Turpmāk regulāri filmējies dažādas nozīmes lomās. Ievērojamākās filmas ar viņa līdzdalību: “Tikai žigolo” (Just a Gigolo, rež. Deivids Hemingss, David Hemmings, 1978, Vācijas Federatīvā Republika), “Bads” (The Hunger, rež. Tonijs Skots, Tony Scott, 1983, Lielbritānija, ASV), “Priecīgus Ziemassvētkus, mister Lorenss” (Merry Christmas, Mr. Lawrence, rež. Nagisa Ošima, Nagisa Oshima, 1983, Lielbritānija, Japāna, Jaunzēlande), “Absolūti iesācēji” (Absolute Beginners, rež. Džūliens Templs, Julien Temple, 1986, Lielbritānija), “Labirints” (Labyrinth, rež. Džims Hensons, Jim Henson, 1986, ASV), “Kristus pēdējā kārdināšana” (The Last Temptation of Christ, rež. Mārtins Skorsēze, Martin Scorsese, 1988, ASV), “Baskjā” (Basquiat, rež. Džuliāns Šnābels, Julian Schnabel, 1996, ASV), “Prestižs” (The Prestige, rež. Kristofers Nolans, Christopher Nolan, 2006, ASV).

1980. un 1981. gadā ar lieliem panākumiem piedalījies Brodveja teātra iestudējumā “Ziloņcilvēks” (The Elephant Man, dramaturgs Bernards Pomeranss, Bernard Pomerance), savukārt 2015. gadā Ņujorkā un 2016. gadā Londonā iestudēts D. Bovija mūzikls “Lācars” (Lazarus), ko iedvesmojis Voltera Tevisa (Walter Tevis) romāns “Cilvēks, kurš nokrita uz Zemes”  (The Man Who Fell to Earth, 1963) – mūzikla pirmizrādes apmeklējums 07.12. bija D. Bovija pēdējais publiskais iznāciens.

D. Bovija muzikālā darbība un spēja iedvesmoties no visdažādāko mākslu (mūzikas, literatūras, glezniecības, dizaina, teātra, modes, kibermākslas u. c.) paraugiem, lai radītu oriģinālus skaņdarbus, atstājusi nezūdošu ietekmi uz nākamo paaudžu rokmūzikas, glamroka, gotiskā roka, postpanka, jaunā viļņa, industriālās mūzikas un citu žanru attīstību, padarot viņu par vienu no populārās kultūras  nozīmīgākajām personībām un ļaujot sapludināt robežas ne vien starp populārās mūzikas žanriem, bet arī starp t. s. populāro un augsto mākslu.

Amerikāņu komponists Filips Glāss (Philip Glass) D. Bovija albumus Low un Heroes izmantojis par pamatu savai pirmajai (Symphony No. 1 “Low”, 1992) un ceturtajai (Symphony No. 4 “Heroes”, 1996) simfonijai.

2013. gadā Viktorijas un Alberta muzejs (Victoria and Albert Museum) Londonā sarīkoja D. Bovija dzīvei un radošajai darbībai veltītu ekspozīciju David Bowie Is (Deivids Bovijs ir), kas kļuva par visvairāk apmeklēto izstādi muzeja vēsturē. Vēlāk tā eksponēta arī citās valstīs.

D. Bovija radošā darbība novērtēta ar dažādām mūzikas industrijas balvām (Ivor Novello, Grammy balvu, Brit Award u. c.). 2002. gadā BBC aptaujā D. Bovijs tika atzīts par 29. “visu laiku ievērojamāko britu”, 2013. gadā BBC History magazine aptaujā viņu pasludināja par “visos laikos vislabāk ģērbto britu”, bet 2016. gadā žurnāls Rolling Stone viņu nosauca par “visu laiku dižāko rokzvaigzni”.

D. Bovijs uzņemts Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 1996). Žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2020) iekļauti pieci D. Bovija darbi.

1999. gadā viņam piešķirts Francijas valdības apbalvojums Ordre des Arts et des Lettres (Ordenis mākslā un literatūrā) komandiera pakāpē. 

Space Oddity; The Man Who Sold the World; Changes; Starman; Ziggy Stardust; Rock’n’Roll Suicide; John, I’m Only Dancing; The Jean Genie; Drive-In Saturday; Life on Mars?; 1984; Young Americans; Fame; Golden Years; Station to Station; TV15; Sound and Vision; “Heroes”; Boys Keep Swinging; Ashes to Ashes; Fashion; Scary Monsters (and Super Creeps); Under Pressure*; Let’s Dance; China Girl; This is Not America**; Absolute Beginners; Jump They Say; Hallo Spaceboy***; Telling Lies; Little Wonder; I’m Afraid of Americans; Thursday’s Child; Seven; Slow Burn; Everyone Says ‘Hi’; Where are We Now?; The Stars (Are Out Tonight); Blackstar; Lazarus

* ar Queen

** ar Pat Metheny Group *** ar Pet Shop Boys

David Bowie (Deram, 1967); David Bowie* (Mercury, 1969); The Man Who Sold the World (Mercury, 1970); Hunky Dory (RCA, 1971); The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders from Mars (RCA, 1972); Aladdin Sane (RCA, 1973); Pin Ups (RCA, 1973); Diamond Dogs (RCA, 1974); David Live** (RCA, 1974); Young Americans (RCA, 1975); Station to Station (RCA, 1976); Low (RCA, 1977); "Heroes" (RCA, 1977); Stage** (RCA, 1978); Lodger (RCA, 1979); Scary Monsters (and Super Creeps) (RCA, 1980); Christiane F. (RCA, 1981, mūzika filmai); Let’s Dance (EMI, 1983); Ziggy Stardust: The Motion Picture** (RCA, 1983, mūzika koncertfilmai); Tonight (EMI, 1984); Labyrinth• (EMI, 1986, mūzika animācijas filmai); Never Let Me Down (EMI, 1987); Tin Machine•• (EMI, 1989); Tin Machine II••  (London, 1991); Tin Machine Live: Oy Vey, Baby**••  (London, 1992); Black Tie White Noise (Arista, 1993); The Buddha of Suburbia (Arista, 1993, mūzika TV seriālam); Outside (RCA, 1995); Earthling (RCA, 1997); Hours (Virgin, 1999); Heathen (Columbia, 2002); Reality (Columbia, 2003); Live Santa Monica ’72** (EMI, 2008); VH1 Storytellers** (EMI, 2009); A Reality Tour** (Columbia, 2010); The Next Day (Columbia, 2013); Blackstar (Columbia, 2016); Lazarus (Columbia, 2016, mūzikla Ņujorkas iestudējums); Live Nassau Coliseum ’76** (Parlophone, 2017); Cracked Actor (Live Los Angeles ’74)** (Parlophone, 2017); Welcome to the Blackout (Live London ’78)** (Parlophone, 2018); Toy (Parlophone, 2021)

* zināms arī kā Space Oditty

** koncertieraksti

• ar Trevoru Džonsu (Trevor Jones)

• • ar Tin Machine