Ievērojamas krautroka grupas: Can; Faust; Kraftwerk; Neu!; Tangerine Dream; Popol Vuh.

Terminu “krautroks” 70. gadu sākumā ieviesa angļu mūzikas prese, un tas atvasināts no vācu vārda Kraut (latviešu ‘augs’; angļu sarunvalodā ar šo vārdu vēsturiski apzīmēti skābi kāposti, bet Pirmā pasaules kara un Otrā pasaules kara laikā tas bija nievājošs vācu kareivju apzīmējums). Sabiedrības apziņā joprojām pastāvot kara laikā kultivētajam ienaidnieka tēlam un starpnacionāliem aizspriedumiem, sākotnēji britu plašsaziņas līdzekļi to lietoja ironiskā nozīmē, attiecinot uz visu vācu roku – bez stilistiska nošķīruma. Pamazām par krautroku sāka dēvēt Vācijā radītu avangardiski eksperimentālu rokmūziku, taču arī šajā gadījumā termins aptvēra stilistiski plašu un nekonkrētu strāvojumu, kuram piederīgie mūziķi to uztvēra kā aizvainojošu, vairumā gadījumu dodot priekšroku apzīmējumam “kosmiskā mūzika” (kosmische Musik). Tomēr starptautiskā mūzikas apritē biežāk tika lietots “krautroks”, kas līdz ar kara laika asociāciju izzušanu, ieguvis neitrālāku skanējumu un arī mūsdienās ir žanra pamatapzīmējums.

Kaut daudzi mūziķi, kuru jaunrade klasificēta kā piederīga krautrokam, uzsvēruši, ka par to nav iemesla runāt kā par idejiski vienotu kustību ar kopēji formulētiem mērķiem, žanra pirmsākumi tiek saistīti ar radikāli noskaņotu VFR studentu nepatiku pret nācijas sadzīves, kā arī mākslas un politikas vidē valdošo pēckara nomāktību, svarīgu nesenās kolektīvās pieredzes aspektu (nacionālsociālisma straujā izplatība 30. gados, holokausts, bijušo nacistu klātbūtne aktuālajos procesos u. tml.) noklusēšanu un ekonomiskās augšupejas prioritizēšanu pār morālo attīrīšanos. Minēto apstākļu kopums šo pēckara paaudzes jauniešu uztverē apliecināja nacionālās identitātes krīzi, kuras pārvarēšanas iespēju tie saistīja ar kreisā radikālisma idejām un jaunas kultūras, t. sk. mūzikas radīšanu. Daudzus mūziķus vienoja arī vēlme norobežoties gan no idejiski seklās šlāgermūzikas (masveidīgākā vācu populārās mūzikas izpausme), gan no angloamerikāniskās kultūrekspansijas, t. sk. blūzā un ritmblūzā balstītās rokmūzikas klišejām. Grupas Amon Düül mūziķa Džona Veincīrla (John Weinzierl) komentārs BBC televīzijas filmā “Krautroks: Vācijas atdzimšana” (Krautrock: The Rebirth of Germany, režisors Bendžemens Volijs, Benjamin Whalley, 2009): “Mēs gribējām būt internacionāli, bet ne anglofili, ne vāciski. Atlika pievērsties kosmosam.”.

Par šo mūziķu iedvesmas avotiem kļuva 20. gs. Eiropas klasiskā un avangarda mūzika (īpaši nozīmīga bija vācu komponista Karlheinca Štokhauzena, Karlheinz Stockhausen, radošā un pedagoģiskā darbība), t. s. konkrētā mūzika (musique concrète), minimālisms, frīdžeza improvizācija, arī fanka ritmiskā ekspresija, dažādu tautu etniskā mūzika, kā arī nesen dzimušais psihedēliskais roks un tādas grupas kā The Velvet Underground; The Mothers of Invention un Pink Floyd. Nozīmīgs un no angloamerikāniskās mūzikas principiāli atšķirīgs aspekts bija komerciālas ieinteresētības trūkums – saprotot, ka viņu radošie meklējumi notiek estētiskā vakuumā, ignorējot vācu mūzikas un tās industrijas tradīcijas, krautroka pionieri apzinājās, ka viņiem nav daudz izredžu nokļūt radio un televīzijas ēterā, tādēļ centieni piemēroties meinstrīma prasībām ir bezjēdzīgi. Šim faktoram bija radoši atbrīvojošs efekts, kas ļāva distancēties no populārajā mūzikā izplatītiem formveides paņēmieniem, tos aizstājot ar izvērstām improvizācijām vai niansētām skaņu faktūru “ainavām” abstraktas formas skaņdarbos. Līdzās kolektīvai improvizācijai, raksturīgas krautroka iezīmes bija enerģiski motoriska ritma pulsācija, hipnotiska monotonitāte, arī sapņaini meditatīva, pastorāla un “kosmiska” tēlainība. Savukārt rokmūzikā ierasti dominējošo elektrisko ģitāru vietā tika akcentētas jauno elektronisko instrumentu piedāvātās skaniskās iespējas. Vairums skaņdarbu bija instrumentāli, bet vokālinstrumentālo kompozīciju teksti (dziedāts tika gan vāciski, gan angliski) nereti aprobežojās ar nejaušu frāžu savirknējumu bez loģiskas jēgas. Kaut žanra rašanos veicināja arī politiska motivācija, vairums tā pārstāvju, tāpat kā viņu jaunrade, bija apolitiski – politisks žests drīzāk bija viņu radošā neatkarība, nevis mūzika.

Viena no krautroka aizsācējām bija grupa Amon Düül, kas 1967. gadā radās Minhenes studentu un mākslinieku komūnā ar tādu pašu nosaukumu (komūnā ietilpa arī teroristiskā grupējuma “Sarkanās armijas frakcija”, Rote Armee Fraktion, locekļi). Neilgi pēc grupas izveidošanās no tās atšķēlās vairāki dalībnieki, kas izveidoja jaunu kolektīvu – Amon Düül II. Amon Düül debijas albuma Psychedelic Underground (1969) skaņdarba Mama Düül und ihre Sauerkrautband spielt auf (“Spēlē mamma Dūla un viņas Skābo kāpostu orķestris”) nosaukums inspirējis apzīmējuma “krautroks” rašanos, savukārt Amon Düül II albumi Phallus Dei (1969) un Yeti (1970) ierindojami starp žanra pirmajiem mākslinieciski nozīmīgajiem ierakstiem.

Cita Minhenes grupa ar lielu ietekmi uz vēlāko ambiento mūziku bija Floriana Frikes (Florian Fricke) vadītā Popol Vuh, kas sākotnēji izcēlās ar elektronisku skanējumu, bet vēlāk pārorientējās uz akustiskiem instrumentiem, repertuārā integrējot dažādu reģionu etniskās mūzikas elementus. Grupa ievērojama arī ar mūziku daudzām režisora Vernera Hercoga (Werner Herzog) filmām, t. sk. “Agirre, Dieva dusmas” (Aguirre, der Zorn Gottes, 1972), “Stikla sirds” (Herz aus Glass, 1976) un “Fickaraldo” (Fitzcarraldo, 1982).

Pirmie starptautiski atzītie krautroka pārstāvji bija Tangerine Dream no Rietumberlīnes, kas 70. gadu 1. pusē kļuva par vienu no slavenākajām elektroniskās mūzikas grupām un, dažādos sastāvos darbojoties ilgāk nekā piecas desmitgades, izdevusi vairāk nekā 160 albumu.

Viens no grupas Kluster dibinātājiem bija īslaicīgs Tangerine Dream agrīnā sastāva dalībnieks Konrāds Šniclers (Conrad Schnitzler). Neilgi pēc debijas albuma (1970) viņš Kluster pameta, un tā kļuva par Hansa Joahima Redeliusa (Hans-Joachim Roedelius) un Dītera Mebiusa (Dieter Moebius) duetu Cluster. 60. gadu nogalē grupas mūziķi Rietumberlīnē izveidoja klubu Zodiak Free Arts Lab, kam bija liela nozīme eksperimentālās mūzikas aprites veicināšanā.

Bijušais Tangerine Dream bundzinieks Klauss Šulce (Klaus Schulze) un ģitārists Manuels Getšings (Manuel Göttsching) nodibināja grupu Ash Ra Tempel, kas izdevusi žanra klasikas albumus Ash Ra Tempel (1971) un Join Inn (1973). Abi mākslinieki  laiduši klājā arī ievērojamus soloierakstus.

Diseldorfas Kraftwerk radās, izjūkot grupai Organisation, un kopš ceturtā albuma Autobahn (1974) ir pati pazīstamākā ar krautroka estētiku saistītā grupa, kas reizēm atzīta par vienu no 20. gs. elektroniskās mūzikas nozīmīgākajām parādībām.

Arī Diseldorfas dueta Neu! mūziķi Mihaels Roters (Michael Rother) un Klauss Dingers (Klaus Dinger) iepriekš bija īslaicīgi darbojušies Kraftwerk sastāvā. Viņu debijas albums Neu! (1972) iedibināja žanram raksturīgi minimālistisko motoriska bīta un atmosfēriska skanējuma kombināciju, bet 1973. gadā, Neu! darbībā iestājoties pārtraukumam, M. Roters apvienojās ar Cluster mūziķiem, izveidojot supergrupu Harmonia.

Lielu ietekmi uz vēlāko ambiento un industriālo mūziku atstājuši Faust no Vimes, kuru instrumentārijā līdzās elektroniskiem un akustiskiem mūzikas instrumentiem ietilpa arī betona maisītājs un motorzāģis, kā arī citi industriālās tehnikas rīki. Faust kompozīcija Krautrock (1973) radās kā sarkastiska atsauce uz britu preses lietoto žanra apzīmējumu, bet laika gaitā kļuvusi par kanonisku krautroka skaņdarbu.

Trešā prominentākā krautroka vienība līdzās Kraftwerk un Tangerine Dream bija K. Štokhauzena studentu Irmina Šmita (Irmin Schmidt) un Holgera Šukaja (Holger Czukay) izveidotā Can no Ķelnes, kas radījusi daudzus avangardiskus un stilistiski eklektiskus ierakstus un izcēlās ar virtuozi improvizētu muzicēšanu.

Lieli nopelni žanra dzimšanā un attīstībā bija arī producentam un mūziķim Konrādam “Konijam” Plankam (Konrad “Conny” Plank), kurš strādājis ar Organisation; Kraftwerk; Neu!; Cluster; Harmonia un citām grupām.

Lai arī krautroka mūziķi radīja daudz oriģinālas, novatoriskas un – kā rādīja nākotne – ilgtspējīgas mūzikas, žanra rezonanse VFR bija niecīga. Atskaitot dažus Tangerine Dream un Can kinomūzikas ierakstus, tas tikpat kā nebija pazīstams ārpus marginālām t. s. pagrīdes kultūras aprindām; arī Kraftwerk – jau drīzumā pasaulē vispazīstamāko vācu grupu – dzimtenē sāka novērtēt tikai 70. gadu vidū pēc tās negaidītajiem panākumiem citur Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Lielāku ievērību atsevišķi krautroka mūziķi izpelnījās Francijā un īpaši Lielbritānijā, kur tos popularizēja preses izdevumi Melody Maker un New Musical Express, kā arī ietekmīgais radio dīdžejs Džons Pīls (John Peel). Starptautisku interesi par jauno vācu mūziku veicināja arī Deivida Bovija (David Bowie) t. s. Berlīnes perioda darbi Low; Heroes (abi 1977. gadā) un Lodger (1979), kas tapuši daļējā krautroka ietekmē. Kopā ar D. Boviju Berlīnē strādāja angļu mūziķis, producents un ambientās mūzikas žanra pamatlicējs Braiens Īno (Brian Eno), kurš sadarbojās ar grupām Cluster un Harmonia un krautroku atzinis par vienu no savas jaunrades pirmavotiem.

Par spīti lielai ietekmei uz daudziem 70. un 80. gadu pankroka, postpanka un alternatīvā roka mūziķiem (Joy Division; Public Image Ltd; The Fall; Simple Minds; The Teardrop Explodes; Orchestral Manoeuvres in the Dark; Talk Talk; Ultravox; Sonic Youth; Swans u. c.), kā arī uz nākamo desmitgažu aktuālajiem žanriem (ambientā, elektroniskā un industriālā mūzika, postroks, hiphops, tehno u. c.) un pat meinstrīma slavenību Depeche Mode; U2 un R.E.M. mūziku, masu publikas un plašsaziņas līdzekļu apritē krautroks ilgstoši palika pienācīgi nenovērtēts, nereti arī pārprasts.

Būtisks pavērsiens sākās 90. gadu vidū, iznākot angļu mūziķa Džuliana Koupa (Julian Cope) grāmatai “Krautrokkaleidoskops” (Krautrocksampler, 1995) – pirmajam nopietnajam žanra vēstures un nozīmes pētījumam, kas aizsāka ievērojamu vācu eksperimentālā roka prestiža pieaugumu. 21. gs. tam veltītas arī citas monogrāfijas, savukārt daudzi 70. gadu ieraksti piedzīvojuši jaunus izdevumus, gūstot atzinīgas kritikas atsauksmes un nereti piesaistot plašāku ievērību nekā pirmizdevumi, tādējādi no jauna apliecinot krautroku kā spilgtu 20. gs. mūzikas fenomenu, kura nospiedumi arī 21. gs. sastopami tādu mūziķu jaunradē kā Radiohead; The Horrors; Foals; Deerhunter; Kasabian; The War on Drugs; Stereolab; Q-Tip; The Flaming Lips; Liars; Moon Duo; Mildlife un citi.