Dibināta 1970. gadā Diseldorfā, Vācijas Federatīvajā Republikā (VFR) un būtiski ietekmējusi elektroniskās popmūzikas, postpanka, disko, hiphopa, industriālās mūzikas un citu populārās mūzikas žanru attīstību. Nosaukums Kraftwerk (vācu ‘spēkstacija’) simbolizē ticību industriālajai un tehnoloģiskajai attīstībai kā sociāli liberalizējošam un pilnveidojošam spēkam.

Kraftwerk ilggadējie radošie līderi – Florians Šneiders (Florian Schneider) un Ralfs Hīters (Ralf Hütter) – iepazinās 1968. gadā, mācoties Remšeidas Mākslas Akadēmijā (Akademie Remscheid). Vēlāk, jau studējot Diseldorfas Roberta Šūmana Mūzikas Universitātē (Robert Schumann Hochschule), abi iesaistījās grupā Organisation, kura pārstāvēja vācu eksperimentālās rokmūzikas novirzienu, kas drīzumā kļuva starptautiski pazīstams kā krautroks (Krautrock). 1970. gadā, Organisation beidzot pastāvēšanu, F. Šneiders un R. Hīters nodibināja Kraftwerk – grupu, ar ko vēlējās radīt jauna veida vācu mūziku, kas būtu brīva gan no starptautiskajā populārajā kultūrā dominējošām angloamerikāniskajām ietekmēm, gan nācijas pēckara mākslā un sadzīvē valdošās nomāktības.

1970.–1973. gadā Kraftwerk darbojās ar bieži mainīgu sastāvu (īslaicīgi tajā muzicēja arī vēlāk pazīstamās krautroka grupas Neu! mūziķi Mihaels Roters, Michael Rother, un Klauss Dingers, Klaus Dinger) un ierakstīja trīs improvizētas mūzikas albumus, kuros sastrādājās ar ievērojamo elektroniskās mūzikas producentu un skaņu inženieri Koniju Planku (Conny Plank) un eksperimentēja ar elektroakustiskiem instrumentiem.

Kvalitatīvi jauns Kraftwerk darbības periods sākās ar albumu Autobahn (1974) un tā titulkompozīciju – 23 minūtes ilgu skaņdarbu, kas atspoguļo autobraucienu pa Vācijas ātrgaitas ceļiem. Kompozīcija, kurā izmantoti tikai elektroniski mūzikas instrumenti, skaņu efekti un balss apstrādes iekārta vocoder, guva negaidītus komerciālus panākumus, padarot Kraftwerk par pirmajiem roka ēras mūziķiem no VFR, kas izpelnījušies tik plašu ievērību angļu valodas zemēs.

Spilgti iemiesojot grupas devīzi “tehnika un romantika”, Autobahn iezīmēja Kraftwerk jauno stilistiku – elektroniski (turpmāk grupa pilnībā atteicās no akustiskiem instrumentiem) skaņdarbi ar vienkāršām melodijām, daudzkārtējiem frāžu atkārtojumiem, monotonu “konveijera” ritmiku, elektroniski apstrādātu “robotu” vokālu un minimālistiskiem, bērnišķīgi rotaļīgiem tekstiem, kuros risināta cilvēka un tehnoloģiski piesātinātas apkārtējās vides attiecību tematika.

70. gadu vidū līdzās F. Šneideram un R. Hīteram stabilu vietu grupā ieņēma Volfgangs Flīrs (Wolfgang Flür) un Karls Bartoss (Karl Bartos) – šis kvartets kļuva par radošiem sasniegumiem bagātāko Kraftwerk sastāvu, kas radījis vairākus ievērojamus albumus: Radio-Aktivität (1975); Trans-Europa Express (1977) un Die Mensch-Maschine (1978).

Kaut arī Kraftwerk jaunrades intensīvākais un nozīmīgākais periods bija 20. gs. 70. gados, grupas darbība ar pārtraukumiem turpinājusies arī vēlāk. Īpaši aktīvs posms sākās līdz ar daudzdienu velosacīkšu Tour de Fance simtgadei veltīto albumu Tour de France Soundtracks (2003, pirmais pēc 17 gadu pārtraukuma). Pēc tā iznākšanas grupa atsāka regulāru koncertdarbību, tostarp sniedzot arī retrospektīvu koncertu sērijas pasaules prestižākajos laikmetīgās mākslas muzejos (Modernās mākslas muzejs, Museum of Modern Art, Ņujorkā; Teita modernās mākslas muzejs, Tate Modern, Londonā – abos 2012. gadā, u. c.). 2004. gadā Kraftwerk pirmoreiz koncertēja arī Latvijā – koncertalbumā Minimum-Maximum (2005) iekļautas četras Rīgas Olimpiskajā hallē ieskaņotas kompozīcijas. Savukārt kopš 2008. gada grupā vairs ir tikai viens no tās dibinātājiem – R. Hīters.

Kraftwerk spilgtās radošās identitātes pamatā ir 20. gs. 1. puses konstruktīvisma, funkcionālisma un Bauhaus arhitektūras skolas idejiskās un estētiskās nostādnes, Frica Langa (Fritz Lang) 20. un 30. gadu fantastikas filmu, 20. gs. 2. puses avangarda mūzikas (piemēram, Džons Keidžs, John Cage; Karlheincs Štokhauzens, Karlheinz Stockhausen) un citu avotu ietekmes, kas apvienotas ar laikmetīgiem tehnoloģiskiem risinājumiem kā radošā procesa nozīmīgāko sastāvdaļu, ļaujot grupai identificēties ar robotiem-mūzikas strādniekiem. Šo humānā un tehnoloģiskā aspekta saplūsmes konceptu spilgti ilustrē Kraftwerk populārākais albums Die Mensch-Maschine, kā arī koncertu un ierakstu vizuālais noformējums un grupas dalībnieku noslēgtās, uz anonimitātes robežas balansējošās publiskās personības un no populāras mūzikas slavenību ierastā vizuālā tēla atšķirīgs ārējais veidols – īss, uzsvērti kārtīgs matu griezums, neuzkrītoši korekti uzvalki un atturīga mīmika bez personiskas individualitātes iezīmēm.

Kraftwerk mūzika ir ievērojami paplašinājusi populārās mūzikas jēdziena izpratni, tās mākslinieciskās, intelektuālās un tehnoloģiskās robežas. Kaut arī darbības sākumā Kraftwerk jaunrade, kas neiekļāvās aktuālajās roka un popa estētikās, nereti izpelnījās asu kritikas noliegumu, jau 70. gadu vidū arvien vairāk kritiķu, mūziķu un mūzikas cienītāju sāka akceptēt tās novatorismu, kā arī intelektuālo un izklaidējošo potenciālu, kas laika gaitā Kraftwerk padarīja par vienu no visaugstāk vērtētajām grupām populārās mūzikas vēsturē.

Viens no pirmajiem Kraftwerk māksliniecisko un idejisko kvalitāti novērtēja Deivids Bovijs (David Bowie), kura albumā Heroes (1977) iekļautā kompozīcija V-2 Schneider ir veltījums F. Šneideram. Vēlāk grupa iedvesmojusi daudzus elektroniskās mūzikas un postpanka žanru māksliniekus (Aphex Twin; Blondie; Chemical Brothers; Daft Punk; Depeche Mode; Erasure; Franz Ferdinand; The Human League; Yazoo; Joy Division; LCD Soundsystem; Madonna, Madonna; Mobijs, Moby; New Order; Gerijs Ņūmens, Gary Numan; Orchestral Manoeuvres in the Dark; Igijs Pops, Iggy Pop; The Prodigy; Simple Minds; Siouxsie and the Banshees; Soft Cell; The Orb; U2; Ultravox; Visage u. c.), kā arī veicinājusi tādu apakšžanru kā sintpops (synth-pop), elektropops (electropop), jaunais vilnis (new wave), jaunais romantisms (new romantic), trānss (trance), tehno (techno), hauss (house) u. c. rašanos.

Kaut lielākā un paliekošākā Kraftwerk ietekme vērojama elektroniskās mūzikas vidē, kur grupas nozīme bieži pielīdzināta The Beatles ieguldījumam rokmūzikas attīstībā, tā iesniedzas arī ritmblūza, disko un hiphopa teritorijās, iedvesmojot arī citu ar elektronisko mūziku primāri nesaistītu autoru darbus, piemēram, roka dziesminieka Nīla Janga (Neil Young) albumu Trans (1982), popzvaigznes Madonnas hitu Music (2000), poproka grupas Coldplay skaņdarbu Talk (2005) un citus. Savukārt vienā no pirmajiem ievērojamiem hiphopa ierakstiem ar principiālu nozīmi žanra attīstībā – Afrika Bambaata & The Soul Sonic Force singlā Planet Rock (1982) – izmantoti Kraftwerk skaņdarbu Trans-Europe Express un Numbers motīvi. 

Kraftwerk uzņemta Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 2021). Grupas nopelni populārās mūzikas attīstībā novērtēti ar Grammy balvu par mūža ieguldījumu (Lifetime Achievement Award, 2014); Grammy tai piešķirta arī par astoņu disku koncertierakstu albumu 3-D The Catalogue (kategorijā Labākais Deju/Elektroniskās mūzikas albums, Best Dance/Electronic Album, 2018).

Trans-Europa Express iekļauts žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2020). 

R. Hīters (vokāls, taustiņintrumenti, elektroperkusijas, basģitāra, elektriskā ģitāra, kopš 1970)

F. Šneiders (taustiņinstrumenti, flauta, elektroperkusijas, elektriskā ģitāra, vijole, fona vokāls, 1970–2008; miris 2020)

Andreass Homans (Andreas Hohmann; sitamie instrumenti, 1970)

K. Dingers  (sitamie instrumenti, 1970–1971; miris 2008)

V. Flīrs  (elektroperkusijas, 1973–1987)

Klauss Rēders (Klaus Röder; ģitāra, elektriskā vijole, 1974)

Karls Bartoss (elektroperkusijas, taustiņinstrumenti, 1975–1991)

Frics Hilperts (Fritz Hilpert; elektroperkusijas, kopš 1989)

Fernando Abrantess (Fernando Abrantes; elektroperkusijas, taustiņistrumenti, 1991)

Henings Šmics (Henning Schmitz; elektroperkusijas, taustiņinstrumenti, kopš 1991)

Stefans Pfafe (Stefan Pfaffe;  videotehniķis, 2008–2012)

Falks Grīfenhāgens (Falk Grieffenhagen; koncertu videotehniķis, kopš 2012)

* Oficiālā sastāva dalībnieki, kas piedalījušies vismaz vienā albumā vai koncertturnejā.

Aéro Dynamik; Autobahn; Computerliebe (angļu versija Computer Love); Computerwelt (Computer World); Elektro Kardiogramm; Europa Endlos (Europe Endless); Die Mensch-Maschine (The Man-Machine); Metropolis; Das Model (The Model); Musique Non-Stop; Neonlicht (Neon Lights); Nummern (Numbers); Taschenrechner (Pocket Calculator); Radioaktivität; Schaufensterpuppen (Showroom Dummies); Die Roboter (The Robots); Tour de France; Trans Europa Express (Trans Europe Express); Vitamin

Kraftwerk (Philips/Vertigo, 1970); Kraftwerk 2 (Philips/Vertigo, 1972); Ralf und Florian (Philips/Vertigo, 1973); Autobahn (Philips/Vertigo, 1974); Radio-Aktivität (angļu versija Radio-Activity, Kling Klang/EMI Electrola/Capitol, 1975); Trans-Europa Express (Trans-Europe Express, Kling Klang/EMI Electrola//Capitol, 1977); Die Mensch-Maschine (The Man-Machine, Kling Klang/EMI Electrola/Capitol, 1978); Computerwelt (Computer World, Kling Klang/EMI Electrola/Warner Bros., 1981); Electric Café (Electric Café, Kling Klang/EMI/Warner Bros., 1986; 2009. gada izdevums ar nosaukumu Techno Pop); The Mix• (Kling Klang/EMI/Elektra, 1991); Tour de France Soundtracks (Kling Klang/EMI/Astralwerks, 2003); Minimum-Maximum•• (Kling Klang/EMI/Astralwerks, 2005); 3-D The Catalogue•• (Kling Klang/EMI/Astralwerks, 2017)

* 1975.–1986. gada albumi izdoti gan vācu, gan angļu valodā

• remiksu izlase 

•• koncertieraksti