Avangarda iezīmes ir risks, jaunu radošu teritoriju apguve un robežu paplašināšana. Jēdzienam ir saikne ar ideju par nepārtrauktu progresu vienotas kultūras ietvaros, ko savukārt nosaka priekšstats, ka cilvēka zināšanām un pieredzei nav robežu.
avangards, mūzikā
jaunākais strāvojums mūzikā, kam raksturīgas radikālas atkāpes no tradīcijas vai nesenās prakses
Saistītie šķirkļi
Džons Keidžs ar Mērsa Kaningema (Merce Cunningham) deju kompāniju uzstājas avangarda festivālā Ravinia parkā. Čikāga, 07.1967.
Satura rādītājs
Izcelšanās, izveidošanās, attīstība
Avangarda jēdziens cēlies no militārās sfēras, kur tas apzīmē priekšpulku jeb armijas vienību, kas sagatavo ceļu galvenajiem spēkiem. Mākslinieciskā nozīmē terminu "avangards" sāka izmantot 19. gs. sākumā Francijā, lai apzīmētu mākslu, kas atradās radošā progresa priekšgalā. Pirmais, kas terminu šādi lietoja, bija politiskais teorētiķis, franču sociālisma radītājs Anrī Sensimons (Henri de Saint-Simon). Viņš uzskatīja, ka zinātne un tehnoloģija varētu atrisināt lielāko daļu problēmu un ka mākslinieki varētu vadīt ceļu uz taisnīgāku un humānāku sabiedrību. Mākslā par pirmo ievērojamāko avangardistu tiek uzskatīts franču reālisma gleznotājs Gistavs Kurbē (Gustave Courbet), kurš darbojās 19. gs. 50. gados. Šajā laikā jēdzienu “avangards” turpināja lietot galvenokārt saistībā ar radikālu politisko domu, bet no 20. gs. sākuma tas arvien biežāk tika izmantots arī lai apzīmētu inovatīvus strāvojumus dažādās kultūras jomās. Jēdziens “avangards” bieži tiek lietots kā sinonīms 20. gs. modernismam, kas saistīts ar to, ka tieši modernisma ietvaros pastāvējuši galvenie vēsturiskie avangarda piemēri. Tomēr jēdziens kopumā neietver sevī noteiktu periodu vai stilu, kaut arī to katrā atsevišķā gadījumā var ierobežot noteikts laika posms.
Galvenās un atšķirīgās iezīmes; nozīmīgākie autori
Avangarda iezīmes saskatāmas jau vairāku 19. gs. komponistu – vācu komponistu Roberta Šūmaņa (Robert Schumann) un Riharda Vāgnera (Richard Wagner), ungāru komponista Ferenca Lista (ungāru Ferenc Liszt, vācu Franz Liszt) un citu – mūzikā un tekstos, kas atklāj nevēlēšanos pakļauties par novecojušu uzskatītai tradīcijai un masu kultūrai; šie komponisti arī akceptēja reizēm neizprotošo vai pat naidīgo laikabiedru reakciju, kāda bieži ir pret avangardu. 20. gs. sākumā avangardu veidoja stilistiski atšķirīgi strāvojumi, kurus vienoja apzināti centieni radīt jaunu muzikālu izteiksmi, kas atspoguļotu laikmeta garu. Šajā nolūkā tika kritiski pārskatīti 19. gs. tradīcijas pamata pieņēmumi, īpaši tonalitātes koncepcija, ritma regularitāte, tradicionālo instrumentu un izvērstu formas modeļu izmantojums.
Pēc amerikāņu diriģenta un muzikologa Leona Botšteina (Leon Botstein) klasifikācijas līdz 1933. gadam nostiprinājās pieci modernisma novirzieni, kas noteikuši tā attīstību: Jaunā Vīnes skola, ko veidoja austriešu komponisti – Arnolds Šēnbergs (Arnold Schőnberg, Schoenberg) un viņa sekotāji, īpaši Albans Bergs (Alban Berg) un Antons Vēberns (Anton Webern); krievu-franču estētika, kuras spilgtākais pārstāvis ir krievu komponists Igors Stravinskis (Игорь Фёдорович Стравинский); ekspresionisms, kura nozīmīgākie pārstāvji ir itāliešu komponists Feručio Buzoni (Ferruccio Busoni) un vācu komponists Pauls Hindemits (Paul Hindemith); etniskais modernisms, ko pārstāvēja amerikāņu komponists Čarlzs Aivss (Charles Ives), ungāru komponists Bēla Bartoks (Béla Bartók), poļu komponists Karols Šimanovskis (Karol Szymanowski), čehu komponisti Leošs Janāčeks (Leoš Janáček) un Bohuslavs Martinū (Bohuslav Martinů) un meksikāņu komponists Karloss Čavess (Carlos Chávez); eksperimentālisms, ko pārstāvēja čehu komponists Aloizs Hāba (Alois Hába), franču komponists Edgars Varēzs (Edgar Varèse) un amerikāņu komponists Henrijs Kouvels (Henry Cowell), kurš pievērsās mikrotonalitātes izpētei, ambientās skaņas un mašīnu estetizācijai, kā arī ārpuseiropas muzikālajām tradīcijām un tehnoloģijām. Šie novirzieni bieži kombinējās atsevišķu komponistu darbos. Eksperimentālismā spilgti avangardisti bija arī itāļu un krievu futūrisma pārstāvji. Šīs mākslinieciskās kustības ietvaros itāliešu gleznotājs Luidži Rusolo (Luigi Russolo) formulēja “trokšņu mākslu” – viņa 1913. gadā sarakstītais manifests iestājās par visa veida trokšņu iekļaušanu mūzikā. L. Rusolo kopā ar savu asistentu Ugo Piati (Ugo Piatti) uzkonstruēja intonarumori – “trokšņu mašīnas”, kas 1913.–1921. gadā tika demonstrētas Milānā, Londonā un Parīzē. Radikālākā L. Rusolo teoriju izpausme praksē bija itāļu rakstnieka, futūrisma pamatlicēja Filipo Tomāzo Marineti (Filippo Tommaso Marinetti) 1933. gadā izveidotais Futūristu Radio Teātris (Futurist Radiophonic Theatre), kas uzskatāms par pirmo skaņu kolāžas paraugu. Krievijā futūrisma idejas mūzikā pārstāvēja krievu komponisti Arturs Vinsents Lurjē (Arthur-Vincent Lourié) un Mihails Matjušins (Михаил Васильевич Матюшин), ukraiņu komponists Nikolajs Roslavecs (Николай Андреевич Рославец) un citi.
Luidži Rusolo un Ugo Piati studijā Milānā. Ilustrācija no L'arte dei Rumori, 1913. gads.
1945.–1960. gads
Pēc Otrā pasaules kara Eiropas jaunās paaudzes avangardisti vācu komponists Karlheincs Štokhauzens (Karlheinz Stockhausen), franču komponists Pjērs Bulēzs (Pierre Boulez), itāliešu komponisti Bruno Maderna (Bruno Maderna), Luidži Nono (Luigi Nono), Lučāno Berio (Luciano Berio) un citi meklēja jaunu izejas punktu, kas, no vienas puses, reabilitētu modernismu, no otras, reaģētu uz faktu, ka nacisma propaganda bija izmantojusi masu manipulācijai romantisma mūzikai piemītošo spēju emocionāli aizraut klausītājus, tādējādi devalvējot šīs mūzikas ētisko saturu. Bija nepieciešama radikāla pretreakcija, kas arī noteica jauno kompozīciju izteikti racionālo garu. A. Šēnberga skolnieka A. Vēberna muzikālais mantojums kļuva par pamatu t. s. avangarda kompozīcijas tehniku (seriālisms, elektroniskā kompozīcija, aleatorika u. c.) izveidē, jo tika uztverts kā visradikālākā līdz tam pastāvējusī muzikālā izpausme. Pēckara avangarda institucionālie centri Eiropā bija Starptautiskie Jaunās mūzikas kursi (Internationale Ferienkurse für Neue Musik) Darmštatē (kopš 1946. gada), Ķelnes un Milānas elektroniskās mūzikas studijas, Konkrētās mūzikas izpētes grupa (Groupe de Recherche de Musique Concrète) Parīzē (kopš 1958. gada), ko dibinājis franču komponists Pjērs Šēfers (Pierre Schaeffer). Līdzās plašāk aprobētām tehnikām vairāki komponisti radīja arī individualizētas koncepcijas, piemēram, K. Štokhauzens – grupu kompozīcijas principu, momentformu, intuitīvo mūziku, formulu kompozīciju un citas; P. Bulēzs – frekvenču multiplicēšanas tehniku.
Pēc Otrā pasaules kara Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) avangarda mūziku spēcīgi ietekmēja no Eiropas emigrējušo modernistu A. Šēnberga, austriešu un amerikāņu komponista Ernsta Kreneka (Ernst Krenek) un P. Hindemita darbība. Vienlaikus no Eiropas pārmantotās idejas saaudās ar vietējo modernismu (viena no spilgtākajām šāda veida izpausmēm ir amerikāņu komponista Mortona Feldmana, Morton Feldmann, daiļrade). Līdz ar to turpināja attīstīties eksperimentālisms (amerikāņu komponista Harija Pārča, Harry Partch, sistemātiskie eksperimenti ar mikrotonālām skaņkārtām un jaunu mūzikas instrumentu radīšanu, kā arī Meksikā dzīvojošā amerikāņu komponista Konlona Nenkerova, Conlon Nancarrow, “Studijas”, Studies, 1948.–1992. gads) mehāniskajām klavierēm; šajā darbā viņš izmantojis neparasti sarežģītus poliritmus). Uzplauka konceptuālisms (amerikānis Džons Keidžs, John Cage, kļuva par ietekmīgu komponistu un teorētiķi) un minimālisms (amerikāņu komponisti Lamonte Jangs, La Monte Young; Terijs Railijs, Terry Riley; Stīvs Raihs, Steve Reich, u. c.). Vairāki nozīmīgi amerikāņu avangardisti bija saistīti ar Melnā Kalna koledžu (Black Mountain College, 1933–1957).
Harija Pārča radītie mūzikas instrumenti. Ņujorka, 2007. gads.
1960.–1970. gads
Kopš 20. gs. 50. gadu beigām Ķelnes–Darmštates avangarda aprindām pievienojās no Ungārijas emigrējušais komponists Ģērģs Ligeti (György Sándor Ligeti), kura skaņdarbā orķestrim “Parādīšanās” (Apparitions, 1958–1959) pirmoreiz izmantotā t. s. mikropolifonijas tehnika kļuva par ietekmīgu ideju turpmākajā avangarda mūzikas attīstībā, jo izvirzīja jaunu paradigmu, kurā kompozicionālais pamats ir faktūra. 60. gadu sākumā Polijā izveidojās t. s. poļu komponistu skola – stilistiski un estētiski neviendabīga parādība, kuras spilgtākie pārstāvji ir Kšištofs Pendereckis (Krzysztof Penderecki), Vitolds Ļutoslavskis (Witold Lutosławski), Henriks Mikolajs Gureckis (Henryk Mikołaj Górecki) un Kazimežs Serockis (Kazimierz Serocki). K. Penderecka skaņdarbs “Raudas Hirosimas upuru piemiņai” (Tren ofiarom Hiroszimy, 1960) stīgu orķestrim ir viens no pazīstamākajiem t. s. sonorikas paraugiem. Savukārt V. Ļutoslavskis skaņdarbā “Venēciešu spēles” (Jeux vénitiens, 1961) kamerorķestrim pirmoreiz ietvēris t. s. ierobežotās aleatorikas principus. Jaunā mūzika Polijā izskanēja Starptautiskajā mūsdienu mūzikas festivālā “Varšavas rudens” (Warszawska Jesień), kas aizsākās 1956. gadā un joprojām ir viens no nozīmīgākajiem jaunās mūzikas festivāliem Eiropā. 60. gadu beigās L. Nono skolnieks vācu komponists Helmūts Lahenmans (Helmut Lachenmann) izstrādāja konceptu musique concrète instrumentale, kas raksturo mūziku, kurā instrumentu un balsu skaniskie notikumi atlasīti un organizēti tā, lai to atskaņošanas mehāniskie/fiziskie aspekti tiktu uztverti kā vismaz tikpat svarīgi kā iegūtās akustiskās kvalitātes (“Spiediens”, Pression, čellam solo, 1969.–1970. gads).
1970.–2018. gads
70. gadu 1. pusē Francijā daudzi jaunie franču komponisti (Žerārs Grizē, Gérard Grisey; Tristans Mirajs, Tristan Murail; Igs Difūrs, Hugues Dufourt, u. c.) savu skaņdarbu komponēšanai sāka pielietot skaņas spektrālās analīzes datus. Radās t. s. spektrālās mūzikas (musique spectrale) kustība. Spektrālisti uz akustiskās mūzikas lauku pārnesa arī dažādas skaņas elektroniskās apstrādes tehnikas – apļa un frekvenču modulāciju, filtrus un citus. Klasiski spektrālisma paraugi ir Ž. Grizē cikls “Akustiskās Telpas” (Les Espaces Acoustiques, 1974–1985) dažādiem instrumentu sastāviem un T. Miraja skaņdarbs orķestrim Gondwana (1980). 70. gadu beigās radās jēdziens “jaunā sarežģītība” (New Complexity), apzīmējot vairāku, pārsvarā britu komponistu, mūziku (angļi Braiens Fērniho, Brian Ferneyhough, un Maikls Finisijs, Michael Finnissy; skots Džeimss Dilons, James Dillon; velsietis Ričards Barets, Richard Barrett, u. c.). Vācu komponists Klauss Štefens Mānkopfs (Claus-Steffen Mahnkopf) par galveno jaunās sarežģītības iezīmi uzskatīja lielu skaniskās informācijas daudzumu, kas izpaužas gan kvantitatīvi (reālu empīrisku skanisko “notikumu” pārpilnība – tie izkārtoti ļoti blīvi un mijas ātri), gan kvalitatīvi (iekšējo jeb, burtiski, zemādas sakarību pārpilnība, kas eksponē mūzikas semantisko bagātību). Šajās partitūrās tradicionālais mūzikas pieraksta veids nereti sasniedz galēju detalizācijas pakāpi – tehniskās un intelektuālās grūtības, ko tas rada atskaņotājiem, tiek uzskatīts par šīs mūzikas svarīgu estētisku iezīmi. Jaunās sarežģītības galvenie darbi ir B. Fērniho cikls “Izgudrojumu cietumi” (Carceri invenzioni I–III, 1982–1986) dažādiem instrumentu sastāviem, Dž. Dilona “Deviņas upes” (Nine Rivers, 1982–2000) balsīm, instrumentiem un elektronikai, un R. Bareta “Tumšā matērija” (Dark Matter, 1990–2001) soprānam, instrumentiem un elektronikai.
Mūsdienās avangarda iezīmes sastopamas gan saistībā ar modernismu, gan postmodernismu. Tomēr postmodernisma ietvaros avangarda jēdziena pielietojums ir problemātisks, jo postmodernisma paradigmu raksturo plurālisms, līdz ar to, vienota kultūras progresa neiespējamība un tradīcijas kā kontinuitātes noliegums. Būtiska postmodernisma iezīme, kas saistīta arī ar avangardu, ir eksperimentāla robežu sapludināšana starp akadēmisko un populāro mūziku. Populārās mūzikas ietekme izpaužas, piemēram, itāliešu komponista Fausto Romitelli (Fausto Romitelli; psihedēliskais roks un ambientā mūzika) un serbu komponista Marko Nikodijeviča (Marco Nikodijevic) kompozīcijās (tehno estētika un dīdžeju kultūra). Mūsdienās avangards modernismā atklājas daudzveidīgos eksperimentos ar skaņu (ne tikai instrumentālajā un vokālajā, bet arī elektroniskajā mūzikā un skaņu instalācijās) un notāciju izraēliešu komponistes Hajas Černovinas (Chaya Czernowin), angļu komponistes Rebekas Sondersas (Rebecca Saunders), austriešu komponistes Olgas Neivirtas (Olga Neuwirth) un grieķu komponista Panajota Kokoras (Panayiotis Kokoras) mūzikā. Būtiski ir arī eksperimenti ar algoritmisko kompozīciju itāliešu komponista Mauro Lancas (Mauro Lanza), šveiciešu komponista Hanspetera Kiburca (Hanspeter Kyburz) un vācu komponista Enno Popes (Enno Poppe) daiļradē.
Mūzikas festivāla pārstāve Zuzanna Rēmere (Susanne Roemer) pārbauda komponistes Rebekas Sondersas skaņu instalāciju "Myriad", kas veidota no 2464 ķīniešu mūzikas kastītēm. Vācija, 28.07.2017.
Vairums instrumentālistu, dziedātāju un diriģentu 20. gs. gaitā izrādījuši nevēlēšanos atskaņot avangarda repertuāru. Vienlaikus vairāki mūziķi – amerikāņu pianisti Deivids Tjūdors (David Tudor) un Urzula Opensa (Ursula Oppens), austriešu un amerikāņu pianists Edvards Štoiermans (Edward Steuermann), angļu pianists Ians Peiss (Ian Pace), amerikāņu vijolnieks Luī Krasnērs (Louis Krasner), austriešu vijolnieks Rūdolfs Kolišs (Rudolf Kolisch) un angļu vijolnieks Ervains Arditi (Irvine Arditti), itāliešu flautists Severīno Gaceloni (Severino Gazzelloni), amerikāņu perkusionists Stīvens Šiks (Steven Schick) un citi – savu māksliniecisko karjeru izvēlējušies saistīt tieši ar avangardu. Liela nozīme bijusi arī tādiem komponistiem instrumentālistiem kā šveiciešu obojistam Heincam Holigeram (Heinz Holliger) un slovēņu trombonistam Vinko Globokaram (Vinko Globokar). Savukārt P. Bulēza 1977. gadā dibinātais Akustikas/Mūzikas izpētes un koordinācijas institūts (IRCAM, Institut de Recherche et Coordination Acoustique/Musique) kopš savas atklāšanas ir vadošais mūzikas un skaņas izpētes centrs. Tā ir arī galvenā elektroakustiskās mūzikas institūcija. IRCAM regulārs sadarbības partneris ir franču instrumentālistu kolektīvs Ensemble Intercontemporain (kopš 1972), kas specializējas laikmetīgās mūzikas atskaņošanā. Būdams pirmais šāda veida kolektīvs pasaulē, tas bijis paraugs līdzīgu ansambļu izveidei arī citās valstīs (Ensemble Modern Vācijā, Klangforum Wien Austrijā, London Sinfonietta Lielbritānijā u. c.).
Avangarda transformācija
Avangards mūzikā pastāv arī ārpus akadēmiskās mūzikas – rokmūzikā un džezā. Eksperimentālais jeb avantroks ir rokmūzikas apakšžanrs, kas paplašina kompozīcijas un atskaņošanas tehniku robežas, eksperimentējot ar žanra pamatelementiem. 20. gs. 60. gadu nogalē tādas grupas kā The Mothers of Invention, The Velvet Underground, The Fugs, The Beatles un The Jimi Hendrix Experience savos darbos sāka iekļaut akadēmiskās avangarda mūzikas, skaņu kolāžas un dzejas elementus. Amerikāņu mūziķi Frenks Zapa (Frank Zappa) un Kapteinis Bīfhārts (Captain Beefheart), amerikāņu grupa Velvet Underground, angļu grupa Plastic Ono Band un vācu mūziķe Niko (Nico) uzskatāmi par avantroka priekšgājējiem. 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā Vācijā attīstījās t. s. krautroka kustība – grupas Kraftwerk; Tangerine Dream; Popol Vuh un citas sakausēja improvizācijas un psihedēliskā roka elementus ar akadēmisko avangardu, kā arī izmantoja elektronisko instrumentāciju. Kopš 70. gadu vidus eksperimentālā roka galvenie pārstāvji ir amerikāņu mūziķis Džons Zorns (John Zorn) un angļu mūziķis Braiens Īno (Brian Eno), kā arī angļu grupas This Heat un Spacemen 3, amerikāņu grupas Sonic Youth un Swans, īru grupa My Bloody Valentine un skotu grupa Jesus and Mary Chain.
Avangarda džezā dažādos veidos apvienojas akadēmiskā avangarda mūzikas un džeza principi. Sākotnēji šī mijiedarbība pārsvarā izpaudās caur abstraktām ietekmēm vai tikai estētiskām izpausmēm. Avangarda džeza pirmsākumi saistīti ar 20. gs. 40. gadu nogali (amerikāņu mūziķa Lenija Tristano, Lennie Tristano, radošā darbība); 50. gados nozīmīgāko pārstāvju vidū bija amerikāņu mūziķi Ornets Koulmens (Ornette Coleman) un Sesils Teilors (Cecil Taylor), bet 60. gados ietekmīgi bija amerikāņu mūziķi Džons Koltreins (John Coltrane), Alberts Ailers (Albert Ayler) un kanādiešu mūziķis Pols Blejs (Paul Bley). 1965. gadā izveidojās apvienība "Radošo mūziķu attīstības asociācija" (Association for the Advancement of Creative Musicians), kuras sastāvā darbojās amerikāņu mūziķi Entonijs Brekstons (Anthony Braxton), Rosko Mičels (Roscoe Mitchell), Vadada Leo Smits (Wadada Leo Smith) un Muhals Ričards Abramss (Muhal Richard Abrams). Tieši viņi pēc būtības apvienoja džeza principus ar laikmetīgo mūziku, kompozīcijai pievēršoties tikpat nopietni kā džezam un improvizācijai. Eiropā vadošie mūziķi avangarda džeza attīstībā ir vācu mūziķis Pēters Brecmans (Peter Brötzmann) un angļu mūziķis Evans Pārkers (Evan Parker).
Festivāli
Nozīmīgākie avangarda mūzikas festivāli ir Donauešingenas Mūzikas dienas (Donaueschinger Musiktage, kopš 1921. gada, Vācija), Hadersfīldas laikmetīgās mūzikas festivāls (Huddersfield Contemporary Music Festival, kopš 1978. gada, Lielbritānija), Archipel (kopš 2007. gada, Šveice), Festival Présences (kopš 1991. gada, Francija) un Ultima (kopš 1991. gada, Norvēģija).
Nozīmīgākie periodiskie izdevumi
Perspectives of New Music (izdevējs Perspectives of New Music, kopš 1962), The Musical Quarterly (izdevējs Oxford University Press, kopš 1915), Leonardo Music Journal (izdevējs MIT Press, kopš 1968), Contemporary Music Review (izdevējs Taylor & Francis, kopš 1984), Wire (izdevējs The Wire Magazine Ltd., kopš 1982) un Neue Zeitschrift für Musik (izdevējs Schott Music GmbH & Co, KG, kopš 1834).
Multivide
Džons Keidžs ar Mērsa Kaningema (Merce Cunningham) deju kompāniju uzstājas avangarda festivālā Ravinia parkā. Čikāga, 07.1967.
Luidži Rusolo un Ugo Piati studijā Milānā. Ilustrācija no L'arte dei Rumori, 1913. gads.
Harija Pārča radītie mūzikas instrumenti. Ņujorka, 2007. gads.
Mūzikas festivāla pārstāve Zuzanna Rēmere (Susanne Roemer) pārbauda komponistes Rebekas Sondersas skaņu instalāciju "Myriad", kas veidota no 2464 ķīniešu mūzikas kastītēm. Vācija, 28.07.2017.