Tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajām grupām rokmūzikas vēsturē. Darbojās 20. gs. 60. gadu 2. pusē un 70. gadu sākumā Ņujorkā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV); apvienoja roku, popu un avangarda mūziku. Radošais mantojums ietekmējis daudzus nākamo desmitgažu mūzikas novirzienus, t. sk. ārtroku, pankroku, postpanku, jauno vilni, alternatīvo roku, gotisko roku un trokšņu roku. Nosaukums The Velvet Underground (“Samta pagrīde”) aizgūts no Maikla Lī (Michael Leigh) tāda paša nosaukuma 1963. gadā izdotās grāmatas, kurā pētīti netradicionāli amerikāņu sabiedrības seksuālie paradumi.

Grupu izveidoja dziesmu autors, dziedātājs, ģitārists un literatūras bakalaurs Lū Rīds (Lou Reed) un velsiešu dziesmu autors, altists, basģitārists un taustiņistrumentālists Džons Keils (John Cale, pilnā vārdā Džons Deivizs Keils, John Davies Cale), kurš ASV studēja klasisko mūziku un sadarbojās ar Lamonti Jangu (La Monte Thorton Young), Džonu Keidžu (John Cage), Toniju Konradu (Tony Conrad) un citiem avangardistiem. Abi aizrāvās gan ar rokenrolu un džezu, gan eksperimentālo mūziku, un kopš 1964. gada muzicēja grupā The Primitives, kas 1965. gadā, līdz ar ģitārista Stērlinga Morisona (Sterling Morrison, pilnā vārdā Holmss Stērlings Morisons jaunākais, Holmes Sterling Morrison, Jr.) un bundzinieces Mo Takeres (Maureen “Moe” Tucker, pilnā vārdā Morīna Ena Takere, Maureen Ann Tucker) pievienošanos kļuva par The Velvet Underground.

1965. gadā par Velvet Underground menedžeri kļuva ievērojamais popārta mākslinieks Endijs Vorhols (Andy Warhol). Pēc viņa ieteikuma grupa sāka uzstāties ar Vācijā dzimušu dziedātāju un modeli Niko (Nico, īstajā vārdā Krista Pefgena, Christa Päffgen). Taču, par spīti E. Vorhola protežējumam, pārējie dalībnieki Niko muzikālās spējas vērtēja skeptiski, tādēļ viņas statuss grupā bija nenoteikts. Agrīnajā periodā Velvet Underground darbība cieši saistīta ar Ņujorkas modernās mākslas aprindām un ceļojošu multimediālu mākslas projektu Exploding Plastic Inevitable, kurā grupa uzstājās ar eksperimentālas mūzikas priekšnesumiem E. Vorhola spēlfilmu demonstrācijas laikā.

1966. gadā grupa ar Niko līdzdalību ierakstīja debijas albumu The Velvet Underground & Nico. E. Vorhola producētā (viņš arī vāka noformējuma autors un vairāku dziesmu idejiskais iedvesmotājs) skaņuplate ar 11 stilistikā un noskaņā daudzveidīgiem skaņdarbiem (galvenais dziesmu autors bija L. Rīds, taču skanējumu lielā mērā noteica Dž. Keila avangarda mūzikas pieredze) iznāca 1967. gadā un tiek uzskatīta par vienu no alternatīvās rokmūzikas idejiskajiem stūrakmeņiem. Rokā tradicionāli dominējošās blūza un folkmūzikas ietekmes tajā daudzviet aizstātas ar minimālisma, frīdžeza un dronu mūzikas inspirācijām, savukārt dziesmu teksti par narkotikām, seksuāliem fetišiem un nonkonformistisku dzīvesveidu izcēlās ar iepriekš nepieredzēti tiešu un reālistisku lielpilsētas ielu kultūras atspoguļojumu, kā arī hipiju laikam neraksturīgi nihilistisku dzīves pozīciju.

Pēc debijas albuma  grupa šķīrās no Niko un E. Vorhola, taču turpināja radīt novatorisku mūziku. White Light/White Heat (1968) bija eksperimentāls albums, ko Dž. Keils raksturoja kā “apzinātu antiskaistumu”; tā ievērojamākais skaņdarbs – 17 minūtes ilga improvizēta kompozīcija Sister Ray – nereti dēvēts par t. s. trokšņu roka (noise rock) pirmsākumu.

1968. gadā pēc ieilguša personīga un radoša konflikta ar L. Rīdu no grupas aizgāja Dž. Keils, kura vietā nāca Dags Jūls (Doug Yule, pilnā vārdā Daglass Alans Jūls, Douglas Alan Yule); skanējums kļuva tradicionālāks, tuvāks konvencionālam popam un rokam. Trešajā albumā The Velvet Underground (1969), kas tapis L. Rīda vienpersoniskā vadībā, dominēja negaidīti lirisks un romantisks noskaņojums, bet skaņuplatē Loaded (1970) dzirdamas divas no grupas slavenākajām dziesmām – Rock & Roll un Sweet Jane. 1970 grupu pameta L. Rīds – pēdējā kopīgā uzstāšanās Ņujorkas mākslas bohēmas iecienītajā naktsklubā Max’s Kansas City izdota koncertalbumā Live at Max’s Kansas City (1972). 1971. gadā aizgāja arī S. Morisons (uzsāka akadēmisku karjeru; ieguvis doktora grādu viduslaiku literatūrā); pēdējais studijas albums Squeeze (1973) par kolektīvu darbu uzskatāms tikai formāli – īstenībā tas ir gandrīz vienpersonisks D. Jūla veikums ar grupas Deep Purple bundzinieka Iana Peisa (Ian Paice) un dažu sesijmūziķu epizodisku līdzdalību. Pēc grupas izjukšanas izdoti vairāki koncertu un mēģinājumu ieraksti.

L. Rīds, Dž. Keils un Niko turpmāk darbojušies individuāli (Dž. Keils arī kā producents) un radījuši kritikas respektētus darbus. 1972. gadā visi trīs apvienojās koncertā Parīzes klubā Bataclan – uzstāšanās ieraksts izdots koncertalbumā Le Bataclan ’72 (2004). 1990. gadā L. Rīds un Dž. Keils izdeva E. Vorholam veltītu albumu Songs for Drella, kura dziesmas balstītas 1987. gadā mirušā mākslinieka un grupas patrona biogrāfijā. 1993. gadā L. Rīds, Dž. Keils, S. Morisons un M. Takere veica plašsaziņas līdzekļu bagātīgi atspoguļotu The Velvet Underground koncertturneju pa vairākām Eiropas valstīm – Parīzē tika ierakstīts koncertalbums Live MCMXCIII (1993), taču Dž. Keila un L. Rīda domstarpību dēļ kopdarbība beidzās.

Kaut arī pastāvēšanas laikā Velvet Underground bija pazīstama tikai šaurā cienītāju lokā, grupas muzikālā identitāte (vienkāršas dažu akordu dziesmas; monotoni frāžu atkārtojumi; skaļi kaucošas ģitāras; pārslogoti pastiprinātāji; brīva improvizācija, koncentrējoties nevis uz izpildījuma virtuozitāti, bet skaņdarba dinamiku un atmosfēru; ierakstu producējums bez tehniskas izsmalcinātības, toties ar spēcīgi izteiktu klātbūtnes efektu), dziesmu tematika (marginālu sabiedrības slāņu portretējums, garīgi meklējumi hedoniskā un asociālā dzīvesveidā) un vizuālais tēls (melnas ādas jakas, melni džinsi un saulesbrilles) iemiesoja fundamentālu nākamo desmitgažu alternatīvā roka estētikas arhetipu. Par nozīmīgu iedvesmas avotu Velvet Underground atzinuši daudzi dažādu paaudžu mākslinieki: Deivids Bovijs (David Bowie, viens no pirmajiem jau 20. gs. 60. gadu nogalē izpildīja šīs grupas dziesmas), Roxy Music; Petija Smita (Patti Smith); Television; The Sex Pistols; Suicide; Joy Division; Sonic Youth; R.E.M.; Talking Heads; Niks Keivs (Nick Cave) un The Bad Seeds; Spiritualized; Nirvana; The Flaming Lips; The Strokes; Arctic Monkeys; Interpol; LCD Soundsystem un citi.

Žurnāla Rolling Stone trīsreiz – 2003., 2012. un 2020. gadā – publicētajā 500 visu laiku labāko albumu sarakstā (The 500 Greatest Albums of All Time) nemainīgi iekļauti visi četri Velvet Underground albumi, kas radīti L. Rīda darbības laikā.

Grupa uzņemta Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 1996).

L. Rīds (ģitāra, vokāls, 1965­–1970; 1993; miris 2013)

Dž. Keils (alts, basģitāra, taustiņinstrumenti, vokāls, 1965–1968; 1993)

S. Morisons (ģitāra, 1965–1971; 1993; miris 1995)

M. Takere (sitamie instrumenti, vokāls, 1965­–1972; 1993)

D. Jūls (basģitāra, ģitāra, taustiņistrumenti, vokāls, 1968–1973)

Volters Pauerss (Walter Powers; basģitāra, 1970–1972)

Villijs Aleksandrs (Willie Alexander; taustiņinstrumenti, vokāls, 1971–1972)

All Tomorrow’s Parties; Beginning to See the Light; Candy Says; Femme Fatale; Here She Comes Now; Heroin; I Can’t Stand It; I’ll Be Your Mirror; I’m Sticking with You; I’m Waiting for the Man; Oh! Sweet Nuthin’; Pale Blue Eyes; Rock & Roll; Run Run Run; Sister Ray; Stephanie Says; Sunday Morning; Sweet Jane; There She Goes Again; Venus in Furs; What Goes On; White Light/White Heat.

The Velvet Underground & Nico (Verve, 1967); White Light/White Heat (Verve, 1968); The Velvet Underground (Verve, 1969); Loaded (Warner Bros., 1970); Live at Max’s Kansas City* (Warner Bros., 1972); Squeeze (Polydor, 1973); 1969: The Velvet Underground Live* (Mercury, 1974); Live MCMXCIII* (Warner Bros., 1993); Bootleg Series Volume 1: The Quine Tapes* (Polydor, 2001); The Complete Matrix Tapes* (Polydor, 2015).

 * koncertieraksti