Viens no pirmajiem avantroka, eksperimentālā roka un ārtroka albumiem ar lielu ietekmi uz nākamo paaudžu alternatīvās mūzikas attīstību. Liriskas, maigi plūstošas melodijas tajā mijas ar rokmūzikā vēl neierasti avangardiskiem skaņveides eksperimentiem, bet grupas dalībnieku dzīvesveidu atspoguļojošos dziesmu tekstos ar autentisku tiešumu un literāru dziļumu runāts par narkomāniju, prostitūciju, sadomazohismu u. c. dekadences izpausmēm.

LP tapšanas laikā Velvet Underground menedžeris bija Ņujorkas (Ņujorkas pavalsts, Amerikas Savienotās Valstis, ASV) mākslas un plašsaziņas līdzekļu vidē ietekmīgais mākslinieks E. Vorhols, un grupa uzstājās viņa ceļojošajā projektā Exploding Plastic Inevitable – multimediālā avangarda mākslas uzvedumā, kurā mūzika apvienota ar deju un kino. Pēc E. Vorhola iniciatīvas tās sastāvs tika papildināts ar vācu modeli, aktrisi un dziedātāju Niko. Par spīti menedžera atbalstam, pārējie mūziķi (īpaši grupas līderis Lū Rīds, Lou Reed) Niko neuzskatīja par pilnvērtīgu Velvet Underground dalībnieci, tādēļ albuma nosaukumā, uzsverot dziedātājas savrupo statusu, viņas vārds minēts atsevišķi. Velvet Underground vēlākajos ierakstos Niko nepiedalījās.

Albums tika ieskaņots vairākās mazbudžeta sesijās, kas 1966. gadā notika dažādās Ņujorkas un Losandželosas (Kalifornijas pavalsts, ASV) studijās. Uz skaņuplates vāka kā producents minēts E. Vorhols, tomēr mākslinieka reālā iesaiste LP tapšanā aprobežojusies ar dažu dziesmu tematikas ierosmi un organizatorisku ieguldījumu, kā arī daļēju sesiju apmaksu.

Savukārt sesiju norisē E. Vorhola tiešais devums bijis minimāls, ieraksta procesu nodrošinot studijas inženieriem un Tomam Vilsonam (Tom Wilson), kurš iepriekš galvenokārt bija strādājis ar džeza un folkroka ierakstiem, bet vēlāk producēja arī Velvet Underground otro albumu White Light/ White Heat (1968).

Vairumu LP dziesmu sacerējis grupas ģitārists un galvenais vokālists L. Rīds, kurš, būdams popmūzikas, folka, blūza un rokenrola cienītājs, iepriekš strādāja par popdziesmu autoru ierakstu kompānijā Pickwick Records. Savukārt to aranžējumu izstrāde galvenokārt bijusi altista, taustiņinstrumentālista un basģitārista Dž. Keila kompetencē. Velsā dzimušais Dž. Keils bija studējis mūziku Londonas Universitātes Zeltkaļu koledžā (Goldsmiths College, University of London) un strādājis ar ievērojamiem amerikāņu avangardistiem, darbojoties arī minimālisma pamatlicēja Lamontes Janga (La Monte Young) grupā Theatre of Eternal Music, kuras eksperimenti ar t. s. dronu mūziku būtiski ietekmējuši arī Velvet Underground.

LP ievada melodisks folkpopa skaņdarbs Sunday Morning, ko L. Rīds sacerējis Niko balsij, taču studijā iedziedājis pats (Niko vokāls dzirdams ieskaņojuma fonā). Nākamo dziesmu I’m Waiting for the Man, kurā abstinences mocīts protagonists uz ielas Hārlemā gaida narkodīleri, L. Rīds un Dž. Keils pirmoreiz mājas ierakstā fiksējuši jau 1965. gadā. Taču, apliecinot starplaikā piedzīvoto muzikālo interešu maiņu, viņu toreizējā izpildījumā I’m Waiting for the Man (tāpat kā vēl viena no LP slavenākajam kompozīcijām Heroin) atgādina senu folkdziesmu, kurai maz kopēja ar albumā dzirdamo griezīgi skaļo un drudžaini monotono garāžroka interpretāciju.

Arī LP tālāko attīstību nosaka kontrasts starp ēteriski lirisku balādismu un abrazīvu, uzsvērti primitīvu garāžroku un protopanku, kas apvienots ar avangardiskiem meklējumiem; Dž. Keils šo muzikālo dualitāti raksturojis kā cīņu starp improvizāciju un struktūru. Albuma skaņu paleti veido eksperimenti ar troksni, disonansi un mikrotoņiem, neierastiem ģitāru un alta skaņojumiem (Dž. Keils altu bieži spēlēja ar ģitāras vai mandolīnas stīgām) un preparētām klavierēm.

60. gadu kultūrkontekstā tikpat neparasti bija L. Rīda sacerētie teksti, kuros, atšķirībā no hipiju vidē izplatītajiem utopiskajiem miera un brālības ideāliem, dominē ciniski nihilistiski un atklāti Ņujorkas ielu un narkotiku kultūras, seksuālas brīvdomības un asociālas bohēmas apraksti. Literatūras bakalaura izglītību ieguvušais L. Rīds vēlāk uzsvēris, ka vēlējies rokmūziku apvienot ar Tenesija Viljamsa (Tennessee Williams), Viljama S. Berouza (William S. Burroughs), Huberta Selbija jaunākā (Hubert Selby Jr.) un Alena Ginsberga (Allen Ginsberg) literāro valodu, tādējādi “rokenrola dziesmu paceļot jaunā līmenī”.

Savdabību vairo arī Niko emocionāli trauslais un gotiski atsvešinātais dziedājums popbalādēs Femme Fatale (veltījums ar E. Vorholu saistītai modelei un aktrisei Edijai Sedžvikai, Edie Sedgwick) un All Tomorrow’s Parties (vēl viena E. Vorhola pulcēto bohēmas aprindu sniegta inspirācija), savukārt viņas izpildītā I’ll Be Your Mirror (varones prototips ir pati dziedātāja) ir viens no albuma spilgtākajiem liriskajiem skaņdarbiem.

Tālejoša, arī 21. gs. rokmūzikā aktuāla ietekme piemīt gandrīz visām LP dziesmām, t. sk. divu akordu motīvā balstītajai garāžroka psihodrāmai Heroin un izpildījuma tehnikā avangardiskai ritmblūza kompozīcijai Run Run Run (abās ar šokējošu tiešumu atklāta Ņujorkas narkomānu vide), reizēm par sadomazohisma himnu dēvētajai Venus in Furs, kas sacerēta pēc austriešu literāta Leopolda fon Zahera Mazoha (Leopold von Sacher-Masoch) tāda paša nosaukuma noveles (“Venēra kažokādās”, oriģinālā Venus im Pelz, 1870) motīviem, Boba Dilana (Bob Dylan) ietekmētajai Black Angel’s Death Song ar atonālu Dž. Keila elektriskā alta spēli, kā arī albuma noslēgumā dzirdamajam brīvas formas trokšņu mūzikas skaņdarbam European Son, ko L. Rīds veltījis sava mūža autoritātei – amerikāņu literātam un Sirakjūsas Universitātes pasniedzējam (Syracuse University) Delmoram Švarcam (Delmore Schwartz).

The Velvet Underground & Nico vāka noformējums, kura autors ir E. Vorhols, nereti atzīts par vienu no izteiksmīgākajiem rokmūzikas skaņuplates dizaina paraugiem, un vairāku paaudžu klausītāju uztverē reprezentē t. s. alternatīvās kultūras vērtības. Vāka attēlā uz balta fona redzams sietspiedes tehnikā veidots banāns – eleganti lakonisks vizuāls tēls, ko, ņemot vērā vairāku dziesmu saturu, iespējams traktēt kā fallisku seksualitātes simbolu; savukārt uz tā redzamās puvuma pazīmes apliecina LP autoru identifikāciju ar margināliem, no sabiedrības respektablās daļas atšķirīgiem slāņiem.

Uz LP oriģinālā un arī vairuma vēlāko izdevumu priekšvāka ir minēts noformējuma autora vārds, bet ne grupas un skaņuplates nosaukums. Taču, atšķirībā no daudziem vēlākiem izdevumiem, uz pirmiespieduma vāka līdzās banānam lasāms sīkdrukas uzraksts “lēnām nomizo un apskati” – tā miza bija attēlota uz noplēšamas uzlīmes, zem kuras atklājās “atkailināts” miesas krāsas auglis.

Ņemot vērā attēla simbolisko statusu populārajā kultūrā un ciešo saistību ar Velvet Underground radošo mantojumu, 2012. gadā L. Rīds un Dž. Keils juridiski vērsās pret 1987. gadā mirušā E. Vorhola fondu (Andy Warhol Foundation), pieprasot aizliegt nesankcionētu tā izmantojumu komerciālos nolūkos; tiesa prasību noraidīja.

Mūzikas industrijai, tāpat arī radio un presei 20. gs. 60. gadu otrajā pusē nespējot adekvāti novērtēt The Velvet Underground & Nico muzikālo novatorismu un savdabīgo pievilcību, tam neizdevās izpelnīties ievērību ārpus ļoti ierobežotām Ņujorkas avangarda mākslas un nekomerciālās kultūras aprindām – LP augstākais sasniegums Billboard tabulā bija 171. vieta.

Radikāls albuma mākslinieciskās nozīmes pārvērtējums sākās 70. gadu otrajā pusē, līdz ar arvien plašāku t. s. pagrīdes kultūras izplatību. Nākamajās desmitgadēs, atsaucoties uz milzīgo ietekmi vispirms uz krautroka un pankroka, bet pēc tam arī uz postpanka, jaunā viļņa, alternatīvā roka, gotiskā roka u. c. novirzienu pārstāvjiem, tas bieži ierindots starp rokmūzikas ievērojamākiem paraugiem. Šajā sakarā bieži citēts britu mūziķis Braiens Īno (Brian Eno), kurš, komentējot LP niecīgos komercpanākumus (pirmajos piecos gados tika pārdoti apmēram 30 000 kopiju) un milzīgo devumu roka attīstībā, teicis, ka “katrs, kurš to nopirka, nodibināja grupu”. 

Savukārt Deivids Bovijs (David Bowie), kurš jau 70. gadu sākumā koncertrepertuārā iekļāva dziesmu I’m Waiting for the Man, teicis: “[Bobs] Dilans popdziesmas žanrā ienesa jauna līmeņa inteliģenci, bet Lū [Rīds] to aizveda tālāk, līdz pat avangardam”.

LP dziesmas interpretējuši dažādu paaudžu un žanru izpildītāji, t. sk. Petija Smita (Patti Smith); Big Star; Elviss Kostello (Elvis Costello); Orchestral Manoeuvres in the Dark; R.E.M.; Beks (Beck); Niks Keivs (Nick Cave); Braiens Ferijs (Bryan Ferry); Tērstons Mors (Thurston Moore) un Džūljens Kasablankass (Julian Casablancas). 2021. gadā klajā laistā veltījumalbumā I’ll Be Your Mirror visu The Velvet Underground & Nico materiālu no jauna ieskaņojuši Maikls Staips (Michael Stipe); Mets Berningers (Matt Berninger); Šārona van Etena (Sharon Van Etten); Sentvinsenta (St. Vincent); Kērts Vails (Kurt Vile); Kortnija Bārneta (Courtney Barnett); Fontaines D.C.; Igijs Pops (Iggy Pop) u. c. mākslinieki.

2020. gadā LP ierindots žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu saraksta (500 Greatest Albums of All Time) 23. vietā; 2003. un 2012. gadā tas minēts šā saraksta 13. pozīcijā.

2006. gadā The Velvet Underground & Nico kā “kulturāli, vēsturiski un estētiski nozīmīgs ieraksts, kas atspoguļo dzīvi ASV” iekļauts ASV Kongresa bibliotēkas (Library of Congress) Nacionālajā ierakstu reģistrā (National Recording Registry).