Ārtroka rašanās saistīta ar mūziķu centieniem paplašināt jaunrades muzikālās un intelektuālās robežas. Lielbritānijā būtiska nozīme bija faktam, ka daudzi rokmūziķi (t. sk. The Beatles; The Rolling Stones; The Who; The Kinks; The Pretty Things; Pink Floyd; Roxy Music u. c. grupu dalībnieki) bija ieguvuši mākslas skolas izglītību un iepazinuši modernisma teorijas, popārta un konceptuālās mākslas pamatnostādnes, kas roku ļāva uzlūkot ne vien kā izklaides un deju mūziku, bet arī kā intelektuāli ietilpīgu mākslu. Mūziķis un Londonas (Anglijā) Čelsijas Mākslas skolas (Chelsea School of Art) absolvents Maiks Robertss (Mike Roberts) grāmatā “Kā māksla radīja popmūziku un popmūzika kļuva par mākslu” (How Art Made Pop and Pop Became Art, 2019) raksta, ka mākslas skolas pieredze viņiem ļāvusi saprast: “mūziķi ir ne tikai izklaidētāji, bet arī mākslinieki”.

Šie mūziķi sāka eksperimentēt ar tautas mūzikas un Eiropas klasiskās mūzikas, džeza un avangarda elementiem, izmantoja agrāk rokā nedzirdētus instrumentus (flauta, melotrons, sitāra u. c.) un elektroniskus efektus, kā arī pastiprināti apguva ierakstu studijas tehnoloģiskās iespējas, padarot studiju par jaunrades laboratoriju, kur mūzika tiek ne vien ieskaņota, bet arī radīta. Vispirms šie meklējumi noveda pie psihedeliskā roka rašanās, bet nedaudz vēlāk rezultējās stilistikā, ko 60. gadu nogalē sāka dēvēt par ārtroku (angļu ‘mākslas roks’); sākotnēji, īpaši runājot par tādām grupām kā Who, Beatles un The Beach Boys, tika lietots termins "ārtpops" (art pop, angļu ‘mākslas pops’), ar ko mūsdienās parasti apzīmē novatorisku un mākslinieciski daudzslāņainu mūziku, kas balstīta elektroniskās deju mūzikas paradigmā.

Galvenā ārtroka atšķirība no psihedēliskā roka bija izteiktāka klasiskās un avangarda mūzikas ietekme, tomēr īpaši Lielbritānijā abu stilistiku radniecība sākotnēji bija ļoti tuva. Psihedēliskās mūzikas teorētiķis Patriks Lundborgs (Patrick Lundborg) grāmatā “Psihedēlija: sena kultūra, moderns dzīvesveids” (Psychedelia: An Ancient Culture, A Modern Way of Life, 2012) ārtroka sākotnējās izpausmes raksturo kā “intelektualizētu psihedēlijas formu”.

ASV līdzīgus roka evolūcijas procesus aizsāka Frenks Zapa (Frank Zappa) ar grupu The Mothers of Invention, kā arī Kapteinis Bīfhārts (Captain Beefheart) un The Velvet Underground. Īpaši tālejoša ietekme bija Velvet Underground, grupai, kas darbības agrīnajā periodā bija cieši saistīta ar popārta mākslinieku Endiju Vorholu (Andy Warhol) un viņa domubiedriem; viens no tās radošajiem līderiem – Džons Keils (John Cale) – bija sadarbojies ar eksperimentālās mākslas kustību Fluxus, kā arī avangarda komponistiem Džonu Keidžu (John Cage) un Lamonti Jangu (La Monte Young), bet otrs – Lū Rīds (Lou Reed) – bija studējis kino režiju, rakstniecību un žurnālistiku.

Kaut arī ASV ārtroka tradīcijas veidojās nedaudz atšķirīgā estētiskā gultnē nekā Lielbritānijā (amerikāņi bija radikālāki eksperimentos un meinstrīma roka noliegumā, tāpat viņu jaunradei bija mazāk cieša saistība ar psihedēlisko roku), abu valstu mūziķus vienoja intelektuāla ievirze un apzināti centieni pārkāpt robežu starp “zemo” un “augsto” kultūru.

60. gadu nogalē un arī nākamās desmitgades sākumā, runājot par jauno rokmūziku, ko spēlēja tādas grupas kā The Moody Blues; Pink Floyd; King Crimson; Genesis un Yes apzīmējums “ārtroks” tika lietots kā sinonīms terminam “progresīvais roks”. Taču, stilistikas attīstībai novedot pie ievērojamas daudzveidības, ārtroku un progresīvo roku arvien biežāk sāka nodalīt kā atsevišķus novirzienus.

To robežas vienmēr saglabājušās tuvas un vairums pirmās paaudzes ārtroka mūziķu tikuši klasificēti kā piederīgi abām stilistikām, taču vēlāk par progresīvo roku parasti tikusi saukta tehniski virtuoza muzicēšana ar tautas un klasiskās mūzikas, kā arī džeza ietekmēm (Emerson, Lake & Palmer; Yes; King Crimson; Jethro Tull; Gentle Giant; Van der Graaf Generator u. c.). Savukārt kā ārtroka pārstāvji biežāk klasificēti Pink Floyd; Roxy Music, Braiens Īno (Brian Eno), Deivids Bovijs (David Bowie), L. Rīds, Sparks, 10cc u. c. mūziķi, kuru jaunradē vairāk akcentēti avangardiski un eksperimentāli risinājumi.

Progresīvā roka kompozīcijās bieži dzirdamas garas instrumentālas starpspēles, tāpat arī tempa un taktsmēra maiņas, bet ārtrokam vairāk raksturīgs atmosfēriskums un niansētas skaņu faktūras, intensīvāks elektronisko instrumentu un studijas tehnoloģiju izmantojums. Tomēr šis dalījums vienmēr saglabājis stipri izteiktu aptuvenību un atsevišķu mūziķu pamatpiederība vienam vai otram novirzienam ir fanu diskusiju tēma arī 21. gadsimtā.

Vairums mūzikas ekspertu par ārtroka mākslinieciski nozīmīgāko un intensīvāko periodu atzīst 20. gs. 70. gadu 1. pusi, kad tā attīstība joprojām bija grūti nodalāma no progresīvā roka un dažreiz arī glamroka procesiem. Atšķirībā no progresīvā roka, ārtroks jaunu radošu impulsu saņēma 70. gadu nogalē un 80. gadu sākumā, kad mūzikas apritē ienāca tādi postpanka paaudzes pārstāvji kā Devo; Talk Talk; Japan; The Gang of Four; Wire; Siouxsie and the Banshees; The Fall; XTC'; Keita Buša (Kate Bush), Lorija Andersone (Laurie Anderson) u. c., kuru muzikālo domāšanu būtiski veicinājuši Roxy Music, D. Bovija, L. Rīda u. c. stilistikas pionieru radošie meklējumi. Īpaši nozīmīga šajā periodā bija amerikāņu grupas Talking Heads jaunrade un sadarbība B. Īno.

21. gs. ārtroka stilistika visspilgtāk izpaudusies mijiedarbībā ar dažādiem roka, popa, hiphopa un citu žanru novirzieniem. Starp ievērojamiem mūsdienu ārtroka mūziķiem mināmi Radiohead, Beks (Beck), Bjorka (Björk), Torija Eimosa (Tori Amos), Arcade Fire; Franz Ferdinand; Vampire Weekend; Grimes; Džūlija Holtere (Julia Holter); Gorillaz; Sentvinsenta (St. Vincent); Lana del Reja (Lana Del Rey); Weyes Blood un citi.