Ārtroka rašanās saistīta ar mūziķu centieniem paplašināt jaunrades muzikālās un intelektuālās robežas. Lielbritānijā būtiska nozīme bija faktam, ka daudzi rokmūziķi (t. sk. The Beatles; The Rolling Stones; The Who; The Kinks; The Pretty Things; Pink Floyd; Roxy Music u. c. grupu dalībnieki) bija ieguvuši mākslas skolas izglītību un iepazinuši modernisma teorijas, popārta un konceptuālās mākslas pamatnostādnes, kas roku ļāva uzlūkot ne vien kā izklaides un deju mūziku, bet arī kā intelektuāli ietilpīgu mākslu. Mūziķis un Londonas (Anglijā) Čelsijas Mākslas skolas (Chelsea School of Art) absolvents Maiks Robertss (Mike Roberts) grāmatā “Kā māksla radīja popmūziku un popmūzika kļuva par mākslu” (How Art Made Pop and Pop Became Art, 2019) raksta, ka mākslas skolas pieredze viņiem ļāvusi saprast: “mūziķi ir ne tikai izklaidētāji, bet arī mākslinieki”.
Šie mūziķi sāka eksperimentēt ar tautas mūzikas un Eiropas klasiskās mūzikas, džeza un avangarda elementiem, izmantoja agrāk rokā nedzirdētus instrumentus (flauta, melotrons, sitāra u. c.) un elektroniskus efektus, kā arī pastiprināti apguva ierakstu studijas tehnoloģiskās iespējas, padarot studiju par jaunrades laboratoriju, kur mūzika tiek ne vien ieskaņota, bet arī radīta. Vispirms šie meklējumi noveda pie psihedeliskā roka rašanās, bet nedaudz vēlāk rezultējās stilistikā, ko 60. gadu nogalē sāka dēvēt par ārtroku (angļu ‘mākslas roks’); sākotnēji, īpaši runājot par tādām grupām kā Who, Beatles un The Beach Boys, tika lietots termins "ārtpops" (art pop, angļu ‘mākslas pops’), ar ko mūsdienās parasti apzīmē novatorisku un mākslinieciski daudzslāņainu mūziku, kas balstīta elektroniskās deju mūzikas paradigmā.
Galvenā ārtroka atšķirība no psihedēliskā roka bija izteiktāka klasiskās un avangarda mūzikas ietekme, tomēr īpaši Lielbritānijā abu stilistiku radniecība sākotnēji bija ļoti tuva. Psihedēliskās mūzikas teorētiķis Patriks Lundborgs (Patrick Lundborg) grāmatā “Psihedēlija: sena kultūra, moderns dzīvesveids” (Psychedelia: An Ancient Culture, A Modern Way of Life, 2012) ārtroka sākotnējās izpausmes raksturo kā “intelektualizētu psihedēlijas formu”.
ASV līdzīgus roka evolūcijas procesus aizsāka Frenks Zapa (Frank Zappa) ar grupu The Mothers of Invention, kā arī Kapteinis Bīfhārts (Captain Beefheart) un The Velvet Underground. Īpaši tālejoša ietekme bija Velvet Underground, grupai, kas darbības agrīnajā periodā bija cieši saistīta ar popārta mākslinieku Endiju Vorholu (Andy Warhol) un viņa domubiedriem; viens no tās radošajiem līderiem – Džons Keils (John Cale) – bija sadarbojies ar eksperimentālās mākslas kustību Fluxus, kā arī avangarda komponistiem Džonu Keidžu (John Cage) un Lamonti Jangu (La Monte Young), bet otrs – Lū Rīds (Lou Reed) – bija studējis kino režiju, rakstniecību un žurnālistiku.
Endijs Vorhols un The Velvet Underground. Ņujorka, ap 1966. gadu.
Kaut arī ASV ārtroka tradīcijas veidojās nedaudz atšķirīgā estētiskā gultnē nekā Lielbritānijā (amerikāņi bija radikālāki eksperimentos un meinstrīma roka noliegumā, tāpat viņu jaunradei bija mazāk cieša saistība ar psihedēlisko roku), abu valstu mūziķus vienoja intelektuāla ievirze un apzināti centieni pārkāpt robežu starp “zemo” un “augsto” kultūru.