Vairāk nekā 50 gadus muzicējusi glamroka, ārtroka, ārtpopa, sintpopa u. c. stilistikās. Lielāko panākumu periods bija 20. gs. 70 gados. Nākamajās desmitgadēs grupas popularitāte pārsvarā koncentrējusies salīdzinoši ierobežotā t. s. kulta publikā, taču ietekmīgus un atzinīgi novērtētus ierakstus tā laidusi klajā arī šajā laikā. Sparks kodolu vienmēr veidojuši taustiņinstrumentālists un dziesmu autors Rons Meils (Ron Mael, pilnā vārdā Ronalds Deivids Meils, Ronald David Mael) un vokālists Rasels Meils (Russell Mael, pilnā vārdā Rasels Kreigs Meils, Russell Craig Mael); 21. gs. brāļi Meili pārsvarā muzicējuši divatā.

Rons un Rasels Meili uzauga Losandželosas piepilsētā Amerikas Savienotās Valstīs (ASV), ģimenē ar mākslinieciskām un intelektuālām interesēm. Savulaik vairākos avotos minēts Sparks cienītāju vidū populārs fakts, ka brāļu māte ir populārā aktrise un dziedātāja Dorisa Deja (Doris Day), taču šī informācija nav patiesa.

60. gadu 2. pusē abi uzsāka kino studijas Kalifornijas Universitātē (University of California), tomēr vairāk par kino puišus interesēja rokmūzika, turklāt Losandželosas apkārtnē izplatītā folkroka vietā tie deva priekšroku angļu grupām The Who; The Kinks; The Yardbirds un The Move. 1968. gadā brāļi nodibināja grupu Halfnelson, kas 1972. gadā tika pārdēvēta par Sparks (angļu ‘dzirksteles’) – ar šādu nosaukumu atkārtoti tika izdots arī tās debijas albums (oriģinālizdevums ar nosaukumu Halfnelson 1971. gadā), kurš gan joprojām palika bez ievērības.

Arī otrajam albumam A Woofer in Tweeter’s Clothing (1973) nespējot gūt vērā ņemamu atsaucību, brāļi Meili pārcēlās uz Angliju, kur noslēdza līgumu ar ierakstu kompāniju Island Records, sapulcēja jaunu Sparks sastāvu un producenta Mafa Vinvuda (Muff Winwood) vadībā ierakstīja albumu Kimono My House (1974). Šis darbs aizsāka būtisku lūzumu grupas attīstībā un ļāva iekļauties britu glamroka mākslinieciski daudzslāņainākajā novirzienā līdzās Deividam Bovijam (David Bowie) un Roxy Music. Albums sasniedza Apvienotās Karalistes topa ceturto vietu, bet tā singls This Town Ain’t Big Enough for Both of Us – sarkastisks, novatoriski producēts skaņdarbs ar neirotiski sakāpinātu falseta dziedājumu – ierindojās otrajā pozīcijā, kļūstot par vienu no sava laika neparastākajiem hitiem un plašai publikai pazīstamāko grupas skaņdarbu; 1997. gadā britu Top 40 iekļuva This Town Ain’t Big Enough for Both of Us jaunā versija, ko Sparks ieskaņojuši kopā ar grupu Faith No More, savukārt angļu postpanka grupas Siouxsie and the Banshees albumā Through the Looking Glass (1987) dzirdama dziesmas kaverversija.

Kimono My House sekoja līdzīgā glamroka un ārtroka skanējumā ieturēts albums Propaganda (1974) un ar T. Rex un D. Bovija producentu Toniju Viskonti (Tony Visconti) radītais Indiscreet (1975), kas atšķīrās ar grupas savdabīgi operetisko stilistiku akcentējošiem balsu un stīgu instrumentu aranžējumiem stilizētā retro manierē. Šie trīs Anglijā ieskaņotie albumi iezīmēja Sparks lielāko komerciālo un radošo sasniegumu periodu 70. gados.

Pēc Indiscreet brāļi Meili atgriezās ASV, kur strādāja ar profesionāliem studijas mūziķiem, pievēršoties skanējumā tradicionālākai rokmūzikai un poprokam, kas gan joprojām nespēja piesaistīt amerikāņu publikas uzmanību.

70. gadu nogalē Sparks uzsāka sadarbību ar producentu Džordžo Moroderu (Giorgio Moroder) un ieskaņoja elektroniskas diskomūzikas albumu No. 1 in Heaven (1979), kas uzskatāms par agrīnu sintpopa priekšteci. Lai arī vēlāk Sparks epizodiski atgriezušies arī pie roka skanējuma, brāļi Meili vairākkārt uzsvēruši, ka ar Dž. Moroderu gūtajai pieredzei bijusi milzīga nozīme viņu radošajā izaugsmē, kas turpmāk visbiežāk saistīta ar elektroniskās mūzikas estētiku.

Sintpopa un elektroniskās deju mūzikas skaņdarbi dominē albumos Terminal Jive (1980); Pulling Rabbits Out of a Hat (1984); Music That You Can Dance To (1986) un Interior Design (1988). Albumā In Outer Space (1983) iekļautā sintpopa dziesma Cool Places, kas ieskaņota ar jaunā viļņa grupas The Go-Go’s dalībnieci Džeinu Vidlinu (Jane Wiedlin), ir Sparks vienīgais ASV Top 50 hits; cits šajā albumā dzirdams sintpopa skaņdarbs Popularity nekad nav izdots singlā, taču, pateicoties rotācijai radiopārraidē “Būsim pazīstami!”, kļuva par vienu no iecienītākajām Sparks dziesmām Latvijā. Savukārt augstu vērtējumu guvušais albums Gratuitous Sax & Senseless Violins (1994) atšķiras ar citiem grupas darbiem neraksturīgu hausmūzikas skanējumu.

Viens no stilistiski pārsteidzošākiem Sparks darbiem ir albums Lil’ Beethoven (2002), kurā roka un elektroniskās mūzikas izteiksmes līdzekļus nomainījuši klasiskās mūzikas skanējumam radniecīgi sintezatoru imitēta stīgu orķestra un kora aranžējumi, kā arī ritmiski un verbāli eksperimenti (vairāku dziesmu teksti sastāv no daudzkārt atkārtotām dažu vārdu frāzēm), kas nodrošināja slavinošas recenzijas, pēc ieilguša radoša apsīkuma ļaujot Sparks atgūt ekscentrisku intelektuāļu reputāciju. To veicināja arī līdzīgā stilistikā ieturētais albums Hello Young Lovers (2006), kā arī pēc Zviedrijas Radio (Sveriges Radio) pasūtījuma sacerēts mūzikls “Ingmara Bergmana pavedināšana” (The Seduction of Ingmar Bergman, 2009), kurā stāstīts par realitātē nenotikušu zviedru režisora I. Bergmana vizīti Holivudā un ASV un Eiropas kultūras atšķirībām.

2015. gadā klajā laisto albumu FFS ieskaņojusi tāda paša nosaukuma supergrupa, kurā brāļi Meili apvienojušies ar skotu alternatīvā roka grupu Franz Ferdinand. FFS ne tikai guva slavinošas atsauksmes, bet arī salīdzinoši augstus popularitātes rādītājus, aizsākot jaunu Sparks karjeras pacēluma periodu, kas turpinājās ar Hippopotamus (2017) un A Steady Drip, Drip, Drip (2020) – Sparks pirmajiem britu Top 10 albumiem kopš 1975. gada, kad šādu sasniegumu guva Propaganda.

2021. gadā Kannu filmfestivālā (Cannes Film Festival) tika pirmizrādīta pēc brāļu Meilu scenārija uzņemta muzikāla drāma “Anete” (Annette, rež. Leoss Karakss, Leos Carax) – viņi ir arī tās mūzikas autori.

2012. gadā, veicot koncertturneju Two Hands, One Mouth, Sparks pirmoreiz uzstājās arī Latvijā (Ventspilī); tā bija pirmā turneja, ko Rons un Rasels Meili veica bez citu mūziķu līdzdalības. Savukārt 2022. gadā Rīgā viņi muzicēja rokgrupas pavadībā.

Ignorējot 60. un 70. gadu amerikāņu rokmūzikā dominējošās un par nosacīti autentiskām uzskatītās ritmblūza un folkmūzikas klišejas, brāļu Meilu jaunrade balstījusies vairāk Eiropas mūzikai raksturīgos studijas eksperimentos, pašironijā un teatralitātē – lielā mērā ar to arī skaidrojama Sparks salīdzinoši niecīgā atpazīstamība dzimtenē, kur tā aprobežojusies ar dažiem margināliem klubu mūzikas hitiem 80. gados.

Sparks ievērojamākie darbi izceļas ar spilgtu māksliniecisku individualitāti, kuras pamatā ir Rona Meila autora talants un Raselam Meilam raksturīgais plaša diapazona dziedājums. Būtiska viņu repertuāra iezīme ir rotaļīgi ironiskie dziesmu teksti. Šķietami triviāli ikdienas vērojumi Sparks dziesmās izvērsti asprātīgi paradoksālos Rietumu sabiedrības dzīvesveida komentāros; bieži skartas tēmas ir seksualitāte, bērnības traumas, personības krīze, patēriņa kults un populārās kultūras vēsture.

70. gados Sparks popularitāti veicināja arī atraktīvs vizuālais tēls, kas balstīts brāļu Meilu (grupā šajā laikā bija pieci dalībnieki, taču publiski to reprezentēja tikai abi līderi) komiski kontrastējošos skatuves veidolos – garmatainais un jauneklīgi izskatīgais Rasels iemiesoja grotesku rokzvaigzni, savukārt Rons bija solīds kungs ar konservatīvi kārtīgu matu griezumu un ūsām, kas atgādina Ādolfu Hitleru (Adolf Hitler) un Čārliju Čaplinu (Charlie Chaplin) – šo tēlu savas dziesmas Coming Up (1980) videoklipā parodējis Pols Makartnijs (Paul McCartney).

Sparks glamroka periods, tāpat arī vēlākie elektroniskie darbi veicinājuši postpanka, jaunā vilņa un sintpopa rašanos un attīstību (cita starpā, 70. gadu nogalē Sparks bija vieni no pirmajiem, kas praktizēja vēlāk sintpopa tradīcijā plašu izplatību guvušo divu mūziķu – taustiņinstrumentālista un vokālista – sastāva modeli), sniedzot radošu pamudinājumu tādiem mūziķiem kā Joy Division; New Order; Depeche Mode; Soft Cell; Bronski Beat; Simple Minds; Pet Shop Boys; Erasure; Goldfrapp un Bjorka (Björk). Sparks cienītāji bijuši arī grupu The Sex Pistols; The Smiths; Ramones; Sonic Youth un Nirvana dalībnieki.

Albums Kimono My House iekļauts žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2020).

Amateur Hour; At Home At Work At Play; Beat the Clock; Cool Places*; Hippopotamus; Hospitality on Parade; I Predict; Looks, Looks, Looks; Never Turn Your Back to Mother Earth; Please Don’t Fuck Up My World; Popularity; The Number One Song In Heaven; This Town Ain’t Big Enough for Both of Us; Tryouts for the Human Race; Your Call Is Very Important to Us. Please Hold; When Do I Get to Sing “My Way”

* ar Džeinu Vidlinu

Sparks (Bearsville/Warner Bros., 1972); A Woofer in Tweeter’s Clothing (Bearsville/Warner Bros., 1973); Kimono My House (Island/Polygram, 1974); Propaganda (Island/Polygram, 1974); Indiscreet (Island/Polygram, 1975); Big Beat (Island/Columbia, 1976); Introducing Sparks (Columbia, 1977); No. 1 in Heaven (Elektra/Virgin, 1979); Terminal Jive (Virgin/Ariola, 1980); Whomp That Sucker (RCA/Why-Fi, 1981); Angst In My Pants (Atlantic/Carrere, 1982); In Outer Space (Atlantic/Carrere, 1983); Pulling Rabbits Out of a Hat (Atlantic/Oasis, 1984); Music That You Can Dance To (MCA/Consolidated Allied, 1986); Interior Design (Rhino/Carrere, 1988); Gratuitous Sax & Senseless Violins (Logic, 1994); Plagiarism (Roadrunner/Virgin Germany, 1997); Balls (Oglio/Recognition, 2000); Lil’ Beethoven (Lil’ Beethoven, 2002); Hello Young Lovers (In the Red/Gut, 2006); Exotic Creatures of the Deep (Lil’ Beethoven, 2008); The Seduction of Ingmar Bergman (Lil’ Beethoven/SR, 2009); Two Hands, One Mouth: Live in Europe* (Lil’ Beethoven, 2013); FFS** (Domino, 2015); Hippopotamus (BMG, 2017); A Steady Drip, Drip, Drip (BMG, 2020); The Girl Is Crying in Her Latte (Island, 2023); Mad! (Transgressive, 2025)

* koncertieraksti

** ar Franz Ferdinand