Viens no izplatītākiem 80. gadu populārās mūzikas novirzieniem, vispārīgi raksturojams kā elektroniska popmūzika ar intensīvu sintezatoru izmantojumu.

Izšķirošs sintpopa rašanās priekšnoteikums bija relatīvi lētu sintezatoru ienākšana tirgū. Populārajā mūzikā sintezatori tika izmantoti kopš 60. gadu 2. puses, taču šie instrumenti bija dārgi un Lielbritānijā grūti pieejami (pārsvarā tika ražoti Japānā), tādēļ to pielietojums ilgstoši tika asociēts ar komerciāliem panākumiem bagātiem rokmūziķiem. Pārsvarā tie bija progresīvā roka taustiņinstrumentālisti (Riks Veikmans, Rick Wakeman; Kīts Emersons, Keith Emerson, u. c.), kuri spēles manierē izmantoja klasiskās klavierspēles paņēmienus un džeza improvizācijas tehniku, izceļoties ar garām virtuozi izpildītām solopartijām harmoniski komplicētā rokgrupas kopskanējumā.

Šis konteksts, tāpat arī džezmeņu Herbija Henkoka (Herbie Hancock) un Čika Korias (Chick Corea) darbība, sintezatoram radīja elitāra instrumenta reputāciju, kas gan to nepasargāja no daudzu mūziķu un melomānu aizspriedumiem, īpaši no 70. gados izplatīta uzskata, ka sintezators kā skaņas “mākslīgi” ģenerējoša ierīce nav pilnvērtīgs mūzikas instruments, bet gan mašīna, kas laupa mūzikas patiesumu un emocionalitāti.

Taču līdz ar lētāku modeļu parādīšanos 70. gadu nogalē, sintezatori kļuva pieejami arī salīdzinoši amatieriskajā pankroka un postpanka apritē, kuras pārstāvji, būdami brīvi no šādiem aizspriedumiem, nu meklēja jaunu skanējumu un daudzveidīgākas izpausmes iespējas. Īpaši pievilcīgas šiem mūziķiem, kuri vairumā gadījumu bija iesācēji, šķita tehnoloģiskās priekšrocības, kas sintezatorus ļāva spēlēt arī bez nopietnām muzikālām priekšzināšanām un tehniskām iemaņām. Elektroniskās mūzikas pētnieks Teo Keteforiss (Theo Cateforis) grāmatā “Vai mēs esam jaunais vilnis?” (Are We Not New Wave?, 2011) citē The Human League līderi Filipu Oukiju (Philip Oakey): “Mēs lietojam sintezatorus, jo tie ir vienkārši. Tikko esi tos nedaudz apguvis, vari darīt, ko vēlies. Mēs nemākam spēlēt citus instrumentus.” Savukārt Depeche Mode solists Deivs Gahans (Dave Gahan) 1981. gadā intervijā rokmūzikas izdevumam Trouser Press izteicās, ka “mūsdienu popmūzikā nav svarīgas tehniskas iemaņas, bet gan idejas un prasme sacerēt dziesmas.”

Šis jauno mūziķu paustais profesionālisma un radošuma pretnostatījums, kā arī tehnoloģiju lomas akcentēšana, izpelnījās daudzu rokmūziķu un mūzikas preses neiecietību un pat nicinājumu. 80. gadu sākumā sintpops nereti tika dēvēts par aukstu un  bezdvēselisku mašīnmūziku, bet tās izpildītāji par pozētājiem, kuri muzikālas iemaņas aizstājuši ar modernām frizūrām un ārišķīgu apģērbu. Atšķirības dažādu paaudžu un muzikālu tradīciju pārstāvju attieksmē ilustrē fakts, ka uz rokgrupas Queen 70. gadu skaņuplatēm kā apliecinājums mūzikas autentiskumam bija norāde “Bez sintezatoriem!” (No synthesizers!), savukārt uz jaunā viļņa grupas Human League albuma Travelogue (1980) vāka lasāms tikpat deklaratīvs paziņojums: “Tikai sintezatori un vokāls” (Contains synthesizers and vocals only).

Vēl vairāk tehnoloģiju sniegtais radošās liberizācijas efekts pastiprinājās 80. gadu 1. pusē, parādoties digitālajiem polifoniskajiem sintezatoriem, sekvenceriem, sampleriem un MIDI tehnoloģijai, kas ļāva vienlaikus manipulēt vairākus savstarpēji sinhronizētus instrumentus, ievērojami atvieglojot mūzikas sacerēšanu, aranžēšanu un atskaņošanu arī bez nopietnas muzikālas sagatavotības.

Kaut daudzu sintpopa pamatlicēju muzikālā indentitāte bija veidojusies pankroka ietekmē, viņu interešu lokā bija arī popmūzika, souls, disko un citi žanri, t. sk. elektroniskā mūzika: krautroka grupas, Braiena Īno (Brian Eno) elektroniskie eksperimenti Roxy Music pirmajos ierakstos, Deivida Bovija (David Bowie) t. s. Berlīnes perioda darbi un franču elektroniskās popgrupas Space ieskaņojumi. Sevišķi nozīmīga bija vācu grupas Kraftwerk un japāņu Yellow Magic Orchestra ietekme, franču sintezatoru mūzikas pioniera Žana Mišela Žāra (Jean Michel Jarre), kā arī itāļu mūziķa un producenta Džordžo Morodera (Giorgio Moroder) darbība, īpaši viņa producētais Donnas Sammeres (Donna Summer) diskohits I Feel Love (1977), kas meinstrīma apritē ienesa jaunu elektroniskās mūzikas skanējumu.

Būtisks notikums ar tālejošu nozīmi bija Mute Records – pirmā neatkarīgā ierakstu kompānija, kas specializējās elektroniskajā mūzikā – nodibināšana 1978. gadā. Savukārt par pirmo plaši pazīstamo jaunā viļņa un sintpopa mūziķi kļuva Gerijs Ņūmens (Gary Numan), kurš sadarbojās ar citu neatkarīgu kompāniju Beggars Banquet. Sākotnēji būdams pankroka ģitārists, ar sintezatoru viņš iepazinās nejauši, studijā ieraugot citas grupas atstātu instrumentu. Lai arī G. Ņūmenam nebija nekādas taustiņinstrumentu spēles pieredzes, turpmāk viņš savu mūziku balstīja tieši sintezatoru skanējumā. 1979. gada vasarā G. Ņūmena un viņa grupas Tubeway Army dziesma Are ‘Friends’ Electric? izvirzījās britu singlu topa līderpozīcijā un šis sasniegums sniedza milzīgu radošu pamudinājumu daudziem citiem mūziķiem ar līdzīgu stilistisku ievirzi.

G. Ņūmens, tāpat kā Cabaret Voltaire; Throbbing Gristle; Fad Gadget un citi šā laika mākslinieki, kuru jaunrade veicinājusi gan sintpopa, gan industriālās mūzikas rašanos, izmantoja izteikti sintētiskus sintezatoru tembrus un mehāniski monotonus ritmus, kas akcentēja mūzikas drūmo noskaņu un zinātniskās fantastikas literatūras ietekmēto futūriski distopisko dziesmu tematiku. Savukārt jau 80. gadu sākumā sintpopa mentalitāte mainījās uz ievērojami optimistiskāku un hedoniskāku, dziesmas kļuva melodiskākas, to ritmika daudzveidīgāka un vairāk piemērota dejošanai, bet skanējums atbilstošāks meinstrīma apritei.

Nozīmīgi agrīnā sintpopa pārstāvji bija arī grupa Sparks, kas sadarbojās ar Dž. Moroderu, un The Buggles, kuras dalībnieks Trevors Horns (Trevor Horn) vēlāk kļuva par pieprasītu producentu un nodibināja vēl vienu sintpopa attīstībā nozīmīgu ierakstu kompāniju ZTT Records.

Sintpopa agrīnā evolūcija bija cieši saistīta ar t. s. jaunā romantisma (New Romantic) kustību, kas centrējās ap Londonas klubiem Blitz; Billy’s un Le Beat Route un vienoja bohēmiskus un mākslinieciskus jauniešus, kuri aizrāvās ar eksotisku, dažādu laikmetu modes tendences apvienojošu apģērbu un modernu deju mūziku. Arī grupas Visage dalībnieki Rastijs Īgans (Rusty Egan) un Stīvs Streindžs (Steve Strange) bija Blitz dīdžeji ar pieredzi pankroka grupās. 1981. gada sākumā Visage singls Fade to Grey iekļuva britu Top 10, kļūstot par vienu no pirmajiem plaši pazīstamajiem sintpopa hitiem. Savukārt cits Visage mūziķis –  Midžs Jūrs (Midge Ure), joprojām darbodamies arī Visage sastāvā, kļuva par jaunā viļņa grupas Ultravox līderi; kaut Ultravox mūzika saglabāja arī roka iezīmes, vairāki tās ieraksti (īpaši 1981. gada singls Vienna) pieskaitāmi spilgtiem sintpopa paraugiem.

Citi jaunā viļņa pionieri Human League pēc būtiskām sastāva izmaiņām 80. gadu sākumā atteicās no eksperimentālās ievirzes, pievēršoties krietni melodiskākam sintezatoru popmūzikas skanējumam. 1981. gadā izdotais albums Dare un tā dziesma Don’t You Want Me guva milzīgus panākumus ne tikai Lielbritānijā, bet arī daudzviet citur, t. sk. Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), aizsākot britu mākslinieku starptautisko panākumu periodu, kas reizēm dēvēts par otro britu invāziju.

Dažas nedēļas pēc Dare klajā nāca dziedātāja Marka Almonda (Marc Almond) un taustiņinstrumentālista Deivida Bola (David Ball) dueta Soft Cell debijas albums Non-Stop Erotic Cabaret, kurā elektroniskā mūzika apvienota ar t. s. ziemeļu soulu (britu soulmūzikas paveids, kas balstīts amerikāņu popsoula tradīcijās). Albumā iekļautā singla Tainted Love oriģinālversiju jau 1964. gadā bija ieskaņojusi amerikāņu souldziedātāja Glorija Džounsa (Gloria Jones), taču Soft Cell interpretācija izrādījās ievērojami veiksmīgāka, kļūstot par vienu no sintpopa ēras slavenākajiem skaņdarbiem. Cita starpā Soft Cell ievērojami arī kā viens no pirmajiem sintpopa duetiem. Turpmāk šāda mūziķu kombinācija – viena vai vairāku sintezatoru spēlētājs un ar emocionālu vokālu apveltīts dziedātājs – sintpopā guva tikpat plašu izplatību (Yazoo; Erasure; Blancmange; The Communards; Pet Shop Boys; Eurythmics; Tears for Fears u. c.) kā kvartets un kvintets rokmūzikā.

Starp darbiem ar izšķirošu nozīmi žanra māksliniecisko un komerciālo pozīciju nostiprināšanā un skanējuma izstrādē minams arī popgrupas ABC debijas albums The Lexicon of Love (1982) ar t. s. zilacainā soula (baltādainu vokālistu izpildīta soulmūzika) un popmūzikas skaņdarbiem izsmalcinātā T. Horna producējumā.

Grupa Duran Duran ļoti veiksmīgi izmantoja dalībnieku fotogēnisko potenciālu un, lielā mērā pateicoties atraktīvu videoklipu intensīvai rotācijai nesen darbību sākušajā mūzikas televīzijā MTV, kļuva par vienu no desmitgades populārākajām grupām; sintpopa klasikai pieskaitāmi hitsingliem bagātie Duran Duran albumi Rio (1982) un Seven and the Ragged Tiger (1983).

Savukārt grupa Orchestral Manoeuvres in the Dark elektroniskus eksperimentus apvienoja ar popmūzikas melodismu, radot vairākus albumus, kuru mākslinieciskā aktualitāte nav zudusi arī mūsdienās (Architecture and Morality, 1981; Dazzle Ships, 1983; Junk Culture, 1984).

Grupa Depeche Mode, kas ievērojamus panākumus guvusi arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs, 80. gadu 2. pusē izvirzījās starp žanra lielākajām prominencēm un laida klajā vairākus tā kanonam piederīgus albumus (Black Celebration, 1986; Music for the Masses, 1987; Violator, 1990, u. c.). Depeche Mode sākotnējais radošais līderis Vinss Klārks (Vince Clarke), kurš grupu pameta pēc debijas albuma Speak & Spell (1981) iznākšanas, vēlāk darbojās atzinību guvušos duetos Yazoo un Erasure.

Sintpopa attīstības gaitā nozīmīgus darbus radījuši arī Spandau Ballet; Pet Shop Boys; Eurythmics; Tears For Fears; Tomass Dolbijs (Thomas Dolby); Bronski Beat; The Communards; Talk Talk; Thompson Twins; New Order; Niks Keršovs (Nik Kershaw); Frankie Goes to Hollywood un citi mūziķi.

Kaut sintpops parasti raksturots kā britu mūzikas fenomens, žanra plašā popularitāte tam piesaistīja arī citu valstu mūziķu interesi.

Viens no pirmajiem starptautisku uzmanību (gan īslaicīgu) izpelnījās holandiešu dziedātājs Tako (Taco), kurš izpildīja sintpopa skanējumā adaptētu Lielās amerikāņu dziesmu grāmatas repertuāru – sevišķi populāra kļuva 1982. gadā izdotā Ērvinga Berlina (Irving Berlin) 20. gs. 20. gadu hita Puttin’ On the Ritz kaverversija. 1985. gadā ar debijas albumu Hunting High and Low, kā arī singliem Take on Me un The Sun Always Shines on TV globālus panākumus guva norvēģu grupa a-ha, kas veiksmīgus darbus radījusi arī vēlāk. Starptautisku ievērību guvusi arī beļģu grupa Telex un kanādiešu Men Without Hats, bet īpašu autoritāti izpelnījusies šveiciešu dueta Yello ilggadējā darbība.

Ievērojamas sintpopa grupas darbojušās Vācijā, t. sk. Propaganda; De/Vision; Camouflage un Alphaville – žanra cienītāju novērtētu mūziku tās radījušas arī 21. gadsimtā.

Pēc vairākus gadus ilga uzplaukuma perioda, kad sintpopa hiti dominēja daudzu valstu singlu tabulās, 80. gadu 2. pusē tas pamazām zaudēja gan sākotnējo muzikālo svaigumu un spilgto māksliniecisko individualitāti, gan vadošo lomu meinstrīma mūzikas apritē. Atsevišķi sintpopa pirmās paaudzes mākslinieki ievērojamus panākumus baudīja arī turpmāk, taču to mūzika vairumā gadījumu tuvinājās deju popam (Pet Shop Boys un Erasure) un postpankam vai elektroniskajam un alternatīvajam rokam (New Order un Depeche Mode).

Tomēr sintpopa estētika bijusi pastāvīgi klātesoša arī nākamo desmitgažu mūzikā. Iespējams, visnozīmīgākais tās devums ir sintezatora lomas principiāla izmaiņa – līdz ar sintpopa skanējuma plašo izplatību 20. gs. 80. gados, sintezators kļuva par dominējošo instrumentu, kura izmantojums ir pašsaprotams gandrīz visu žanru populārajā mūzikā. Nozīmīgs bijis arī sintpopa pienesums dažādu elektroniskās deju mūzikas (hauss; transs, trance; tehno, techno; elektroklešs, electroclash; sintveivs, synthwave, u. c.) apakšžanru māksliniecisko pamatu izveidē.

Pazīstamas 21. gs. sintpopa grupas ir Hurts, La Roux, Goldfrapp un Future Islands, bet sintpopa izteiksmes līdzekļus savā jaunradē izmanto visdažādāko žanru mūziķi: Dua Lipa (Dua Lipa); Ketija Perija (Katy Perry); Lēdija Gaga (Lady Gaga); Keša (Kesha); Kelvins Heriss (Kelvin Harris); Džons Grānts (John Grant); Arcade Fire; Paramore; Chvrches; The Naked and Famous; M83; Fischerspooner; Peaches; Ladytron; The Killers; The Bravery; Empire of the Sun un citi.