Muzikālu novatorismu un idejisku konceptuālismu apvienojot ar popmūzikai raksturīgu melodijas izjūtu, 20. gs. 70. un 80. gadu mijas periodā OMD būtiski ietekmēja tobrīd jaunos postpanka un jaunā viļņa mūzikas novirzienus, īpaši sintpopa stilistiku. Tālākā radošā darbība ritējusi ar mainīgiem panākumiem un dažādiem sastāviem, taču atzinīgas atsauksmes grupas ierakstiem un koncertturnejām veltītas arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs.

1977. gadā taustiņistrumentālists un vokālists Pols Hamfrīzs (Paul Humphreys, pilnā vārdā Pols Deivids Hamfrīzs, Paul David Humphreys) un basģitārists un dziedātājs Endijs Maklaskijs (Andy McCluskey, pilnā vārdā Džordžs Endrū Maklaskijs, George Andrew McCluskey) Melsā (Mersisaidas grāfistē, Anglija) nodibināja grupu The Id. Paralēli viņi mājas duetā VCL XI nodevās eksperimentiem ar paštaisītiem elektroniskiem instrumentiem un efektu iekārtām.

Abi aizrāvās ar krautroku, īpaši grupas Kraftwerk mūziku, kā arī Roxy Music; Braiena Īno (Brian Eno) un Deivida Bovija (David Bowie) jaunradi, un bija pārdzīvojuši sarežģītus bērnības un pusaudža gadus (P. Hamfrīzu ietekmēja tēva un pēc tam arī māsas nāve, bet E. Maklaskijs auga trūcīgā ģimenē, daudz slimoja un saskārās ar vienaudžu neiecietību), ar ko vēlāk skaidroja savām kompozīcijām bieži piemītošo melanholisko noskaņu. 1978. gadā The Id beidza pastāvēt, bet E. Maklaskijs un P. Hamfrīzs jaunās mūzikas vidē, ietekmīgā Liverpūles klubā Eric’s Club, sniedza pirmo uzstāšanos divatā un nomainīja nosaukumu uz Orchestral Manoeuvres in the Dark (no angļu “Orķestrāli manevri tumsā”). Vēlāk mūziķi komentēja, ka duetu uztvēruši kā īslaicīgu mākslas projektu, tādēļ pret nosaukuma izvēli nav izturējušies pārāk nopietni. Par izšķirošu pavērsienu viņu darbībā kļuva rudimentāri primitīva sintezatora Korg Micro-Preset iegāde – izmantojot pa pastu saņemtu preču katalogu, instrumentu uz nomaksu nopirka E. Maklaskija māte.

Vēlāk OMD bijuši arī citi dalībnieki, taču grupas radošie līderi un gandrīz visu dziesmu autori darbības nozīmīgākajā periodā bija E. Maklaskijs un P. Hamfrīzs.

1979. gada pavasarī nesen dibināta, bet jau drīzā nākotnē ietekmīga postpanka un jaunā viļņa ierakstu kompānija Factory Records izdeva OMD singlu Electricity, ko paši autori atzinuši par Kraftwerk dziesmas Radioactivity paātrinātu, pankroka ietekmētu versiju. Electricity nekļuva par hitu, taču tās minimālistiski elektroniskais skanējums iedvesmoja daudzus jaunus mūziķus, kļūstot par vienu no pirmajiem sintpopa estētikas stūrakmeņiem.

Debijas singla gūtā ievērība OMD ļāva noslēgt ilgtermiņa vienošanos ar ierakstu kompāniju Dindisc. Par tās izmaksāto avansu E. Maklaskijs un P. Hamfrīzs iekārtoja studiju The Gramophone Suite Liverpūlē, kur ieskaņoja pašproducētu, kritiķu slavētu debijas albumu Orchestral Manoeuvres in the Dark (1980).

Otrā albuma Organisation (1980) tapšanas laikā par OMD trešo dalībnieku kļuva bijušais ID bundzinieks Melkolms Holmss (Malcolm Holmes), bet pēc albuma iznākšanas grupai pievienojās arī saksofonists un taustiņinstrumentālists Mārtins Kūpers (Martin Cooper) – abi epizodiski piedalījušies arī debijas albumā. Organisation piemīt tumšāka emocionālā tēlainība, kas reizēm asociēta ar gotisko roku un skaidrota kā Joy Division ietekme (abas grupas kopā koncertēja) un reakcija uz tās līdera Iana Kērtisa (Ian Curtis) neseno pašnāvību. Albuma vienīgā singla Enola Gay teksta ierosmi sniegusi traģiska vēstures epizode – Enola Gay bija Amerikas Savienoto Valstu (ASV) armijas lidmašīna, no kuras 1945. gadā tika nomesta atombumba uz Japānas pilsētu Hirosimu. Šī dziesma, kam piemīt ar teksta nopietnību kontrastējoši aizrautīga enerģija un deju klubiem piemērota ritmika, OMD ļāva debitēt britu singlu tabulas pirmajā desmitniekā, bet Organisation kļuva par grupas pirmo Top 10 albumu. Enola Gay (pirmais skaņdarbs, ko sacerējis E. Maklaskijs vienatnē, nevis abi OMD dibinātāji) panākumi un stilistika mūziķu starpā izraisīja apjukumu un neziņu par savas jaunrades pamatidentitāti – vai tā vairāk saistāma ar t. s. mākslas mūziku vai popmūziku. Šī dualitāte jau drīz sāka mulsināt arī mūzikas kritiku un ar laiku atstāja psiholoģiski dezorganizējošu efektu uz OMD iekšējo mikroklimatu, taču dažos turpmākajos gados ļāva rasties grupas ievērojamākajiem darbiem.

Albuma Architecture & Morality (1981) nosaukumu (“Arhitektūra un morāle”) iedvesmojusi britu arhitektūras vēsturnieka Breta Vikensa (Brett Wickens) grāmata “Morāle un arhitektūra” (Morality and Architecture, 1977). Elektroniskās mūzikas “funkcionāli mehāniskais” skanējums tajā papildināts ar melotronu, elektriskajām ģitārām un dažādiem akustiskiem instrumentiem un apvienots ar “humāni emocionālo” aspektu – OMD raksturīgi melanholisko noskaņu, izteiksmīgām melodijām un atmosfēriskām instrumentālām starpspēlēm. Spītējot dažādiem kritiķu viedokļiem, trīs albuma singli – Souvenir; Joan of Arc un Maid of Orleans (The Waltz of Joan of Arc), zināms arī kā Joan of Arc (Maid of Orleans) – ierindojās britu Top 5, līdzīgus rezultātus gūstot arī citur Eiropā, turklāt Maid of Orleans (The Waltz of Joan of Arc) kļuva par 1982. gadā visvairāk pārdoto singlu Vācijā.

Neilgi pēc šiem sasniegumiem, kas iezīmēja OMD karjeras potenciāli izšķirošo brīdi, beidza pastāvēt Dindisc, savukārt ar tās līgumsaistību pārņēmēju Virgin Records grupai bija sarežģītas attiecības, kas traucēja radošo procesu un karjeras attīstību. Cīnoties ar ideju apsīkumu un Virgin vēlmi turpināt Architecture & Morality panākumus nodrošinājušo stilistiku, albumā Dazzle Ships (1983) vēl vairāk uzsvērta mūzikas eksperimentālā ievirze. Tajā izmantotas konkrētās mūzikas (musique concrète) jaunrades metodes, iepriekš ieskaņotu skaņu kolāžas, t. s. runājošo pulksteņu pareiza laika ziņojumi, īsviļņu radioraidītāju signāli un pārraižu fragmenti dažādās valodās (albuma ievadskaņdarbu Radio Prague veido Čehoslovākijas Radio ārvalstu dienesta ētera signāls un diktora runāts teksts grupas aranžējumā). Visnotaļ hedoniskajā 80. gadu populārās kultūras kontekstā tikpat neierasta bija dziesmu tematika: gēnu inženierija, tehnoloģiju attīstības un sabiedrības mijiedarbība, komunikācija un saprašanās, starptautiskās politiskas aktualitātes un atšķirīgu politisku doktrīnu noteiktas eksistenciālas situācijas.

Savā laikā Dazzle Ships saņēma nesaudzīgu kritiku par pašmērķīgu avangardismu un muzikalitāti nomācošu skaņu efektu pārmērīgu ekspluatēšanu, bet tā pārdošanas apjomi gandrīz desmitkārt atpalika no četru miljonu tirāžu piedzīvojušā Architecture & Morality. Taču vēlāk Dazzle Ships, tāpat kā Architecture & Morality, piedzīvojis radikālu kritikas pārvērtējumu – mūsdienās abi albumi tiek ierindoti starp 80. gadu sintpopa augstvērtīgākajiem darbiem ar būtisku ietekmi uz nākamo desmitgažu mūziku.

Pēc Dazzle Ships izgāšanās OMD pārorientējās uz mākslinieciski nepretenciozāku elektronisku popstilu, kam žurnāls Smash Hits veltīja apzīmējumu “domājošu cilvēku deju mūzika”. Albums Junk Culture (1984) baudīja mērenu ievērību Lielbritānijā u. c. Eiropas valstīs, taču neļāva atgūt kādreizējo reputāciju, mudinot koncentrēties uz grupai līdz šim nelabvēlīgā ASV tirgus apgūšanu, mūzikā iekļaujot R&B un soula iezīmes, kā arī sākot sadarboties ar daudzu britu mūziķu iecienīto amerikāņu producentu Stīvenu Hāgu (Stephen Hague). Šie centieni 1985. gadā izdotajam Crush ļāva kļūt par pirmo un vienīgo OMD albumu, kas sasniedzis Billboard Top 40; tā singls So in Love ierindojās Billboard singlu tabulas Top 30. Grupas labāko rezultātu ASV 1986. gadā uzrādīja romantiskai pusaudžu filmai “Skaistule rozā kleitā” (Pretty in Pink, režisors Houards Doičs, Howard Deutch, 1986) sacerēta sintpopa balāde If You Leave, kas izvirzījās topa ceturtajā pozīcijā. Lielbritānijā If You Leave panākumi bija daudz pieticīgāki (Nr. 48), taču tā ir viena no starptautiski pazīstamākām OMD dziesmām arī mūsdienās.

Arī šajā laikā grupas darbību apgrūtināja nesaskaņas ar Virgin un neveiksmīgas līgumsaistības, kas vairoja iekšējas domstarpības un vilšanos. 1988. gadā pēc finansiālus zaudējumus nesušas līdzdalības Depeche Mode ASV turnejā OMD pameta ģitārists Greiems Vīrs (Graham Weir) un basģitārists un taustiņinstrumentālists Nīls Vīrs (Neil Weir), kuri tajā darbojās kopš 1984. gada. Savukārt nākamajā gadā OMD atstāja P. Hamfrīzs, M. Kūpers un M. Holmss, kuri izveidoja neilgi pastāvējušu grupu The Listening Pool.

1989.–1996. gadā nosaukums OMD apzīmēja E. Maklaskija soloprojektu, kurā kā viņa pavadītājsastāvs (dažreiz arī kā līdzautori) darbojās Liverpūles grupas Raw Unlimited mūziķi. Šis OMD modelis sevi pieteica ar negaidīti veiksmīgu t. s. deju popa albumu Sugar Tax (1991), kas, pateicoties Top 10 singliem Sailing on the Seven Seas un Pandora’s Box, spēja atkārtot līdz šim augstāko OMD sasniegumu Lielbritānijā un, tāpat kā Architecture & Morality, ierindojās trešajā vietā. Dažās nākamo albumu Liberator (1993) un Universal (1996) dziesmās E. Maklaskijs atjaunoja autorduetu ar P. Hamfrīzu, tomēr šie darbi bija mazāk veiksmīgi. 1996. gadā, nespējot samierināties ar britu radiostaciju vienaldzību pret dziesmu Walking on the Milky Way, ko E. Maklaskijs vērtēja kā vienu no savām labākajām kompozīcijām (par spīti minimālam radio atbalstam tā kļuva par OMD pēdējo Top 20 singlu), mūziķis no OMD zīmola atteicās.

P. Hamfrīzs pēc aiziešanas no OMD un Listening Pool vienīgā albuma izdošanas 1996. gadā izveidoja duetu Onetwo ar savu toreizējo dzīvesbiedri, vācu grupas Propaganda bijušo dziedātāju Klaudiju Brukenu (Claudia Brücken). Duets pastāvēja līdz 2013. gadam, veica vairākas koncertturnejas, izdeva vienu albumu un vairākus singlus. 

E. Maklaskijs 90. gadu sākumā līdzdarbojās bijušā Kraftwerk mūziķa un vairāku OMD dziesmu līdzautora Karla Bartosa (Karl Bartos) projektā Elektric Music, bet 1998. gadā Liverpūlē izveidoja meiteņu popgrupu Atomic Kitten un kopā ar Stjūartu Keršovu (Stuart Kershaw), kurš spēlēja sitaminstrumentus OMD pēdējos albumos, sacerēja vairumu dziesmu tās ļoti populārajam (Nr. 1 Lielbritānijā) debijas albumam Right Now.

2006. gadā grupas slavenākais sastāvs – P. Hamfrīzs, E. Maklaskijs, M. Holmss un M. Kūpers – izziņoja atkalapvienošanās koncertturneju par godu Architecture & Morality iznākšanas 25. gadskārtai. Publikas un mediju atsaucība turnejai ļāva izvērsties ievērojami vērienīgākai nekā plānots, ievadot jaunu OMD darbības periodu (2015. gadā M. Holmsu veselības problēmu dēļ nomainīja S. Keršovs). Tajā mūziķi atgriezušies pie sākotnējās sintpopa stilistikas, kas ieguvusi laikmetīgāku, jauno tehnoloģisko iespēju nodrošinātu skanējumu. Albumi History of Modern (2010); English Electric (2013) un The Punishment of Luxury (2017) nepiedāvāja daudz muzikālu jauninājumu, taču ļāva grupai, kuras reputāciju atkal bija vairojis žanra klasikas statuss, ko iemantojuši tās 80. gadu darbi, saglabāt aktualitāti elektroniskās popmūzikas apritē. Britu laikraksts The Guardian, recenzējot OMD pastāvēšanas četrdesmitgades turnejas koncertu Barbican koncertzālē Jorkā (Anglija), rezumēja, ka tās “elektropops izklausās pat labāk nekā agrāk”.

OMD nozīmīgākais devums elektroniskās mūzikas attīstībā saistīts ar darbības agrīno periodu un četriem pirmajiem albumiem, kas snieguši radošu ierosmi gan grupas vienaudžiem Depeche Mode; Erasure; Duran Duran; Pet Shop Boys; Talk Talk un Human League, gan daudziem nākamo paaudžu mūziķiem, t. sk. The Divine Comedy; Mobijam (Moby); Janam Tīrsenam (Yann Tiersen); Radiohead; Arcade Fire; The Killers un Future Islands.

Debijas singls Electricity, tāpat arī divi pirmie albumi, bija starp pirmajiem spilgtajiem sintpopa paraugiem, kuros agrīnās elektroniskās mūzikas, popa un jaunā viļņa ietekmes adaptētas atbilstoši tobrīd jaunās, salīdzinoši lēto un tādēļ strauju izplatību guvušo sintezatoru paaudzes pavērtajām jaunrades iespējām. Savukārt nākamo albumu Architecture & Morality un Dazzle Ships eksperimentālā ievirze paplašināja priekšstatus par sintpopa māksliniecisko mērogu, intelektuālo un emocionālo potenciālu.

E. Maklaskijs un P. Hamfrīzs savu jaunrades ideālu raksturojuši kā avangarda komponista Karlheinca Štokhauzena (Karlheinz Stockhausen) inovāciju apvienojumu ar grupas ABBA nevainojamo popmūzikas izjūtu.

E. Maklaskijs (vokāls, basģitāra, taustiņinstrumenti, 1978–1996; kopš 2006)

P. Hamfrīzs (vokāls, taustiņinstrumenti, 1978–1989; kopš 2006)

M. Kūpers (taustiņinstrumenti, saksofons, 1980–1989; kopš 2006)

M. Holmss (sitamie instrumenti, 1980–1989; 2006–2015)

Deivids Hjūzs, David Hughes (taustiņinstrumenti, 1980–1981)

G. Vīrs (ģitāra, taustiņu un pūšamie instrumenti, 1984–1989)

N. Vīrs (basģitāra, taustiņu un pūšamie instrumenti, 1984–1989)

S. Keršovs (sitamie instrumenti, kopš 2015)

Electricity; Enola Gay; (Forever) Live and Die; Genetic Engineering; If You Leave; Joan of Arc; Locomotion; Maid of Orleans (The Waltz of Joan of Arc); Messages; Pandora’s Box; Sailing on the Seven Seas; So in Love; Souvenir; Tesla Girls; Walking on the Milky Way

Orchestral Manoeuvres in the Dark (Dindisc, 1980); Organisation (Dindisc, 1980); Architecture & Morality (Dindisc; 1981); Dazzle Ships (Virgin, 1983); Junk Culture (Virgin, 1984); Crush (Virgin, 1985); The Pacific Age (Virgin, 1986); Sugar Tax (Virgin, 1991); Liberator (Virgin, 1993); Universal (Virgin, 1996); Peel Sessions 1979–1983* (Virgin, 2000); OMD Live: Architecture & Morality & More* (Eagle, 2008); History of Modern (Bright Antenna, 2010); English Electric (100%, 2013); The Punishment of Luxury (100 %, 2017); Bauhaus Staircase (100%, 2023)

* koncertieraksti