Depeche Mode radoši nozīmīgākais daiļrades periods ir 20. gs. 80. un 90. gadi. Grupa sākotnēji veidoja futūristisku sintezatoru popmūziku, kas gadu gaitā kļuva arvien tumšāka, agri sāka izmantot modernas samplēšanas tehnoloģijas. Nosaukums Depeche Mode (franču ‘Modes vēstnesis’) aizgūts no tāda paša nosaukuma franču modes žurnāla; pieņemts labskanīguma dēļ, tomēr tas arī raksturo grupas lomu populārajā mūzikā – 80. un 90. gados tā drosmīgi eksperimentēja ar jaunākajām mūzikas tendencēm, radot neparasta skanējuma popdziesmas un kļūstot par modernuma vēstnesi, ietekmējot plašu izpildītāju un mūzikas žanru loku.

Grupa ar sākotnējo nosaukumu Composition of Sound radās 1980. gadā Bezildonā, modernā strādnieku pilsētā netālu no Londonas. To veidoja Vinss Klārks (Vince Clarke, īstajā vārdā Vinsents Džons Mārtins, Vincent John Martin), Endrū Flečers (Andrew Fletcher, pilnā vārdā Endrū Džons Leonards Flečers, Andrew John Leonard Fletcher) un Mārtins Gors (Martin Gore, pilnā vārdā Mārtins Lī Gors, Martin Lee Gore). Pankroka un agrīno elektroniskās popmūzikas izpildītāju (Kraftwerk, Gerijs Ņūmens, Gary Numan, Orchestral Manoeuvres in the Dark un The Human League) iedvesmoti, jaunieši savu mūziku balstīja sintezatoru skanējumā. Par solistu tika uzaicināts vietējais huligāns Deivs Gahans (Dave Gahan, zināms arī kā Gaans un Gāns, pilnā vārdā Deivids Gahans, David Gahan, dzimis Deivids Kolkots, David Callcott), pēc kura ieteikuma grupa mainīja nosaukumu uz Depeche Mode.

Noklausoties grupas uzstāšanos, sadarbību piedāvāja Daniels Millers (Daniel Miller) no jaundibinātas neatkarīgas ierakstu kompānijas Mute Records. Kopā veidoto pirmo singlu panākumi ļāva puišiem pamest darbavietas un pilnībā pievērsties mūzikai.

Debijas albums Speak & Spell (1981) tika slavēts kā melodiska, moderna mūzika ar dzidru skanējumu, taču 1981. gada beigās grupu pameta galvenais dziesmu autors V. Klārks (vēlāk izveidoja elektroniskās popmūzikas duetus Yazoo un Erasure). Par radošo līderi kļuva M. Gors, bet V. Klārka aizstāšanai koncertos tika pieņemts Alans Vailders (Alan Wilder, pilnā vārdā Alans Čārlzs Vailders, Alan Charles Wilder), kurš vēlāk kļuva par pilntiesīgu dalībnieku. Dziesmas kļuva nopietnākas, teksti ieguva sociālu un politisku nokrāsu, ierakstu noformējumā parādījās socreālisma stilistikā ieturēti tēli un simboli.

1983.–1986. gadā grupa daudz strādāja studijā Hansa Rietumberlīnē, kopā ar D. Milleru un ierakstu inženieri un producentu Geretu Džounsu (Gareth Jones), radot industriālās popmūzikas albumus Construction Time Again (1983), Some Great Reward (1984) un Black Celebration (1986). Jaunieši sāka valkāt melnu ādas apģērbu; M. Gors eksperimentēja ar vizuālo tēlu – kleitām, ādas apģērbu un siksnām, rotām –, provocējot uz minējumiem par viņa seksualitāti, tomēr pats kā glamroka fans to uztvēra kā teatrālu joku. Ciešā saikne ar Mute un Berlīnē pavadītais laiks paplašināja muzikālo interešu loku, ļaujot izvairīties no tobrīd stagnējošās britu popmūzikas ietekmes.

1986. gadā grupa sāka ilgstošu sadarbību ar holandiešu fotogrāfu un režisoru Antonu Korbeinu (Anton Corbijn), kurš uzņēma melnbaltas fotogrāfijas un kinematogrāfiskus videoklipus, vēlāk veidojot arī ierakstu un skatuves dizainu.

Intensīvi izdodot ierakstus un koncertējot, auga atpazīstamība, un ironiskais albuma Music for the Masses (1987) nosaukums kļuva par realitāti, bet Depeche Mode par vienu no populārākajām grupām pasaulē.

Depeche Mode komerciāli veiksmīgākajā albumā Violator (1990) kopā ar producentu Fladu (Flood), izmantojot dzīvā izpildījuma elementus, mūzikas ierasti mehāniskais skanējums padarīts dabiskāks, tajā jaušamas blūza un deju mūzikas ietekmes. Kaut reizēm grupas mūzika šajā laikā kritizēta kā drūma, dziesmu tekstiem raksturīga cerība vai mierinājums, M. Gora melanholiskajos tekstos apcerētās sajūtas un cilvēciskās vājības klausītājiem ļāva izjust piederību, koncertus pārvēršot svētkos, publikai pacilāti dziedot līdzi un D. Gahanam uzņemoties hiperaktīva izklaidētāja lomu.

Reliģiskām atsaucēm piesātinātajā albumā Songs of Faith and Devotion (1993) ir vairāk ģitāru, arī blūza un gospeļa elementi, bungu cilpas, dzīvie stīgu instrumenti un dūdas, skreču sampli, triphopa ietekmes. Reizēm uztverts kā rokmūzikas ieraksts, tas pēc uzbūves tomēr raksturojams kā daudzslāņaina elektronika. Albums tapa smagos apstākļos, grupas dalībniekiem savstarpēji konfliktējot un D. Gahanam meklējot mierinājumu narkotikās, tomēr šis albums atzīts par vienu no grupas virsotnēm un sasniedza 1. vietu gan Lielbritānijas, gan Amerikas Savienoto Valstu (ASV) topā.

Albumam sekoja ilga pasaules turneja ar grandiozi apjomīgu A. Korbeina skatuves dizainu – koncertfilma Devotional (1993) nominēta Grammy balvai. Par “vispagrimušāko tūri roka vēsturē” dēvētā turneja graujoši ietekmēja grupu. D. Gahans iejutās garmataina, nomocīta un noreibuša roka mesijas lomā un vēl ilgi cīnījās ar narkotiku atkarību (1995. gadā mēģināja izdarīt pašnāvību, 1996. gadā pārdozēja narkotikas un piedzīvoja klīnisko nāvi). M. Goru vajāja stresa un alkohola izraisītas nervu lēkmes. E. Flečers nervu sabrukuma dēļ turnejas pēdējā posmā nepiedalījās. A. Vailders, uzskatot, ka kolēģi nenovērtē viņa ieguldījumu, 1995. gadā grupu pameta un koncentrējās uz eksperimentālas mūzikas projektu Recoil, ko bija uzsācis jau 80. gadu vidū. Nākamais albums Ultra (1997) guva panākumus, taču koncertdarbību Depeche Mode atsāka tikai 1998. gadā Baltijā (pirmoreiz uzstājās arī Latvijā).

21. gs. grupas mūzikā dominē elektroroks ar blūza elementiem, turklāt dziesmas sacer arī D. Gahans, kurš spējis pārvarēt agrākās vājības – viņa ilggadējā atturība novērtēta ar Stīvija Reja Vona balvu (Stevie Ray Vaughan Award, 2011), ko piešķir narkotiku atkarību pārvarējušiem mūziķiem, kuru piemērs sniedzis iedvesmojošu atbalstu citiem atkarīgajiem.

Pēc E. Flečera nāves 60 gadu vecumā (2022) M. Gors un D. Gahans radošo darbību turpina divatā. 

Darbības sākumā Depeche Mode bieži uzstājās televīzijas raidījumos un tika uztverta kā tīņu popgrupa. Lielbritānijā šo iespaidu pilnībā mainīt vairs neizdevās, un daļai auditorijas grupa joprojām labāk zināma ar agrīnajiem singliem. Savukārt ārpus Lielbritānijas tā kļuva pazīstama jau ar nopietnāku un eksperimentālāku repertuāru savā industriālās popmūzikas periodā.

ASV 20. gs. 80. gadu sākumā masu publika elektronisko skanējumu nesaprata, taču ar koledžu radiostaciju atbalstu Depeche Mode kļuva par elektroniskās mūzikas karognesējiem un tika dēvēti arī par alternatīvās mūzikas celmlaužiem. Uz to kā uz ietekmes avotu atsaucās ASV uzplaukušās hausmūzikas un tehno izpildītāji, uzskatot dziesmas Get the Balance Right! (1983) garo versiju par vienu no pirmajiem hausmūzikas paraugiem.

Līdz ar Depeche Mode popularitāti kopš 80. gadu vidus sāka parādīties daudz grupu, kas veidoja Depeche Mode stilistikai tuvu sintpopu, – daļa no izpildītājiem laika gaitā spēja nostiprināt savu muzikālo identitāti (Camouflage, De/Vision) un ievērojami dažādot aktuālās mūzikas kopainu. Depeche Mode ietekmi uz savu mūziku atzinuši arī Nine Inch Nails, G. Ņūmens, Linkin Park, The Killers, DJ Shadow, Autechre, "Jumprava" un citi.

Depeche Mode dziesmas izpildījušas gan pazīstamas rokgrupas kā The Cure, The Smashing Pumpkins, Rammstein, Deftones, Kent, Coldplay, Placebo, gan citu žanru mūziķi – Džonijs Kešs (Johnny Cash), Torija Eimosa (Tori Amos), Goldfrapp, Röyksopp un Susanne Sunnfēra (Susanne Sundfør), A-ha, Tangerine Dream, Merilins Mensons (Marilyn Manson), Trikijs (Tricky) un citi.

Grupa uzņemta Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 2020). Violator iekļauts žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2020).

Kaut arī Depeche Mode spēja piesaistīt un saglabāt ilggadējus, nemainīgi lojālus fanus ir globāls fenomens, tai ir īpašs neformālais statuss arī Austrumeiropā. Grupas popularitātes straujā augšupeja sakrita ar 80. gadu 2. puses politiskajām pārmaiņām šajā reģionā, kur tā, atšķirībā no vairuma Rietumvalstu mūziķu, koncertēja jau desmitgades vidū. Depeche Mode kultūrvēsturiskā ietekme uz jauniešiem bijušajā Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā salīdzināma ar Elvisa Preslija (Elvis Presley) un The Beatles vēsturisko nozīmi ASV un Lielbritānijā. Fani atdarināja grupas vizuālo tēlu (melnas ādas jakas, raksturīgas frizūras), uz namu sienām krāsoja burtus DM un pulcējās pašu rīkotos tematiskos pasākumos. 90. gados radās fanu tradīcija 9. maijā svinēt D. Gahana dzimšanas dienu. Plašākās svinības notika Maskavā, kur sabrauca tūkstošiem grupas cienītāju, t. sk. arī no citām valstīm. Vairākās valstīs (Igaunijā, Krievijā u. c.) izdoti albumi ar Depeche Mode dziesmām vietējo mūziķu izpildījumā.

Latvijā Depeche Mode pirmoreiz koncertēja 1998. gadā un vēlāk šeit bieži atgriezušies. 1991. gadā Latvijā izveidojās vienota Depeche Mode fanu kopiena, kas joprojām regulāri tiekas grupai veltītos pasākumos. 2014. gadā Rīgā tika atvērts Depeche Mode bārs. Kopš 1999. gada līdzīgs bārs darbojas arī Tallinā, Igaunijā.

D. Gahans (vokāls, kopš 1980)

M. Gors (vokāls, sintezatori, ģitāra, kopš 1980) 

E. Flečers (sintezatori, 1980–2022; miris 2022)

 V. Klārks (sintezatori, vokāls, 1980–1981)

A. Vailders (sintezatori, programmēšana, sitamie instrumenti, 1982–1995)

Barrel of a Gun; Black Celebration; Blasphemous Rumours; Dream On; Enjoy the Silence; Everything Counts; Fly on the Windscreen; Freelove; Home; I Feel You; In Your Room; It’s No Good; Just Can’t Get Enough; Leave in Silence; Never Let Me Down Again; Only When I Lose Myself; People Are People; Personal Jesus; Photographic; Pipeline; Policy of Truth; Precious; Shake the Disease; Strangelove; Stripped; The Sun & the Rainfall; Walking in My Shoes; World in My Eyes; Wrong

Speak & Spell (Mute, 1981); A Broken Frame (Mute, 1982); Construction Time Again (Mute, 1983); Some Great Reward (Mute, 1984); Black Celebration (Mute, 1986); Music for the Masses (Mute, 1987); 101* (Mute, 1989); Violator (Mute, 1990); Songs of Faith and Devotion (Mute, 1993); Songs of Faith and Devotion Live* (Mute, 1993); Ultra (Mute; 1997); Exciter (Mute, 2001); Playing the Angel (Mute, 2005); Sounds of the Universe (Mute/EMI, 2009); Delta Machine (Columbia/Mute, 2013); Depeche Mode Live in Berlin** Soundtrack (Columbia/Mute, 2014); Spirit (Columbia/Mute, 2017); Spirits in the Forest* (Columbia/Mute, 2020); Memento Mori (Columbia/Mute, 2023)

* koncertieraksti

** mūzika tāda paša nosaukuma koncertfilmai