1984. gadā A. Ašmanis kļuva par “Jumpravas” vadītāju, mainījās ansambļa sastāvs. A. Reinis devās obligātajā karadienestā PSRS bruņotajos spēkos, viņa vietā par bundzinieku kļuva Māris Jurjāns. Par taustiņinstrumentālistiem tika uzaicināti Valmieras grupas “Vitamīns” mūziķi Hermanis Kaminskis un Aigars Grāvers, kurš sacerēja dziesmas, mudināja veidot patstāvīgi radītu, oriģinālu repertuāru. Komponēja arī A. Ašmanis, vokālo jaudu pastiprināja solists Ingus Ulmanis, arī dažu dziesmu autors. Tika izveidota pirmā, stilistiski samērā raiba koncertprogramma “No tēvu zemes” (A. Grāvers – V. Avotiņš) ar jūtamu jaunā viļņa (new wave) ietekmi. 1984. gada vasarā A. Vildi ģitārista amatā nomainīja Aigars Voitišķis, no grupas aizgāja A. Breidaka. Programmā tika iekļauta A. Voitišķa sacerētā dziesma “Par rozēm” (Imants Dikess), kas kļuva par vienu no pirmajiem hitiem līdz ar Inga Ulmaņa dziesmu “Mākonis” (Ilva Grāvere). Mūziķi aktīvi radīja jaunu mūziku; mēģināja un sniedza koncertus Ogrē, Skrīveros un citur. 21.12.1984. notika koncerts Rīgā, Rīgas Politehniskā institūta zālē, izmantojot grupas pirmo nosaukuma variantu “Fonofiltrs”; pēc tam tika izlemts palikt pie tradicionālā nosaukuma “Jumprava”. A. Ašmanis pārcēlās uz Jumpravu, pārējie dalībnieki dzīvoja citās pilsētās. Grupas skaņu režisors bija Andris Burmistris, darbā tika pieņemta administratore Rita Ašmane, gaismotājs bija Jānis Kurzemnieks.
1985. gadā notika pirmie skaņu ieraksti Latvijas radio pārvietojamajā autobusā, vēlāk stacionārajā studijā Rīgā. Veiksmīgi debitējuši “Mikrofona” aptaujā, “Jumpravas” mūziķi izraisīja lielu interesi ar savām spilgtajām, melodiskajām dziesmām. Mūziķiem tika darināti īpaši skatuves kostīmi (Baiba Puzina, Elita Patmalniece). Vienlaikus grupas iekšienē brieda konflikts, par ansambļa muzikālo vadītāju veidojās A. Grāvers, kurš arvien vairāk dziedāja, komponēja, kā arī vēlējās atskaņot agresīvāku, radikālāku, sociāli aktīvāku mūziku nekā iepriekš. Lai pastiprinātu skanējuma jaudu, “Jumpravas” komandai pievienojās profesionālais skaņu režisors Edmunds Zazerskis; koncertu grafiks kļuva blīvāks. Grupas darbības saimnieciskā puse bija A. Ašmaņa pārziņā. Padomju saimniecība “Ogre” atbalstīja grupu ar finansēm jaudīgu mūzikas instrumentu iegādei. Grupai bija savs autobuss, autobusa vadītājs, kā arī daudz tika strādāts pie dziesmu izkārtojuma veiksmīgai programmas dramaturģijai. 1986. gada sākumā pēc A. Grāvera iniciatīvas H. Kaminski nomainīja no karavīru ansambļa “Zvaigznīte” demobilizētais Aigars Grauba, kurš arī dziedāja. Kā pirmie Latvijā “Jumprava” savu instrumentāriju papildināja ar elektroniskajām bungām, viņu arsenālā bija semplers un sekvencers, jaunākie sintezatoru modeļi. M. Jurjāna vietā par bundzinieku kļuva Aigars Krēsla, Valmieras “Vitamīna” vadītājs, abi jaunpienācēji kļuva arī par dziesmu mūzikas un vārdu autoriem.
1986. gada pavasarī “Jumprava” uzstājās Viļņas rokfestivālā Lituanika. Repertuārs veidojās sadrumstalots – A. Voitišķis turpināja radīt roka un smagā roka dziesmas, A. Grāvers ietekmējās no alternatīvās elektroniskās mūzikas, Depeche Mode daiļrades, izmantoja Ritvara Dižkača spraigo, baltajā pantā rakstīto dzeju ar sociāli, politiski aktuālu tematiku un oriģinālu izteiksmes veidu. Šajā dzejā daudzi saklausīja iekārtas kritiku, protestu pret sistēmu, pirmoreiz tik daudz dziesmās tika izmantoti dzejnieka-amatiera sacerējumi, turklāt R. Dižkačs nebija grupas dalībnieks. Dziesmas ar viņa vārdiem turpmāk sacerēja A. Grāvers (“Lidmašīna”, “Upe”, “Glāb”, “Pilsēta”, “Vīrs ar suni”, “Šeit, lejā”, “Lietus” un citas). Savu stilu nodēvējot par “elektronisko roku”, “Jumprava” ar jaunu programmu jauno mūzikas virzienu apliecināja 1986. gada IX pašdarbības estrādes kolektīvu skates finālā augustā Liepājas estrādē “Pūt, vējiņi”. Melnos ādas kostīmos tērpta (mākslinieks Uģis Rūķītis), emocionāli un teatrāli izpildot ar sintezatoru skaņām papildinātu smago roku, grupa izpelnījās žūrijas kritiku, ieņemot 6. vietu, vienlaikus kļuva par sensāciju publikai. Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Kultūras ministrijas sēdē A. Ašmanim aizrādīja par dziesmas “Pa papīra kāpnēm” saturu, grupa saņēma brīdinājumu par agresīvo skatuves tēlu. Rudenī, savu programmu parādījusi mūzikas un mākslas festivālā “Bildes ‘86”, “Jumprava” aktīvi koncertēja, pārsteidza klausītājus ar jaudīgu skaņu un gaismu šovu. Programmas dziesmas ieskaņotas Vissavienības skaņu plašu firmas “Melodija” Rīgas skaņu ierakstu studijā un izdotas pirmajā “Jumpravas” skaņuplatē (1988).
1987. gada maijā uzstāšanās Viļņā, festivālā Lithuanika, grupai nesa triumfālus panākumus, sekoja uzaicinājums piedalīties Šauļu rokkluba atklāšanas festivālā. Roko Maršas tūrē “Jumprava” no 7. līdz 12. jūlijam apceļoja desmit pilsētas; koncertos apskaņošanu nodrošināja ar “Jumpravas” aparatūru. Klaipēdas stadionā grupas priekšnesumu noklausījās 30 000 cilvēku; notika koncerti arī Polijā.
Augustā ilgstošu muzikālu domstarpību dēļ no ansambļa aizgāja I. Ulmanis un A. Voitišķis, lai izveidotu paši savu rokgrupu “Lādezers”. Pēdējais līdzšinējā sastāva koncerts notika 27.08.1987. Dzintaros. Turpmāk ģitāru arvien vairāk spēlēja A. Grāvers, vokālista pienākumus uzņemoties uz pusēm ar A. Graubu, dziedāja arī A. Krēsla, kurš līdz ar bungmašīnas izmantojumu sāka spēlēt taustiņinstrumentus. Par jaunā stila pirmo paraugu kļuva A. Graubas dziesma “Ziemeļmeita”. Arī A. Ašmanis basa partijas sāka atskaņot pie sintezatora.
Viens no popularitāti veicinošiem aspektiem bija grupas mūziķu sociālās komunikācijas vienkāršība, tuvošanās pusaudžu masām, netika uzsvērta izglītība, profesionālās prasmes. Lozungiem radniecīgo dziesmu ekspresija atspoguļojās mūziķu uzvedībā. Savstarpējā saziņā un medijos tika lietotas iesaukas: Ašais (A. Ašmanis), Stīvais (A. Krēsla), Grāvis (A. Grāvers) un Strēlnieks (A. Grauba).