Lauksaimniecības speciālista Anta un Anitas Savicku ģimenē Ungars bija vienīgais dēls, kurš savu neparasto vārdu ieguva pēc kāda ungāru pianista koncerta, par kuru sajūsmā bija viņa mamma. Anita Savicka (dzimusi Mozga) bija beigusi Dailes teātra 2. studiju; mātes profesija visticamāk veicināja U. Savicka interesi par Radioteātri.
U. Savickis kopš piecus gadu vecuma spēlēja klavieres Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas vidusskolā, un, ņemot vērā zēna izcilo muzikālo dzirdi, viņu uzņēma vijoļspēles klasē (pedagogi Voldemārs Stūresteps, Juris Madrēvičs). Pēc 8. klases jaunietis turpināja mācības Mūzikas teorijas un kompozīcijas nodaļā, apguva kompozīciju pie Ģederta Ramana, mācījās ģitārspēli, spēlēja arī basģitāru, ar skolasbiedriem muzicēja dažādos deju vakaru ansambļos. Bija īslaicīgo grupu “Rēcošie bifeļi” un “Doma zvani” dalībnieks.
U. Savicka meita ir komponiste Austra Savicka.
1970. gadā pēc Emīla Dārziņa speciālās mūzikas vidusskolas absolvēšanas U. Savicki uzņēma Latvijas Valsts konservatorijas Muzikoloģijas un kompozīcijas fakultātē pedagoga Valentīna Utkina kompozīcijas klasē, kur viņš apguva modernu mūzikas rakstības manieri, aizrāvās ar dažādu stilu sintēzi. Līdztekus studijām viņš spēlēja basģitāru, arī taustiņinstrumentus restorānu ansambļos Rīgā un Jūrmalā.
1972. gadā U. Savickis kļuva par Ogres kultūras nama ansambļa “Metronoms” vadītāju, un ar grupu togad piedalījās festivālā “Liepājas dzintars”. Sekoja ansambļa vadītāja darbs Latvijas Universitātes grupā “Inversija”, ar kuru 1976. gadā tika nopelnīts 1. vietas diploms starptautiskajā politiskās dziesmas festivālā Erevānā (Armēnija). Jaunais skaņradis piedalījās ansambļa repertuāra veidošanā, viņa muzikālās intereses populārajā žanrā sliecās džezroka virzienā. Savās dziesmās U. Savickis savija akadēmiskā žanra elementus, dramaturģiju, sarežģītu formveidi ar rokmūzikai raksturīgo enerģiju.
1973. gadā U. Savickis kā ārštata korespondents sāka strādāt Latvijas Radio un pēc intervijas ar VEF kultūras pils vijolnieku ansambļa “Kantilēna” vadītāju Eduardu Kunli pievienojās kolektīvam – sekoja aktīva koncertdarbība, ārzemju braucieni (līdz 1979).
Pēc konservatorijas absolvēšanas U. Savicki norīkoja mūzikas redaktora darbā Latvijas Radio. Viņam arī tika prognozēta spoža nākotne kompozīcijas jomā: akadēmiskajā žanrā tika sacerēti divi stīgu kvarteti, Ērģeļpunkts un tokāta klavierēm, vokālais cikls “Miniatūras”, kora mūzika un citi darbi. 1974. gadā tika ieskaņota pirmā estrādes dziesma “Ceļi” (Margarita Vilcāne). Turpmāk vairākas U. Savicka dziesmas studijā iedziedāja Ojārs Grinbergs (“Šķiršanās”, “Naktsvijolei”, “Vakara dziesma”), Vladislavs Juhņevičs (“To dienu varoņiem”, “Dziesmiņa vecajā gadā”, “Šūpļa dziesma”), augsti novērtēta bija M. Vilcānes izpildītā balāde “Latgales svečturi” (1976). U. Savickis papildināja skolasbiedra Borisa Rezņika vadītā ansambļa “Eolika” repertuāru ar savām kompozīcijām “Ērģeļu skaņas ēnā”, “Karmenas deja”, “Vasarnieku rudens”, roka kantātēm “Vējaogle”, “Balāde par Bahu” un citām, kas izcēlās ar svaigu tematismu un aranžējumu virtuozitāti. Dzejā viņu saistīja Imanta Auziņa, Dainas Avotiņas, Dagnijas Dreikas un citu autoru vārsmas.
1980. gadā radio ēterā ar U. Savicka sacerētu mūziku izskanēja pirmā raidluga “Visbīstamākais medījums”, kam sekoja daudzas bērniem domātas raidlugas (“Cālēns un lapsa”, “Burvis un puķes”, “Herbe ar lielo cepuri”, “Ķipars Pipars” un citas). No radio uz Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Leļļu teātri pārceļoja dziesmas radiouzvedumam “Vinnijs Pūks un viņa draugi”, kam sekoja gadu desmitiem ilga sadarbība - U. Savicka mūzika skanēja Leļļu teātra izrādēs “Aladina burvju lampa”, “Trīs sivēntiņi”, “Lācītis sirsniņā”, “Kas teica ņau?”, “Ezītis miglā” un citās. Aizrāvies ar Radioteātri, komponists pilnībā attālinājās no akadēmiskā žanra; vien 1982. gadā tika sacerētas “Simfoniskās mozaīkas”, kuras atskaņoja LPSR Valsts simfoniskais orķestris. 1985. gadā Novosibirskas Valsts horeogrāfijas skolā (Новосибирское государственное хореографическое училище) tika iestudēts U. Savicka balets “Pepija Garzeķe”, kura notis nav saglabājušās.
Arī 20. gs. 80. gados U. Savickis turpināja aktīvi darboties popmūzikā, vadīja Olaines kultūras nama estrādes orķestri un vokāli instrumentālo ansambli (1980–1982), pēc tam Medicīnas darbinieku nama ansambli, kļuva par Jumpravas kultūras nama ansambļa vadītāju, liekot pamatus grupai “Jumprava”. Vairākas U. Savicka dziesmas (“Tai naktij”, “Tikai tevi”, “Tālā balss”, “Veltīts mātei” un citas) ieskaņoja Aija Kukule. Dziesma “Nav mīla jāmeklē” Ingus Pētersona priekšnesumā ierindojās “Mikrofona ‘82” dziesmu aptaujas 10. vietā. Pateicoties savai pieredzei popmūzikā un rokmūzikā, U. Savickis iesaistījās žūrijas darbā dažāda ranga tarifikācijas skatēs, konkursos utt.
U. Savickis bija pirmais audioreklāmu izgatavotājs Latvijā (kopš 1982). Strādāja par reklāmas producentu, rakstot mūziku audio un video reklāmām, kopš 1991. gada bija Radioteātra skaņu režisors, iestudējumu mūzikas, skaņu partitūru autors. U. Savickis ir saņēmis Latvijas Nacionālās radio un televīzijas padomes balvu nominācijā “Gada labākais skaņu režisors” (1998, 1999, 2003).
1993. gadā Dailes teātrī tika uzvesta aktiera Pētera Liepiņa monoizrāde ar Jāņa Dreslera dzeju un U. Savicka mūziku. Lielu popularitāti guva Radioteātrī iestudētais humoristisko pārraižu cikls “Saulgožu pagasta ainiņas”. Daudz darba bija ieguldīts radioiestudējumos “Baraba” (1995), “Mūžības skartie” (1996), “Kristus leģendas” (1998), “Kuršu vikingi” (2002), “Pilāta evaņģēlijs” (2005) un citās. Tika sacerēta mūzika sešām spēlfilmām, kuru vidū zināmākās ir “Vecā jūrnieku ligzda” (1990) un “Valsis mūža garumā” (1992).
Turpinādams stabilu, ražīgu darbu Radioteātrī (“Deguns”, “Es vēlos mājās pārnākt”, “Skolotājs Jāps var visu” un citās), U. Savickis radīja mūziku mūsdienu dejas izrādei “Koklētājs un jūras māte” (2004, Babītes vidusskola), kā arī strādāja kino un teātra mūzikas jomā: komponēja mūziku spēlfilmai “Sarmītes” (2001, režisore Ināra Kolmane) un televīzijas raidījumu sērijai “Zelta rokas Latvijā” (no 2010).
2006. gadā gadskārtējā teātra balvu pasniegšanas ceremonijā “Spēlmaņu nakts” balvu kā “Labākais iestudējums bērniem” saņēma Leļļu teātra izrāde “Viena maza turku pupa” ar U. Savicka mūziku. Pēdējais autora darbs tapa 2014. gadā – mūzika raidlugai “Sandra”. U. Savickis mūža nogali aizvadīja, smagi slimojot.
U. Savicka daiļradē savijās interese par popmūzikas un rokmūziku ar pamatīgām zināšanām un iemaņām akadēmiskajā kompozīcijā, kuras paņēmienus viņš izmantojis sacerot, piemēram, roka kantātes – apjomīgus, formveidē komplicētus vokāli instrumentālus skaņdarbus, kurus atskaņoja grupa “Eolika” 70. gadu beigās. Kā komponists viņš sadarbojās ar daudziem laikabiedriem – ievērojamākajiem latviešu estrādes dziedātājiem. Viņa sacerējumus izpildīja M. Vilcāne, O. Grinbergs, A. Kukule, Adrians Kukuvass un citi. Dziesmas “Sudrabā” un “Nav mīla jāmeklē” (I. Pētersons) iekļuva dziesmu aptaujas “Mikrofons ‘81” un ”Mikrofons ‘82” finālā, tika saņemtas balvas vairākos dziesmu konkursos. U. Savickis aktīvi muzicēja grupās, vadījis vairākus ansambļus līdz 80. gadu sākumam, kad pārtrauca komponēt popmūziku, lai pievērstos teātra mūzikai.
U. Savickis ir sacerējis mūziku vairāk nekā 200 Latvijas Radioteātra iestudējumiem un teātra izrādēm. Visvairāk sadarbojās ar Leļļu teātri (ap 50 iestudējumu). Izrādes ar komponista mūziku tika iestudētas Dailes teātrī, Jaunatnes teātra krievu trupā, arī daudzos tautas teātros, piemēram, Ventspils, Balvu, Jelgavas, Rīgas studentu, Skolēnu pils teātra studijā “Zīļuks” un leļļu teātros Tallinā un Kauņā.
Daiga Mazvērsīte "Ungars Savickis". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/200166-Ungars-Savickis (skatīts 02.05.2024)