Viena no pirmajām Latvijas rokgrupām dibināta 1966. gadā. Tai sākotnēji bija oriģināls repertuārs, vēlāk transformējoties latviešu ABBA – popgrupā ar spilgtu vokālo kvartetu. Lielākā popularitāte iegūta 20. gs. 80. gadu sākumā. 

1965. gada beigās vairāki Emīla Dārziņa speciālās mūzikas vidusskolas kora, stīgu un citu instrumentu nodaļu audzēkņi sagatavoja koncertprogrammu, lai nopelnītu naudu klases ekskursijai ar uzstāšanos dejās. Šie paši mūziķi – Zigmunds Lorencs, Boriss Rezņiks, Jurijs Kuzminovs, Juris Griņevs un Eduards Novikovs – apvienojās grupā “Varavīksne”, kuras pirmais koncerts notika 28.10.1966. Grupa repertuārā iekļāva rietumu rokgrupu – The Beatles, The Beach Boys dziesmu kopijas, dziedāja daudzbalsīgi, B. Rezņiks spēlēja taustiņinstrumentu Jonika, sastāvā bija divas ģitāras, bass un sitamie instrumenti. Vienīgais profesionāli izglītotu mūziķu ansamblis ātri kļuva populārs Rīgā, guva ievērību ar savu augstvērtīgo skanējumu.

02.1967. uz grupas mēģinājumu ieradās Rīgas estrādes orķestra (REO) mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents, komponists Raimonds Pauls. Pēc noklausīšanās viņš jauniešus uzaicināja piedalīties REO programmā. Tad tika pieņemts nosaukums “Eolika”, kura autors bija B. Rezņiks, iedvesmojoties no vēju dieva Eola arfas grieķu mitoloģijā.

“Eolika” savā repertuārā iekļāva četras dziesmas angļu valodā un 2–3 pašu sacerētus (Z. Lorencs) skaņdarbus, kļūdami vieni no pirmajiem rokmūzikā, kas sacerēja oriģināldziesmas, ne tikai kopēja.

“Eolika” pusgadu piedalījās REO koncertos, uzstājās Rīgā, Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) pilsētās, gūstot lieliskus panākumus. Pēc pusgada grupa sāka darboties patstāvīgi, tās dalībnieku lielākā daļa bija sākusi studijas Latvijas Valsts konservatorijā. Kādu laiku “Eolika” darbojās pie VEF Kultūras pils, kur piedalījās estrādes rēvijā “Uz “Spīdolas viļņa”. Par bundzinieku kļuva Einārs Raibais, pēc viņa – Vladimirs Plotkins. Grupa uzstājās koncertos Latvijā, piedalījās Studentu festivālā Valsts Rīgas Operetes teātrī, 1968. gadā izcīnīja 1. vietu estrādes festivālā Kijevā. Dokumentālajā filmā “235 miljoni seju” (režisors Uldis Brauns, 1967) “Eolika” ieskaņoja R. Paula sacerētu vokalīzi.  

Mūziķi saņēma piedāvājumu Vissavienības skaņuplašu fabrikas “Melodija” Rīgas skaņu ierakstu studijā ierakstīt mazo skaņuplati (MP) ar savām dziesmām. 1969. gadā viņu priekšnesumā ieskaņotas dziesmas Aleksandra Kublinska MP, 1970. gadā izdota “Eolikas” MP ar trijām pašu (“Vecmāmiņa un runcis”, “Saule un jūra”, “Es tevi sameklētu”)  un vienu R. Paula dziesmu (“Jāprot”, piedaloties  Norai Bumbierei).

1969. gada nogalē “Eolika” uzstājās televīzijas (TV) raidījumā, pēc kā sekoja feļetons laikrakstā “Cīņa” 01.1970. Ar Latvijas Valsts konservatorijas (LVK) rektora pavēli studējošajiem mūziķiem tika izteikts rājiens. 1970. gadā B. Rezņiks un J. Griņevs pabeidza LVK, sākās obligātais karadienests Rīgā. Pēc A. Kublinska ierosinājuma “Eolikas” dalībnieki pievienojās viņa Jūrmalā izveidotajam vokāli instrumentālajam ansamblim “Baltijas balsis”. Kopā ar to notika koncerti, turneja uz VDR.

1972. gadā pēc dienesta B. Rezņiks sāka vadīt pavadošo ansambli Latvijas PSR Valsts Filharmonijas solistam Aleksandram Sotikovam, kas koncertēja ar padomju masu dziesmu repertuāru. Kopā ar B. Rezņiku grupā ar veco nosaukumu darbojās pārējie “Eolikas” dalībnieki – Z. Lorencs, J. Griņevs, V. Plotkins. Koncerti notika pārsvarā ārpus Latvijas, tajos tika atskaņots repertuārs krievu valodā. Mainījās dalībnieku sastāvs, 1977. gadā no pirmās “Eolikas” grupā palika tikai B. Rezņiks.

Pēc A. Sotikova pensionēšanās palikušie sāka patstāvīgu koncertdarbību, par solistēm kļuva divas Ilonas – Bāliņa un Stepanova. Dziesmas komponēja pārsvarā B. Rezņiks, tika iestudētas arī Ungara Savicka (“Ērģeļu skaņas ēnā”, “Pasaka”, “Vasarnieku rudens”) un citu autoru dziesmas ar nereti rokmūzikai tuvu izteiksmi, arī balādes, skaņdarbi ar politiskas ievirzes tekstiem.

1979. gadā “Eolika” uzvarēja 6. Vissavienības estrādes mākslinieku konkursā Ļeņingradā, kam sekoja brauciens uz Kubu ar 14 koncertiem. 1980. gadā grupa piedalījās estrādes mūzikas festivālā Poznaņā, uzstājās VDR, daļu repertuāra atskaņoja angļu valodā. 70. gadu beigās I. Stepanovas vietā sāka dziedāt Ligita Zeile.

1980. gadā “Eoliku” pameta I. Bāliņa. B. Rezņiks nolēma virzīties tolaik modernajā disko stila virzienā, kā arī īstenot sapni par daudzbalsīgu vokālo grupu – latviešu ABBA. Par dziedātājiem kļuva Olga Rajecka, Viktors Zemgals (tolaik Burakovs), Dainis Dobelnieks. Pirmais vokālā kvarteta koncerts, ieskaitot L. Zeili, notika 08.1980. – grupa uzstājās kā viesi festivālā “Liepājas dzintars”. 01.1981. L. Zeile aizgāja no “Eolikas”, viņas vietā atgriezās I. Stepanova, un sākās aktīvs un panākumiem vainagots darbs piecu gadu garumā.

B. Rezņika spilgtās, “lipīgās” popdziesmas ātri kļuva populāras, lielisko vokālo priekšnesumu dziedātāji papildināja ar horeogrāfiju un teatrālismu. Lai piesaistītu publikas uzmanību, četri dziedātāji tika pozicionēti kā divi pāri, kam ir romantiskas attiecības. “Eolikas” repertuārā bija arī A. Kublinska (“Zemeņu lauks”, “Špingālīši Vecrīgā”, “Sapņu sala”, “Maza dziesma lielai pasaulei”, “Noktirne”), Z. Lorenca, grupas dalībnieku (Z. Žukovskis “Lielā zive”, B. Tarasovs “Ceļinieka mūžs”) dziesmas.

Iekarojusi Latvijas publikas uzmanību, 1981. gadā “Eolika” devās turnejā pa Rumāniju un VDR, kur uzstājas TV kopā ar tolaik populāro ansambli Saragosa Band. Tas atskaņoja populāru dziesmu popuriju, kura ietekmē B. Rezņiks izveidoja R. Paula dziesmu popuriju disko stilā. 1982. gadā sekoja koncerti Ungārijā un Bulgārijā. 80. gadu 1. pusē no visām PSRS republiku galvaspilsētām “Eolika” nebija uzstājusies tikai Alma Atā, sniedzot vairāk nekā 300 koncertu gadā, dažreiz pat trīs vienā dienā. Grupas dziedātāju lieliskās balsis un skatuviskais valdzinājums iekaroja plašu auditoriju, īpaši pateicoties Maskavas Centrālajai TV, kur “Eolika” bija visiecienītākā Latvijas grupa. Notika iespaidīga koncertturneja Afganistānā, 1985. gadā ansamblis sniedza koncertu XII Vispasaules jaunatnes un studentu festivālā Maskavā.

Sapņodama par solokarjeru, vokālā kvarteta dalībniece O. Rajecka pieņēma komponista Imanta Kalniņa piedāvājumu kļūt par solisti grupā “Turaidas Roze” un 1986. gada sākumā B. Rezņikam nācās meklēt citu dziedātāju. Par to tika izraudzīta Ruta Saleniece, kurai B. Rezņiks sacerēja dziesmu “Es neesmu Džeina Fonda”. Mainījās mūziķu sastāvs, tika sagatavota jauna koncertprogramma, tomēr “Eolikas” popularitāte strauji slīdēja lejup. Repertuārā iekļāva dziedātāju D. Dobelnieka (“Dziesma mātei”) un V. Zemgala (“Sapnis”, “Katram savs laiks”) sacerējumus, iestudēts B. Rezņika sportam veltīts cikls (“Bobslejs”, “Meitene no TTT”, “Frīstails”), cikls “Trīs pasakas” (“Pasaka par Hercogu un Bardu”, “Pasaka par Princesīti un Bardu”, “Pasaka par Bardu un balādi”), panākumus guva dziesma “Maziņš papagailis”.

1987. gadā I. Stepanovas vietā dziedāja Vija Ruskule. “Eolika” iestudēja B. Rezņika rokoperu “Robinsons Krūzo” (režisors Alvis Birkovs), kas tika izrādīta Lielajā Ģildē, Dzintaru koncertzālē un citur. Rokoperas ideja bija dzimusi jau 1984. gadā, kad Piektdienes loma bija paredzēta O. Rajeckai, darbs tulkots un atskaņots arī krievu valodā – kopā 20 reizes. Togad grupa koncertēja Ukrainā, Baltkrievijā, šajos gados uzstāšanās notika lielākoties ārpus Latvijas. Attīstību kavēja politiskajai un ekonomiskajai situācijai neatbilstošs repertuārs, arī Latvijas PSR Filharmonijas finanšu situācija, kas liedza iegādāties jaunus instrumentus, aparatūru.

1989. gada sākumā “Eoliku” pameta V. Zemgals un D. Dobelnieks, īslaicīgi viņu vietā tika pieņemts dziedātājs Andris (Smetanko) Riekstiņš, kurš ieskaņoja dažas B. Rezņika jaunās dziesmas.

1990. gada rudenī, lai nosvinētu dibināšanas 10 jubileju, uz pāris koncertiem Lielajā ģildē sapulcējās oriģinālais vokālais kvartets – O. Rajecka, I. Stepanova, D. Dobelnieks, V. Zemgals – ar to arī tika pielikts punkts “Eolikas” darbībai.

1996. gadā izdotajā dziesmu izlasē “Kolekcija” tika iekļauti grupas 80. gadu populārākie ieskaņojumi, arī dažas jaunas B. Rezņika dziesmas (“Mīlas dzēriens”, “Eņģelis”) un “Es neesmu Džeina Fonda” ieraksts ar O. Rajeckas balsi. Par godu diskam tika sarīkoti vairāki koncerti, arī lielisks priekšnesums festivāla “Liepājas dzintars ’96” viesu statusā ar populārā vokālā kvarteta un B. Rezņika piedalīšanos. Grupai bija tik lieli panākumi, ka tā daļēji atjaunoja savu darbību, nākamajā desmitgadē sniedzot virkni koncertu uz instrumentālās fonogrammas fona.

2005. gadā izdotā izlase “Mēs tev dāvinām” papildināja vokālā kvarteta 25. jubilejas koncertturneju. Paretam arī 21. gs. ieskaņotas jaunas dziesmas (“Meitene no sapņa”, “Lūgums”, “Šajā brīdī”). 2010. gadā atkal tika sarīkota koncertturneja. 2015. gadā izdota “Eolikas” dziesmu nošu grāmata.

Ar savu darbošanos vairāk nekā 50 gadu garumā, kopš 1966. gada, ansamblis “Eolika” kļuvis par ilggadīgāko populārās mūzikas kolektīvu Latvijā par spīti dīkstāvēm un klusuma periodiem savā darbībā. Viena no raksturīgām iezīmēm grupas darbībā ir stila mainība, sekojot pasaules mūzikas modes tendencēm, kas sakrīt ar grupas līdera B. Rezņika orientēšanos uz pasaules izklaides mūzikas standartiem.

60. gados “Eolika” guva panākumus kā viena no pirmajām latviski dziedošajām rokgrupām ar oriģinālu repertuāru, 70. gadu 2. pusē tā bija ļoti spēcīga profesionāļu komanda ar izcili aranžētu roka ievirzes repertuāru, bet 80. gados klausītāju atzinību guva B. Rezņika izveidotais spožais vokālais kvartets un programmas disko un popstilā. Šajā periodā “Eolika” iekaroja lielu popularitāti ārpus Latvijas, pārstāvēja Latvijas mūziku daudzās ārvalstīs, grupas skaņuplates tirgotas vairākmiljonu tirāžā, kad tās izpildītā demokrātiskā mūzika bija tuva un saprotama visu vecumu auditorijai.

Z. Lorencs (ģitāra, vokāls, 1966–1975)

B. Rezņiks (taustiņinstrumenti, vokāls, kopš 1966)

J. Kuzminovs (bass, vokāls, 1966–1970)

E. Novikovs (sitamie instrumenti, vokāls, 1966–1968)

J. Griņevs (ģitāra, bass, vokāls, 1966–1979)

E. Raibais (sitamie instrumenti, balss, 1968–1969)

V. Plotkins (sitamie instrumenti, 1969–1975)

I. Stepanova (vokāls, 1977–1979; 1980–1987; kopš 1996)

I. Bāliņa (vokāls, 1977–1979)

Eugeņius Kuņickas  (flauta, saksofons, 1977–1989)

Andris Resnis (saksofons, 1972–1989)

Boriss Tarasovs (ģitāra, 1977–1982)

Viktors Pegovs (sitamie instrumenti, 1977–1982)

L. Zeile (vokāls, 1979–1980)

V. Zemgals (vokāls, kopš 1980)

D. Dobelnieks (vokāls, kopš 1980)

O. Rajecka (vokāls, 1980–1985; kopš 1996)

Harijs Zariņš (ģitāra, 1982–1984)

Tālis Gžibovskis (sitamie instrumenti, 1982–1986)

Zigmunds Žukovskis (bass, 1982–1987)

Vladimirs (Voldemārs) Lavrinovičs (ģitāra, vokāls, 1985–1989)

Ruta Saleniece (vokāls, 1985–1987)

V. Ruskule (vokāls, 1987–1989)

A. Riekstiņš (vokāls, 1989)

Aleksandrs Sircovs (bass, 1987–1989)

Ēriks Riņķis (sitamie instrumenti, 1986–1989)

Atšķirībā no vairuma Latvijas ansambļiem, kuri atskaņoja savu līderu mūziku, “Eolikas” programmā valdīja stilistiska un muzikāla daudzveidība, kur ļoti būtisku vietu ieņēma B. Rezņika sacerējumi. Viņš, izmantojot Dagnijas Dreikas, Valda Pavlovska un citu autoru dzeju, rakstīja dziesmas par aktuālām tēmām, orientējās uz jauniešu auditoriju, līdz ar to liela vieta tika atvēlēta dziesmām par mīlestības, attiecību tēmu. Popularitāti guva arī A. Kublinska, U. Savicka, Z. Lorenca, Z. Žukovska un citu sacerētas dziesmas “Eolikas” sniegumā.

Latvijas Radio raidījuma “Mikrofons” rīkotās aptaujas par gada populārāko dziesmu Latvijā rezultāti:

1970. gads – 4. vieta “Vecmāmiņa un runcis” (Z. Lorencs)

1981. gads – 14. vieta “Tu smējies sapnī” (B. Rezņiks)

1984. gads – 6. vieta “Tava atnākšana” (B. Rezņiks)

18. vieta “Rudens dārzs” (V. Zemgals – I. Stepanova)

1985. gads – 2. vieta “Pasaule, pasaulīt” (B. Rezņiks)

 4. vieta “Zemeņu lauks” (A. Kublinskis)

1987. gads – 8. vieta “Daugava” (B. Rezņiks – D. Dobelnieks)

LP*, Сны Риги (“Rīgas sapņi”). Melodija”, Rīga, 1980.

LP, Pasaule, pasaulīt. “Melodija”, Rīga, 1985.

LP, Robinsons Kruzo. "Melodija”, Rīga, 1988.

CD**, Kolekcija. Mikrofona Ieraksti, Rīga, 1996.

CD, Mēs tev dāvinām, Platforma.lv, Rīga, 2005.

CD, Jubilejas izlase. Mikrofona Ieraksti, Rīga, 2010.

* vinilplate

** kompaktdisks