Lielākā popularitāte gūta ar ansambli “Eolika” 20. gs. 60. gados, solo un “Selgas” sastāvā – 70. gadu otrajā pusē.

Zigmunda bērnība aizritēja Rīgas centrā, māte strādāja par frizieri. Ģimenē bija muzikālas tradīcijas – dziedāja vecāmāte. Tēvs Žanis Lorencs, jaunībā apcietināts par sociāldemokrātiskiem uzskatiem, nomira, kad dēlam bija deviņi gadi. Zigmundam bija arī astoņus gadus jaunāks brālis un māsa – dvīņi.

Kopš trīsarpus gadu vecuma zēnā sāka izpausties spilgtas muzikālās dotības; piecu gadu vecumā viņš centās pats radīt mūziku ar dažādiem priekšmetiem. Vecāmāte Zigmundu aizveda uz mūzikas skolu, kad viņam apritēja seši gadi. Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas vidusskolā viņš tika uzņemts čella klasē, reizē ar vienaudžiem aizrāvās ar rokenrolu, bītlu mūziku, apguva ģitārspēli, sāka komponēt. Divus gadus E. Dārziņa skolā mācījās fakultatīvi kompozīciju pie Ģederta Ramana.

1965. gadā, ieguvis oriģinālu Fender Stratocaster ģitāru, Z. Lorencs izveidoja grupu Blue Stars. Viņa dzīvoklī mēģinājumus rīkoja pagrīdes roka ansamblis The Melody Makers, kurā viens no dalībniekiem bija Pits Andersons. Kopā ar saviem E. Dārziņa skolas biedriem Z. Lorencs izveidoja grupu “Eolika”, kur spēlēja un dziedāja kopā ar Borisu Rezņiku, Juri Griņevu, Juri Kuzminovu un Eduardu Novikovu. Grupa ar repertuāru angļu valodā ātri kļuva populāra, sāka uzstāties kopā ar Rīgas estrādes orķestri (REO).

Par Z. Lorenca pirmo sievu kļuva REO sieviešu vokālā ansambļa dalībniece Sarmīte Blimberga, vēlāk Lorenca. Viņai Z. Lorencs 60. gadu beigās veltījis dziesmas “Ja tu man esi viena”, “Tavas acis” un citas.

Z. Lorencs, beidzis E. Dārziņa skolu, 1967. gadā iestājās Latvijas Valsts konservatorijas (LVK) Kompozīcijas nodaļā, mācījās pie profesora, simfoniķa Ādolfa Skultes, turpināja darbību “Eolikas” sastāvā – komponēja, koncertēja, dziedāja. Vokālajā jomā par savu paraugu Z. Lorencs uzskatīja angļu dziedātāju Klifu Ričardu. Z. Lorencs uzstājās arī kopā ar sievu Sarmīti, dziedāja duetus. Ar dziesmu “Kapteiņi” 1968. gada republikas 1. estrādes dziesmu un izpildītāju konkursā viņš ieguva 1. vietu. 70. gadu sākumā Z. Lorencs pievērsās teātra mūzikai, uzsākdams sadarbību ar Valmieras Drāmas teātri.

1970. gadā par uzstāšanos ar grupu “Eolika” televīzijas (TV) raidījumā bez LVK rektorāta ziņas un atļaujas Z. Lorencam tika izteikts stingrais rājiens. Tolaik viņš vadīja instrumentālo grupu Valsts deju ansamblī “Dancis”. Aizņemtības dēļ tika kavētas mācības un 1971. gadā pēc paša lūguma Z. Lorencu atskaitīja no konservatorijas studentu skaita.

1971. gadā Z. Lorencu iesauca obligātajā karadienestā un norīkoja uz karavīru ansambli “Zvaigznīte” par vadītāju. Ar šo ansambli Z. Lorencs 1971. gadā piedalījās festivālā “Liepājas dzintars”. Pēc armijas viņš sadarbojās ar komponistu Aleksandru Kublinski un viņa izveidoto ansambli “Baltijas balsis”, kura sastāvā bija agrākie “Eolikas” dalībnieki. 1973. gadā Z. Lorencs ieskaņoja ģitāras solo Imanta Kalniņa mūzikā spēlfilmai “Pūt, vējiņi”.

1975. gada nogalē mūziķis kļuva par Lapmežciema zvejnieku kolhoza ansambļa “Selga” muzikālo vadītāju – veidoja repertuāru, aranžēja, komponēja. Viņa sacerētās dziesmas ar panākumiem dziedāja “Selgas” solisti Andrejs Lihtenbergs (“Padod manai mātei krēslu”, “Kuģiem nenāk miegs”), Sandra Ozolīte (“Dzenis”, “Ne es sieva tev”), Rasma Pavasare (“Nepateikts vārds”), savas dziesmas dziedāja arī Z. Lorencs pats (“Pīlādžu gads”, “Ceriņi”, “Janvārī”, “Zaķu sala”). Vairākkārt tās ierindojās augstās vietās “Mikrofona” aptaujā, Z. Lorenca priekšnesumā ieskaņotas arī ārzemju autoru dziesmas latviešu valodā.

Atsācis studijas konservatorijā, Z. Lorencs 1977. gadā absolvēja augstskolu. Diplomdarbs – Concertino simfoniskajam orķestrim un rokgrupai. Skaņdarbs ieskaņots un izdots skaņuplatē, ierindojot autoru tā laika spožāko jauno komponistu skaitā. 70. gadu otrajā pusē, kad “Eolika” kļuva par Latvijas PSR Valsts Filharmonijas ansambli, Z. Lorencs grupai veltīja dažas dziesmas.

70. gadu beigās, pametis “Selgu”, Z. Lorencs strādāja par ģitāristu Latvijas Radio un televīzijas estrādes un vieglās mūzikas orķestrī, kas pavēra iespējas aktīvai darbībai ierakstu studijā. Kā ģitārists viņš piedalījās virknē ieskaņojumu – Gunāra Rozenberga, Ulda Stabulnieka u. c. autoru skaņdarbos, aranžēja vairākas Lolitas Vambutes dziesmas, piedalījās to ierakstos kā dziedātājs un ģitārists. Viņa sacerējumus ieskaņojis arī Viktors Lapčenoks (“Ja būs”), Olga Pīrāga (“Zirgos”), Radio bērnu vokālais ansamblis ”Dzeguzīte”.

Ar Z. Lorenca sacerēto ciklu “Ceļa dziesma sienāzītim” tapa TV filma “Dzied "Knīpas un knauķi”" (režisore Roze Stiebra; Latvijas PSR Kinematogrāfistu savienības Goda medaļa kā 1979. gada labākajai koncertfilmai).

80. gadu sākumā Z. Lorencs vadīja ansambli Ikšķiles kultūras namā, komponēja, aranžēja, piedalījās koncertos. Sacerēts dziesmu cikls ar Ojāra Vācieša vārdiem (“Kad graudus samaļ miltos”, “Dziesmas vērts”, “Dzērvju deja”, “Āgenskalna tirgus rīts” u. c.). 80. gadu vidū sākās sadarbība ar dziedātāju Žoržu Siksnu, vispirms uzstājoties kā ansamblis “Selga”. 80. gadu otrajā pusē grupa strādāja Latvijas PSR Filharmonijas paspārnē. Desmitgades beigās Z. Lorencs koncertēja ar dažādiem sastāviem un solistiem, vadīja arī Džūkstes vokāli instrumentālo ansambli.

90. gados Z. Lorencs līdzdarbojās festivāla “Saules zaķis” dibināšanā un kļuva par sabiedroto populārajam dziedonim Ojāram Grinbergam, kad viņš uzņēmās vadīt bērnu ansambli “Minipops”. Z. Lorencs turpināja uzstāties kopā ar Ž. Siksnu un Margaritu Vilcāni, darbojās arī kā aranžētājs, sacerēja pa retai dziesmai, lielākoties Ž. Siksnas balsij.

Z. Lorencs kā aranžētājs piedalījās Ilmāra Dzeņa albumā “Burvīgajā maijā” (1995), vairākos Ž. Siksnas albumos – “Vasaras vīns”, “Mēness pār Neapoli”, Ziemassvētku dziesmu albumā, tapa The Beatles dziesmu aranžējumi ieskaņojumam Rīgas skaņu ierakstu studijā (1996). 90. gadu otrajā pusē ar sintezatoru veidoti pašsacerētas instrumentālās mūzikas ieraksti. Tolaik Z. Lorencs pārtika no gadījuma honorāriem, laboja santehniku, remontēja dzīvokļus.

2002. gadā mūziķis pārcēlās uz Kanādu (Albertas province, Edmontonā) ar trešo sievu Mananu un trim bērniem (Latvijā palika dēls Tits no laulības ar otro sievu Olgu), strādāja par autobusa vadītāju, pasniedza privātstundas, muzicēja baznīcā, vadīja kori, sacerēja mūziku amatieru teātra izrādēm un veica citus darbus. 2017. gadā mūziķis piedalījās B. Rezņika 70 jubilejas koncertā.

Z. Lorenca populārās dziesmas “Ceriņi”, “Janvārī”, “Zaķu sala”, “Ceļa dziesmu sienāzītim” 21. gs. no jauna iedziedājis kādreizējais ansambļa “Knīpas un knauķi” dalībnieks, grupas “Labvēlīgais Tips” dalībnieks Kaspars Tīmanis.

Z. Lorencs ir viens no daudzpusīgākajiem mūziķiem Latvijas populārajā mūzikā, darbojies ļoti veiksmīgi vienlaikus vairākās jomās – kā ģitārists, komponists, dziedātājs – unikāla balss tembra īpašnieks, ansambļu vadītājs, aranžētājs. Viņa dziesmām raksturīgs plašs žanru loks – rokenrols, blūzs, ārtroks, balāde u. c. Z. Lorenca sarežģītais, emocionālais raksturs, daudzvalodīgā vidē veidojusies personība ļoti disharmonēja ar iestāžu priekšrakstu diktēto populārās mūzikas sistēmu, kurā šim mūziķim bija grūti iekļauties. Būdams muzikāli izcili talantīgs, viņš nepakļāvās konjunktūrai, bet izvēlējās iet individuālu ceļu, realizēt savu mākslinieka sūtību saskaņā ar paša vēlmēm un gaumi. Kā spējīgs melodiķis un profesionāls komponists Z. Lorencs radījis virkni lielisku dziesmu, kas ierindojamas populārā žanra meistardarbu skaitā, tās izpildījis viņš pats, kā arī ievērojami Latvijas solisti un ansambļi.

Mūzika iestudējumiem Valmieras Drāmas teātrī “Ei, tu, panāc šurp” (1970), “Mosties un dziedi”, “Precības” (1971); Latvijas PSR Valsts leļļu teātra izrādēm “Kreilis” (1978), “Tīģerēns Petriks (1978), “Pasaka par Jemeļu” (1981), “Zelta cālēns” (1988) u. c.; Valsts Jaunatnes teātrī “Vecāku sestdiena” (1979); raidlugām “Stāsti par lielo mednieku Dači”, “Atomino”, “Baložbūda pieneņu pļavā” “Kā cēlušies bruņneši”. Sacerēta mūzika dokumentālajai filmai “Baltija” (Zigurds Uldis Dūdiņš, 1968), dziesmas solobalsij ar klavieru pavadījumu, korim, bērnu ansamblim latviešu un krievu valodā (ar Jāņa Petera, Grigorija Beiļina, Jāņa Plotnieka, O. Vācieša, Imanta Ziedoņa, Ārijas Eksnes u. c. vārdiem), instrumentālais cikls estrādes orķestrim “Baltā svīta” (1983), dziesmas bērniem “Rīgas gaiļi”, “Minipasaciņa”, cikls “Ceļa dziesma sienāzītim” u. c.

“Mikrofona” aptaujā iegūtās vietas:

“Vecmāmiņa un runcis” (“Eolika”) – 4. vieta (1970)

“Tu atnāci” (Z. Lorencs) – 10. vieta (1976)

“Ceriņi” (Z. Lorencs) – 2. vieta (1977)

“Zaķu sala” (Z. Lorencs) – 8. vieta (1978)

“Janvārī” (Z. Lorencs) – 12. vieta (1979)

LP*, Dziesmas bērniem (Z. Lorencs – Jāzeps Osmanis), Knīpas un knauķi. “Melodija”, Rīga, 1979.

LP, Z. Lorencs (Concertino simfoniskajam orķestrim un rokgrupai), Juris Karlsons, Pēteris Plakidis, Pēteris Vasks. “Melodija”, Rīga, 1980.

Z. Lorenca dziesmas izdotas “Eolikas”, “Selgas” skaņuplatēs, firmas “Melodija” izlasēs “Mūzika diskoklubos”, “Jaunības balss”, “Deju ritmā”, “Aicinājums uz deju” un citās. A. Lihtenberga kasetē “Piemiņai” (1998), 21. gs. dažādās izlasēs CD** u. c. formātos.

* vinilplate

** kompaktdisks