Par Raiņa lugas “Pūt, vējiņi!” ekranizāciju tika domāts jau Latvijas nacionālās kinomākslas sākumposmā. “Pūt, vējiņi!” savos plānos bija minējusi akciju sabiedrība “Dzintarfilma” (1922), kas tomēr beidza savu darbību, tā arī neīstenojot nevienu lielāku projektu. Arī Latvijas Nacionālā teātra aktiera un režisora Jāņa Lejiņa iecerētā lugas ekranizācija, kuras scenārija plāns bija saskaņots ar Raini, netika īstenota – J. Lejiņš teicis, ka dzejnieka nāves dēļ. 20. gs. 60. gados Rīgas kinostudijā vairākkārt tika spriests par Raiņa lugu ekranizācijas iespējām; par “Pūt, vējiņi!” interesējās vairāki režisori, piemēram, režisors Aleksandrs Leimanis, Jānis Streičs. Tomēr līdz filmas īstenošanai nonāca tikai režisora G. Pieša un dzejnieka I. Ziedoņa Rīgas kinostudijā 10.1971. iesniegtais pieteikums, kurā viņi skaidro, ka filmu pēc Raiņa lugas “Pūt, vējiņi!” iecerējuši veidot kā teiksmu, kuras darbība norisinās vispārinātā, nosacītā etnogrāfiskā vidē, bet filmas centrālais konflikts būs “smalkjūtības un nesmalkjūtības konflikts, iekšējas kautrības un bravūras konflikts, cilvēciskā ideāla un mantīgās varas konflikts”. G. Piesis un I. Ziedonis kopā uzrakstīja arī filmas scenāriju, taču filmas sagatavošanas posmā starp abiem autoriem radās idejiskas nesaskaņas, un I. Ziedonis turpmākajā filmas tapšanas procesā neiesaistījās, arī pret gatavo darbu izturējās kritiski. Laikrakstā “Literatūra un Māksla” (1974) viņš izklāstīja savu “Pūt, vējiņi!” redzējumu, norādot, ka “režisūriskajā veidojumā filma rāda izteiktu dramaturģiskā materiāla neizpratni” un “stilistiski juceklīgi svaidās starp drāmu un melodrāmu”.
Par “Pūt, vējiņi!” ekranizāciju sabiedrības interese bija liela jau filmas tapšanas sākumposmā, piemēram, uz Baibas un Gata lomām Rīgas kinostudijā bija pieteikušies 360 pretendentu, bet kopumā radošā grupa esot izvērtējusi 800–1000 iespējamo tēlotāju, taču pretendentu zināšanas atlasē par Latvijas kultūru un folkloru un atbilstība filmas veidotāju iecerētajām ētiskajām kvalitātēm kļuva par iemeslu diskusijām filmēšanas grupā un Latvijas plašsaziņas līdzekļos, jo daudzi ne tikai nebija lasījuši Raiņa lugu, bet arī nevarēja noskaitīt nevienu tautasdziesmu. Visvairāk strīdu kinostudijā bija par atbilstošāko tēlotāju Baibas lomai. Finālā izvirzījās divas pretendentes – tobrīd jau pazīstamā baleta soliste Zita Erss un Iecavas vidusskolas skolniece E. Ermale. Atšķirībā no I. Ziedoņa u. c. kolēģiem, kas uzskatīja, ka Baibas tēlam nepieciešams zināms briedums, G. Piesis uzskatīja, ka Baibas tēlā filmas laikā vajadzētu notikt lūzumam “no pubertātes uz sievišķības nobriedumu”, tāpēc E. Ermale bija vispiemērotākā. Gan pirms, gan pēc filmas uzņemšanas tika arī aktīvi apspriesta filmas aktieru, īpaši Ģ. Jakovļeva, atbilstība “latviskuma” ārējām pazīmēm, tāpat arī daļai skatītāju šķita, ka Gatiņa tēls un liktenis filmā neatbilst Raiņa iecerei lugā, savukārt citi aizstāvēja režisora tiesības uz savu – gan no Raiņa, gan I. Ziedoņa neatkarīgu – “Pūt, vējiņi!” interpretāciju.

No kreisās: Esmeralda Ermale (Baiba), Gatiņš (Pēteris Gaudiņš) un filmas režisors Gunārs Piesis filmas "Pūt, vējiņi!" uzņemšanas laikā, 1973. gads.
Fotogrāfs Aivars Čakste. Avots: LKA Rīgas Kino muzejs.
I. Kalniņa mūzika filmai tika komponēta reizē ar režisora scenārija sagatavošanu, un par savu uzdevumu I. Kalniņš uzskatījis to, ka “filmas mūzikai bija jāpadara tautas mūzika intensīvāka un blīvāka, nekā tas ir ikdienā pierasts un pazīstams”; filmas mūzika – aptuveni 50 minūtes garš oriģinālmateriāls – bija gatava jau pirms filmas, kas ļoti palīdzēja filmēšanas procesā; aktieri ne reizi vien filmējoties lūdza atskaņot vienu vai otru mūzikas fragmentu, lai izprastu doto situāciju, piemērotos tās tempam. Tā netipiski kinostudijā ierastajiem filmu veidošanas principiem mūzika kļuva par noteicošu filmas māksliniecisko elementu, kam tika pakārtots gan aktieru tēlojums, gan vizuālais risinājums un montāža. Filmas mūzikā nav iekļauta plaši pazīstamās latviešu tautasdziesmas “Pūt, vējiņi” melodija.
G. Piesis “Pūt, vējiņi!” veidošanai izvēlējās arī citus izteiksmes līdzekļus, kas filmu saista ar Eiropas modernisma kino un īpaši ar Austrumeiropā 20. gs. 70. gados aktuālo “ornamentālo stilu”. Modernismam raksturīgas izpausmes ir, piemēram, vispārināts lauku sētas tēls, pasteļtoņos veidotas, katrai epizodei atšķirīgas krāsu gammas, atteikšanās no vēsturiskas konkrētības u. c., bet “ornamentālismu” rada no mītiem un folkloras aizgūtie vēstījuma motīvi, teatrāla izteiksmība un etnogrāfiski rituāli, realitātes un fantāzijas sapludināšana, izmantojot efektīgas vizuālas kompozīcijas.