Staļinisma periodā (līdz 1956. gadam) laikraksts iecerēts un īstenots galvenokārt kā mākslas ideoloģizācijas līdzeklis atbilstoši vulgāri marksistiskām un padomiskām koncepcijām. Lielā mērā balstoties uz šajās koncepcijās deklarēto mākslas tautiskuma jēdzienu un attīstot to, izdevums pakāpeniski pārauga profesionālo mākslas nozaru ietvarus un kļuva par demokrātijas un neatkarības atjaunošanas perioda (1988–1991) intelektuālo sagatavotāju ar noteicošu pārnacionālu ietekmi. Tas atspoguļoja radošo savienību, it īpaši Latvijas Padomju rakstnieku savienības, kā autonomu publiskās intelektuālās dzīves centru lomu (kopš 1965. gada) jau padomju režīmā Latvijā periodā pēc Josifa Staļina (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) nāves (1959–1985). Turpinot Latvijas Padomju rakstnieku savienības izdoto “Literatūras Avīzi” (1940.–1941. gadā vienreiz divās nedēļās) un sekojot Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Rakstnieku savienības nedēļas laikraksta “Ļiteraturnaja gazeta” (Литературная газета, 1929–1990) paraugam, publicēja rakstus par literatūru, mākslu, mūziku, arhitektūru, kino, teātri, plašsaziņas medijiem, kultūrvēstures mantojumu un citām profesionālās, amatieru un lietišķās kultūras nozarēm, latviešu oriģinālliteratūras darbus un tulkojumus, informāciju par kultūras dzīvi Latvijā, PSRS un citās valstīs, kā arī publicistiku un diskusijas par sabiedriski aktuālām problēmām ne tikai literatūrā un mākslā, bet sevišķi ekoloģijā saistībā ar ekonomiku, izglītībā, valodas politikā un 20. gs. Latvijas politiskajā un kultūrvēsturē.

Laikraksts bija galvenā sastāvdaļa – jumta izdevums – plašākā radošo savienību izdevumu kopumā, kurā ietilpa Rakstnieku savienības mēneša žurnāli “Karogs” (1940.–2010. gadā, kopš 90. gadu sākuma izdevējs SIA), “Avots” un krieviski “Rodņik” (Родник) jauniešiem (1987.–1992. gadā, līdz 1991. gadam izdevējs arī Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības Centrālkomiteja, LĻKJS CK), “Daugava” krievu valodā (1977.–1991. gadā, kā SIA izdevums reizi divos mēnešos līdz 2008. gadam) un pārējo radošo savienību ceturkšņa ilustrētais žurnāls “Māksla” (1959.–1990. gadā ceturkšņa žurnāls, līdz 1992. gadam iznāca reizi mēnesī, līdz 1996. gadam – reizi divos mēnešos). Padomju režīma liberalizācijas posmā (1985–1990) tam pieslējās arī nedēļas laikraksts “Skolotāju Avīze” (1948.–1989. gadā, vēlāk “Izglītība” un kopš 1994. gada “Izglītība un Kultūra”). Kultūras izdevumu klāstā iekļāvās arī mēneša žurnāli “Jaunās Grāmatas” (1958.–1988. gadā, 1989.–1991. gadā “Grāmata”), ko laida klajā izdevniecība “Liesma” (1989.–1991. gadā Kultūras ministrija, Rakstnieku savienība un Grāmatu draugu biedrība), un “Kino” (1960–1991) latviešu un krievu valodā, ko izdeva LPSR Valsts kinematogrāfijas komiteja.

Sākotnēji LPSR Rakstnieku (līdz 1986. gadam ‒ Latvijas Padomju rakstnieku), Komponistu (līdz 1978. gadam ‒ Latvijas Padomju komponistu), Mākslinieku un Arhitektu, pēc tam arī Kinematogrāfistu savienība, Teātra biedrība (kopš 1987. gada ‒ Teātra darbinieku savienība) un Dizaineru savienība kopā bija avīzes formāli atbildīgie izdevēji. Līdz 1978. gada decembrim redakcija atradās kopā ar galvenajām radošajām savienībām Benjamiņu namā, Krišjāņa Barona ielā 12, pirms pārvākšanās uz Preses namu Rīgā, Balasta dambī 3 (LKP CK izdevniecības nams), kur notika arī redakcijas kompartijas organizācijas atdalīšana no Rakstnieku savienības salīdzinoši liberālās partijas pirmorganizācijas. Tehniskais izdevējs bija Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas Laikrakstu un žurnālu izdevniecība (LKP CK izdevniecība), savā ziņā padota LPSR Izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejai (t. s. Preses komiteja). Turpat, Preses nama 18. stāvā, darbojās uzraudzības iestāde – LPSR Ministru padomes Galvenā pārvalde valsts noslēpumu aizsardzībai presē (t. s. Glavļits), kas īstenoja laikraksta pirmspublicēšanas cenzūru. Papildu politiskā priekšcenzūra (ar strīdīgo publikāciju iepriekšēju atrādīšanu, lasīšanu, saskaņošanu, atļaušanu un aizliegšanu) un vadība tika īstenota un vainagojās tieši kultūras izdevuma specifiskā dubultā pakļautībā divām LKP CK nodaļām – Propagandas un aģitācijas nodaļai, it īpaši tās preses, radio un televīzijas sektoram (vispārējos preses ideoloģijas jautājumos), un Kultūras nodaļai (kultūrpolitikas jautājumos). Abas nodaļas izvēlējās “Literatūras un Mākslas” redaktoru (redaktoru apstiprināja LKP CK birojs) un strādāja attiecīgā LKP CK ideoloģiskā sekretāra tiešā pakļautībā, bet it īpaši 1. sekretāra Augusta Vosa laikā (1966–1984) – viņa autoritārā vadībā, uzturot sava priekšgājēja Arvīda Pelšes neostaļinisko stilu. Dažādos laikos ideoloģiskie sekretāri bijuši Rakstnieku savienības biedrs A. Pelše, A. Voss, Imants Andersons, Anatolijs Gorbunovs, Ivars Ķezbers, Inarts Skujiņš, Kārlis Ģērķis.

Sākotnējā tirāža bija 6000 eksemplāru (1947). Laikraksts iznāca četrās A3 formāta lappusēs, ko pāris gados palielināja līdz astoņām lappusēm, bet laikraksts panākumus lasītāju vidū guva lēni: no 5700 (1950) un 8000 (1955) līdz 13 100 eksemplāriem (1960). Auditorija strauji paplašinājās 60. gadu vidū (22 800 eksemplāru 1965. gadā) un izauga līdz 48 600 eksemplāriem (1970). Turklāt ar 1967. gada pirmo numuru tā apjoms tika palielināts divas reizes ‒ līdz 16 lappusēm. Sekoja nepārtraukts tirāžas palielinājums: 61 600 (1975), 71 900 (1980), 72 500 (1983), 76 000–78 000 (1984), 77 000 (1985), aptuveni 100 000 (1990) eksemplāru. Pēc 1990. gada sekoja kritums, līdz laikraksts pārstāj iznākt (1994).

Laikraksts iznāca kopš 19.01.1945. Tā pirmais redaktors bija Valdis Lukss. Tiesiskais pamats – PSRS Tautas komisāru padomes pilnvarotā kara un valsts noslēpumu aizsargāšanai presē pavēle Nr. 13, kas parakstīta 08.01.1945. Redaktors Jānis Grants (1946–1949) aktīvi piedalījās latviešu literatūras darbinieku (Pētera Birkerta, Aleksandra Čaka un citu) nemarksistisko tendenču meklēšanā un atmaskošanā.

50. gados izveidojās avīzes pamatne un galvenās darbības līnijas. Tā Vera Kacena, saņemdama tālaika redaktora un sava dzīvesbiedra Voldemāra Kalpiņa atbalstu rakstā “Nedrīkstam pārsteigties” (22.03.1958.), ar ekoloģiskiem argumentiem vērsās pret plānoto Pļaviņu hidroelektrostacijas (HES) būvniecību tādā veidā, kā tā tika plānota un vēlāk īstenota. Tomēr protesti un parakstu vākšana nelīdzēja, un pēc nacionālkomunistu varas (1956–1959) sagrāves Kacenai aizliedza publicēties. Vilis Lācis publikācijā “Rakstīt tikai patiesību” (10.10.1954.) centās pamatot dzīvei pāri celtā ideālā varoņa koncepciju, kas atbilda paša daiļrades praksei. Ideālā pozitīvā varoņa ienākšanu latviešu literatūra sekmēja arī kritika. Turpretī Ēvalds Vilks, atbildot uz oponentu iebildumiem par “sīkumainību”, publicēja rakstu ar programmatisku nosaukumu ‒ “Lai literatūrā būtu tā kā dzīvē” (05.03.1955.). Taču redaktora amatā (1958–1963) stājās literatūras nodaļas vadītājs Ignats Muižnieks, bijušais Rīgas pasažieru stacijas priekšnieks, kurš izcēlās ar aktīvu vēršanos pret daudziem latviešu literatūras darbiniekiem, negatīvi ietekmējot viņu daiļrades procesu un izvirzot prasību pēc aktuālas, sabiedriski politiski iedarbīgas literatūras, kur dominētu optimisms un padomju cilvēka idejiskās izaugsmes apliecinājums.

60. gadu vidū ievērojami paplašinājās ne tikai laikraksta apjoms, bet arī pamatdarbā nodarbināto līdzstrādnieku loks. Šajā posmā noformējās turpmākā avīzes struktūra: patstāvīga vieta laikraksta slejās tika ierādīta prozai, dzejai, publicistikai, 16. lappusē – populārai lasāmvielai. Visām radošajām savienībām redakcijā izveidotas atbilstošas nodaļas. Toreizējā redaktora (1963–1966), krievu fantāzijas žanra rakstnieka Vladimira Mihailova (Владимир Дмитриевич Михайлов) vadībā laikraksts demokratizēja savu izteiksmi, kļūstot pieejamāks plašam lasītāju lokam.

Šādu kursu turpināja redaktori Hugo Rukšāns (1967–1969) un sevišķi partijas darbinieks, vēlāk literatūrkritiķis ar prasību pēc publicistiski un filozofiski ievirzītas kritikas Jānis Škapars (1969–1985), kuram bija vislielākie nopelni laikraksta attīstībā. 60. un 70. gadu mijā tika iedibinātas kritiķu un rakstnieku diskusijas, “apaļie galdi” un dialogi. 70. gados iedibināta speciāla rubrika “Radošajās savienībās”, nostiprināta publicistika un izveidota regulāra satīras lappuse “Literatūriņa un Māksliņa” (prozas nodaļas vadītājs Ē. Vilks un viņa pēctecis Andris Jakubāns, kurš šajā lappusē ieviesa Cumlaka tēlu). 80. gados laikraksts kļuva iekšēji viendabīgāks un spilgtāks, diskusijās iesaistīdams arī māksliniekus, zinātniekus, skolotājus, speciālistus un vadītājus, tādējādi pārvarēdams resorisku izolāciju un šaurību. Laikraksta publikācijas par 1985. gada Dziesmusvētkiem pielika punktu atkārtotiem LKP CK mēģinājumiem nomainīt redaktoru, un šajā amatā tika iecelts Andris Sproģis (1985–1987), kuru brīvdomīgā redakcija īsti nepieņēma.

Nākamais redaktors bija Māris Čaklais (1987–1991), kura laikā atjaunināja laikraksta redakcijas kolēģiju, tajā tika iesaistīts arī Jānis Stradiņš. Uzsvars tika likts uz Latvijas politiskās un kultūrvēstures apzināšanu un noskaidrošanu, kā arī latviešu valodas nostiprināšanu Viestura Vecgrāvja veidotajā pagātnes un trimdas latviešu dzejas slejā (antoloģijā) “Riekšava” (1988–1990), publikācijās par t. s. franču grupu un tamlīdzīgi.

Sekoja jaunas, patstāvīgas, no politiskās un ekonomiskās sistēmas nodalījušās preses (mediju) sistēmas izveidošanās (1991–1992), kurā laikraksts īsti neiederējās. Pēdējie redaktori: Pēteris Bankovskis (1992–1993) un Viktors Daugmalis (1993–1994), vietas izpildītāja ‒ Vija Virtmane (1994).

Ar savu ieguldījumu nozīmīgi bijuši arī redaktora vietnieks Alfons Sukovskis, nodaļu vadītāji Ivars Aļķis, Ausma Balcerbule, Arvīds Bomiks, Leons Briedis, Pēteris Brūvers, Anda Burtniece, Zigfrīds Dzedulis, Zālamans Eiduss, Sarmīte Ēlerte, Jānis Grots, Vija Jugāne, Olga Lisovska, Māris Melgalvs, Voldemārs Melnis, Juris Pabērzs, Jānis Rokpelnis, Meinhards Rudzītis, Laima Slava, Antons Stankevičs, Ingrīda Vāverniece, Ligita Viduleja, literārie līdzstrādnieki Imants Auziņš, Antons Broks, Inta Čaklā, Valentīna Eisule, Osvalds Kravalis, Ainars Meiers, Cilda Pelīte, Pēteris Zirnītis, fotokorespondents Gunārs Janaitis, mākslinieki Henrihs Vorkals, Kirils Šmeļkovs.

“Literatūras un Mākslas” diskusijā “Mūsdienu cilvēks – dzīvē un mākslā” (1981–1982) piedalījās 87 autori, publicēti 25 plašāki raksti, septiņi “apaļie galdi”, trīs kritiķu dialogi, iesaistot arī citu PSRS republiku pārstāvjus. Šajā diskusijā izteikti “nepareizi idejiski teorētiskie spriedumi par mūsu dzīves īstenību”, bet laikraksta redaktora J. Škapara raksts, kurā rezumēta diskusija par dabas aizsardzību (“Cilvēks un daba” 1982–1983), “parāda redakcijas nespēju aplūkot aktuālās problēmas no stingrām marksistiski ļeņiniskām pozīcijām. Sakarā ar to, ka redakcijai trūkst prasīguma, laikrakstā parādās vāji, pat dekadentiski mazās prozas un dzejas darbi,” LKP CK plēnumā (05.07.1983.) dogmatiski trāpīgi novērtēja A. Voss. Šajās diskusijās patiešām uzplaiksnījās intensīvais domas darbs, kas pamazām aizsāka neatkarības un demokrātijas atjaunošanu. Zīmīgas bija arī diskusijas par Evas Rubenes sociālkritiskajiem stāstiem un rakstiem (1983/1984).

80. gadu sākumā un vidū lielāks iedarbības spēks bija nevis prozai un dzejai, bet publicistikai. Spilgtākais piemērs: 17.10.1986. “Literatūra un Māksla” rubrikā “Pārrunu kārtā” publicēja (publikāciju sankcionēja redaktora vietnieks Viktors Avotiņš) Daiņa Īvāna un Artūra Snipa rakstu “Par Daugavas likteni domājot”, kas izraisīja masu kampaņu pret Daugavpils HES celtniecību un beidzās ar šīs būves apturēšanu (1987), kas kļuva par pirmo un tālākiedvesmojošu panākumu un demokrātijas un neatkarības atjaunošanas perioda ievadītāju.