V. Lukss ir viens no aktīvākajiem latviešu padomju publicistiskās dzejas un satīras pārstāvjiem 20. gs. 40.–70. gados. Ilggadējākais Latvijas Padomju rakstnieku savienības valdes pirmais sekretārs.

Mācījies Smārdes pagastskolā. Mācības pārtrauca Pirmais pasaules karš, kura laikā V. Luksa ģimene evakuējās uz Akmoļinskas apgabalu. 1921. gadā ģimene atgriezās Latvijā. Iekavētās mācības viņš turpināja Rīgas 2. pamatskolā, kuru absolvēja 1922. gadā, tālāk mācības turpināja Rīgas pilsētas 4. vidusskolā (1926). Iestājās Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē, vēlāk pārgāja uz Filoloģijas un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļu, kuru absolvēja 1939. gadā (1933./1934., 1934./1935. mācību gadā bija studiju pārtraukumā obligātā karadienesta dēļ).

Studiju laikā V. Lukss pasniedza privātstundas, pēc tam strādāja par rēķinvedi Šoseju un zemes ceļu departamentā (1930–1940). 1934. gadā īsu laiku bija nelegālās Latvijas Komunistiskās partijas atbalstītā laikraksta “Apskats” redaktors. Pēc Latvijas okupācijas viņš bija laikraksta “Rīts” redaktors (1940), tad Galvenās literatūras pārvaldes pilnvarotais (1940–1941), Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Augstākās Padomes Prezidija izdevuma “Ziņotājs” atbildīgais redaktors (1940–1941) un laikraksta “Literatūras Avīze” redakcijas sekretārs. Sākoties Otrajam pasaules karam Latvijas teritorijā, evakuējies uz Kirovu, pēc tam uz Uržumu Krievijā, iestājies Latviešu strēlnieku divīzijā, kur bija vada komandieris (1941), strādāja frontes laikrakstos “Latviešu Strēlnieks” (1941–1942) un “Par Padomju Latviju” (1942–1945). Pēc kara bija laikraksta “Literatūra un Māksla” redaktors (1945–1946), Latvijas Padomju rakstnieku savienības jauno literātu konsultants (1947–1950), Latvijas Padomju rakstnieku savienības valdes pirmais sekretārs (1950–1965), Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Rakstnieku savienības valdes sekretārs (1959–1971), PSRS Augstākās Padomes 5. sasaukuma (1958–1962) deputāts.

Studiju gados V. Lukss bija studentu biedrības “Zemgalija” biedrs. Kādu laiku viņš bija arī jauno rakstnieku grupas “Trauksme” biedrs. 1938. gadā iestājās ar komunistisko pagrīdi saistītajā nelegālajā organizācijā “Sarkanā palīdzība”. 1940. gada oktobrī uzņemts Latvijas Padomju rakstnieku savienībā, 1944. gadā – Padomju Savienības komunistiskajā partijā (VK(b)P). No 1956. līdz 1959. gadam bija Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas loceklis.

V. Luksa pirmie dzejoļi publicēti žurnālā “Darba Jaunatne” (1925) un kopkrājumā “5x5=25” (1926). Studiju laikā tapušie dzejoļi publicēti žurnālos “Trauksme”, “Domas” u. c. izdevumos. Tajos tēlotas sociālās pretrunas, pausts kapitālistiskās sabiedrības nosodījums un neapmierinātība ar pastāvošo iekārtu. 1941. gadā iznāca pirmais V. Luksa dzejoļu krājums “Skarbums” (1941), kurā iekļauta 20.–30. gados un pirmā padomju okupācijas gadā sarakstītā dzeja – tā slavina jauno okupācijas režīmu un komunistisko partiju. Tas ir vienīgais latviešu oriģināldzejas krājums, kas iznāca pirmajā padomju gadā. Otrā pasaules kara laikā gūtie iespaidi un pārdzīvojumi tēloti krājumā “Sniga sniegi...” (1943), kurš papildināts un izdots krājumā “Kara krūze” (1945). Tajā atainota frontes ikdiena un paša pieredze. Krājums ir kā sarkanarmieša dienasgrāmata, kurā atspoguļotas viņa domas, pārdzīvojumi, varonība un zaudējuma sāpes. Skaudrums cieši savijies ar lirismu, asi kontrastējošu tēlainību un sirsnīgām intonācijām. Atmiņas par Otro pasaules karu tēlotas arī vēlāku gadu dzejoļu krājumos, īpaši – “Asins raudze” (1970), “Apvaga” (1973), “Strūgala” (1975).

Pēckara gadu dzejai raksturīgs sociālisma jauncelsmes slavinājums – tēloti rūpnīcu strādnieki, sociālistiskā darba varoņi, kuriem nepietrūkst entuziasma, darba spara, pacietības un izturības. Poēmā “Rita sāk dzīvot” (1948) V. Lukss rāda, kā sociālistiskais darbs audzina un pārveido jaunu cilvēku līdz darba pirmrindniecei.

V. Luksa publicistiskajā dzejā tēlota cīņa par komunisma ideāliem, asa vēršanās pret ikvienu, kas kavē komunistiskās partijas politikas īstenošanu. Raksturīgi veltījumi aktuāliem valsts politiskās un sabiedriskās dzīves notikumiem, jubilejām un personībām. V. Lukss rakstījis arī satīrisku un humoristisku dzeju. Ar ironiju, sarkasmu un dzēlību viņš vēršas pret negācijām sabiedrībā – mietpilsonību, mantrausību, egocentrismu, tieksmi dzīvot uz citu rēķina u. tml. (krājumos “Marts”, 1962, “Apvaga”, 1973, “Strūgala”, 1975, “Klātums”, 1978, arī “Asins raudze”, 1970). Pavisam citādāks ir krājums “Dzērves” (1965), kas tapis, iedvesmojoties no iespaidiem Japānā, kur V. Lukss bija komandējumā. Izmantojot japāņu dzejas formu – tanku, viņš ataino sociālos kontrastus un cilvēku ilgas pēc laimes.

Vairākas poēmas (“Slava”, 1958, “Četri tūkstoši pirmajam – ceļu!”, 1968, krājumā “Asins raudze” – “Asins raudze”, “Tulonā uzzied agaves”, “Pulkveža Vācieša Rubikona”) un dzejoļi veltīti vēsturiskiem notikumiem un revolucionāriem – latviešu sarkanajiem strēlniekiem un to līdzdalībai t. s. Oktobra revolūcijā, Pilsoņu karam Padomju Krievijā, tajos atainojot arī vēsturiskas personības – Vladimiru Ļeņinu (Владuмир Ильuч Лeнин), Eiženu Bergu, Jukumu Vācieti un citus.

V. Lukss rakstījis arī dzeju bērniem. Ideoloģiski piesātināti ir pēckara gados tapušie dzejoļu krājumi – “Augsim” (1948), “Rīta solis” (1951), “Mani draugi” (1953), poēma “Uzbrukums N pilsētai” (1949). Tajos tēlota padomju bērnu saulainā bērnība, padomju zemes varenība, arī tās ienaidnieki, ar milzu patosu cildināts pionieru un komjauniešu darbs. Dzejoļiem izteikti didaktiska izteiksme – rosināt bērnos patriotismu, sabiedrisko un politisko atbildību. 50. gadu otrajā pusē–70. gados iznākušie bērnu dzejoļu krājumi (“Pirmklasnieki” (1956), “Tinces varavīksne” (1957), “Dziesma par cāļiem” (1962) u. c.) mazāk ideoloģiski, tiem raksturīga vienkārša izteiksme, gaišs humors un sirsnīgas intonācijas.

V. Lukss no krievu valodas tulkojis Nikolaja Pogodina (Николай Фёдорович Погодин) lugu “Kremļa kuranti” (1947, Кремлёвские куранты), atdzejojis Agnijas Barto (Агния Львовна Барто) dzejoļu krājumu bērniem “Tavi svētki” (1947, Твой праздник) un kopā ar Elīnu Zālīti – “Mazuļi” (1948, Малыши), kopā ar Jāni Plaudi un Pēteri Silu – Aleksandra Tvardovska (Александр Трифонович Твардовский) dzejoļu krājumu “Vasilijs Tjorkins” (1951, Василий Теркин), Visariona Sajanova (Виссарион Михайлович Саянов) poēmu “Ļeņins Gorkos” (1953, Ленин в Горках), Samuila Maršaka (Самуил Яковлевич Маршак) “Kaķu nams” (1967, Кошкин дом), periodikā publicējis Vladimira Majakovska (Владимир Владимирович Маяковский; vairums publicēti grāmatā “Satīra” (Сатира), 1954), Sergeja Mihalkova (Сергей Владимирович Михалков), Platona Voroņko (Платон Никитович Воронькo) u. c. darbu atdzejojumus.

Liela daļa V. Luksa dzejas ir ideoloģiska. Tās vērtīgākā daļa ir Otrā pasaules kara laikā sarakstītie dzejoļi (krājumos “Sniga sniegi...”, “Kara krūze”), kas atklāj sarkanarmieša frontes ikdienu un karavīra pārdzīvojumus.

Nozīmīga V. Luksa darbība ir Latvijas Padomju rakstnieku savienībā. Būdams Latvijas Padomju rakstnieku savienības konsultants un vēlāk valdes pirmais sekretārs, strādājis ar jaunajiem autoriem (Vizmu Belševicu, Tālivaldi Bričku, Alfrēdu Krūkli, Olgu Lisovsku, Jāni Plotnieku, Valdi Rūju, Arvīdu Skalbi, Laimoni Vāczemnieku, Ojāru Vācieti, Andri Vējānu u. c.) un veicinājis to izaugsmi. Sākoties destaļinizācijas procesam, kā Latvijas Padomju rakstnieku savienības valdes pirmais sekretārs sekmēja izvērstāku jaunu biedru uzņemšanu Rakstnieku savienībā. Laikabiedru atmiņās vērtēts kā labvēlīgs, relatīvi liberāls vadītājs, kas apzināti nav negatīvi ietekmējis literārā procesa attīstību. Par to liecina arī fakts, ka 1965. gada revolucionārajā Latvijas Padomju rakstnieku savienības 5. kongresā, kurā tik izbalsoti pieci vecākās paaudzes agrākie valdes locekļi (Arvīds Grigulis, Žanis Grīva, Kārlis Krauliņš, Jānis Niedre un Jūlijs Vanags), V. Luksu jaunā paaudze atbalstīja. Taču viņa vadītajā Latvijas Padomju rakstnieku savienības valdē nebija vērojama atkāpšanās no komunistiskās partijas principiem.

1955. gadā V. Luksam piešķirts LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukums, 1958. gadā – LPSR Valsts prēmija par poēmu “Slava” un dzejoļu krājumiem bērniem “Pirmklasnieki” un “Tinces varavīksne”.

Apbalvots ar Tēvijas kara II pakāpes ordeni (1944), diviem Darba Sarkanā Karoga ordeņiem (1948, 1956), ordeni “Goda Zīme” (1965), Oktobra Revolūcijas ordeni (1975), Tautu Draudzības ordeni (1984) un vairākām medaļām par dalību Otrajā pasaules karā.

V. Luksa dzejoļus komponējuši Jānis Kaijaks, Alfrēds Kalniņš, Valters Kaminskis, Paula Līcīte, Jāzeps Mediņš, Jēkabs Mediņš, Jānis Ozoliņš, Raimonds Pauls, Pēteris Smilga, Valentīns Utkins un Arvīds Žilinskis.