Vizma Belševica tiek dēvēta par savas paaudzes rakstniecības sirdsapziņu, godīguma, nelokāmības, nepakļāvības un garīgas neatkarības simbolu. Viengabalaina, bezkompromisa personība ar augstu sāpju slieksni gan personīgos pārdzīvojumos, gan tautas likteņa izjūtā. Tautas mīlēta un padomju okupācijas režīma neieredzēta dzejniece, kuras dzīvi un radošo darbību virzījis iekšējās brīvības gars un patiesības meklējumu centieni visa mūžā garumā. Dzejnieces nepakļāvība politiskajam režīmam un atšķirīga poētiskās domāšanas perspektīva uzrāda disidentisma tendences radošajā darbībā. V. Belševicas dzeju iespējams definēt kā pretestības, pilsoniskās nepakļāvības dzeju, kas būtiski ietekmējusi latviešu literatūras attīstību 20. gs. 50.–90. gados.

Dzimusi strādnieku ģimenē, vecāki Jānis Belševics un Ieva Belševica (dzimusi Cīrule). Bērnību pavadījusi Grīziņkalnā un pie radiniekiem Ugālē. Mācījusies Rīgas Beverīnas 41. pamatskolā (1939–1944). 7. klasi pabeigusi Ugāles Kalna nepilnajā vidusskolā (1945), dzīvojot pie radinieces. No 1945. gada turpinājusi mācības Rīgas 7. vidusskolā, taču līdzekļu trūkuma dēļ no 8. klases izstājusies. Dažus mēnešus nostrādājusi 10. tipogrāfijā. 1946. gadā sākusi darboties dzejnieka Valda Luksa vadītajā literatūras pulciņā Pionieru pilī (mūsdienās Bērnu un jauniešu centrs “Rīgas Skolēnu pils”). 1947. gadā iestājas Vissavienības Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienībā. 1948. gadā beigusi Poligrāfijas 2. arodskolu Rīgā. Neklātienē beigusi Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu (1955). Studējusi Maskavā Maksima Gorkija Pasaules literatūras institūtā (Институт мировой литературы имени А.М. Горького), klātienē mācījusies pusotru gadu, materiālo apstākļu dēļ bijusi spiesta pāriet uz neklātieni (1955–1961).

Dzīvesbiedrs – tulkotājs, mūziķis, vijoļmeistars Zigurds Elsbergs, dēli – dzejnieki un tulkotāji Klāvs Elsbergs un Jānis Elsbergs.

V. Belševica strādāja laikrakstā “Pionieris” par literāro līdzstrādnieci (1948–1949) un par skolu daļas vadītāju (1952–1953). Visu turpmāko dzīvi profesionāli nodarbojās ar literāro darbību – rakstīja dzeju, prozu, tulkoja ārzemju literatūru, pārsvarā no angļu, krievu un ukraiņu valodām. 1958. gadā uzņemta Latvijas Padomju rakstnieku savienībā (RS).

Savā radošajā dzīvē V. Belševica vienmēr izradījusi pilsonisku aktivitāti un drosmi. Dzejniece nekad nav sadarbojusies ar politisko nomenklatūru. RS 5. kongresā (1965), kas uzskatāmi mainīja situāciju latviešu literārajā vidē, V. Belševica asi uzstājas pret politisko nomenklatūru literatūrā. Savas principialitātes un nelokāmās pārliecības dēļ cietusi no valdošā režīma represijām – oficiāla nosodījuma, profesionālās darbības ierobežošanas, publicēšanās aizlieguma u. c. Vairākkārt V. Belševicas dzīvoklī notikušas čekas (Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts drošības komiteja) kratīšanas. Pirmoreiz kratīšana notiek saistībā ar Knuta Skujenieka apcietināšanu (1962). Otrā kratīšana (1972) saistīta ar dzejoļu krājuma “Gadu gredzeni” (1969) izraisīto skandālu Padomju Latvijas politiskajā vidē, kam sekoja rosinājums viņu izslēgt no RS un pilnīgs publicēšanās aizliegums (1971–1974), kā arī ar nacionālismā apsūdzētā ukraiņu rakstnieka un disidenta Ivana Dzjubas (Іван Михайлович Дзюба) prāvu (1973), kurā V. Belševicai jāliecina. Šajā laikā rakstniece nodarbojas ar tulkošanu. Viņas tulkojumi ierindojami tulkotās literatūras zelta fondā.

Kopš 20. gs. 70. gadu beigām viņa darbojās RS Dzejas sekcijas prezidijā. 80. g. sākumā regulāri publicējas presē, paužot viedokli par dažādiem sabiedrības un kultūras dzīvē nozīmīgiem jautājumiem.

V. Belševica bija Latvijas PEN kluba Rīgas nodaļas vadītāja (1988–1990), iesaistījusies Latvijas Nacionālajā neatkarības kustībā (LNNK), iestājusies Tautas Frontē (1988), uzstājusies LNNK II kongresā (1989), ievēlēta par Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa delegāti (1990).

V. Belševicas pirmā publikācija bija dzejolis “Zemes atmoda” laikrakstā “Padomju Jaunatne” (30.04.1947.). Izdoti seši dzejas krājumi – “Visu ziemu šodien pavasaris” (1955), “Zemes siltums” (1959), “Jūra deg” (1966), “Gadu gredzeni”, “Madarās” (1976), “Dzeltu laiks” (1987). Iznākušas arī vairākas dzejas izlases – “Kamola tinēja” (1981), “Ievziedu aukstums” (1988), “Baltās paslēpes” (1991), “Par saknēm būt” (1996). Krājums “Visu ziemu šodien pavasaris” atspoguļo dzejnieces maldīgos priekšstatus un naivo ticību padomju ideāliem. Pati dzejniece šo krājumu vēlējusies izsvītrot no savas radošās biogrāfijas, tas nav iekļauts dzejnieces kopoto Rakstu izdevumā. Ar krājumu “Zemes siltums”, kas laikmeta kontekstā ir novatorisks savas intimitātes, personiskā viedokļa un dabas tuvplānu dēļ, sākas V. Belševicas kā neatkarīgas un brīvdomīgas personības nobriešanas process, iezīmējot opozīciju valdošajam režīmam. V. Belševica ar savu daiļradi ārdīja un transformēja sociālistiskā reālisma dogmu, atgriežoties pie reālisma kanonam raksturīgajiem principiem, proti, tēlot dzīvi tās dabiskajās formās, izzināt cilvēka esības būtību, aptverot tos iespējami plaši visās izpausmju pretrunās.

V. Belševicas dzeja ir spēcīgas sievietes dzeja, kurā klusināta intonācija, dziļa intimitāte un trausls maigums sadzīvo ar vīrišķīgu skarbumu un tiešumu, kontrastu ekspresiju un atskabargainu spīvumu. Dzejniecei piemīt absolūtā “valodas dzirde” un izjūta. Tematisko dominanti veido personības sabiedriskās esamības problemātika, plaši izvērsts tautas likteņgaitas un nacionālās pašapziņas izpētes un reizē pašanalīzes process, nesaudzīga vēršanās pret visu mazvērtīgo, akcentējot spītu un sevis aizliegšanas nepieciešamību kopīgu mērķu vārdā, dziļi personiska atbildības sajūta. Tautas nacionālā pašapziņa V. Belševicai nav abstrakcija, bet reāla cilvēku sirdsapziņu un attieksmju dialektiska summa. Spēcīgi iezīmējas indivīda vientulības un sāpju motīvi, īpaši attieksmēs ar varu un apkārtējās pasaules vienaldzību. Gribas, prāta un jūtu saskaņa ir dzejas liriskā es ideāltiecīgs stāvoklis.

Strukturāli sarežģītā un idejiski spēcīgā poēma “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām” (krājumā “Gadu gredzeni”) aktualizē 60. gadu latviešu dzejai raksturīgo vēstures motīvu, meklējot cēloņsakarības tautas dzīvotspējai, tai uztieptām lomām, kompromisiem un izvēli bezizejā sarežģītos vēstures kontekstos. Zemtekstos balstītā metaforizētā izteiksme izgaismo dvēseles polaritāti, vienmēr līdzās esošus stāvokļus – garīgi brīva dumpinieka un garīgi savažota verga izpausmes. Mākslinieciskie pretstati un opozīcijas princips poēmā iekšējā konflikta vispārinājumu paceļ jaunos patiesuma mērogos un iezīmē ceļu uz latviešu nacionālā rakstura izpētes rezumējumu krājumā “Dzeltu laiks”, izceļot pašlepnuma un cilvēka pašcieņas kategorijas.

Paralēli attīstās plašā asociativitātē balstītas dabas un intīmās lirikas tēmas. Līdzās reālistiski ekspresīvai izteiksmei iezīmējas klusuma zona, kurā spēcīgi ieskanas dzejnieces femīnā balss. Līdzās sāpei par dzejnieka likteni un lomu savas tautas “mēmuma” pārvarēšanā izvirzās pozīcija, ko konstruē sievietes subjektīvo pārdzīvojumu veidojošie komponenti – mājas, ģimene, mīļie cilvēki, pārvērtībās un kustībā esošās mīlestības pretrunīgā daba, novecošana u. c. Spilgtā dabas tēlainībā, mītiskās pasaules uztveres atsegumā, lielais un cildenais tiek izlīdzsvarots ar mazā un necilā nozīmību. Krājumā “Madarās” aprakstītās dabas izpausmes ir apzināta estētiska pozīcija, aktualizējot tautas sakņu motīvu plašāk nekā vēstures, kultūras atmiņu, bet gan kā cilvēka dzīves eksistenciālo jautājumu kompleksu atbildībā par tautas vitālo spēku.

V. Belševica rakstījusi arī prozu, pārsvarā stāstus, kuros atklājusies kā laba novērotāja un raksturotāja, ļaujot komiskajam robežoties ar traģisko, vieglai ironijai un humoram ar skarbāku satīru un absurdi grotesko. Pirmais stāsts “Meistars Īlis” publicēts žurnālā “Karogs” (1956). Izdoti stāstu un noveļu krājumi “Ķikuraga stāsti” (1965) un “Nelaime mājās” (1979), kā arī īsprozas izlases “Lauztā sirds uz goda dēļa” (1997) un “Tās dullās Paulīnes dēļ” (2007).

Izdotas vairākas grāmatas bērniem – “Ceļreiz ceļš uz pasaciņu” (1985), “Zem zilās debesu bļodas” (1987), “Patiess stāsts par Čingo Babu, Lielo Gliemezi un Jūras Karaļa bēdām” (2007).

Vispopulārākā un augstāk novērtētā ir autobiogrāfiskā triloģija “Bille” – “Bille” (1992), “Bille un karš” (pirmizdevuma nosaukums “Bille dzīvo tālāk”, 1996), “Billes skaistā jaunība” (1999). Triloģija izdota arī zviedru (1999) un krievu valodā (2000). Triloģija dekonstruē sabiedrībā valdošo mītu par idealizētajiem ulmaņlaikiem (Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms Latvijā 1934.–1940. gadā). Tas ir stāsts, kā bērns pieaug un kļūst par brīvu personību, kā bērna ilgu pasaule transformējas plašākā pasaules kopainā.

Rakstījusi scenārijus Rīgas kinostudijas spēlfilmai “Pieviltie” (1961); pēc Sudrabu Edžus stāsta motīviem leļļu īsfilmai “Dullais Dauka”(1968); dokumentālajai filmai “Zemes atmiņa” (1968).

Kopš 2016. gada iznāk V. Belševicas arhīva burtnīcas, kurās dzejnieces dēls J. Elsbergs apkopojis Belševicas atstāto mantojumu – nepublicētos vai grāmatās neiekļautos, nepabeigtos un nerediģētos darbus – “Nepazītā mīlestība un citi stāsti” (Burtnīca Nr. 1., 2016), “Bille, Anss un citi” (Burtnīca Nr. 2., 2017), “Dienasgrāmata 1947–1960” (Burtnīca Nr. 3, 2020).

Izdoti Raksti 4 sējumos (1999–2002).

Līdzās V. Belševicas dzejai un prozai nozīmīgu vietu ieņem ārzemju literatūras tulkojumi.

Prozā nozīmīgākie tulkojumi ir Konstantīna Paustovska (Константин Георгиевич Паустовский) “Zelta roze” (Золотая роза) 1958. gadā; Edgara Alana Po (Edgar Allan Poe) “Stāstu izlase” (Selection of Stories) 1960. gadā; Danila Graņina (Даниил Алекса́ндровичГранин) “Pēc kāzām” (После свадьбы) 1961. gadā; Džeroma K. Džeroma (Jerome Klapka Jerome) “Trīs vīri laivā, nerunājot nemaz par suni” (Three Men in a Boat (To Say Nothing of the Dog)) 1963. gadā; Aleksandra Alana Milna (Alan Alexander Milne) “Vinnijs Pūks un viņa draugi” (Winnie-the-Pooh and his friends) 1967. gadā; Radjarda Kiplinga (Joseph Rudyard Kipling) “Blēņu stāsti maziem bērniem” (Just So Stories for Little Children) 1969. gadā; Aksela Muntes (Axel Martin Fredrik Munthe) “Stāsts par Sanmikelu” (The Story of San Michele) 1971. gadā, Hjū Loftinga (Hugh John Lofting) “Stāsts par doktoru Dūlitlu” (The Story of Doctor Dolittle) 1972. gadā un “Doktora Dūlitla peldošā sala” (Doctor Dolittle and the Floating Island) 1973. gadā; Ernesta Hemingveja (Ernest Miller Hemingway) “Sirmgalvis un jūra” (The Old Man and the Sea) 1973. gadā un “Salas straumē” (Islands in the Sstream) 1974. gadā; Marka Tvena (Mark Twain) “Konektikutas jeņķis karaļa Artura galmā” (A Connecticut Yankee at King Arthur’s Court) 1976. gadā; Edvīna Gilberta (Edwin Gilbert) “Dzimtais akmens” (Native Stone) 1980. gadā; Džeima Metjū Berija (James Matthew Barrie) “Pīters un Vendija” (Peter and Wendy) 1981. gadā; Pamelas L. Treversas (Pamela Lyndon Trevers) “Mērija Popinsa” (Mary Poppins) 1983. gadā, Kurta Vonnegūta (Kurt Vonnegut) “Lai dievs jūs svētī, mister Rouzvoter!” (God Bless You, Mr. Rosewater) 1987. gadā u. c.

Atdzejojusi no krievu, ukraiņu, angļu u. c. valodām. No ukraiņu – Mikolas Vingranovska (Вінграновський Микола Степанович) dzejas izlase “Dārzi un likteņi” (Сади та долі) 1967. gadā; Ivana Drača (Іва́н Фе́дорович Драчno) dzeja (1968); no krievu – Aleksandra Puškina (Александр Сергеевич Пушкин) poēma “Bahčisarajas strūklaka” (Бахчисарайский фонтан) 1968. gadā; no angļu – Viljama Šekspīra (William Shakespeare) sonetus 1965. gadā un lugu “Makbets” (The Tragedy of Macbeth) 1981. gada.

Atdzejojusi arī Marinas Cvetajevas (Марина Ивановна Цветаева), Tomasa Stērna Eliota (Thomas Stearns Eliot), Viljama Bleika (William Blake), Tomasa Transtremera (Tomas Tranströmer) u. c. dzeju.

Labākie V. Belševicas atdzejojumi apkopoti izlasē “Atdzeja” (2004).

V. Belševicas dzejas krājumi un prozas darbi tulkoti vairāk nekā 40 valodās, izdoti Zviedrijā, Somijā, Lielbritānijā, Francijā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Krievijā un citur.

Latvijas Kultūras kanonā iekļauti dzejas krājumi “Gadu gredzeni, “Dzeltu laiks” un triloģija “Bille”.

Saņēmusi Andreja Upīša literāro prēmiju (1982); Ojāra Vācieša prēmiju (1988); E. Forseta prēmiju (Einar Forseth pris; Zviedrijā 1992. gadā); Kārļa Goppera balvu (1993); Kultūras fonda Spīdolas balvu (1997); Kultūras ministrijas prēmiju par ieguldījumu latviešu oriģinālliteratūras attīstībā (1997); Tomasa Transtremera prēmiju (Tomas Tranströmer pris; Zviedrijā, 1999); Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu literatūrā (2002) un par gada labāko atdzejojumu (2005). Piešķirts LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieces (1986) un Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekles (1990) nosaukums. Piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis (1994).

1989. gadā par krājumu “Dzeltu laiks” V. Belševica izvirzīta LPSR Valsts prēmijai, no kuras dzejniece atteikusies, jo objektīvi nav tikusi izmeklēta dzejnieka K. Elsberga traģiskā bojāeja un tiesāti vainīgie. 1992. un 2000. gadā izvirzīta Nobela prēmijai literatūrā.

V. Belševicas dzeja daudzkārt komponēta. V. Belševicas dzeju komponējis Raimonds Pauls (“Dziesma par lakstīgalu infarktu”, “Es aiziet nevaru”, “Tu nāc, tu ej”, “Kamola tinēja”, “Čakārnītis”, “Jumītis”, “Es mīlu tevi tā” u. c.), Imants Kalniņš (“Dūdieviņš”), Uldis Stabulnieks (“Miers”), Niks Matvejevs (“Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām”), Einārs Kizjallo (“Tavas saknes tavā zemē”), Pēteris Plakidis (“Tavas saknes tavā zemē”), Pāvils Johansons (“Vecrīga”, “Vilks”).

Pēc V. Belševicas stāsta “Tās dullās Paulīnes dēļ” 1979. gadā uzņemta īsmetrāžas spēlfilma (režisore Vija Ramane), 1998. gadā stāsta dramatizējums iestudēts Valmieras Drāmas teātrī (režisors Felikss Deičs). 2018. gadā uzņemta mākslas filma “Bille” (režisore Ināra Kolmane), kas ieguvusi nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” kā labākā spēlfima, un 2019. gadā atzīta par labāko filmu 32. starptautiskajā bērnu un jaunatnes filmu festivālā (The 32nd International Film Festival for Children and Young Adults) Isfahānā, Irānā. 2009. gada Nacionālaja teātrī iestudēta “Bille” (režisors Valdis Lūriņš).

Pēc H. Loftinga darbu motīviem sarakstītā luga “Sofijas nolaupīšana” iestudēta LPSR Valsts Jaunatnes teātrī (1980). V. Belševicas tulkotā Karlo Goci (Carlo Gozzi) luga “Zaļais putniņš” (L’Augellino Bel Verde) 1970. gadā iestudēts LPSR Valsts Jaunatnes teātrī (režisors Nikolaja Šeiko). V. Belševicas dzeja ir pamatā Ausmas Kantānes monoizrādei Dailes teatrī “Visi koki Dieva doti” (1994).

2011. gadā uzņemta videofilma “Es aiziet nevaru... Vizmai Belševicai – 80” (režisore Mārīte Balode).