Krājuma centrā izvirzītās vēstures tēmas, skaidri un noteikti aprakstītas totālas varas izpausmes analoģijā ar cirvja pārspēku pār ziedu. Dzejniece cirvim (varas pārspēkam) neliedz iespēju manipulēt ar iekaroto prātiem, tos degradēt, ļaujot piedzīvot tautas un kultūras eksistenciāli galējo robežsituāciju, izceļot pretrunas arī pašā indivīdā un savstarpējās attiecībās. V. Belševicas īstenības redzējums ir skaudrs, patiess, nepiekāpīgs un izteikti vīrišķīgs gan psiholoģiski precīzi veidotajā intīmajā lirikas daļā, gan traģisko vēstures pārmaiņu un ciešanu apcerošajā dzejā. Tiesības uz brīvību un neatkarību attiecināmas kā individuālā, tā kolektīvā pārdzīvojuma līmeni. Intelektuāli precīzais un lietišķais poētiskās domas pamats rada dzejai raksturīgos kaislīgos un sāpīgos iekšējos pārdzīvojumus (dzejoļi "Es jau negribu daudz", "Mantas dalīšana", "Tāpat vien", "Es visas tavas vienaldzības krāšu" u. c.), sarkastiskos un svinīgos publiskos monologus ("Deg saule zilās debesis", "Arī gaiļi jeb Vējrāžu Rīga", "Iezvanījums", "Dziesmas vara" u. c.), atgādinot par patieso dzīves vērtību un vēstures pārskatīšanas nozīmi tautas dzīvotspējas izvērtējumā un tās lomu nacionālā rakstura izveidē. V. Belševica neglorificē tautas brīvības alkas un tās izcīņu, bet izceļ galvenokārt tos brīžus, kad tauta iznāk no slēptās, mēmās zonas, lai atgādinātu par sevi. Visspēcīgāk tas vērojams atsaucē uz 19. gs. zemnieku dumpjiem un 1905. gada revolūcijas notikumiem, kas ar cerību rosina domāt par tautas nākotni, par tautas mentalitāti un savas patības saglabāšanas spēju. Vienlaikus pausts satraukums par izzūdošo cilvēka vienotību ar savu zemi, ar dabu kā sargājošu un vitāli svarīgu izdzīvošanas avotu. Līdz ar to ieskanas sava vārda un identitātes zaudēšanas motīvs ("Laiksne", "Aizgaist valoda...", "Plausējs" u. c.). Vairākos dzejoļos ar rekviēma motīvu ("Rekviēms strautam" un "Rekviēms sētai") fiksēts mūsdienu civilizācijas un tehnokrātiskās domāšanas pieteiktais karš pret dabu un skaudri iezīmēta arī dabas kā dzīva organisma atsvešināšanās un novēršanās no cilvēka pāridarījuma, aizvainojumā atņemot tam māju sajūtu un savu atmiņu ("Celmu zeme", "Tu – piedod..." u. c.).
Krājumu caurvij dzejnieka, kultūras cilvēka "mēmuma" pārvarēšanas motīvs, kas nes līdzi sāpju un traģikas pilnu apceri par savu lomu savas tautas liktenī. Mēmums ietver pazemības un pašsavaldībās divējādību – no pašapziņas trūkuma un labticības varai, no cerības, ka iespējams kalpot gan varai, gan tautai, līdz traģiskiem mākslinieku likteņiem. Ciklā "Laika raksti” atzīmēta diena, kad mira Neredzīgais Indriķis ("No vienas tumsas otrā tumsā"), kad piedzima Krišjānis Barons ("Piedzimšana"), kad policijas uzraudzībā atradās Juris Alunāns ("Vai tu tā esi, saules baltā acs") un Ansis Leitāns ("Anss Leitāns teic to Kungu"), kad Rīgai cauri veda Ausekļa zārku ("Neba jūs vedēji"), kad mira Zemgaliešu Biruta ("Kūp miglas vaga, klinšu artā"), kad Rainis un Aspazija bija spiesti doties trimdā ("Jau atšūpojies visupēdējs zars").