Pēdējais V. Belševicas oriģināldzejas krājums ir spēcīgs laikmeta un sabiedrībā valdošo noskaņu paudējs, turpinot 20. gs. 60.–70. gadu latviešu literatūrā aktualizēto diskusiju par vēstures virzības noteicošiem impulsiem, apstākļiem, kontekstiem, centrā izvirzot indivīda atbildību par nācijai nozīmīgām izvēlēm. Tā iznākšana sakrīt ar vēsturiski nozīmīgu notikumu – padomju totalitārisma sabrukumu Mihaila Gorbačova (Михаил Сергеевич Горбачёв) realizētās perestroikas (pārbūves) politikas ietekmē, kas aktivizē 80. gadu otrajā pusē sabiedriski politiskās aktivitātes un iezīmē ceļu uz neatkarīgas Latvijas atjaunošanu. Tas sakrīt arī ar traģiskiem dzejnieces personiskās dzīves notikumiem, kad mīklainos apstākļos iet bojā viņas dēls dzejnieks Klāvs Elsbergs.

Krājuma centrā izvirzītās vēstures tēmas, skaidri un noteikti aprakstītas totālas varas izpausmes analoģijā ar cirvja pārspēku pār ziedu. Dzejniece cirvim (varas pārspēkam) neliedz iespēju manipulēt ar iekaroto prātiem, tos degradēt, ļaujot piedzīvot tautas un kultūras eksistenciāli galējo robežsituāciju, izceļot pretrunas arī pašā indivīdā un savstarpējās attiecībās. V. Belševicas īstenības redzējums ir skaudrs, patiess, nepiekāpīgs un izteikti vīrišķīgs gan psiholoģiski precīzi veidotajā intīmajā lirikas daļā, gan traģisko vēstures pārmaiņu un ciešanu apcerošajā dzejā. Tiesības uz brīvību un neatkarību attiecināmas kā individuālā, tā kolektīvā pārdzīvojuma līmeni. Intelektuāli precīzais un lietišķais poētiskās domas pamats rada dzejai raksturīgos kaislīgos un sāpīgos iekšējos pārdzīvojumus (dzejoļi "Es jau negribu daudz", "Mantas dalīšana", "Tāpat vien", "Es visas tavas vienaldzības krāšu" u. c.), sarkastiskos un svinīgos publiskos monologus ("Deg saule zilās debesis", "Arī gaiļi jeb Vējrāžu Rīga", "Iezvanījums", "Dziesmas vara" u. c.), atgādinot par patieso dzīves vērtību un vēstures pārskatīšanas nozīmi tautas dzīvotspējas izvērtējumā un tās lomu nacionālā rakstura izveidē. V. Belševica neglorificē tautas brīvības alkas un tās izcīņu, bet izceļ galvenokārt tos brīžus, kad tauta iznāk no slēptās, mēmās zonas, lai atgādinātu par sevi. Visspēcīgāk tas vērojams atsaucē uz 19. gs. zemnieku dumpjiem un 1905. gada revolūcijas notikumiem, kas ar cerību rosina domāt par tautas nākotni, par tautas mentalitāti un savas patības saglabāšanas spēju. Vienlaikus pausts satraukums par izzūdošo cilvēka vienotību ar savu zemi, ar dabu kā sargājošu un vitāli svarīgu izdzīvošanas avotu. Līdz ar to ieskanas sava vārda un identitātes zaudēšanas motīvs ("Laiksne", "Aizgaist valoda...", "Plausējs" u. c.). Vairākos dzejoļos ar rekviēma motīvu ("Rekviēms strautam" un "Rekviēms sētai") fiksēts mūsdienu civilizācijas un tehnokrātiskās domāšanas pieteiktais karš pret dabu un skaudri iezīmēta arī dabas kā dzīva organisma atsvešināšanās un novēršanās no cilvēka pāridarījuma, aizvainojumā atņemot tam māju sajūtu un savu atmiņu ("Celmu zeme", "Tu – piedod..." u. c.).

Krājumu caurvij dzejnieka, kultūras cilvēka "mēmuma" pārvarēšanas motīvs, kas nes līdzi sāpju un traģikas pilnu apceri par savu lomu savas tautas liktenī. Mēmums ietver pazemības un pašsavaldībās divējādību – no pašapziņas trūkuma un labticības varai, no cerības, ka iespējams kalpot gan varai, gan tautai, līdz traģiskiem mākslinieku likteņiem. Ciklā "Laika raksti” atzīmēta diena, kad mira Neredzīgais Indriķis ("No vienas tumsas otrā tumsā"), kad piedzima Krišjānis Barons ("Piedzimšana"), kad policijas uzraudzībā atradās Juris Alunāns ("Vai tu tā esi, saules baltā acs") un Ansis Leitāns ("Anss Leitāns teic to Kungu"), kad Rīgai cauri veda Ausekļa zārku ("Neba jūs vedēji"), kad mira Zemgaliešu Biruta ("Kūp miglas vaga, klinšu artā"), kad Rainis un Aspazija bija spiesti doties trimdā ("Jau atšūpojies visupēdējs zars").

Krājuma nosaukumā pieteiktais laiks vienlaikus ir motīvs un arī simbolisks tēls, kas variatīvi atklājas kā laika lapa, laika raksti, laika acs, skaidro līniju laiks, aizmūži, aizmūžība, viņdienu taka u. c., iezīmē filozofisku perspektīvu, aptverot patības, kopības un mūžības ciešo saikni. "Dzeltu laiks" semantiski veido asociatīvas paralēles ar rudeni (dzeltens, arī zelts, zeltains, dzeltēšana) gadalaiku cikliskumā ("Lapkritī" u. c.) un mūža ritējumā ("Nu redzi nu – es krītu bērna prātā" u. c.). Asociatīvas saiknes veidojas arī ar darbības vārdu dzelt un no tā izrietošo lietvārdu dzēliens. Tā pamatā ir bites dzēliena izraisītas sāpes, kas bitei maksā nāvi ("Nebrēc uz liepu"). Bites nāvē ietvertā analoģija saistāma ar pašas dzejnieces uzdrošināšanos – dzelt ar vārdu un izdzīvot.

Vēsturisko kopsakarību māksliniecisks iedzīvinājums krājumā realizējas smalkā dabas izjūtā, folklorā un mitoloģijā balstītā tēlainībā – koki, debess, zemes, ceļš, ūdens, uguns, putni u. c. Koki ir dzejas dabas ainavas pamats ("Koki", "Melns – sarkans – zelts...", "Čakārnītis", "Vārdi par pūpoliem" u. c.). Zieds kā dabas un cilvēka dvēseles trausluma, atdzimšanas un mūžības simbols atklājas poētiski daudzveidīgi (trausls ticības zieds, puķu dvēseles, nenosaukta puķe, tulpes sīpolā, ūdensroze, suņuburkšķi, pieneņzieds u. c.). Mākslinieks kā krustā sistais pravietis izdzīvo ticības zieda trauslumu un tajā ietvertās nāves mūžību ("Pravieša piemiņai", "Svētīgi ir tie garā vājie", "Klauna bēres" u. c.).

Cirvis kā varas un spēka simbols iezīmē dramatisko konfliktu starp garu un varu, ko dzejniece simboliski atklāj kā plaisu starp diviem spēkiem – dainām un Bībeli, kas veido tautas mentalitāti. Dzejniece ir sarkastiska pret kristietību kā ideoloģiskas varas ekvivalentu, parodējot kristīgās lēnprātības stilistiku un paužot antibiblisku nostāju. Starp dievu un ķeizaru dažkārt vilkta vienlīdzības zīme ("Būka"). Taču "resnā mieta sakne Bībele" ("Baltais pavediens") dzejniecei ir būtisks literārs un kultūrvēsturisks reminiscenču avots, vērtīgs arhetipisku tēlu un motīvu slānis, kas iezīmē izpratni par Eiropas kultūras tradīciju.

Būtiska nozīme ir uguns simbolam, kas kā neapturama stihija "Laika rakstos" iemieso cariskās impērijas zobena spēku, nesot nāvi un iznīcību (pie Rīgas Ugunskapi; sviedri deg; Mūsu jumti deg), taču vienlaikus signalizē par uzdrošināšanos un nelokāmu drosmi (Auseklis šķiļ zilu liesmu; karstu bērna sirdi; Kā mūsu muguras – pie zemes liektās – /slienas/ Ar ugunsstabu debesīs) vai arī izgaismo ceļu tumsā ("Uguntiņa kalnā spīd"). 

Putni un to balsis iezīmē liriskā es pretstatos tverto noskaņojumu un pārdzīvojumu attīstību ("Miers virs zemes"). Cīrulis kā cerības simbols, rīta un pavasara saucējs kontrastē ar pūces ziemas nomoda šaubām par pavasara iespējamību ("Cīruļa lidojums"); cielavas bērni ir vārdi, kas pateikti, izdziest un ieplūst mēmumā ("Aizgaist valoda vārds pa vārdam"); uz ķērcienu nolādēta vārna apkārtējo spiedienā un paššaustījumā "aizsmok un noslāpst" ("Vārna ar zelta vālodzes sirdi", "Sit, sit, sit!") un kraukļi ("Posta putni") atgādina par mūža izvērtējuma un zaudējuma sāpēm, par nepārejošu vientulības izjūtu, jo pagātni nevar pagriezt atpakaļ, to var tikai pārdzīvot, vēlreiz izsāpēt un dzejā pierakstīt.

Krājuma divdaļīgā kompozīcija veido spēcīgu un poētiski viengabalainu veselumu. Pirmās daļas nosaukumā likta dzejas frāze no krājuma ievaddzdejoļa "Zieda un cirvja strīdā...", tajā apkopoti 60 dzejoļi, kas turpina risināt V. Belševicas dzejas galvenos jautājumus personiskās un kolektīvās pieredzes krustpunktos un sagatavo krājuma otrajai nodaļai "Laika raksti", kurā apkopoti 28 dažāda apjoma dzejoļi. Dzejniece konsekventi turpina veidot atsauces uz dažādu vēsturisko laikmetu svarīgiem faktiem un notikumiem, kas rada analoģiju un plašākas asociatīvas paralēles ar dzejas tapšanas situāciju. Cikla ievadzejolī autore konceptuāli turpina diskusiju par to, kas ir galvenais vēstures plūdumā mūžības kontekstā, pretstatot lielos un mazos vēstures notikumus un personības. Par katra dzejoļa moto izvēlētie vēstures fakti precīzi datēti, sākot ar 1199. gada pāvesta Inocenta III (Innocentius III) izsludināto krusta karu pret Livoniju un beidzot ar 1905./1906. gada revolūcijas laika traģiku. Kompozicionāli dzejoļu izkārtojums bieži vien balstīts kontrastu principā, pretstatot vēsturisko notikumu svarīguma pakāpi, atšķirīgu skatījumu un viedokļu paralēles. Dzejniece asāk un provokatīvāk izmanto paradoksa, hiperbolas, groteskas stilistiku, sarkastiskas intonācijas, krājuma noslēguma dzejolī formulējot tautas pašiznīcināšanās mehānisma galvenos darbības principus – bailes, negodu, sirdsapziņas noliegšanu, verdzisku pakļāvību u. c. ("Gada bilance jeb Pamācība šīs zemes vareniem"). Dzejniece ir skarba polemikā par tik aktuālo jautājumu, vai saskaņa starp personību un varu ir iespējama, vai arī tas vienmēr nozīmē kompromisu un konformismu.

"Dzeltu laiks" ir vienīgais V. Belševicas dzejas krājums, kura manuskripts publicēts pilnībā. Pirmais krājuma izdevums 1987. gadā ir vienīgais izdevums. Atkārtoti krājuma dzeja publicēta V. Belševicas dzejas izlasē "Ievziedu aukstums" (1988), kā arī kopotajos rakstos ("Raksti", 2. sējums, 2000. gads).

Par krājumu V. Belševicai piešķirta LPSR Valsts prēmija, no kuras viņa atteicās, pamatojot to ar valsts oficiālo iestāžu noraidošo attieksmi pret K. Elsberga nāves objektīvu izmeklēšanu.

Krājums iekļauts Latvijas Kultūras kanonā.

Atsevišķi krājuma dzejoļi ir komponēti. Populārākā ir Raimonda Paula komponētā dziesma "Čakārnītis" un Ulda Stabulnieka – "Miers".