“Gadu gredzeni” ir nozīmīgs Latvijas kultūras dzīves notikums, kas spēcīgi apliecina mākslinieka atbildību un nozīmi sabiedrības priekšā, piesakot radošās brīvības jautājumu jaunā filozofiskā līmenī. Krājums iznāk laikā, kad, izmantojot politiskā "atkušņa" relatīvo brīvdomību 20. gs. 60. gados, Latvijā noris spraiga literārā dzīve un dzejā pastiprināta uzmanība tiek pievērsta vēsturiskās atmiņas pārskatīšanai. V. Belševica uzdrīkstas neievērot padomju ideoloģijas noteiktās sociālistiskā reālisma estētikas prasības, tādējādi krājuma iznākšana izraisa skandālu un tam sekojošās represijas – asus kritikas uzbrukumus presē, pilnīgu publicēšanās aizliegumu (1971–1974) un dzejnieces personisku ignoranci (vārda neminēšanu publiskajā telpā).

Krājuma galvenās tēmas saistītas ar tautas un indivīda likteni vēsturiskā perspektīvā, sazarojoties un pārklājoties tautas un indivīda brīvības, mākslinieka izredzētības un vientulības, mīlestības, dabas u. c. motīviem. Krājumā spilgti iezīmējas 20. gs. 60. g. beigu latviešu dzejā aktualizētā etniskās identitātes un sakņu tematika, ko visspilgtāk reprezentē vēstures tēmas pieteikums, veidojot analoģiju starp dažādiem vēsturiskiem laikmetiem (13. gs. un 20. gs.). Dzejniece saknes saprot plašāk par vēstures un kultūras atmiņu, kā visu dzīves jautājumu saplūsmi dvēselē, kā atbildību par tautas vitālo spēku. Ciklā ar vienojošo nosaukumu “Motīvi...” (dzejoļi “Latvijas vēstures motīvs: Vecrīga”, “Polijas motīvs...”, “Spānijas motīvs...” u. c.) tiek veidota atsauce uz konkrētiem vēstures faktiem un vietām, kas inspirē dziļi analītisku un filozofiski vispārinātu, asi ievirzītu problēmas izvērsumu, atklājot indivīda un tautas sarežģītās attiecības ne tikai ar pastāvošo varu, bet iezīmē indivīda iekšējo konfliktu – verdzisku padevību un neiznīdējamas radošas brīvības tiecību, nodevības nekrietnību un uzupurēšanās pašaizliedzību, melu un patiesības cīņu u. c. Šāda mūžīgo tēmu un universālo kategoriju ambivalence (pretēju impulsu sadzīvošana, kas vērsti uz vienu un to pašu objektu) kulminē krājuma noslēdzošajā poēmā “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām”, meklējot cēloņsakarības tautas dzīvotspējai, tai uztieptām lomām, kompromisiem un izvēles bezizejai sarežģītos vēstures kontekstos.

Viens no idejiski nozīmīgājajiem krājuma motīviem ir radošas personības attiecības ar vārdu, atklājot tā ontoloģisko raksturu – paustās domas spēku, semantisko un emocionālo ietilpību, vārda nezūdamību, brīvību un atbildību (“Tas vārds...”, “Vārdi par vārdiem”, “Es eju vārdos...”, “Pazudušo vārdu tikko jaušamās pēdas...”, “Latvieša Indriķa piezīmes...” u. c.). Vārds kā tēls kļūst par "abpusgriezīgu zobenu", spēj radīt ko jaunu, glābt un darīt brīvu, taču tas nežēlo un spēj arī nogalināt. Vārds kā spilgts atmiņas nesējs un vēstures liecinieks aktualizē laikmeta konfliktu starp patiesību un meliem.

Dabas tēma sazarojas un caurvij gandrīz visus dzejas motīvus, atklājot liriskā es emocionāli jūtīgo dzīves uztveri, iztirzājot gan ārpasaules spēcīgos impulsus (fiksētas dzīves pretrunas un negācijas), gan sāpīgus dvēseles pārdzīvojumus. Dabas klātbūtne ir suģestējošs patvērums liriskajam es, izteiktam vientuļniekam, un ļauj pārvarēt dziļus izmisuma brīžus un pesimistisko noskaņu, pelēcības nolemtību. Dabas harmonija ir absolūtais ideāls, uz ko tiecas dzejniece, tā ir apzināta estētiska pozīcija, izceļot sīko un trauslo, bet tomēr dzīvo un skaisto. Tā tiek veidota opozīcija padomju ideoloģijas diktētajām vispārībām.

Mīlestības motīvs atklājas, liriskam maigumam un jutīgumam saslēdzoties ar neatkarības un brīvības dziņu. Mīlestība nav pašpietiekama un nevainojama vīrieša un sievietes savienība, bet gan aktīvs pilnveides process, kas neizslēdz pretrunas, izaicinājumus un attiecību kaislību dramatismu. Tā ir abpusēja un savstarpēja vērtības apziņas atraisīšana, nostiprināšana un saudzēšana, jūtu intensitāte, kas rezultējas sievietes kā dzīvības devējas, māju un dzimtenes sargātājas misijas apziņā.

V. Belševicas dzejai raksturīgs izteikts tēlu simbolizācijas un metaforizācijas līmenis, bieži balstīts metonīmijas un sinekdohas izmantojumā, semantiskās un fonētiskās asociācijās. Reālistiski tverto dabas tēlu mākslinieciskā funkcija ir visaptveroša un simboliska – koki, īpaši kastanis un priede, puķes (dālijas, magones, naktsvijoles, arī vissīkākās pļavu un meža puķes, smilgas un zāles stiebri), dabas stihijas (uguns, vējš u. c.), arī dzīvnieku un putnu tēli (“Vilks”, “Baltais briedis”, “Lācis”, “Zirgi”, “Svēteļi pār Svēti”, “Dūdieviņš” u. c.) atklāj liriskā es pārdzīvojumu un vērtību sistēmas hierarhiju. Dzejas poētikas plašā intertekstualitāte balstīta dažādu laikmetu vēstures un kultūrzīmju recepcijā, sākot ar latviešu un cittautu folkloras, mitoloģijas motīviem un tēliem un beidzot ar 20. gs. vēstures, kultūras un mākslas parādībām, kas dzejā atklājas alūziju un reminiscenču veidā. Īpaši spēcīgas mākslinieciskā impulsa inspirācijas rodamas Bībeles zīmju interpretācijā. Pirmoreiz padomju dzejā tik izteiksmīgi iedzīvināta krusta zīmes simbolika. Krusts kā priekšmetiskota zemes un vēstures atmiņa, kā piemiņa, kā tautas moku, izpostītās Latvijas zīme satur telpiskās orientācijas un krustā sišanas semantiku. Galvenie idejiskie akcenti saistīti ar kristietības kā varas mehānisma radītajiem apdraudējumiem vēstures gaitā. Tādējādi dzejā aktīvi pieteiktais no oficiālās baznīcas atkritušais ķecera tēls iemieso duālu personību, kas visaugstāk vērtē savu personisko brīvību un pārliecību, taču vienlaikus viņa dvēsele iemieso arī verga arhetipu. Poēmā “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām” liriskais es tiek konfrontēts ar Indriķa Latvieša tēlu – mūku, vientuļnieku, intelektuāli, kas stāv pāri pūlim un notikumiem. Viņš ir vērotājs no malas, hronists, kas fiksē faktus, nevis šo notikumu līdzdalībnieks. Viss viņa protests un nicinājums, arī pret tautu un tās gļēvulību, iekļauts piezīmēs uz hronikas malām nākotnes vēsturniekiem.

Krājumā “Gadu gredzeni” apkopota dzeja (71 dzejolis un poēma), kas rakstīta laika periodā no 1957. gada līdz 1968. gadam. Kompozicionāli dzejoļi sakārtoti sarakstīšanas hronoloģijā, kas ļauj izsekot autores domas un vārda, vai izteiksmes attīstībai. Taču lirikas varonis gadu gaitā palicis nemainīgs savā būtībā – eksistenciāli vientuļš, apkārtējās pasaules nesaprasts, gatavs uzņemties atbildību par visām pasaules sāpēm:

"[..] vainīga es,

Ka nespēju saprast, ka nespēju pierast

Pie mijīgām straumēm?”

(“Kosmiskās ēras motīvs: ar ceļmales lapu...”, 1962);

"Un neviena blakus – izraidīts no bara.

Baltums nemāk melot.

Baltums sevi nodod."

(“Baltais briedis”, 1963);

"Gudrie paliek ar savu mīlu un bēdām

Uz vientuļas istabas kailiem krastiem." 

(“Vienlīdz nedrošs ir lampu nozeltīts bruģis”, 1964);

"Dzīvību jums dodama,

Atbildu par visu, vārdi mani, vārdi..."

(“Vārdi par vārdiem,1966);

"Visiem savu gaismu atdod

Un nevienam nepiederi."

(“Vizma, vārda māsa mana...”, 1967);

"...sastingt

pārvērsties akmenī..."

(“sastingt”, 1968).

Šāds dzejoļu izkārtojums iezīmē organisku liriskās un skaudri ironiskās intonācijas saspēli, mijoties pārejām no viena motīva pie otra, izkristalizējoties dzejas saturiskajām un mākslinieciskajām dominantēm, kas kulminē divos noslēdzošajos dzejojumos – liriski smeldzīgajā “Dūdieviņš” un intelektuāli asajā, bet padomju okupācijas laikā kritizētajā un aizliegtajā poēmā “Indriķa Latvieša piezīmēs uz Livonijas hronikas malām”.

Krājuma noskaņu raksturo stabila dzejnieces reālistes stāja, pilnībā atbrīvojoties no nejaušu, naivu, samākslotu emociju attēlojuma, tiecība uz lielāku likumsakarību koncentrāciju, tipizāciju, izjūtu precizitāti. Izteiksmes rimtums mijas ar bangainu nemieru, kas sakārtots pretstatu tīklojumā. Pretstatījums te ir paņēmiens, kā izcelt ne vien kaismi, bet arī racionālo dominanti, morālo kritēriju skaidrību. Paralēli sociālo jautājumu objektivizācijai veidojas liriskā es individuālā rakstura un likteņa līnijas. Izveidojas tendence izcelt dziļi slēptus dvēseles iekšējos konfliktus – nelaimīgums, traģiska vientulības izjūta un lepns spīts. Dzejniece izmisīgi tiecas pēc patiesajām sajūtām esošajā ideoloģijā, kas pretstatītas sabiedrībā valdošajai pašapmierinātības, padevības, divkosības un komformisma filozofijai (“Vilks” u. c.).

Strukturāli sarežģītās un idejiski spēcīgās poēmas “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām” gredzenveida kompozīcija balstīta anahronisma poētikā, asociatīvi veidojoties analoģiskām saiknēm ar 13. gs., 1905. gadu, pēckara laika detaļām un poēmas iznākšanas laiku – Leonīda Brežņeva (Леонид Ильич Брежнев) valdības stagnāciju. Zemtekstos balstītā metaforizētā izteiksme (divkāršie epiteti, oksimoroni, hiperbolas u. c.) izgaismo dvēseles polaritāti, vienmēr līdzās esošus stāvokļus – garīgi brīva dumpinieka un garīgi savažota verga izpausmes, iekšējā konflikta vispārinājumu paceļot jaunos patiesuma mērogos un iezīmējot ceļu uz nacionālā rakstura izpratni.

Krājumā publicēti 72 dzejoļi, tostarp 28 aizliegti un iepriekšējos krājumos neiekļauti dzejoļi. Manuskripts, pateicoties redaktora un dzejnieka Jāņa Sirmbārža nevainojamajai reputācijai, sākotnēji bez šķēršļiem izkļuva cauri cenzūrai.

Pirmais krājuma izdevums 1969. gadā ir vienīgais izdevums. Atkārtoti krājuma dzeja publicēta V. Belševicas dzejas izlasē “Ievziedu aukstums” (1988), kā arī kopotajos rakstos ("Raksti", 1. sējums, 1999).  

Krājumam bija spēcīga rezonanse ne tikai literatūras un kultūras, bet arī sabiedriski politiskā kontekstā. Kritikā tas piedzīvoja vairākus demagoģiska rakstura uzbrukumus, īpaši poēma “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām” par vēstures faktu nepareizu traktējumu. Asu kritiku krājums izpelnījās Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas XI plēnumā 1969. gada jūnijā, pēc kura V. Belševica nokļuva dzejnieku “melnajā sarakstā”. Taču plašāka diskusija pēc būtības netika izvērsta Komunistiskās partijas ideologu bailēs no dažāda veida liberālisma izpausmēm un to potenciālajām sekām. Kopš 1969. gada vēsturiskās tematikas jautājumi un to atspoguļojums dzejā nokļūst Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Rakstnieku savienības uzmanības centrā, konfrontējot diviem literātu grupējumiem – partijas nomenklatūras atbalstītājiem un sociālistiskā reālisma paradigmas noliedzējiem.

Atsevišķi krājuma dzejoļi komponēti, populārākie tiem: 1969. gadā Imanta Kalniņa komponētā dziesma “Dūdieviņš” (oriģinālā izpildīja Nora Bumbiere), Nika Matvejeva komponētais cikls “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām”, kas 1988. gadā grupas “Sīpoli” izpildījumā rokmūzikas festivālā “Liepājas dzintars” ieguva Grand Prix balvu. Trimdas dzejnieks un dziesminieks Pāvils Johansons 1985. gadā sakomponēja dziesmas “Vecrīga”, “Vilks”.