Tradicionāli starptautiskajās tiesībās ticis uzskatīts, ka okupācija ir samērā neilgs laika posms, kam jābeidzas vai nu ar teritorijas aneksiju, vai arī ar tās atbrīvošanu no okupētājvalsts klātbūtnes. Ja okupācija ieilgst, tā uzskatāma par de facto aneksiju, turklāt okupēto teritoriju aneksija ir prettiesiska. Vienīgais veids, kā aneksiju varēja padarīt par likumīgu, bija panākt tās vispārēju starptautisku atzīšanu, bet PSRS pēc Otrā pasaules kara tas neizdevās. Tādējādi okupācijas stāvoklis netika pārtraukts 05.08.1940., kad notika Latvijas faktiskā aneksija jeb inkorporācija PSRS sastāvā, un okupācija starptautiski tiesiskā aspektā turpinājās līdz pat pilnīgas neatkarības atjaunošanai 1991. gadā. Laika posms no 1944. līdz 1945. gadam, kad padomju karaspēks atguva kontroli pār Latvijas teritoriju līdz 21.08.1991., kad valsts pilnībā atjaunoja neatkarību, ir padomju otrreizējā okupācija.

Padomju otrreizējo okupāciju var iedalīt vairākos posmos:

1. intensīva sovetizācija, balstoties uz represīvām metodēm (1944/45–1953);
2. relatīvas padomju režīma liberalizācijas un turbulences posms (1954–1964);
3. padomju režīma stabilizācija un vienlaicīgi ekonomikas pieauguma tempu mazināšanās, kā arī ideoloģijas krīze (1965–1985);
4. mēģinājums reformēt padomju sistēmu (1986–1991).

Šie posmi nav specifiski Latvijai, tie atspoguļo visas PSRS attīstību, bet, ņemot vērā stingri hierarhisko, būtībā impērisko republiku un centra attiecību modeli, Latvijas attīstību kopumā noteica Maskavas politika.

PSRS neatzina Baltijas valstu okupācijas un aneksijas faktu, aizstāvot viedokli, ka valsts iekārtas maiņa un inkorporācija bijusi nevis ārēja spēka – padomju okupācijas –, bet gan iekšpolitisku cēloņu – sociālistiskās revolūcijas – izraisīta tautas brīvas gribas izpausme. Tādēļ Padomju Savienībai bija svarīgi pēc iespējas ātrāk un pilnīgāk tās iekļaut savā politiskajā, ekonomiskajā un sociālajā sistēmā, t. i., sovetizēt. Sovetizācijas pamata uzdevumi – privātīpašuma likvidācija ražošanas, tirdzniecības sfērā un lauksaimniecībā, sabiedrības sociālās struktūras izmaiņas – tika paveikti līdz 50. gadu sākumam.

Sovetizācijas sastāvdaļa bija Latvijas ekonomikas pakļaušana PSRS interesēm un intensīva Latvijas sociālitiskā industrializācija, t. i. prioritāte smagajai rūpniecībai (ražošanas līdzekļu ražošanai), nevis plaša patēriņa preču ražošanai. Latvijas ekonomikā līdz 1940. gadam pārsvarā bija uz iedzīvotāju patēriņu orientēti uzņēmumi, un līdz 60. gadu vidum tie joprojām ražoja vairāk nekā pusi rūpnieciskās produkcijas, bet 70.–80. gados padomju modelis ņēma virsroku un produkcijā sāka dominēt ražošanas līdzekļu ražošana. Salīdzinot ar citām PSRS republikām, plaša patēriņa preču ražošana tomēr joprojām bija labāk attīstīta. Tās bija biežāk atrodamas veikalu plauktos, dažkārt bija labākas kvalitātes nekā citur ražotās, un tas bija viens no faktoriem, kas uzturēja priekšstatu par Latviju (un citām Baltijas republikām) kā PSRS “Rietumiem”.

Uzreiz pēc Otrā pasaules kara sākās lielu rūpniecisko uzņēmumu attīstība. Padomju ideologu skatījumā rūpniecība tika uzskatīta par sociālisma sasniegumu svarīgāko rādītāju. Neatkarīgo Latviju attēloja kā atpalikušu valsti ar agrāru ekonomiku, kas, tikai pateicoties iekļaušanai PSRS sastāvā un sociālistiskai industrializācijai, attīstījusies par modernu rūpniecības valsti. Turklāt pastāvīgi tika norādīts, ka šos panākumus Latvija guvusi, pateicoties nesavtīgai “brālīgo” republiku palīdzībai. Patiesībā lielo uzņēmumu veidošana Latvijā Maskavai bija izdevīga, jo Latvijā, sevišķi Rīgā, bija attīstīta rūpnieciskā infrastruktūra (industriālas ēkas, dzelzceļi u. c.) un arī samērā laba sociālā infrastruktūra (dzīvokļi, veikali, pakalpojumu joma), tādēļ šeit rūpniecību varēja attīstīt lētāk, rekonstruējot un paplašinot esošos uzņēmumus. Tādējādi jaunu uzņēmumu celtniecība sākās tikai 50. gadu otrajā pusē. Lielu rūpniecības uzņēmumu būvniecībai un ekspluatācijai bija nepieciešams daudz darbaspēka, kura Latvijā trūka. Tika piesaistīti strādnieki un speciālisti no citām republikām, it sevišķi no tuvējiem Krievijas un Baltkrievijas apgabaliem. Latvijā palika arī ļoti daudzi no armijas demobilizētie. 1945.–1959. gadā Latvijā ieradās apmēram 400 000, bet nākamajos 30 gados vēl apmēram 700 000 cilvēku. Rezultātā kardināli izmainījās iedzīvotāju etniskais sastāvs un latviešu īpatsvars samazinājās no 77 % 1935. gadā līdz 52 % 1989. gadā. Masu imigrācija radīja kā etnisku, tā arī sociālu spriedzi, jo dzīvokļu celtniecība un sociālās infrastruktūras attīstība stipri atpalika no iedzīvotāju skaita pieauguma un vajadzībām. Imigrācija veicināja rusifikāciju un latviešu valodas pozīciju vājināšanos.

Sovetizācijas būtiska sastāvdaļa bija lauksaimniecības kolektivizācija. Tai sāka gatavoties uzreiz pēc kara, veicinot brīvprātīgu zemnieku apvienošanos kolhozos, tomēr tempi bija ļoti lēni. 1948. gada beigās Maskava nolēma Baltijas republikās īstenot vispārēju kolektivizāciju, pielietojot represijas kā efektīvāko līdzekli savu mērķu sasniegšanai. 25.03.1949. akcijā “Krasta banga” (Прибой) uz Sibīriju deportēja vairāk nekā 42 000 cilvēku. Rezultātā kolhozos iestājušos zemnieku saimniecību skaits pieauga no 10,2 % 1949. gada sākumā līdz apmēram 72 % 01.05.1949. Lauksaimniecības kolektivizācija radīja milzīgas pārmaiņas kā ekonomikā, tā arī lauku iedzīvotāju dzīvesveidā. Ekonomiski tā sākumā bija katastrofa, jo Josifa Staļina (Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин) laika politika balstījās uz priekšstatu par laukiem kā neizsīkstošu cilvēku un materiālu resursu avotu, kuru var bezgalīgi ekspluatēt sociālistiskās industrializācijas labad. Pēc J. Staļina nāves politika mainījās, palielinājās valsts kapitālieguldījumi lauksaimniecībā, samazinājās nodokļu slogs kolhoziem un kolhozniekiem. Tomēr kolektivizācijas izraisīto lauksaimniecības produktivitātes kritumu izdevās pārvarēt tikai 20. gs. 60.–70. gados. No 60. gadiem lauku iedzīvotāju materiālais stāvoklis sāka uzlaboties, viņi arī sāka aprast ar kolektīvo saimniekošanu un arī ar tai raksturīgo resursu nelietderīgu izmantošanu. Veidojās parauga kolhozi un padomju (valsts) saimniecības, kas bija visai veiksmīgas ražošanā, un spēja nodrošināt saviem darbiniekiem samērā augstu dzīves standartu, bet vairumā saimniecību produktivitāte bija zema. Latvijas lauksaimniecība, kas pirms Otrā pasaules kara bija visai veiksmīga uz pārējo Baltijas valstu fona un saglabāja šo stāvokli arī pēckara gados, 70. gados sāka atpalikt no Igaunijas un Lietuvas. Lielā mērā to noteica tas, ka no 60. gadiem republikas vadības prioritāte bija lielrūpniecība, nevis lauku attīstība.

Trešā sovetizācijas sastāvdaļa bija kultūras dzīves un garīgās sfēras pārveide padomju garā. Sociālistiskais reālisms tēlotājā mākslā, literatūrā, teātrī, mūzikā tika pasludināts par vienīgo iespējamo radošo metodi. Atbilstoši sociālistiskajam reālismam mākslai bija jābūt tautiskai, respektīvi, tai bija jābalstās uz tautas tradīcijām un bija jābūt saprotamai tautai, bet vienlaicīgi tai bija jābūt “sociālistiskai pēc satura”, t. i., bija jāatbilst marksisma-ļeņinisma ideoloģijas principiem un vēstures procesa skaidrojumam, un tai bija jāparāda padomju cilvēka varonība un ceļš uz aizvien jauniem sasniegumiem. Sociālistiskā reālisma doktrīnu ļoti dogmatiskā veidā centās ieviest Staļina laikā. Šajā laikā no latviešu kultūras vēstures mantojuma izslēdza visus autorus un darbus, kas neatbilda proletāriskās un šķiru cīņu attēlojošās daiļrades kritērijiem. Vienlaicīgi atsevišķas nacionālās kultūras tradīcijas tika atzītas par noderīgām no padomju ideoloģijas viedokļa. Tā 1948. gadā tika atjaunota Dziesmu svētku tradīcija. Svētkus piesaistīja Padomju Latvijas gadadienām (21.07.), un to uzdevums bija apliecināt latviešu nacionālās kultūras uzplaukumu Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā (LPSR).

50. gadu vidū liberalizācija ļoti lielā mērā ietekmēja kultūras jomu un tās centienus izlauzties no sociālistiskā reālisma žņaugiem. Tas notika pārsvarā, nevis atklāti konfrontējot ar oficiālajām nostādnēm, bet cenšoties jaunos strāvojumus parādīt kā savienojamus ar sociālistiskiem daiļrades kanoniem. Tomēr katrs solis lielākas radošās brīvības virzienā tika izcīnīts smagā cīņā. 70.–80. gados tika pieļauti dažādi literatūras un tēlotājas mākslas novirzieni (piemēram, abstrakcionisms, fotoreālisms), kas neiekļāvās oficiālajā sociālistiskā reālisma kanonā. Tika akceptētas arī masu kultūras izpausmes, piemēram, rokmūzika, diskotēkas, ekoloģiskā kustība, ja tās pastāvēja komjaunatnes vai citu oficiāli atzītu organizāciju (kultūras namu, kolhozu u. c.) aizbildniecībā. Tomēr visas kultūras izpausmes, kuras Komunistiskās partijas (KP) ideologi atzina par nepieņemamām, vai arī kuru pārstāvji paši atteicās sadarboties ar padomju varu, bija pakļautas vajāšanām. Kopumā kultūras un padomju varas attiecības bija visai komplicētas. Tā kā nekāda politiskā opozīcija legāli nevarēja pastāvēt, kultūras darbinieki kļuva par nācijas līderiem, ne tikai garīgo, bet arī politisko vērtību nesējiem un paudējiem un tādēļ bija pastāvīgā ideoloģisko un represīvo iestāžu uzmanības lokā. Taču vienlaicīgi kultūra un sadarbība ar kultūras radītājiem padomju režīmam bija nepieciešama, jo tā padomju režīms varēja parādīt ārpasaulei, ka latviešu nacionālā kultūra Padomju Latvijā plaukst.

Padomju okupācijas rezultātā tika izmainītas īpašuma attiecības, sabiedrības sociālā struktūra, ekonomikas un sociālās sistēmas funkcionēšanas pamatprincipi. Būtiskas sekas atstāja pilsoniskās sabiedrības iznīcināšana, padomju ideoloģija un dzīvesveids ietekmēja cilvēku vērtību sistēmu. Ja pirmajos pēckara gados vairumam latviešu padomju dzīvesveids bija svešs un bieži vien arī nepieņemams, tad ar laiku pie tā pierada. 40. gados iesaistīšanos komjaunatnē un KP vairums sabiedrības uztvēra negatīvi, kā ideoloģisku kolaboracionismu. Tomēr pamazām daudzas sadarbības formas ar režīmu sāka uztvert kā neizbēgamību cilvēks, kurš vēlējās dzīvē ko sasniegt. Taču tas notika, nevis akceptējot padomju ideoloģijas sludinātās vērtības, bet gan tās traktējot utilitāri, kā neizbēgamas nodevas, kurās var īpaši neiedziļināties un reālajā dzīvē balstīties pavisam uz citām. Cilvēki apguva padomju ekonomiskās un sociālās sistēmas īpatnības un iemācījās tās izmantot savā labā. 70.–80. gados mazinājās oficiālais ideoloģijas un varas struktūru spiediens uz cilvēku privāto dzīvi, kas pavēra iespēju daudziem vienlaikus pastāvēt divās paralēlās realitātēs, – oficiāli, kurā nācās maksāt nodevas padomju retorikai un darboties atbilstoši tajā iedibinātajai kārtībai, un privātajā dzīvē, kurā valdīja pavisam citi vērtību kritēriji.

Viens no galvenajiem sovetizācijas instrumentiem bija masu politiskās represijas, kurām 1945.–1953. gadā pēc padomju drošības iestāžu datiem bija pakļauti 119 000 cilvēku. Taču šie dati nav pilnīgi. Ja pieskaita tikai tos, kas bija ieslodzīti filtrācijas nometnēs, represēto skaits ir apmēram 200 000. Pēc J. Staļina nāves represiju apjomi samazinājās, pamazām sākās notiesāto Gulaga sistēmas demontāža, kas ietvēra vairuma politisko ieslodzīto atbrīvošanu un atļauju atgriezties mājās izsūtītajiem. Latvijas varas iestādēm šāda politika nepatika, tās baidījās, ka šie cilvēki vairos pretestības garu padomju režīmam. No 1954. gada arestus un ieslodzījumu pielietoja daudz retāk (1954.–1986. gadā arestēja nedaudz vairāk par 1000), un tas bija saistīts ar izmaiņām ideoloģijā. J. Staļins uzskatīja, ka represijas ir nepieciešamas, jo sociālisma uzvaras pastiprina tā ienaidnieku pretestību. Jaunā doktrīna apgalvoja, ka sociālisms ir uzvarējis cilvēku prātos, bet padomju varas pretinieki ir tikai atsevišķi psihiski nestabili vai arī sliktā ietekmē (ģimenes, paziņu, Rietumu) nonākuši indivīdi. Masveida represiju vietā stājās represijas pret atsevišķiem cilvēkiem, kā arī pastiprināta potenciāli neuzticamo iedzīvotāju grupu kontrole un dažāda veida ierobežojumi tiem, kas bija atļāvušies pārkāpt robežas. PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) darba metodes līdz 1987. gadam pietiekami efektīvi nodrošināja sabiedrības kontroli.

1949. gada deportācijas mērķis bija salauzt zemniecības pretestību kolhoziem, bet vienlaicīgi arī padarīt neiespējamu nacionālo partizānu cīņu, ko līdz 50. gadu sākumam visumā izdevās panākt, lai gan atsevišķi partizāni darbojās līdz 1956.–1957. gadam. Padomju drošības orgānu materiāli liecina, ka 1944.–1956. gadā partizānu kustībā bija iesaistīti 13 500 cilvēki, no viņiem 10 700 bija aktīvi cīnītāji, bet pārējie – atbalstītāji. Gan sadarbojoties ar partizāniem, gan individuāli pastāvēja arī daudzas nebruņotas pretošanās grupas. Pirmajos pēckara gados liela sabiedrības daļa nebija zaudējusi cerības, ka vēl ir iespējama valsts neatkarības atjaunošana PSRS un Rietumu lielvaru kara vai arī Rietumvalstu prasību rezultātā. Šīs cerības uzturēja nacionālo pretošanos. Staļina režīma represijas vājināja pretošanās potenciālu, bet relatīvā liberalizācija pēc viņa nāves pavēra iespēju plašākiem sabiedrības slāņiem nodrošināt stabilitāti un relatīvu labklājību, veicinot konformismu. Daudzi cerēja, ka padomju režīmu Latvijā iespējams mainīt “no iekšpuses”, tādējādi attaisnojot sadarbību ar to. Pretošanās turpinājās, bet tā nebija masveidīga. Tās centrālais jautājums, tāpat kā pirmajos pēckara gados, bija valstiskās neatkarības atjaunošana. Būtiska loma šī jautājuma aktualizācijā bija latviešu emigrācijas aprindām un organizācijām.

No 50. gadu vidus PSRS un arī Latvija kļuva atvērtāka ārpasaulei. Latvijas iedzīvotājiem tika dota iespēja izbraukt ārpus PSRS tūrisma ceļojumos, galvenokārt uz t. s. sociālisma, bet dažkārt arī uz kapitālistiskajām valstīm. Ārzemju tūristi sāka ierasties Latvijā, viņu vidū arī trimdas latvieši, kas ieradās apciemot savus radiniekus. Latvijas iedzīvotāji sarakstījās ar radiniekiem ārzemēs, saņēma no viņiem sūtījumus. Lai gan VDK izsekoja ārzemju tūristus, perlustrēja vēstules un sūtījumus no ārzemēm, tomēr Latvijā nonāca informācija par dzīvi Rietumos un par Rietumvalstu un trimdas organizāciju nostāju Baltijas jautājumā. Būtisks informācijas avots bija Rietumu radiostacijas.

Lielāka atvērtība ārpasaulei bija daļa no vispārējās PSRS politikas maiņas attiecībās ar Rietumiem 50. gadu vidū atbilstoši mierīgas līdzāspastāvēšanas doktrīnai. Latvijā ideologu uzdevums šīs politikas ietvaros bija censties mazināt negatīvo attieksmi Rietumu politiskajās un emigrācijas aprindās pret LPSR, kā arī šķelt emigrāciju, veicināt negatīvu attieksmi pret tās organizāciju vadību. Tika dažādi nomelnoti trimdas aktīvisti un atbalstīti pazīstamu emigrācijas kultūras darbinieku kontakti ar Padomju Latviju. Būtiska nozīme šajā ziņā bija 1964. gadā dibinātajai Latvijas Komitejai kultūras sakariem ar ārzemēm. Komiteja organizēja un kontrolēja Latvijas kultūras cilvēku kontaktus ar latviešiem ārzemēs, gan uzņemot trimdas latviešus, gan sūtot delegācijas no Latvijas uz ārzemēm. Attieksme pret šiem kontaktiem bija visai pretrunīga kā trimdas aprindās, tā arī Latvijā. Nebija noslēpums, ka Komiteja darbojas VDK pārraudzībā, tomēr daudzi cilvēki kā emigrācijā, tā arī Latvijā uzskatīja, ka nepieciešams uzturēt kontaktus, apmainīties ar informāciju.

Viens no sovetizācijas instrumentiem bija arī pārvaldes kadru politika, kas tika veidota tā, lai nodrošinātu centra interešu dominanti. Tas tika panākts, pirmkārt, īstenojot tiešu kontroli pār republiku un tās vadību ar savu speciāli nozīmētu pārstāvju palīdzību. 1944.–1947. gadā šādu kontroli veica VK(b)P CK Latvijas birojs. Pēc tam šo funkciju veica LKP CK otrais sekretārs, kas vienmēr bija Maskavas atsūtīts krievu vai ukraiņu tautības funkcionārs. Pēc nacionālkomunistu izstumšanas no Latvijas varas struktūrām 1959. gadā otrā sekretāra ietekme pieauga. Otrkārt, sekošanu Maskavas kursam nodrošināja tas, ka republikas pārvaldē būtiska nozīme bija latviskas izcelsmes cilvēkiem, kuri līdz 1940. gadam bija dzīvojuši PSRS, un no citām republikām atsūtītiem nelatviešiem (pārsvarā krieviem). Lai gan kopš 60. gadiem republikas pārvaldē ieplūda arvien vairāk vietējo latviešu, LKP struktūrās viņu ietekme pārsvarā izpaudās lauku rajonos un ar lauksaimniecību, kultūru un ideoloģiju saistītos jautājumos. Padomju sistēmā vadošā vieta bija industrijai, un tās pārvaldībā latviešu pozīcijas bija vājas.

Republikas interešu pakļaušana centra prioritātēm bremzēja iniciatīvu un izraisīja neapmierinātību. Pēc J. Staļina nāves tika mēģināts reformēt padomju politisko sistēmu, ekonomiku, ārpolitiku un citas jomas, t. sk. arī attiecības starp republikām un centru. 1955.–1964. gadā padomju ideologi mēģināja noteikt liberālisma robežas un šajā procesā pastāvīgi svārstījās starp aizliegumiem un represijām no vienas puses un lielākas brīvības pieļaušanu ar mērķi padarīt sistēmu efektīvāku no otras puses. Šīs svārstības skāra arī centra un republiku attiecības, mēģinot palielināt republiku pilnvaras dažādu jautājumu risināšanā, t. sk. arī ekonomikas vadībā. 1957. gadā nodibināja teritoriālās tautas saimniecības padomes (TSP). LPSR TSP pārvaldīja rūpniecības uzņēmumus, kas ražoja 97 % produkcijas. Republikas vadībai radās cerības, ka būs iespējams mīkstināt sociālās un ekonomiskās attīstības disproporcijas, kas bija radušās sociālistiskās industrializācijas rezultātā, kā arī risināt citas problēmas. Tomēr šīs cerības sabruka, kad 07.–08.07.1959. LKP CK plēnumā virsroku guva tā republikas vadības daļa, kas iestājās pret liberalizāciju un republikas interešu izvirzīšanu priekšplānā. T. s. nacionālkomunistus republikas vadībā (Eduardu Berklavu u. c.) atcēla no amatiem. Notika plaša vadošo funkcionāru nomaiņa. Tas viss bija saistīts kā ar iekšēju karjeristisku un ideoloģisku motīvu izraisītu cīņu republikas vadībā, tā arī ar Maskavas neapmierinātību ar to, ko tā uzskatīja par nacionālisma un autarķijas izpausmēm.

Padomju okupācijas režīma uzturēšanā būtiska nozīme bija Latvijā izvietotajām padomju bruņoto spēku vienībām. Lielākā daļa bija Baltijas kara apgabala (BKA) sastāvā, taču svarīgas bija arī Jūras kara flotes bāzes (Liepājā, Bolderājā), Robežapsardzības karaspēks un no 60. gadiem – Stratēģiskā (raķešu) karaspēka vienības. Laika gaitā vienību skaits un to skaitliskais sastāvs būtiski mainījās atkarībā no tā, kādiem ieroču veidiem un aizsardzības politikai deva priekšroku padomju militārā doktrīna. Tā 40.–50. gados attīstījās reaktīvā aviācija, bet 50. gadu beigās Latvijā sāka iekārtot pretgaisa aizsardzības un vidējā rādiusa kodolraķešu bāzes. Rietumu robežas tuvums noteica arī dažāda veida izlūkošanas struktūru pārpilnību. Padomju karaspēka vienību bāzēm un poligoniem tika atvēlētas lielas zemes platības. Rīgā atradās BKA Militārās struktūras nebija pakļautas republikas varas iestādēm, jaunu ieroču veidu, t. sk. kodolieroču, vai karaspēka vienību izvietošana notika atbilstoši PSRS militārās vadības plāniem. 1990. gadā Latvijā bija izvietotas 223 militāro struktūru apakšvienības ar 70–80 000 militārpersonu (ieskaitot kursantus no trīs kara skolām). Ar PSRS militārā kompleksa apkalpošanu bija saistīta liela daļa Latvijas tautsaimniecības. Visi lielie uzņēmumi (VEF, “Alfa”, “Komutators” u. c.) lielāko daļu savas produkcijas ražoja militāriem mērķiem. Padomju armijas apkalpošanā bija iesaistīti arī vieglās un pārtikas rūpniecības uzņēmumi. Padomju militāro struktūru iesaiste Latvijas politiskajā dzīvē bija netieša, taču jūtama. Tiek uzskatīts, ka militārpersonu neapmierinātība sekmēja Latvijas vadības maiņu 1959. gadā. Visuzskatāmāk militāristu aktivitātes izpaudās 1990.–1991. gadā, kad BKA vadība tieši atbalstīja neatkarības atjaunošanas pretiniekus.

Pēc 21.08.1991. Latvijas Republika atguva kontroli pār tās ārējām robežām, sāka veidot neatkarīgas policijas un militārās struktūras. Tomēr pilnībā okupācija beidzās tikai pēc 31.08.1994., kad tika pabeigta Krievijas karaspēka izvešana no Latvijas.

Latviešu literatūrā, mākslā, teātrī, kino ir samērā maz līdz 80. gadu beigām radītu darbu, kas parādītu nevis vēlamo, idealizēto, bet gan reālo dzīvi Padomju Latvijā ar visām tās politiskajām un sociālajām pretrunām, jo cenzūras un pašcenzūras dēļ tādas tēmas kā represijas, etniskās pretrunas un latviešu valodas diskriminācija, ekonomikas neefektivitāte, ideoloģijas žņaugi, cenzūra un citas netika aplūkotas. Dažkārt pietika tikai ar padomju varasvīru aizdomām par to, ka darbā ir nevēlami politiski mājieni, lai darbi tiktu aizliegti, īpaši tādi, kuros režīma kritika bija skaidri saskatāma. Aizliegumu piedzīvoja spēlfilma “Elpojiet dziļi” (režisors Rolands Kalniņš, 1967), tikai 1986. gadā tika izdots Alberta Bela 1967. gadā sarakstītais romāns “Bezmiegs”. Ideoloģiskās cenzūras filtru dēļ populārs žanrs bija dzeja, jo tajā par reālajām problēmām varēja runāt nevis tieši, bet gan metaforiskā formā, izmantojot vēstures analoģijas vai arī personiska pārdzīvojuma prizmu. Tomēr tika arī publicēti darbi, kuros bija mēģināts tiešāk atainot laikmetu, piemēram, Ojāra Vācieša garstāsts “Tās dienas acīm” (1975), Harija Gulbja romāns “Doņuleja” (1983) un lugas “Aijā, žūžū, bērns kā lācis” (1968), “Cīrulīši” (1975), režisora Jāņa Streiča spēlfilmas “Mans draugs – nenopietns cilvēks” (1975) un “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981), Paula Putniņa luga “Uzticības saldā nasta” (1981). Par reālo dzīvi Padomju Latvijā un tās reālajām problēmām daudz tiešāk varēja runāt šķietami marginālajā kriminālromāna žanrā, piemēram, Andra Kolberga romānos “Cilvēks, kas skrēja pāri ielai” (1978) un “Naktī lietū” (1986). Cenzūras žņaugi atslāba tikai 80. gadu vidū. Spilgts piemērs tam bija dokumentālās filmas “Vai viegli būt jaunam” (režisors Juris Podnieks, 1986), “Augstākā tiesa” (režisors Hercs Franks, 1987).

Kopš 80. gadu beigām padomju okupācijas pieredze visvairāk atspoguļojas memuāru un dokumentālā žanra literatūrā, kurā dominē represiju un pretošanās tematika, piemēram, atmiņu krājumos “Via Dolorosa” (sastādītāja Anda Līce, seši sējumi, 1990–2008) un Sanitas Reinsones “Meža meitas” (2015), arī dokumentālajās filmās (piemēram, “Uz spēles Latvija”, režisors Pēteris Krilovs, 2014), lai gan ir daudz atmiņu, kuras rakstījuši cilvēki, kuri vairāk vai mazāk veiksmīgi darbojās padomju sistēmas ietvaros. Literāru, mākslas, teātra un kino darbu, kuros būtu mēģināts sintezēt padomju okupācijas laika pieredzi mākslinieciskā formā, ir samērā maz. Literāta dzīve izsūtījumā aplūkota Melānijas Vanagas romānā “Veļupes krastā” (1991), pēc kura uzņemta spēlfilma “Melānijas hronika” (režisors Viesturs Kairišs, 2016). Cilvēku likteņi un vide pēckara gados atklājas Vizmas Belševicas romānā “Billes skaistā jaunība” (1999), bet 70.–80. gadi – Noras Ikstenas romānā “Mātes piens” (2015). Intelektuāļu aprindu dzīve 70. gados Rīgā ieskicēta Jāņa Rokpeļņa romāna “Muzejs” (2017). Nozīmīgs pavērsiens padomju okupācijas laika mākslinieciskā apzināšanā saistīts ar projektu “Mēs. Latvija, XX gadsimts”, kura ietvaros publicēti vairāki romāni: Laimas Kotas “Istaba” (2016), Andras Manfeldes “Virsnieku sievas” (2016), Ingas Ābeles “Duna” (2017).