Jānis Streičs ir ievērojams latviešu kinorežisors un scenārists, kurš uzfilmējis 22 spēlfilmas, 12 no tām ir arī scenāriju autors. Viņa filmas bija iecienītas visā Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS); vairākas no tām uzskatāmas par spilgtiem 20. gs. otrās puses latviešu kino klasikas piemēriem un ir iecienītas arī mūsdienās. Režisora filmas atspoguļo laiku, kurā tās radītas, atklāj cilvēku ideālus, pretrunas un humoru. J. Streičs ir aktīvs sabiedriskais darbinieks. Kopš 2000. gada J. Streičs ir atsācis gleznot, ko dara joprojām un piedalās mākslas izstādēs. Aktīvi sadarbojas ar Lietuvas gleznotājiem. Viņš ir daudzu publikāciju un grāmatu “Lāga dvēseļu straumei” (2006) un “Tas garais cilvēkbērna gads” (2012) autors. 

J. Streičs ir dzimis Latgalē, bērnības gadus ģimene pavadīja Kurzemē, Sabiles tuvumā, kur viņa tēvs, Jānis Streičs vecākais, strādāja Georga Arāja lielsaimniecībā. 1940. gadā padomju okupācijas laikā tēvam iedalīja daļu no saimnieka zemes, no kuras viņš atteicās, un 1941. gada janvārī viņš ar ģimeni atgriezās uz dzīvi Preiļu pagastā. Vācu okupācijas laikā J. Streiča tēvu mobilizēja leģionā. Karam beidzoties, tēvs nokļuva angļu gūstā un neatgriezās.

11 gadu vecumā J. Streičs ar divām māsām un brāli zaudēja māti Olgu Streiču (dzimusi Žihare), kura nomira no neārstēta apendicīta. Bērni, palikuši bāreņi, izauga mātes māsas Annas Žihares aizbildniecībā.

Pamatizglītību J. Streičs ieguva Gailīšu pamatskolā (1943–1951), aktīvi darbojoties jaunrades pulciņos. Izglītību turpināja Rēzeknes pedagoģiskajā skolā, kur aizrāvās ar glezniecību, teātri un muzicēšanu stīgu orķestrī (1951–1955). Pēc darbu sadales nozīmētajā darbā Alsviķu bērnu namā nostrādāja tikai trīs mēnešus, jo uz trim gadiem tika iesaukts obligātajā karadienestā PSRS Bruņotajos spēkos, dienēja Ostrogožskā (Voroņežas apgabalā). Dienesta gadi pagāja armijas klubā, aktīvi darbojoties garnizona mākslas dzīvē, J. Streičs uzstājās kā aktieris, iestudēja izrādes, gatavoja tām dekorācijas, dziedāja korī un spēlēja dombru kluba stīgu orķestrī.

1958. gadā vasarā, atgriezies Latvijā, J. Streičs sāka strādāt Preiļu 2. vidusskolā un daudzpusīgi darbojās Preiļu kultūras namā. Latgales kultūras nedēļas laikā Rīgā Preiļu Kultūras nama drāmas ansambļa iestudējumā J. Streičam bija uzticēta galvenā loma Andreja Upīša viencēlienā “Ragana” (1958). Iestudējums guva panākumus Rīgā, uzvarēja amatieru teātru skatē, to pārraidīja arī Latvijas Televīzija. Kultūras ministrija piedāvāja J. Streičam darbu nesen izveidotajā Daugavpils teātrī, bet viņš no piedāvājuma strādāt atteicās, jo bija nolēmis turpināt izglītību un bija nokārtojis eksāmenus divos Maskavas teātra institūtos, bet valodas latviskā akcenta dēļ tomēr netika uzņemts. Maskavas Dailes teātra (Московский Художественный академический театр СССР им. М. Горького) un Vissavienības Teātra mākslas institūta (Всесоюзный Институт театрального искусства) pedagogi iedeva J. Streičam rekomendācijas vēstules Latvijas augstākajām izglītības iestādēm, adresētas režisorei Verai Baļunai kā Latvijas Konservatorijas Teātra katedras vadītājai un Ventai Vecumniecei ar lūgumu lietderīgi izmantot viņa talantu. Mācību gadā vidū, sekmīgi izturot obligātos iestājeksāmenus uz brīvajām studentu vietām pirmajā kursā, J. Streičs tika uzņemts Teātra fakultātes Režijas nodaļā. Kursu vadīja režisors Aleksandrs Leimanis. Papildus mācībām J. Streičs piepelnījās tautas teātros un klubos kā dekorators. 

Režisors ir precējies ar lietuvieti Vidu Streiču; viņu meita Viktorija Streiča-Jakštiene (Jakštienė) ir profesionāla aktrise un režisore Kauņas Valsts muzikālajā teātrī (Kauno Valstybinis muzikinis teatras). Dēls no iepriekšējās laulības Māris Streičs dzīvo Īrijā; vecākais dēls Kristaps Streičs, kurš bija mūziķis un datormākslinieks un filmējās tēva filmās “Cilvēka bērns” (1991) un “Likteņdzirnas” (1997); viņš 2010. gadā gāja bojā, avarējot deltaplānam.

Pēc studijām 1963. gadā J. Streičs tika norīkots darbā par režisoru Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valsts Drāmas teātrī. Taču J. Streičs vēlējās strādāt kinostudijā pie sava skolotāja Aleksandra Leimaņa. Kultūras ministrija to akceptēja, un kopš 1963. gada Rīgas kinostudija kļuva par J. Streiča patstāvīgo darba vietu līdz 1991. gadam. 

Rīgas kinostudijā J. Streičs karjeru sāka kā sava skolotāja režisora A. Leimaņa asistents filmā “Cielaviņas armija” (1964), apliecinot organizatoriskas un radošas spējas risināt filmas ražošanas jautājumus. Jau pēc gada J. Streičam tika uzticēts otrā režisora amats filmā “Tobago maina kursu” (1965). Meklējot jaunus režijas spēkus, Rīgas kinostudijas vadība izveidoja divu Latvijas Konservatorijas režijas kursabiedru tandēmu ar J. Streiču un Ēriku Lāci, piedāvājot kopā uzņemt debijas filmu “Kapteiņa Enriko pulkstenis” (1967). Filmai bija skaidri definēta auditorija –  skolas vecuma bērni.  Šis režisoru tandēms tika apvienots vēl vienai filmai “Līvsalas zēni” (1969) – filma par politiskajās un sociālajās pretrunās ierautiem skolēniem pēc kara nopostītajā Latvijā.

Par J. Streiča pirmo patstāvīgi veidoto filmu kļuva “Šauj, manā vietā” (1970), kur režisors kā aktieris atveido galveno antagonistu, viltvārdi tēvu Arsēniju. 1971. gadā J. Streičs kā otrais režisors palīdzēja savam skolotājam A. Leimanim filmēt filmu "Vella kalpi Vella dzirnavās" (1972). Antihumānas cilvēka un laikmeta attiecības atklājas J. Streiča filmā “Vālodzīte” (1972), risinot lirisku un traģisku jūtu stāstu starp latviešu meiteni un ievainotu krievu karavīru Otrā Pasaules kara laikā. 1974. gadā J. Streičs pēdējo reizi pievērsās pusaudžu kino skatītāju auditorijai. “Uzticamais draugs Sančo” (1974) ir filma ar ideoloģiskiem akcentiem un humoru stāstā iekļaujot 20. gs. 70. tajos gados PSRS aktuālo spiegošanas tēmu. 70. gadu vidū režisors bija pārliecinoši apguvis ideoloģisko sistēmu, kurā dzīvoja un strādāja. Filmas “Mans draugs – nenopietns cilvēks” (1975) galvenais varonis ir jauns santehniķis, ideālists ar diviem bērniem, sievu  un nenokārtotu sadzīvi, uzskatāms par tipisku laikmeta varoni (aktieris Jānis Paukštello, 1951). Filma “Meistars” (1976) turpināja darba tikuma degradācijas tēmu padomju sistēmā, kā arī akcentē paaudžu pēctecības nepieciešamību, ar vien vairāk atsedzot valdošo formālismu un paviršību gan profesionālajās, gan cilvēciskajās attiecībās. Filma “Teātris” (1978) ir Somerseta Moema (William Somerset Maugham) romāna “Teātris” (Theatre, 1937) kino interpretācija. Angļu aristokrātu un teātra pasauli Streičs rādīja spilgtā, ironiskā stilā, izmantojot atklāti teatrālus paņēmienus filmas dekorācijās un aktierspēlē. Režisors filmas naratīvā iekļāva autora tēlu, pats parādoties filmas kadros, gan sarunājoties ar galveno varoni aktrisi Džūliju Lamberti – Viju Artmani, gan komentējot notikumus aiz kadra. Divu sēriju formātā J. Streičs veido arī nākamo filmu “Nepabeigtās vakariņas” (1979), kas ir zviedru Pēra Valē (Per Wahlöö) un Majas Šēvales (Maj Sjöwall) kriminālromāna “Policija, policija, kartupeļu biezputra!” (Polis, polis, potatismos!) adaptācija. Latvijas Kultūras kanonā ir iekļauta J. Streiča filma “Limuzīns Jānu nakts krāsā” (1981), kas ir sadzīviska komēdija, kurā režisoram ir izdevies akumulēt latviskos raksturus kodu līmenī, neņemot vērā cilvēciskās vērtības graujošos padomju dzīves principus.

20. gs. 80. gados J. Streičs pakāpeniski atsakās no filmu lineārās uzbūves un meklē papildu izteiksmību vizuālos simbolos. Filmā “Atcerēties vai aizmirst” (1981) 80. gadu vidē tiek  risinātas morālas un sadzīviskas ainas par turīga bezbērnu pāra kompromisiem un centieniem tikt pie mazuļa. 1983. gadā režisors uzfilmē vienu no saviem spēcīgākajiem kino inscenējumiem, vēsturisko drāmu “Svešās kaislības”, kas ir vēstījums par nacionalizācijas radīto haosu pēc Otrā pasaules kara beigām Latvijas laukos. “Tikšanās uz piena ceļa” (1985) ir personiska un filozofiski ietilpīga jaunas sievietes drāma Otrā pasaules kara frontē. Žanru kolāžiskums raksturīgs J. Streiča filmai “Aizaugušā grāvī viegli krist” (1986), kas saņēma pretrunīgas atsauksmes, jo bija gan hiperreāla, gan groteska, gan patētiska, un tas  raksturo ne tikai filmu, bet arī laiku, kad tā uzņemta, tuvojoties PSRS sabrukumam. J. Streiča filmas “Carmen Horendum” (1989) darbība notiek sieviešu kara hospitālī, atklājot fiziskas rētas un ievainojumu sekas, kas atstātas meiteņu ķermeņos un psihē. 1991. gadā, atgūstot Latvijas valsts neatkarību, mainījās filmu veidošanas un finansēšanas principi. Filma “Cilvēka bērns” (1991) bija iesākta vēl kā PSRS kino, bet pabeigta kā neatkarīgas Latvijas filma. Filma “Likteņdzirnas” (1997) ir veidota pēc Jāņa Klīdzēja romāna “Sniegi” (1962). Režisors lirisko mīlas stāstu par neredzīgu meiteni interpretē ka ironisku melodrāmu, darbību pārceļot uz Latvijas 90. gadu beigām, kad sabiedrībā valdīja garīgo un materiālo vērtību devalvācija. Kino darba “Vecās pagastmājas mistērija” (2000) dramaturģiskā uzbūve ir veidota, iedvesmojoties no Baznīcas liturģijas, sapludinot millenium (gadsimtu mija) laikam raksturīgos sociālos akcentus Latvijā ar Rīgas kinostudijas filmu uzņemšanas aizkulišu folkloru. 21. gs. sākumā, kad Latvijas kino filmēšana bija samazinājusies, režisors izveidoja trīs latviešu lugu ekranizācijas Latvijas Neatkarīgajai televīzijai (LNT), tās lokalizējot tā laika tagadnes materiālam: “Ipolīts” (2002), “Naktssargs un veļasmazgātāja” (2002) un “Rudens rozes” (2004). Visām filmām raksturīgs inscenējuma kamerstils, psiholoģiski izstrādāti personāžu raksturi un ironiskais J. Streiča humors. 2010. gadā režisors uzņem savu desmitgades nozīmīgāko filmu “Rūdolfa mantojums”. J. Streiča scenārijs filmai veidots, izmantojot vairāku Rūdolfa Blaumaņa lugu un noveļu motīvus, pārfrāzējot notikumus kā ievadu R. Blaumaņa lugai “Skroderdienas Silmačos” (1901). 

Kā mākslinieciskais vadītājs J. Streičs palīdzēja topošajiem kinorežisoriem: Dzidrai Ritenbergai (“Tās bīstamās balkona durvis”, 1976) Vijai Ramanei (“Tās dullās Paulīnes dēļ”, 1979) Lūcijai Ločmelei (“Laika prognoze augustam”, 1983) un Arvīdam Krievam (“Aveņu vīns”, 1984).

J. Streičs ir bijis Rīgas kinostudijas Mākslas padomes loceklis (1975–1987), Latvijas pārstāvis PSRS Kinematogrāfistu savienības (Союз кинематографистов СССР) Mākslas filmu komisijā un savienības valdē (1976–1990), žurnālu “Kino” (1977–1999), “Māksla” (1977–1991) un “Daugava” (1987–1991) redkolēģiju loceklis, Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājs (1991–1994), Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs (1999–2002), skolēnu Patriotiskās dzejas festivāla aizbildnis (no 2005. gada), Daugavpils Universitātes “Humanitārā akadēmija jauniešiem” patrons (no 2010. gada), Salacgrīvas bibliokuģa “Krišjānis Valdemārs” patrons (no 2016. gada), Lietuvas  plenēru “Veisiejas pavasaris” kurators Latvijā (no 2010. gada).

Ar savu runu PSRS Kinematogrāfistu savienības Piektajā kongresā (V съезд кинематографистов СССР) Maskavā 1986. gada maijā par Kino savienības birokrātijas un stagnācijas postu J. Streičs veicināja apvērsumu, kas lauza Padomju Savienības Komunistiskās partijas centrālās komitejas (Центральный комитет Коммунистической партии Советского Союза) diktēto un radošo savienību vadības vēlēšanu sistēmu un uzraudzīto darbu. Rezultātā notika pirmās demokrātiskās vēlēšanas, kurās  augstos amatus zaudēja Komunistiskās partijas ielikteņi.

Režisora J. Streiča filmas, kaut arī žanriski un tematiski dažādas, mākslinieciski neviendabīgas, pārliecinoši iekodējušas šo filmu uzņemšanas laika zīmes, cilvēku valodas un uzvedības stilu, tādējādi kļūstot par sava laikmeta liecību kino izteiksmē. Režisors ir izveidojis savu autorstilu, kam raksturīga pašironiska humora intonācija, precizitāte filmas tipāžu izvēlē un vizuālajās detaļās, kas izcilākajās režisora filmās sasniedz simbolu līmeni. J. Streičs kino ekrānam atklājis daudzus nozīmīgus aktieru: Bērtuli Piziču, Jāni Paukštello, Lilitu Bērziņu, Romualdu Ancānu, Boļeslavu Ružu, Oļģertu Dunkeru, Gundaru Āboliņu, Diānu Zandi un Artūru Skrastiņu; sekmīgi filmās strādā arī ar bērniem un neprofesionāliem aktieriem.

J. Streiča filmas uzrunā sava laika kino skatītājus, gūst lielu publikas un arī oficiālo atzinību. Režisora filmas ir Latvijas skatītāju mīlētas, to dziļāko jēgu publika spēj nodot no paaudzes paaudzē kā tautas garīgo mantojumu. J. Streiča filmas ir iekļautas latviešu kino retrospektīvās un regulāri  tiek demonstrētas televīzijā Latvijā.

Latvijas PSR nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukums (1976), Latvijas Ļeņina Komunistiskās Jaunatnes savienības (LĻKJS) prēmija, par filmām “Uzticamais draugs Sančo” (1974), “Mans draugs – nenopietns cilvēks” (1975) un “Meistars”(1976). Trīs J. Streiča filmas – “Teātris (1978), “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981) un “Cilvēka bērns” (1991) – ir saņēmušas kino balvu “Lielais Kristaps” balvu kategorijā “Gada labākā filma”. Filma “Cilvēka bērns” saņēma galveno balvu Starptautiskajā autorfilmu festivālā Sanremo, Itālijā (Mostra internazionale del film d'autore, 1992). J. Streičs ir ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli (1999). Par savas tautas garīgo vēstījumu filmā “Cilvēka bērns” pasaulei režisors ir Vatikāna prēmijas “Beato Angeliko Eiropai” (2000, Beato Angelico Per L’Europa) laureāts.

J. Streiča darbība ir novērtēta arī ar Latvijas Zinātņu akadēmijas Raiņa balvu (2008). Par izcilu devumu Latvijas kultūrā, profesionālā un mākslinieciskā līmenī risinot nacionālo tēmu kinomākslā, kā arī aktīvu darbību, izstrādājot koncepcijas valsts prioritāro programmu “Letonika” un “Nacionālā identitāte”, viņam piešķirta Latvijas Republikas Ministru kabineta balva un atzinības raksts (2010). Režisors ir saņēmis balvu “Lielais Kristaps” balvu par mūža ieguldījumu, kā arī Latvijas Zinātņu akadēmijas Cicerona balvu (2016). J. Streičs ir Preiļu (2008) un Rēzeknes (2013) Goda pilsonis un Veisieju (2017) Goda pilsonis Lietuvā, kur dzīvo brīvajā laikā un kā gleznotājs veicina Lietuvas un Latvijas māklsinieku sadarbību.

J. Streičs ir apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1998).