Pēc studijām 1963. gadā J. Streičs tika norīkots darbā par režisoru Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valsts Drāmas teātrī. Taču J. Streičs vēlējās strādāt kinostudijā pie sava skolotāja Aleksandra Leimaņa. Kultūras ministrija to akceptēja, un kopš 1963. gada Rīgas kinostudija kļuva par J. Streiča patstāvīgo darba vietu līdz 1991. gadam.
Rīgas kinostudijā J. Streičs karjeru sāka kā sava skolotāja režisora A. Leimaņa asistents filmā “Cielaviņas armija” (1964), apliecinot organizatoriskas un radošas spējas risināt filmas ražošanas jautājumus. Jau pēc gada J. Streičam tika uzticēts otrā režisora amats filmā “Tobago maina kursu” (1965). Meklējot jaunus režijas spēkus, Rīgas kinostudijas vadība izveidoja divu Latvijas Konservatorijas režijas kursabiedru tandēmu ar J. Streiču un Ēriku Lāci, piedāvājot kopā uzņemt debijas filmu “Kapteiņa Enriko pulkstenis” (1967). Filmai bija skaidri definēta auditorija – skolas vecuma bērni. Šis režisoru tandēms tika apvienots vēl vienai filmai “Līvsalas zēni” (1969) – filma par politiskajās un sociālajās pretrunās ierautiem skolēniem pēc kara nopostītajā Latvijā.
Par J. Streiča pirmo patstāvīgi veidoto filmu kļuva “Šauj, manā vietā” (1970), kur režisors kā aktieris atveido galveno antagonistu, viltvārdi tēvu Arsēniju. 1971. gadā J. Streičs kā otrais režisors palīdzēja savam skolotājam A. Leimanim filmēt filmu "Vella kalpi Vella dzirnavās" (1972). Antihumānas cilvēka un laikmeta attiecības atklājas J. Streiča filmā “Vālodzīte” (1972), risinot lirisku un traģisku jūtu stāstu starp latviešu meiteni un ievainotu krievu karavīru Otrā Pasaules kara laikā. 1974. gadā J. Streičs pēdējo reizi pievērsās pusaudžu kino skatītāju auditorijai. “Uzticamais draugs Sančo” (1974) ir filma ar ideoloģiskiem akcentiem un humoru stāstā iekļaujot 20. gs. 70. tajos gados PSRS aktuālo spiegošanas tēmu. 70. gadu vidū režisors bija pārliecinoši apguvis ideoloģisko sistēmu, kurā dzīvoja un strādāja. Filmas “Mans draugs – nenopietns cilvēks” (1975) galvenais varonis ir jauns santehniķis, ideālists ar diviem bērniem, sievu un nenokārtotu sadzīvi, uzskatāms par tipisku laikmeta varoni (aktieris Jānis Paukštello, 1951). Filma “Meistars” (1976) turpināja darba tikuma degradācijas tēmu padomju sistēmā, kā arī akcentē paaudžu pēctecības nepieciešamību, ar vien vairāk atsedzot valdošo formālismu un paviršību gan profesionālajās, gan cilvēciskajās attiecībās. Filma “Teātris” (1978) ir Somerseta Moema (William Somerset Maugham) romāna “Teātris” (Theatre, 1937) kino interpretācija. Angļu aristokrātu un teātra pasauli Streičs rādīja spilgtā, ironiskā stilā, izmantojot atklāti teatrālus paņēmienus filmas dekorācijās un aktierspēlē. Režisors filmas naratīvā iekļāva autora tēlu, pats parādoties filmas kadros, gan sarunājoties ar galveno varoni aktrisi Džūliju Lamberti – Viju Artmani, gan komentējot notikumus aiz kadra. Divu sēriju formātā J. Streičs veido arī nākamo filmu “Nepabeigtās vakariņas” (1979), kas ir zviedru Pēra Valē (Per Wahlöö) un Majas Šēvales (Maj Sjöwall) kriminālromāna “Policija, policija, kartupeļu biezputra!” (Polis, polis, potatismos!) adaptācija. Latvijas Kultūras kanonā ir iekļauta J. Streiča filma “Limuzīns Jānu nakts krāsā” (1981), kas ir sadzīviska komēdija, kurā režisoram ir izdevies akumulēt latviskos raksturus kodu līmenī, neņemot vērā cilvēciskās vērtības graujošos padomju dzīves principus.

No kreisās: Uldis Dumpis (Ēriks Tūters), Jānis Streičs, Gundars Āboliņš (Uģis Tūters) un Diāna Zande (Lāsma Sprēsliņa) uzņemot filmu "Limuzīns Jāņu nakts krāsā". 1981. gads.
Fotogrāfs Guntis Grunte. Avots: Latvijas Kultūras akadēmijas Rīgas Kino muzejs.
20. gs. 80. gados J. Streičs pakāpeniski atsakās no filmu lineārās uzbūves un meklē papildu izteiksmību vizuālos simbolos. Filmā “Atcerēties vai aizmirst” (1981) 80. gadu vidē tiek risinātas morālas un sadzīviskas ainas par turīga bezbērnu pāra kompromisiem un centieniem tikt pie mazuļa. 1983. gadā režisors uzfilmē vienu no saviem spēcīgākajiem kino inscenējumiem, vēsturisko drāmu “Svešās kaislības”, kas ir vēstījums par nacionalizācijas radīto haosu pēc Otrā pasaules kara beigām Latvijas laukos. “Tikšanās uz piena ceļa” (1985) ir personiska un filozofiski ietilpīga jaunas sievietes drāma Otrā pasaules kara frontē. Žanru kolāžiskums raksturīgs J. Streiča filmai “Aizaugušā grāvī viegli krist” (1986), kas saņēma pretrunīgas atsauksmes, jo bija gan hiperreāla, gan groteska, gan patētiska, un tas raksturo ne tikai filmu, bet arī laiku, kad tā uzņemta, tuvojoties PSRS sabrukumam. J. Streiča filmas “Carmen Horendum” (1989) darbība notiek sieviešu kara hospitālī, atklājot fiziskas rētas un ievainojumu sekas, kas atstātas meiteņu ķermeņos un psihē. 1991. gadā, atgūstot Latvijas valsts neatkarību, mainījās filmu veidošanas un finansēšanas principi. Filma “Cilvēka bērns” (1991) bija iesākta vēl kā PSRS kino, bet pabeigta kā neatkarīgas Latvijas filma. Filma “Likteņdzirnas” (1997) ir veidota pēc Jāņa Klīdzēja romāna “Sniegi” (1962). Režisors lirisko mīlas stāstu par neredzīgu meiteni interpretē ka ironisku melodrāmu, darbību pārceļot uz Latvijas 90. gadu beigām, kad sabiedrībā valdīja garīgo un materiālo vērtību devalvācija. Kino darba “Vecās pagastmājas mistērija” (2000) dramaturģiskā uzbūve ir veidota, iedvesmojoties no Baznīcas liturģijas, sapludinot millenium (gadsimtu mija) laikam raksturīgos sociālos akcentus Latvijā ar Rīgas kinostudijas filmu uzņemšanas aizkulišu folkloru. 21. gs. sākumā, kad Latvijas kino filmēšana bija samazinājusies, režisors izveidoja trīs latviešu lugu ekranizācijas Latvijas Neatkarīgajai televīzijai (LNT), tās lokalizējot tā laika tagadnes materiālam: “Ipolīts” (2002), “Naktssargs un veļasmazgātāja” (2002) un “Rudens rozes” (2004). Visām filmām raksturīgs inscenējuma kamerstils, psiholoģiski izstrādāti personāžu raksturi un ironiskais J. Streiča humors. 2010. gadā režisors uzņem savu desmitgades nozīmīgāko filmu “Rūdolfa mantojums”. J. Streiča scenārijs filmai veidots, izmantojot vairāku Rūdolfa Blaumaņa lugu un noveļu motīvus, pārfrāzējot notikumus kā ievadu R. Blaumaņa lugai “Skroderdienas Silmačos” (1901).
Kā mākslinieciskais vadītājs J. Streičs palīdzēja topošajiem kinorežisoriem: Dzidrai Ritenbergai (“Tās bīstamās balkona durvis”, 1976) Vijai Ramanei (“Tās dullās Paulīnes dēļ”, 1979) Lūcijai Ločmelei (“Laika prognoze augustam”, 1983) un Arvīdam Krievam (“Aveņu vīns”, 1984).