Spēlfilma “Cilvēka bērns” ir režisora Jāņa Streiča spēlfilma par bērna pieaugšanu pēc trimdas rakstnieka Jāņa Klīdzēja romāna “Cilvēka bērns” (1956). Spēlfilmas žanrs – melodrāma; tās darbība notiek 20. gs. 30. gadu Latgalē. Filmas pirmizrāde notika 1991. gadā; filma restaurēta 2016. gadā. “Cilvēka bērns” ir pirmā filma latgaliešu valodā.

Sākotnēji režisors bija iecerējis veidot seriālu pēc J. Klīdzēja stāstu krājuma “Gājputnu dziesma” (1944) motīviem. Taču, saņemot personīgi no rakstnieka sūtīto grāmatu “Cilvēka bērns”, tā atstāja lielu iespaidu uz režisoru, kurš mainīja savus radošos plānus. Filmu ražošanu vēl finansēja un pārraudzīja Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Valsts Kinematogrāfijas komiteja (Государственный комитет по кинематографии СССР, Госкино) Maskavā, kur bijušā režīma aizliegumi vairs nebija spēkā, tāpēc scenārijs tika pieņemts bez iebildēm.

Spēlfilmas uzņemšana aizsākās 1990. gada rudenī. Filmēts tika 1991. gadā Rīgā, Rēzeknē, Viļānos un Ludzā.

Scenārija autors un režisors J. Streičs, redaktors Antons Broks, operators Harijs Kukelis, mākslinieks Osvalds Zvejsalnieks, grima māksliniece Edīte Noriete, skaņu režisors Igors Jakovļevs, montāžas režisore Maija Indersone, kostīmu māksliniece Sandra Sila, spēlfilmas sagatavošanas darbus vadīja direktors Viktors Riepša, par filmēšanu bija atbildīga direktore Lillija Liepiņa, direktores vietnieks – Pēteris Keišs.

Andrejs Rudzinskis (Bonifācijs Paulāns, Boņuks), Agnese Latkovska (Paulīne), Mārtiņš Dančausks (Pēterītis), Andris Korklišs (Justs), Jānis Paukštello (Boņuka tēvs), Akvelīna Līvmane (Boņuka māte), Boļeslavs Ružs (vectēvs Izidors), Signe Dundure (Brigita, Bigī), Uva Segliņa (Malvīne, tēva māsa), Inese Laizāne (Zuze, tēva māsa), Maija Korkliša (Anna, tēva māsa), Indra Roga (Lidija, tēva māsa), Nauris Klētnieks (Salomons), Aleksandrs Zeimuļs-Priževoits (Aleksis), Jānis Žugovs (māsas Lidijas vīrs), Felikss Deičs (Smuškins), Antons Kūkojs (Kazačs), Bērtulis Pizičs (Boņuka krusttēvs), Romualds Ancāns (kāzu muzikants), J. Streičs (prāvests), Kristaps Streičs (Tancis).

Epizodēs un masu skatos – Viktorija Streiča un Rēzeknes Tautas teātra aktieri.

Filma ir ģimenes stāsts, kura centrā ir mazais Bonifācijs Paulāns, ģimenē saukts par Boņuku. Puika ir iemīlējies kaimiņu jaunietē Brigitā jeb Bigī. Kaut vēl jāiet ganos, taču prāts nesas uz varoņdarbiem. Kā dzīves paraugs ir mītiskie katoļu baznīcas tēli, svētais Juris, eņģeļi, lūgšanu maģija un Jaunava Marija kā sievietes ideāls, kuras atspulgu mazais redz savā iemīļotajā Bigī. Puika cīnās par taisnīgumu, aizstāvot kaimiņu meitenīti Paulīni, kuras ģimenei draud ūtrupe. Viņš smagi pārdzīvo melus un viltību, pat dodas pasaulē, lai atgrieztos pie Bigī kā varonis, bet tad atklājās, ka viņa iemīļotajai ir cits, kas ir liels un kuram zem melnā uzvalka “paslēpta velna aste”. Tādu viņš redz savu sāncensi, kas patiesībā ir krietns saimnieks. Bigī kāzas kļūst par Boņuka smagāko pārbaudījumu, ko viņš godam iztur, rādot patiesu vīrišķības paraugu, lūdzot Dievu par savu “ienaidnieku”.

Sadaloties Rīgas kinostudijai, filmas producēšanu uzņēmās Rolands Kalniņš,  1990. gadā jaunizveidotās filmu studijas “Trīs” valdes priekšsēdētājs. Filmu uzsāka filmēt par PSRS Valsts Kinematogrāfijas komitejas naudu, kas sākotnēji bija 300 000 padomju rubļu. Filmēšanas laikā notika naudas inflācija, kas būtiski ietekmēja filmēšanas budžeta palielināšanu.

Spēlfilma “Cilvēka bērns” ir pēdējā no Maskavas līdzekļiem finansētā Latvijas filma, kuru vēl nodeva PSRS kino ierēdņiem, kas to pieņēma ar izcilām atsauksmēm. Gatavo filmu un tās izejmateriālus par 1 000 000 padomju rubļiem no PSRS Valsts Kinematogrāfijas komiteja atpirka Rēzeknes un Daugavpils pašvaldības. Tādējādi “Cilvēka bērns” kļuva par neatkarību atguvušās Latvijas pirmo spēlfilmu.

“Cilvēka bērna” pirmizrāde notika 1991. gada Ziemassvētkos, Rēzeknes Piena kombināta Kultūras nama zālē, bet Rīgas Kino namā – 17.01.1992.

“Cilvēka bērna” pirmizrādē J. Streičs teica: “Es vēlējos radīt to Latviju, kuru mums atņēma 1940. gads”. Spēlfilma kļuva gan par ievērojamu notikumu Latvijā, gan guva ievērību pasaulē. Tā bija kā harmoniskas dzīves piemērs, kas tik ļoti bija nepieciešams latviešu atjaunotajai pašapziņai. “Cilvēka bērns” ietilpst latviešu kino profesionāļu visaugstāk novērtēto pēdējo trīsdesmit gadu latviešu filmu izlasē, kuru 2022. gadā izveidoja Latvijas Nacionālais kinocentrs. “Cilvēka bērns” arī ir pirmais gadījums, kad tika ekranizēts latviešu trimdas autora darbs; tas raisīja plašu interesi arī par J. Klīdzēja literāro mantojumu.  

“Cilvēka bērns” ir Latvijas kino vēsturē pirmā filma, kas 1992. gadā tika izvirzīta un pieņemta sacensībai Amerikas Kinoakadēmijas (Academy Awards) balvai “Oskars” kategorijā “Labākā ārzemju filma”. 

Nacionālā kino balva “Lielais Kristaps” kategorijā “Gada labākā filma” (1991), “Lielā Kristapa” medaļa A. Rudzinskim par galveno lomu filmā “Cilvēka bērns” (1991), “Lielā Kristapa” medaļa J. Streičam par nacionālās identitātes apliecinājumu filmā “Cilvēka bērns” (1991), galvenā balva Starptautiskajā autorfilmu festivālā (Mostra internazionale del film d’autore) Sanremo, Itālijā (1992), prēmija “Sējējs” filmas “Cilvēka bērns veidotājiem: J. Steičam, H. Kukelim, O. Zvejsalniekam un A. Rudzinskim (1992), Latvijas Republikas Kultūras ministrijas prēmija (1992), balva “Par labāko vīrieša lomu” A. Rudzinskim festivālā “Baltijas pērle” (1992), balva un diploms Starptautiskajā Katoļu filmu festivālā Niepokalanow (Catholic Film Festival Niepokalanow) Polijā (1993), galvenā un vienīgā skatītāju aptaujas balva “Sārtais ziediņš” (Алый цветочек) Maskavas kino festivālā “Otrā pirmizrāde” (фестиваль “Вторая премьера”). 

Uzvarot 40 filmu skatē (1993), J. Streičs ir Vatikāna prēmijas “Beato Angeliko Eiropai” (Beato Angelico Per L’Europa) laureāts “Par savas tautas garīgo vēstījumu pasaulei filmā “Cilvēka bērns”” (2000).