Ludza ir pilsēta Latvijas austrumos, Latgalē, Ludzas novadā. Pilsēta ir izvietota starp pieciem ezeriem, un tās teritorijā pilnībā ietilpst divi ezeri – Diunoklis pašos Ludzas ziemeļos un Mazais Ludzas ezers uz dienvidiem no tā. Pilsētu no ziemeļaustrumiem apskalo Lielais Ludzas ezers, no dienvidrietumiem – Runtortas ezers, bet no ziemeļrietumiem – Zvirgzdenes ezers. Gar tā austrumu krastu iet pilsētas rietumu robeža, kas līdz Runtortas ezeram turpinās pa Garbaru upi. Dienvidu robeža lielā mērā sakrīt ar Maskavas apvedceļu, austrumu robeža virzās pārsvarā paralēli Latgales ielai un pa Lielā Ludzas ezera dienvidrietumu krastu, bet ziemeļos robeža iet pa Diunokļa ezera ziemeļu krastu un tālāk pa nelielu ūdensteci līdz Zvirgzdenes ezeram.

Ludza atrodas pie augstākās kategorijas autoceļa A12 (Jēkabpils–Rēzekne–Krievijas robeža), kas ietilpst starptautiskajā autoceļā E22. Pilsētas teritorijā tas krustojas ar reģionālās nozīmes autoceļu P49 (Kārsava–Ludza–Ezernieki). Ludza atrodas pie dzelzceļa līnijas Rīga–Maskava, kas pilsētas teritoriju šķērso tās dienvidu daļā. Attālums no galvaspilsētas Rīgas pa autoceļu ir 272 km, bet pa dzelzceļu – 248 km.  

Ludzā atrodas Ludzas novada pašvaldība. No austrumiem un dienvidiem Ludzu ietver Isnaudas pagasts, rietumos atrodas Cirmas pagasts, bet ziemeļos – Zvirgzdenes pagasts.

Ludzas pilsētas platība ir 10,5 km² (sauszeme – 9,2 km², ūdeņi – 1,3 km²). Iedzīvotāju skaits 2024. gadā – 7524, apdzīvojuma blīvums – 819 iedzīvotāji uz kvadrātkilometru. Pilsētas tiesības Ludzai tika piešķirtas 1777. gadā.

Tagadējais Ludzas pilsētas ģerbonis apstiprināts 1925. gada 31. oktobrī. Ģerboņa vairogā uz sudraba fona attēlots sarkans robots ķieģeļu mūris, kas simbolizē Ludzas pili. Virs mūra sakrustota melna atslēga un balts zobens ar zelta rokturi. Atslēga simbolizē pierobežu, bet zobens atgādina par senajām cīņām, kas notika pilsētā un tās apkārtnē.

Pilsēta vēsturiski saukta dažādi – vācu valodā Ludsen, poļu valodā Lucyn, krievu valodā Люцин, arī Luža, Ļutina. Pastāv viedoklis, ka pilsētas nosaukums ir radies no vēsturiskajiem ezeru nosaukumiem – Lielā Luža un Mazā Luža. Kāda pazīstama teika vēsta ka valdnieks, kurš dzīvojis Volkenbergas (Mākoņkalna) pilī, savām trim meitām dāvājis pa pilij – Rozālijai tikusi Rositten (Rēzekne), Marijai – Marienhausen (Viļaka), bet Lūcijai – Ludsen (Ludza).  

Ludza atrodas Latgales augstienes Rēzeknes pazeminājuma austrumu daļā, mitrā, upēm un ezeriem bagātā apvidū. Reljefs ir paugurains – galvenokārt vidēji un sīki morēnu pauguri, kā arī platoveida pauguri (zvonci). Ludza atrodas pie pieciem ezeriem: Lielā Ludzas, Mazā Ludzas, Zvirgzdenes, Diunokļa un Runtortas ezera. Zvirgzdenes ezerā pie salas kopš 1925. gada ir dabas liegums. No Lielā Ludzas ezera iztek Ludzas (Iļža) upe, kas pieder Mudavas (Veļikajas) baseinam.

Klimats ir mēreni kontinentāls, ar lielākām kontinentalitātes iezīmēm nekā pārējā Latvijas teritorijā. Ziemas aukstākas, bet vasaras siltākas nekā caurmērā Latvijā – vidējā gada temperatūra +6⁰ C. Nokrišņu daudzums ir aptuveni 650 mm gadā, kas ir vidējais Latvijas rādītājs. Atbilstoši Latvijas ainavu rajonēšanai Ludza atrodas Latgales augstienes ainavzemes Burzavas augstienes ar Ludzas ezeraini apvidū, kurā ir sarežģīti reljefa apstākļi un relatīvi zema augsnes auglība.

Ludzā 51 % no pilsētas teritorijas aizņem apbūve, 12 % – lauksaimniecībā izmantojamās zemes, 23 % – zaļā zona un meži, 10 % – ūdeņi, 4 % – citi zemes lietojuma veidi. 

Ludzas apkārtne bija apdzīvota jau mezolītā, par ko liecina kaula priekšmeti, kas atrasti Lielā Ludzas ezera krastos. Daudzi jaunāku laika periodu atradumi liecina par Ludzas apkārtnes nepārtrauktu un intensīvu apdzīvotību. Joprojām izplatīts ir viedoklis, ka Ludza ir vecākā rakstos minētā apdzīvotā vieta Latvijas teritorijā. Nosaukums Lučina esot minēts Kijivas Krievzemes hroniku apkopojumā “Ipatija hronika” (Ипатьевская летопись, hronikā apkopoti notikumi no 9. gs. līdz 13. gs. beigām, avotu apkopojumi dažādās redakcijās tapuši no 15. līdz 18. gs.) 1173. gadā, tomēr mūsdienu vēsturnieki uzskata, ka tam nav ticamu pierādījumu. To apliecina arī tas, ka Ludzas pilsētas centrā nav bijis latgaļu pilskalna – vienīgi liels kapulauks Odukalnā (383 izpētīti apbedījumi), kas atrodas līdzās Ludzas Baznīcas kalnam. Ludzas austrumu nomalē aiz kapsētas atrodas Jurizdikas pilskalns, kas virs apkārtnes paceļas 15 m – pilskalnā iegūtie atradumi liecina, kas tas bijis apdzīvots mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša otrajā pusē. 

Latgaļi apdzīvojuši arī Ķīšu kalnu, kas atrodas Lielā Ludzas ezera pretējā krastā, aptuveni 2,5 km (pa gaisa līniju) no Ludzas pilsētas centra. Arheologs Juris Urtāns uzskata, ka tieši Ķīšu kalnā būtu meklējami Ludzas pirmsākumi, vēl jo vairāk tāpēc, ka līdzās šim pilskalnam ezera krastā bijusi samērā ievērojama dzelzs laikmeta apmetne (vismaz 14 ha), ko var dēvēt arī par senpilsētu, kas uzskatāma par kāda novada centru. 13. gs. Ludza atradās Lotigolas zemē, kas bija strīdus teritorija starp Vācu ordeni Livonijā, Polockas kņazu un Lietuvas kunigaišu pārvaldītajām zemēm.

Tomēr arheoloģiskie izrakumi Ķīšu kalnā neliecina par sadursmēm starp latgaļiem un krustnešiem, kuri Ludzas apkārtni pakļāva 13. gs. un pievienoja Vācu ordenim Livonijā. Tikai 1399. gadā uz pakalna starp Lielo un Mazo Ludzas ezeru ordenis uzcēla mūra pili kā ordeņa priekšposteni netālu no robežas ar slāvu zemēm, kas atradās kaimiņos. Tomēr šim gadskaitlim arī trūkst dokumentālu pierādījumu, jo rakstītos avotos Ludzas pils pirmo reizi pieminēta 1433. gadā. Ludza bija pēdējā krustnešu uzceltā pils Latgales teritorijā – tā bijusi Rēzeknes fogtejas blakuspils ar sešiem torņiem, trīs vārtiem un divām priekšpilīm. Laika gaitā pili vairākkārt ieņēma dažādi karaspēki. Zināms, ka 1700. gadā no pils palika pāri tikai drupas, iespaidīgas un pat gleznainas, tāpēc Krievijas valdība 19. gs. tās iekļāva aizsargājamo kultūrvēstures objektu sarakstā. 1765. gadā apmetne pie Ludzas pilsdrupām tika nosaukta par miestu ar 38 gruntsgabaliem.

Pēc Polijas un Lietuvas pirmās dalīšanas (1772) Latgali un līdz ar to Ludzu pievienoja Krievijas Pleskavas guberņai. 1777. gadā Latgale tika sadalīta Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķos un Ludzai tika piešķirtas apriņķa pilsētas tiesības. 1778. gadā Krievijas imperatore Katrīna II (Екатерина II) apstiprināja jaunu Ludzas pilsētas apbūves plānu.

1802. gadā Ludzu, tāpat kā visu pārējo Latgali, iekļāva Vitebskas guberņā. 19. gs. 1. ceturksnī Ludzā ievērojami pieauga tirdzniecības nozīme – šeit notika seši gadatirgi, galvenā tirdzniecības prece bija lini. 1815. gadā 67 % no Ludzas iedzīvotājiem bija ebreji un šeit darbojās septiņas sinagogas. 1866. gadā Ludzā izcēlās liels ugunsgrēks, kurā nodega apmēram 200 māju.     

1896. gadā Ludzā bija 242 tirdzniecības, rūpniecības un amatniecības uzņēmumi, darbojās divas dzirnavas, divi kaļķu cepļi, ādu miecētava un ķieģeļu ceplis. Ludzas izaugsmi veicināja dzelzceļa līnijas būvniecība 19. gs. izskaņā un Ludzas stacijas atklāšana 1901. gadā. Pilsētnieku skaits strauji pieauga – no 5140 iedzīvotājiem 1897. gadā līdz 7100 iedzīvotājiem 1914. gadā jeb par 38 % nepilnos 20 gados. Ap staciju izvērsās dzīvojamo māju celtniecība – galvenokārt šeit apmetās krievu vecticībnieki, kuri masveidā ieradās Ludzā dzelzceļa būvniecības laikā. Ludzas pilsētas vēsturiskais centrs ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis.        

Pirmā Pasaules kara gados Ludza atradās tālu no frontes līnijas un cieta minimāli, bet Latvijas Neatkarības kara laikā Ludzu no lieliniekiem 1920. gada 26. janvārī atbrīvoja Latvijas armijas 2. Ventspils kājnieku pulks.

Sākās jauns posms Ludzas attīstībā – lai gan Ludza saglabāja multietnisko savdabību, tomēr ievērojami pieauga latviešu īpatsvars. 1929. gadā Ludzā darbojās sešas pamatskolas, valsts ģimnāzija, krievu ģimnāzija, ebreju komercskola un valsts arodskola. Darbojās septiņas dažādas biedrības, trīs krājaizdevu sabiedrības, trīs aptiekas un  divas slimnīcas.

1935. gadā Ludzā bija 356 tirdzniecības uzņēmumi un 238 ar rūpniecisko ražošanu saistīti uzņēmumi, bet gandrīz visi no tiem bija pavisam sīki ar 1 vai 2 strādājošajiem; notika astoņi gadatirgi. Ludzā bija 1066 dzīvojamās ēkas – no tām tikai 47 mūra vai jaukta materiāla, 32 divstāvu, trīs trīsstāvu un divas četrstāvu ēkas, bet visas pērējās – viena stāva koka ēkas. 1938. gada 11. jūnijā Ludzā plosījās pilsētas vēsturē lielākais ugunsgrēks, kurā nodega seši pilsētas kvartāli ar 372 ēkām – aptuveni piektā daļa no Ludzas apbūves, tajā skaitā turpat 200 gadus vecā katoļu baznīca.

Pēc Otrā pasaules kara Ludzā tika celti vairāki rūpniecības uzņēmumi – lielākie no tiem bija metālapstrādes rūpnīca “Metālists”, linu fabrika, gaļas un piena pārstrādes uzņēmumi. Darbaspēks tika iesaistīts ne tikai no apkārtējiem lauku apvidiem, bet arī no citām padomju republikām – pārsvarā no Krievijas un Baltkrievijas. Pilsētā izvērtās plaša daudzdzīvokļu namu celtniecība, tika uzceltas daudzas sabiedriskās ēkas, piemēram, kultūras nams, kinoteātris, skolas, bērnudārzi, slimnīca, pilsētas stadions un citas, kā arī izveidots pilsētas parks. Padomju okupācijas gados Ludza no apriņķa centra pārtapa par rajona centru (1949) un kopš 1777. gada nekad nav zaudējusi administratīvā centra statusu. Kopš 2009. gada Ludza ir novada centrs; 2021. gadā Ludzas novads tika ievērojami paplašināts, tam pievienojot Ciblas, Kārsavas un Zilupes novadu.

Ludza ir tipiska Latvijas pilsēta ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu.

Pēc konfesionālās piederības pilsētā visvairāk ir katoļu un pareizticīgo, daudz mazāk ir krievu vecticībnieku, bet pavisam maz – luterāņu. Katoļticīgie pieder Ludzas Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas Romas katoļu draudzei – neobaroka stilistikā veidotais dievnams (iesvētīts 1995. gadā) uzbūvēts iepriekšējās koka baznīcas (1742) vietā, kas nodega lielajā Ludzas ugunsgrēkā (1938). Ludzas Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas pareizticīgo draudzei pieder dievnams, kas būvēts no ķieģeļiem pēc tipveida projekta klasicisma stilā un iesvētīts 1845. gadā, savukārt Ludzas vecticībnieku draudzes lūgšanu nams iesvētīts 1932. gadā. Ludzas luterāņu draudzē ir tikai pārdesmit locekļu, un tie pulcējas 1872. gadā celtajā ķieģeļu mūra baznīcā bez torņa. 

1935. gada tautas skaitīšana uzrāda, ka 27,4 % pilsētnieku bijuši ebreji. Ludzas Lielā sinagoga, kas celta ap 1800. gadu, ir viens no vecākajiem ebreju lūgšanu namiem Baltijā un ir iekļauts valsts nozīmes kultūras pieminekļu sarakstā. Ilgus gadus novārtā atstātais dievnams pēc restaurācijas darbiem tika atklāts 2016. gadā, un mūsdienās sinagogā ir iekārtota Ludzas Novadpētniecības muzeja ekspozīcija, kas vēsta par Ludzas ebreju vēsturi, reliģiju un kultūru.

Lielākie Ludzas pilsētas uzņēmumi pēc apgrozījuma ir SIA “Ariols” (saldēti pārtikas pusfabrikāti), SIA “Ludzas maiznīca” (maizes un konditorejas izstrādājumi), SIA “Ludzas medicīnas centrs” (veselības aizsardzības pakalpojumi), SIA “Ludzas apsaimniekotājs” (komunālie pakalpojumi), SIA “Tehserv” (elektroierīču remonts, auto rezerves daļu vairumtirzniecība), SIA “Lumber Standard” (kokmateriālu un būvmateriālu vairumtirdzniecība) un SIA “Rasa L” (būvmateriālu tirdzniecība).

Vairums nodarbināto strādā dažādās pašvaldības iestādēs, izglītības, kultūras un veselības aizsardzības jomā, mazumtirdzniecībā un sabiedriskajā ēdināšanā, nelielos transporta pakalpojumu, servisa un kokapstrādes uzņēmumos, Valsts robežsardzes Ludzas pārvaldē. 

Ludzā ir vairāki mazumtirdzniecības uzņēmumi (veikali), kas piedāvā visplašāko preču klāstu. Kopš 2009. gada Ludzā norisinās Lielais latgaļu tirgus, kas vasaras saulgriežos notiek Ludzas pilskalnā. Tas pulcē dažādu amatu meistarus ne tikai no pilsētas un tās apkaimes, bet no visas Latgales. Tirgū norisinās ne tikai tirgošanās, bet uzstājas arī folkloras kopas, amatierteātri un vēstures rekonstrukcijas klubi.

Ludzas amatniecības centrs (2005) piedāvā apgūt senos arodus, rīko meistardarbnīcas un ekskursijas, šeit darbojas salons un veikals, iespējams pasūtīt visu novadu tautas tērpus, linu un vilnas apģērbus. Ludzā darbojas alus ražotne “Žbans”, SIA “Organic Products” piedāvā dažādas vietējās garšvielas, tējas un sukādes.

Naktsmītnes piedāvā divas viesnīcas un hostelis. Ēdināšanas pakalpojumus nodrošina astoņi uzņēmumi.

Ludzā ir pasta nodaļa.

Ludza ir vietējas nozīmes transporta mezgls, pilsētā ir autoosta, un starppilsētu autobusu maršruti Ludzu savieno ar Rēzekni, Kārsavu, Zilupi, Daugavpili un Rīgu. Autoosta apkalpo arī daudzus vietējas nozīmes autobusu maršrutus Ludzas novada teritorijā. Ludzas dzelzceļa stacijā pietur pasažieru vilciens Rīga–Zilupe, kas abos virzienos dodas divas reizes dienā. 

Pilsētā darbojas SIA “Ludzas medicīnas centrs”, vairākas aptiekas, ģimenes ārstu prakses, zobārstniecības pakalpojumu sniedzēji, kā arī veterinārās aptiekas un klīnika. 

Ludzā darbojas vairākas izglītības iestādes – Ludzas pilsētas vidusskola, Ludzas 2. vidusskola, Ludzas Mūzikas pamatskola, Jura Soikāna Ludzas mākslas skola (1991), Ludzas novada Sporta skola, Ludzas novada Bērnu un jauniešu centrs –, kā arī trīs pirmsskolas izglītības iestādes: “Namiņš”, “Pasaciņa” un “Rūķītis”. Ludzā darbojas novada bibliotēka.

Ludzā atrodas novada Kultūras centrs, kura pārziņā atrodas visas novada kultūras iestādes, tajā skaitā arī Ludzas Kultūras nams (dibināts 1964. gadā). Tā paspārnē darbojas vairāki mākslinieciskās pašdarbības ansambļi: pūtēju orķestris “Ludza” (1947), vecākās paaudzes deju kolektīvs “Atvasara” (1998), jauktais koris “Austrumstīga” (2003), deju kopa “Priecīgās vecmāmiņas” (2014), krievu sieviešu vokālais ansamblis “Kruževa” (2016), baltkrievu vokālais ansamblis “Kriņica” (2017), poļu vokālais ansamblis “Sarkanās krelles” (2019), vidējās paaudzes deju kolektīvs “Reizē” (2021), folkloras kopa “Dzeipori” un sieviešu vokālais ansamblis “Iedvesma”. 

Ludzā 1988.–1994. gadā darbojās smagā roka grupa “Fēnikss”, kas tolaik bija vadošais šī žanra mūzikas kolektīvs Latgalē – epizodiski “Fēnikss” uzstājas arī mūsudienās. Vispopulārākā mūzikas apvienība no Ludzas ir hiphopa duets “Latgalīšu reps” (Ivo Grigalis un Didzis Kozlovs), kas tika izveidots 2017. gadā un izdevis divus studijas albumus – “Žārei gaļi” (2018) un “Cyta dzela” (2021). 

Ludzā ir stadions “Vārpa“, sporta halle un moderns slēgtais peldbaseins (atklāts 2020. gadā). Ludza ir viens no vadošajiem rokasbumbas (handbola) centriem Latvijā. Ludzas vīriešu handbola komanda sporta klubs “Latgols” (dibināta 1992. gadā) divas reizes izcīnījusi Latvijas čempionu titulu (2012, 2013), nākamajos gados iegūstot arī vienu sudraba un trīs bronzas medaļas. Daudzi Ludzas handbolisti savulaik spēlēja Latvijas izlasē, bet vislielākie panākumi bija Dainim Krištopānam, kurš lielāko daļu savas karjeras ir spēlējis dažādos vadošos ārzemju klubos. 

Ludzas sieviešu handbola komanda “Latgols” 21. gs. 20. gados ir vadošais Latvijas klubs, divus gadus pēc kārtas izcīnot čempionu titulus (2023, 2024).  

1991.–2024. gadā tika izdots reģionālais preses izdevums “Ludzas zeme” (latviešu un krievu valodā).

Ar Ludzas un novada vēsturi iepazīstina Ludzas Novadpētniecības muzejs, kura pirmsākumi meklējami 1918. gadā, bet pašreizējā ēkā muzejs darbojas kopš 1956. gada. Muzejam ir novada vēsturei un dabai veltītas ekspozīcijas, ģenerāļa Jakova Kuļņeva (Яков Петрович Кульнев) piemiņas istaba, izstāžu zāles. Brīvdabas un etnogrāfijas nodaļā ir aplūkojama senlaicīga dūmistaba, rija, keramiķa darbnīca, stabu vējdzirnavas un dažādu laika periodu zemnieku mājas, kā muzeja struktūrvienība darbojas Ludzas Lielā sinagoga. 

Mazā Ludzas ezera krastā, Radziņa pussalā, ir izveidota rekreācijas zona ar pludmali, sporta un bērnu rotaļu laukumiem, pāri ezera līcim uzcelts gandrīz 300 m garš gājēju pontona tilts (2021) – garākais Latvijā. 2025. gadā Ludzas pilskalna pakājē notiek Lielā Ludzas ezera promenādes būvniecība. Pilsētā ir izstrādāti vairāki gājēju, velo un laivotāju maršruti.  

Ludzā dzimis Krievijas armijas ģenerālis J. Kuļņevs, poļu rakstnieks un ceļotājs Ferdinands Antonijs Osendovskis (Ferdynand Antoni Ossendowski), militārpersona un memuāru autors Ivans Strods, tēlnieks Leons Tomašickis, mākslinieks Juris Soikans, dokumentālā kino režisors Hercs Franks, handbolists D. Krištopāns. 

Ar Ludzu saistīts ārsts Aņisims Rekašovs, novadpētnieks Viktors Trojanovskis un dzejnieks, mākslinieks un kultūras darbinieks Antons Kūkojs (Ontons Kūkojs).