Dienvidigauņu valodas izloksnes pieder urāliešu valodu virssaimes somugru valodu saimes Baltijas jūras somu valodu grupas valodām. Dienvidigauņu valodas izloksnes Ludzas apkaimē jeb Ludzas igauņu valodu, arī lucu valodu runāja viena no trim vēsturiski dienvidigauniski runājošām kopienām ārpus Igaunijas. Divas šīs kopienas – dēvētas par igauņu valodas salām vai dienvidigauņu valodas salām – atradās Latvijā, bet viena – Krievijā. 19. gs. beigās Ludzas igauņi (igauniski: lutsi) dzīvoja vairākos desmitos ciemu ap Ludzu (pirmskara pagastu robežās ciemi atradās Mērdzenes, Pildas, Nirzas un Brigu pagastos), leivi (igauniski: leivu) dzīvoja Ziemeļaustrumlatvijā Ilzenes apkārtnē, bet Krāsnas igauņi (igauniski: kraasna) dzīvoja ciemos Krievijā netālu no mūsdienu Latvijas-Krievijas robežas Krasnogorodskas pilsētas tuvumā. Konkrēti iemesli, kāpēc šie iedzīvotāji nonāca Ludzas apkārtnē, nav skaidri zināmi, bet pastāv vairāki pieņēmumi, piemēram, ka tie bijuši katoļticīgi igauņi, kas pameta Igauniju zviedru laikos, kad igauņus spieda pāriet luterticībā. Tiek uzskatīts, ka Ludzas igauņi Latvijas teritorijā ieradās vairāku migrāciju rezultātā.

Ludzas apkaimes dienvidigauņu izloksnes mūsdienās vairs nerunā. Ir vēl daži cilvēki, kas atceras atsevišķus vārdus (piemēram, skaitļus) vai teikumus. Pēdējais šo izlokšņu runātājs Nikolajs Nikonovs nomira 2006. gadā. Viņa sieva Antonīna Nikonova, kas nomira 2014. gadā, arī saprata šīs izloksnes.

Ludzas apkaimes dienvidigauņu izloksnes pētītas no 1893. gada, kad igauņu pētnieks Oskars Kallass (Oskar Kallas) devās ekspedīcijā uz Latgali ar nolūku dokumentēt Ludzas igauņu valodu un kultūru. O. Kallasa izpētītais aprakstīts viņa grāmatā “Ludzas zemes tauta” (Lutsi maarahvas, 1894). O. Kallass lēsa, ka šajā laikā Ludzas apkaimes izloksnes runāja apmēram 800 cilvēku. 20. gs. sākumā somu pētnieks Heiki Ojansū (Heikki Ojansuu) un igauņu pētnieks Villems Grīntāls (Villem Grünthal) atrada ne vairāk kā 200 šo izlokšņu runātāju. 1925. gadā igauņu pētnieks Pauloprīts Volaine (Paulopriit Voolaine) rakstīja, ka Ludzas apkaimes izloksnes runā ap 120 cilvēku, bet 1936. gadā igauņu pētnieks Augusts Sangs (August Sang) rakstīja, ka šīs izloksnes vairs runā tikai 30–40 cilvēku. Pētnieki galvenokārt no Igaunijas aktīvi dokumentēja Ludzas apkaimes dienvidigauņu izloksnes Pildas pagasta Lielo Tjapšu un Škirpānu ciemos līdz apmēram 20. gs. 80. gadiem. Igauņu pētnieks Hanness Korjuss (Hannes Korjus) dokumentēja Ludzas apkārtnes igauņus no 2000. gada un ir rakstījis par vietējo igauņu folkloru un vēsturi. Latviešu pētnieks Uldis Balodis pētījis Ludzas apkaimes dienvidigauņu izloksnes un dokumentējis pēdējo runātāju valodu no 2013. gada. Mūsdienās pēdējie cilvēki ar Ludzas igauņu valodas zināšanām ir no Pildas pagasta Lielo Tjapšu ciema un Nirzas pagasta Barisu un Greču ciemiem.

Ludzas apkaimes dienvidigauņu izloksnēm nekad nav bijis oficiāls statuss, tās nav mācītas skolā. Kaut gan ir bijuši ilgstoši kontakti ar latviešu valodas runātājiem, Ludzas igauņu valodas izloksnēs nav apjomīgs aizguvumu skaits no latviešu valodas. Jau O. Kallasa dokumentācijas laikā Mērdzenes pagastā tikai daži runāja dienvidigauņu izloksnēs. 1911. gadā H. Ojansū dokumentēja valodu plašākā ciemu lokā Pildas pagastā (piemēram, Raibakozu, Inkinu ciemā) nekā citi pēc viņa, kas, iespējams, norāda uz to, ka dienvidigauņu izloksnes izzuda šajos ciemos tieši šajā laikā.

P. Volaine veica vairākus pasākumus, lai stiprinātu saikni starp Ludzas apkaimes igauņiem un to tautiešiem Igaunijā. 20. gs. 30. gados P. Volaine nesekmīgi centās panākt igauņu valodas mācīšanu Pildas pagasta Filantmuižas skolā. Tomēr šajos gados viņš nodrošināja vairākiem Ludzas igauņu jauniešiem iespēju mācīties skolās Igaunijā.

P. Volaine rīkoja igauņu Ziemassvētku svinības vairākos Nirzas pagasta ciemos. Vēl 21. gs. sākumā ciemu iedzīvotāji atcerējās šīs svinības. P. Volaine sarakstīja lugu “Zemes dieva dēls” (Maajumala poig) par O. Kallasa 1893. gada ekspedīciju pie Ludzas igauņiem. Luga ir rakstīta literārajā igauņu valodā ar elementiem Ludzas apkaimes dienvidigauņu izloksnēs.

21. gs. parādījusies jauna interese par Ludzas igauņiem. Izdoti latviešu valodā tulkoti Ludzas igauņu pasaku krājumi, tīmekļa lapa par Ludzas apkaimes dienvidigauņu izloksnēm, kā arī 2019. gadā iznācis kompaktdisks ar dziesmām Ludzas dienvidigauņu izloksnēs.

Ludzas apkaimes dienvidigauņu izloksnēs vārda uzsvars parasti ir uz pirmās zilbes. Rets izņēmums ir vārds aitüma ‘paldies’, kurā uzsvars ir uz otrās zilbes. Tāpat kā citās dienvidigauņu izloksnēs, Ludzas apkaimes izloksnēs ir patskaņu harmonija, kā arī glotālais slēdzenis. Ludzas apkaimes izloksnēs arī vismaz sporādiski parādās lauztā intonācija (piemēram, rehe ~ re’e ‘rija (ģen.)’), kas šīm izloksnēm ir kopīga parādība ar citām Latvijā runātām Baltijas jūras somu valodām, bet kas neparādās citās dienvidigauņu izloksnēs Igaunijā.

Lietvārdiem Ludzas apkaimes dienvidigauņu izloksnēs – tāpat kā citās Baltijas jūras somu valodās – nav dzimtes. Lietvārdiem ir vienskaitļa un daudzskaitļa formas un 13 locījumi: nominatīvs, ģenitīvs, partitīvs, allatīvs, adesīvs, ablatīvs, illatīvs, inesīvs, elatīvs, komitatīvs, abesīvs, terminatīvs, translatīvs. Lietvārdu partitīva formu lieto ar skaitļa vārdiem (piemēram, kolq lihmä ‘trīs govis’), izņemot üțș ‘viens’ (piemēram, üțș lihm ‘viena govs’), ar kuru lieto nominatīva formu.

Nominatīvs apzīmē teikuma priekšmetu. Teikumos ar transitīvu darbības vārdu objekts var būt partitīvā vai ģenitīvā. Lokatīva locījumi dalās divās grupās – iekšvietas un ārvietas locījumos. Iekšējie lokatīva locījumi (illatīvs, inesīvs, elatīvs) norāda uz atrašanos priekšmeta iekšpusē, virzību ārā no priekšmeta, virzību iekšā kādā priekšmetā. Ārējie lokatīva locījumi (allatīvs, adesīvs, ablatīvs) norāda uz atrašanos uz priekšmeta virsmas, virzību kāda priekšmeta virzienā, virzību prom no kāda priekšmeta. Postpozīcijām nereti ir trīs formas, kas atbilst kustības un atrašanās ziņā iekšējo un ārējo lokatīvu formām (piemēram, pǟlt ‘no virsas’, pǟl ‘virsū’, pǟle ‘virsū (virziens)’; takast ‘no aizmugures’, takah ~ takahn ‘aizmugurē’, takka ‘uz aizmuguri’). Ludzas apkaimes izloksnēs arī parādās arhaiska inesīva galotnes forma -hn.

Darbības vārdiem ir divi laiki (tagadnes, pagātnes), kā arī vairāki salikti laiki un citas formas (kondicionālis, imperatīvs). Tagadnes un pagātnes laikos darbības vārdus loka trīs personās vienskaitlī un daudzskaitlī. Nolieguma formas veidošanai izmanto īpašu darbības vārda formu ar nolieguma piedēkli. Piedēklim ir atšķirīgas tagadnes un pagātnes laika formas (piemēram, ole-iq ‘nav’, ole-s ‘nebija’). Nolieguma forma nemainās atkarībā no darbības vārda priekšmeta skaitļa vai personas.

Nav veikts plašs salīdzinošs pētījums par Ludzas apkaimes dienvidigauņu izloksnēm. No Ludzas igauņu valodas izlokšņu pierakstiem, ko atstājuši pētnieki kopš 19. gs. beigām, skaidri redzams, ka Ludzas igauņi nav runājuši pilnīgi vienādi visos novados. Iespējams, atšķirības starp Ludzas igauņu valodas izloksnēm / paveidiem norāda uz atšķirīgām izcelsmes vietām Igaunijas dienvidaustrumos.

Oficiālas rakstības nav. P. Volaine un U. Balodis izmantojuši latīņu alfabētu ar diakritiskām zīmēm.

Ludzas igauņu valodai nekad nav izveidota plaši lietota literārā valoda, kaut gan vēsturiski bijuši daži centieni valodu lietot rakstos. Igaunijas Rakstniecības muzeja (Eesti Kirjandusmuuseum) arhīvos atrodamas vairākas vēstules, kuras P. Volaine rakstījis pats vai kopā ar Ludzas igauņu ciemu iedzīvotājiem O. Kallasam, kas tolaik bija Igaunijas sūtnis Londonā. P. Volaine izmantoja rakstību, kas balstās uz igauņu rakstu valodas principiem (garos patskaņus un līdzskaņus rakstot ar diviem burtiem). Glotālais slēdzenis rakstīts ar apostrofu (piemēram, vanõmba’ ‘vecākie’), mīkstie līdzskaņi ar vienpēdiņu (piemēram, ait’umma ‘paldies’). Patskaņi ä, ö, ü, õ atbilst to izrunai literārajā igauņu valodā.

Kopš 2013. gada valodnieks U. Balodis ir pētījis Ludzas igauņu valodu un arī izveidojis mūsdienīgu rakstību, kas lietota viņa darbos par Ludzas igauņu valodu un vēl nepublicētā ābecē, kā arī mazliet atšķirīgā formā 2019. gadā izdotajā Ciblas folkloras grupas “Ilža” kompaktdiskā ar Ludzas igauņu dziesmām. Šī rakstība balstās uz latviešu un latgaliešu rakstu valodas principiem. Garos patskaņus raksta ar garumzīmi (piemēram, tsȳrik ‘apaļš’, tǖ ‘darbs’), mīkstos līdzskaņus pirms priekšējās rindas patskaņiem parasti neapzīmē īpašā veidā un citur raksta ar mīkstinājuma zīmi kā latviešu rakstu valodā (piemēram, kaŗus ‘gans’). Glotālo slēdzeni raksta kā dienvidigauņu veru literārajā valodā ar q (piemēram, kasteq ‘mērce’). Gari līdzskaņi rakstīti, līdzskani divkāršojot. Patskaņus ä, ö, ü lieto kā U. Baloža veidotajā rakstībā (piemēram, tīdmä ‘zināt’), toties pirmajā zilbē patskani õ raksta ar burtu y (piemēram, myts ‘mežs’), lai sekotu latgaliešu rakstu valodas piemēram šīs skaņas rakstībai, bet citās zilbēs parasti ar burtu e (salīdzinājumam vanembaq ’vecākie’).