Aizsākās 20. gs. 70. gadu 1. pusē Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Ņujorkas afroamerikāņu un latīņamerikāņu strādnieku kvartālos. Hiphopa kultūru raksturo četri elementi – grafiti (ar krāsu aerosolu vai marķieri zīmēti attēli publiskajā vidē), breiks (specifiska ielu deja), dīdžejošana (mūzikas ierakstu atskaņošana un manipulēšana) un reps (teksta rečitēšana). Lai arī hiphopa fenomens veidojās šo māksliniecisko izpausmju mijiedarbībā, tieši muzikālā daļa, kuru veido reps un dīdžejošana kļuva par šīs kultūras spilgtāko parādību. Hiphopa žanra saknes meklējamas fanka mūzikā, ietekmi atstājuši arī disko, džezs, regejs, blūzs un soulmūzika. Hronoloģiski žanra attīstību iedala trīs galvenajos posmos – vecās skolas hiphops (old-school hip hop), jaunās skolas hiphops (new-school hip hop) un hiphopa zelta ēra (hip hop’s golden age).

Hiphopa pirmsākumi meklējami Ņujorkas Bronksas kvartālā, kur diskžokeji jeb bītmeikeri (beatmaker), kas atskaņoja vinila plates un skaņu lentas, virtuozi manipulēja atskaņošanas ierīces, no jau gataviem muzikālajiem paraugiem iegūstot jaunus skaņu efektus. Piemēram, tika izmantota skreča metode (scratching), atskaņošanas laikā šurpu turpu ritmiski kustinot vinila plati. Visbiežāk tika izmantoti populāri soulmūzikas un fanka skaņdarbi, no kuru fragmentiem, īpaši tos apstrādājot, radīja jaunu skaņas celiņu (turntablism), kas jau drīz kļuva par muzikālu pavadījumu pasākuma vadītāja/ceremonijmeistara (Master of Ceremonies, MC) jeb repera (rapper) repošanai (rapping). Ar repošanu hiphopa kultūrā saprot specifisku rečitēšanu, uz muzikāla fragmenta fona īpašā manierē izpildot iepriekš sagatavotu vai spontāni improvizētu (freestyle) tekstu. Par hiphopa pionieriem uzskata Ņujorkas diskžokejus Kūlhercu (Kool Herz) un Koku Laroku (Coke La Rock), bet pirmā kompozīcija, kas plašāku auditoriju iepazīstināja ar hiphopu, bija grupas The Sugarhill Gang singls Rapper’s Delight (1979).

80. gadu sākumā diskžokeji muzikālā pavadījuma radīšanai sāka izmantot bungu mašīnas, sekvencerus un digitālo samplēšanu, kas ļāva veikt vēl nebijušus eksperimentus ar skaņu un ritmu. Muzikālās ietekmes vairs neaprobežojās ar soulu, fanku un disko, bet iesniedzās arī elektronikas un krautroka estētikā. 1982. gadā vecās skolas pārstāvji Afrika Bambaataa & Soulsonic Force izdeva singlu Planet Rock, kurā izmantoti vācu elektroniskās mūzikas grupas Kraftwerk skaņdarba Trans-Europe Express (1977) motīvi. Līdzīgā stilistikā darbojās grupa Grandmaster Flash and the Furious Five, ierakstot skaņdarbu The Message (1982), kas atšķīrās ne tikai ar revolucionāru skanējumu, bet arī ar tematiku, hiphopa saturisko vēstījumu, kas iepriekš aprobežojās ar asprātīgiem un uzmudrinošiem saukļiem, papildinot ar sociālās spriedzes klātbūtni un afroamerikāņu geto dzīves atspoguļojumu.

Galvenais hiphopa attīstības virzītājspēks bija žanriski daudzveidīgu muzikālo fragmentu un jaunu ierakstu tehnoloģiju izmantošana. Par vienu no ietekmīgākajām jaunās skolas hiphopa grupām uzskata Run-D.M.C. no Kvīnsas Ņujorkā. Tā pirmoreiz hiphopa mūzikā integrēja smagā roka elementus un izdeva pirmo nozīmīgo hiphopa albumu Run-D.M.C. (1984). Savukārt producenta Rika Rūbina (Rick Rubin) 1983. gadā dibinātā ierakstu kompānija Def Jam Recordings izdeva spilgtākos jaunās skolas hiphopa mākslinieku ierakstus (repera LL Kūldžeja, LL Cool J, albums Radio, 1985; grupas Beastie Boys albums Licensed to III, 1986).

Hiphopa māksliniekiem atklājot, ka žanra ietvaros iespējams nodot padziļinātu vēstījumu, hiphops no vieglas izklaides mūzika strauji pārvērtās savas paaudzes protesta formā – līdzīgi kā savulaik rokenrols un rokmūzika. Skaņdarbu tekstos skartā tematika kļuva plašāka un pretrunīgāka, parādījās seksuāli zemteksti, afroamerikāņu geto žargons, sociālās netaisnības un rasu diskriminācijas problemātika. Reperi meklēja savu individuālo balss intonāciju, rečitēšanas ātrumu un vārdu krājumu, kā arī demonstrēja meistarību īpašos vārdu dueļos (battle rap).

Nozīmīgs faktors hiphopa popularizēšanā bija mūzikas televīzija MTV. Pateicoties biežajai rotācijai MTV un radio, 80. gadu vidū šī mūzika aizsniedza plašu klausītāju loku, pārkāpa žanru un rasu robežas. Nozīme bija arī izpildītāju spilgtajai vizuālajai identitātei – tieši jaunās skolas mākslinieki Run-D.M.C. un LL Kūldžejs iedibināja hiphopa vizuālo tēlu un estētiku. Masīvas zelta rotaslietas, sporta apģērbs (īpaši iecienīti bija Adidas markas sporta apavi un jakas) un luksusa mašīnas atspoguļoja ielu pašpuiku stilu un afroamerikāņu geto veiksmes stāstu. Videoklipos izpildītāji demonstrēja dinamiskas roku kustības, pašpārliecinātas un bravūrīgas pozas. Hiphops kļuva par mūzikas stilu, kas ar apkārtējo pasauli komunicē no spēka pozīcijām. Vairums mākslinieku izvēlējās netulkojamus pseidonīmus, kas saistīti ar specifisku geto ielu dzīves pieredzi vai afroamerikāņu kopienas žargonu.

Laika posmu no 1986. līdz 1994. gadam uzskata par hiphopa zelta ēru. Līdz tam hiphopa mūzikas centrs bija Ņujorka, bet zelta ēras laikā žanra ģeogrāfija izpletās – radās Austrumu krasta (East Coast), Rietumu krasta (West Coast), Vidējo Rietumu (Midwest) un Dienvidu (Southern) hiphopa tradīcijas. Izveidojās galvenie hiphopa novirzieni – hārdkora reps (hardcore rap), gangsteru reps (gangster rap; gangsta rap), džīfanks (g-funk), džezreps (jazz rap), popreps (pop rap). Par spilgtākajiem zelta ēras ierakstiem un žanra virsotnēm uzskata grupas A Tribe Called Quest albumu The Low End Theory (1991), repera Nasa (Nas) albumu Illmatic (1994) un grupas Wu-Tang Clan ierakstu Enter the Wu-Tang (36 Chambers; 1993). Šajā laikā hiphopu raksturoja muzikālās valodas dažādība, eklektisks un novatorisks producēšanas stils, plaši izmantotas džeza, regeja un arī akadēmiskās mūzikas ietekmes.

90. gadu sākumā komerciālus panākumus guva popreps – hiphopa un popmūzikas sajaukums ar vienkāršiem un melodiskiem sampliem, viegli iegaumējamiem piedziedājumiem, vieglprātīgu un pozitīvu vēstījumu. Videoklipos redzami smaidīgi, koši ģērbti un virtuozi dejojoši izpildītāji. Populārāko mākslinieku ieraksti (MC Hammera, MC Hammer, albums Please Hammer, Don’t Hurt ‘Em un Vanila Aisa, Vannila Ice, albums To The Extreme, abi 1990) sasniedza vairāku miljonu tirāžu.

Nozīmīgs zelta ēras hiphopa apakšžanrs bija hārdkora hiphops, kas aizsākās 80. gadu nogalē Ņujorkā, mūziķiem meklējot alternatīvu žanra straujai komercializācijai un saplūšanai ar popmūzikas estētiku. Šim novirzienam raksturīgs smagnējs un drūms muzikālais pavadījums, agresīvs un brīžiem haotisks ritmiskais zīmējums. Spēcīgu ietekmi uz hārdkora žanru atstāja tajā laikā populārā smagā metāla mūzika. Vēstījumā hārdkora hiphops turpināja atspoguļot ielu dzīves un afroamerikāņu geto problemātiku, tomēr aizvien spilgtāk iezīmējās politiskā hiphopa tendences. Lirikā bieži sastopami politiski zemteksti, valdības sociālās politikas kritika, policijas visatļautības nosodījums, sociālās netaisnības un rasu diskriminācijas problēmas. Svarīga vēstījuma sastāvdaļa bija melnais nacionālisms, afrocentrisms, militārisms, radikālas vēsturiskā revanšisma idejas. Tika skarta afroamerikāņu kopienas verdzības pieredzes, rasu segregācijas un sociālās izstumtības problemātika, vēstījumos ieskanējās arī marksisma ideoloģijas ietekmes (grupas The Coup un Marxman), rasisma (X-Clan un Onyx) un anarhisma (Dead Prez) idejas.

Ievērojamākā politiskā hārdkora hiphopa pārstāve bija Ņujorkas grupa Public Enemy, kuras albumus It Takes A Nation of Millons to Hold Us Back (1988) un Fear of A Black Planet (1990) daudzi kritiķi un klausītāji ierindo starp nozīmīgākajiem ierakstiem žanra vēsturē. Public Enemy sastāvā darbojās producentu grupa The Bomb Squad, kura radīja revolucionāru samplu producēšanas manieri, kad, manipulējot ar pazīstamiem fanka, soula un džeza mūzikas fragmentiem, tiek izveidots pilnīgi jauns, nedzirdēts un eksperimentāls muzikālais materiāls. Agresīvo ritmu paspilgtināja spalgi un disharmoniski trokšņi, kuri sasaucās ar grupas reperu Čaka Dī (Chuck D) un Fleivourfleiva (Flavor Flave) dinamisko repošanas manieri.

Viens no spilgtākajiem hārdkora paraugiem ir Ņujorkas grupas Wu-Tang Clan 1993. gadā izdotais debijas ieraksts Enter The Wu-Tang (36 Chambers). Tam raksturīgs drūms, minimālistisks un monotons skanējums, kuru Wu-Tang Clan radošais vadītājs RĪZA (RZA) ieguva, muzikālu ierakstu motīvus apvienojot ar ielu trokšņiem, cīņu mākslas filmu skaņu celiņu fragmentiem un reperu sarunām radošā procesa laikā. Katrs no Wu-Tang Clan reperiem albumā demonstrē savu īpaši izkopto un atpazīstamo rečitēšanas manieri. Grupa līdzinās radošai laboratorijai, kurā mākslinieki jeb bītmeikeri veido muzikālo materiālu, bet ceremonijmeistari jeb reperi rūpējas par vēstījuma un rečitēšanas manieres pilnveidi. Saturiski albums Enter The Wu-Tang (36 Chambers) ir spilgts afroamerikāņu geto ielu dzīves dokumentēšanas paraugs. Šajā laikā izkristalizējās hiphopa kultūrā valdošais personības autoritātes un mākslinieciskās vērtības kritērijs – mākslinieka ietekmi un statusu noteica viņa autoritāte sadzīvē, tas, cik autentiski un patiesi viņš savā daiļradē atspoguļoja savu dzīves pieredzi. Gandrīz visi Wu-Tang Clan dalībnieki radīja arī komerciāli veiksmīgus un muzikāli augstvērtīgus solo ierakstus.

ASV Rietumu krastā Kalifornijā 80. gadu 2. pusē izveidojās gangsteru repa stils, kura izcelšanās saistīta ar Losandželosas strādnieku kvartālu kriminālajām reālijām. Par gangsteru repa aizsācēju uzskata Aisu Tī (Ice-T), bet par nozīmīgāko grupu N.W.A., kuras debijas albums Straight Outta Compton (1988) guva komerciālus panākumus un arī skandalozu slavu, jo atspoguļoja ne tikai afroamerikāņu geto kriminālo ikdienu, bet arī kritiski vērsās pret policijas brutalitāti un patvaļu. Dziesmu tekstos daudz izmantota necenzēta leksika un afroamerikāņu geto kriminālais žargons.

Tipiskas gangsteru repa izpildītāju pazīmes bija sakāpināta pašapziņa, agresija un rupjība, mākslinieku vidē notika vardarbīgi konflikti, kas saistīti ar skandaloziem statusa pašapliecinājumiem. Visplašāko publicitāti ieguva konfrontācija starp Austrumu un Rietumu krastu hiphopa kopienām, kas kulminēja 90. gadu vidū ar abu grupējumu redzamāko mākslinieku – Tupaka Šekura (Tupac Amaru Shakur, arī 2PAC) un The Notorious B.I.G. – slepkavībām. Pēc abu reperu nāves viņu ieraksti (2PAC albums All Eyez On Me, 1996; Notorious B.I.G. albums Life After Death, 1997) kļuva strauji pieprasīti un ierindojās starp komerciāli veiksmīgākajiem 90. gadu populārās mūzikas albumiem.

Sākotnēji gangsteru repa mūzikā dominēja agresīvi un dinamiski ritmi, bet 90. gadu 1. pusē viens no N.W.A. dibinātājiem Dr. Drē (Dr. Dre), eksperimentējot ar 70. gadu fanka ierakstiem, radīja īpašu skanējumu, kuru nosauca par džīfanku. Lai arī džīfanka dziesmās reperi turpināja aprakstīt gangsteru sadzīvi, muzikālais pavadījums bija ausij tīkams un melodisks, jo tā pamatā bija 70. gadu fankmūzikas motīvi, kas iekrāsoti ar īpaši akcentētām un melodiskām basģitāras un sintezatora iespēlēm, tā panākot relaksētu un hipnotisku skanējumu un nodrošinot lielus komerciālus panākumus. Spilgtākie un ietekmīgākie džīfanka paraugi ir Dr. Drē albums Chronicle (1992) un Snūpdoga (Snoop Doog) albums Doggystyle (1993).

Lai arī starp populārākajiem 80. gadu 2. puses un 90. gadu 1. puses hiphopa pārstāvjiem dominēja hārdkora un gangsteru repa izpildītāji, starp mākslinieciski augstvērtīgākajiem zelta laikmeta paraugiem ierindojami arī džezrepa (nereti saukts par pagrīdes, underground, vai alternatīvo hiphopu) ieraksti. Reti kurš hiphopa mākslinieks bija guvis akadēmisku muzikālo izglītību, tomēr džezrepa pārstāvjiem piemita plaša ritmiskā un melodiskā erudīcija. Savukārt, lai radītu pēc iespējas bagātāku muzikālo paleti, tie izmantoja ne tikai samplēšanas metodes, bet arī “dzīvos” mūzikas instrumentus. Skaņdarbi bija ritmiski niansēti un rotaļīgi, ar apzinātiem citātiem un muzikālām refleksijām par nozīmīgiem džeza un soulmūzikas paraugiem. Paši mākslinieki sevi uzskatīja par žanriski bagātās afroamerikāņu muzikālās tradīcijas turpinātājiem, kas darbojas ciešā kontinuitātē ar spilgtākajiem blūza, džeza, fanka un soula mūziķiem.

Džezrepa tekstos liela uzmanība pievērsta valodas skanējumam, asprātīgiem vārdu salikumiem, apziņas plūsmai, tajos daudz atsauču uz reliģiskajiem tekstiem, afroamerikāņu garīgās mūzikas liturģisko pieredzi, pasaules literatūras klasiku un vēstures notikumiem. Izskan aicinājumi iegūt izglītību un pieņemt sociāli atbildīgus lēmumus, kā arī iepriekš hiphopā reti sastopama pašrefleksija par afroamerikāņu vēsturiskās identitātes problemātiku ārpus revanšisma un agresivitātes.

Džezrepa pirmsākumi saistāmi ar dueta Gang Starr singlu Words I Manifest (1989), kurā izmantots džeza trompetista Dizija Gilespija (Dizzy Gillespie) skaņdarba Night in Tunisia (1941–42) fragments. Vadošie agrīnā džezrepa mākslinieki apvienojās radošā grupējumā Native Tongues Posse, kura spilgtākie pārstāvji – grupas Jungle Brothers; A Tribe Called Quest un De La Soul – atstāja iespaidu uz visu tālāko populārās mūzikas attīstību. Viens no komerciāli veiksmīgākajiem stilistikas paraugiem bija grupas Fugees ieraksts The Score (1996), bet nozīmīgākie 90. gadu džezrepa pārstāvji bija grupas The Pharcyde un The Roots un reperis Mozdefs (Mos Def), kurš, tāpat kā vairāki The Roots dalībnieki, piedalījās ietekmīgā 90. gadu 2. puses neosoulmūzikas un alternatīvā hiphopa kustībā Soulquarians.

90. gados strauji augošā hiphopa popularitāte un ietekme izraisīja arī pretreakciju. Reperus kritizēja reliģiskās un konservatīvi orientētas sabiedrības grupas, spiedienu izdarīja arī ASV politiķi. Ierakstu kompānijas nereti atteicās sadarboties ar hiphopa māksliniekiem, bet ieskaņojumus, kas saturēja antisemītisma, homofobijas un rasisma izpausmes un aicinājumus uz vardarbību, izslēdza no radio un televīzijas pārraižu rotācijas.

Līdz ar hiphopa izplatību populārājā mūzikā ienāca agrāk nepieredzēts daudzums tekstu, kuri pauda atklātu seksualitāti, vieglas peļņas un baudkāras dzīves vilinājumu. Īpaši tika kritizēts sievietes tēla atspoguļojums, apsūdzot hiphopa kopienu atklātā seksismā. Kaut arī hiphopa kultūrā ar panākumiem darbojās vairākas spilgtas mākslinieces (Misija Eliota, Missy Elliott; Lorina Hila, Lauryn Hill; Nikija Mināža, Nicki Minaj, u. c.), sievietes loma dziesmu tekstos un videoklipos parasti nepārsniedz vīrieša sociālā statusa un baudas objekta apliecinājumu. Atbildot uz kritiku, hiphopa mākslinieki norādīja, ka vēlas plašākai sabiedrības daļai demonstrēt afroamerikāņu un latīņamerikāņu kopienas dzīves realitāti, tomēr nebija noslēpjams, ka gangsteru repā noziedznieka un narkotiku tirgoņa tēls tiek romantizēts un bieži vien notiek nekritiska vardarbības un narkomānijas glorifikācija. Daudzi hiphopa mākslinieki, kuru komerciālie panākumi palīdzēja izrauties no geto un nabadzības, arī slavenības statusā turpināja antisociālu dzīvi un konfliktēja ar likumu.

20. gs. nogalē notika hiphopa kultūras masveida invāzija visā pasaulē un nacionālo hiphopa skolu rašanās daudzviet Eiropā, Āzijā, Latīņamerikā. Hiphopa izpildījuma maniere un producēšanas metodes izplatījās arī citos populārās mūzikas žanros, savukārt šai kultūrai raksturīgā uzvedība un ģērbšanās stils ietekmēja jauniešus visā pasaulē. Hiphopa tematika un žargons plaši tika izmantots kino un reklāmas industrijās, televīzijas šovos un citur.

Hiphopa atvērtība eksperimentiem noveda arī pie reproka (rap rock) dzimšanas, kura pamatā dominēja smagās un alternatīvās mūzikas stilistika, kas apvienota ar repa rečitatīvu. Īpašu popularitāti 90. gadu vidū ieguva repkors (rapcore), kurā ar repu saplūdusi pankroka estētika (grupas Limp Bizkit; Dog Eat Dog; Linkin Park). 90. gadu 1. pusē, hiphopam saplūstot ar dabu (dub) un elektroniku, radās triphops (trip hop), plašu popularitāti ieguva arī citi hiphopa atvasinājumi, piemēram, elektroniskajā mūzikā radās dabsteps (dabstep), bet  21. gs. sākumā Londonā dabstepa un hiphopa ietekmē izveidojās graims (grime).

2000. gadā tika izdots viens no visu laiku komerciāli veiksmīgākajiem hiphopa ierakstiem – Eminema (Eminem) albums The Marshal Mathers LP, kura autors kļuva par vienu no sava laika spilgtākajām populārās mūzikas zvaigznēm un reto baltās rases pārstāvi ar vispārēju autoritāti hiphopa kopienā, kurā tradicionāli dominē afroamerikāņi.

Par vienu no spilgtākajiem 21. gs. hiphopa māksliniekiem uzskata Kanji Vestu (Kanye Omari West; kopš 2018 Ye), kurš plašu popularitāti ieguva, pateicoties epatāžai un skandalozam dzīvesveidam, tomēr apliecinājis spilgtu radošo rokrakstu, mūzikā integrējot džeza, popa, soula un gospeļa elementus. Plašu atpazīstamību ieguvis arī Kendriks Lamārs (Kendrick Lamar), kura jaunradē daudz skarta žanra tradicionāli aktuālā tematika (sociālā netaisnība, rasu diskriminācija, policijas brutalitāte) un veiksmīgi integrēta hiphopa zelta laikmeta rečitēšanas stilistika, kā arī labākās džeza un hārdkora hiphopa samplēšanas metodes un šo stilistiku izpildījuma maniere. K. Lamāra albums Damn (2017) novērtēts ar Pulicera prēmiju (Pulitzer Prize, 2018) par spilgtu modernā afroamerikāņu dzīvesveida atspoguļojumu.

Vairāki hiphopa pionieri un grupas uzņemti Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame), t. sk. Grandmaster Flash an the Furious Five (2007); Run-D.M.C. (2009); Beastie Boys (2012); Public Enemy (2013); N.W.A. (2016); T. Šekurs (2017).