Hiphopa pirmsākumi meklējami Ņujorkas Bronksas kvartālā, kur diskžokeji jeb bītmeikeri (beatmaker), kas atskaņoja vinila plates un skaņu lentas, virtuozi manipulēja atskaņošanas ierīces, no jau gataviem muzikālajiem paraugiem iegūstot jaunus skaņu efektus. Piemēram, tika izmantota skreča metode (scratching), atskaņošanas laikā šurpu turpu ritmiski kustinot vinila plati. Visbiežāk tika izmantoti populāri soulmūzikas un fanka skaņdarbi, no kuru fragmentiem, īpaši tos apstrādājot, radīja jaunu skaņas celiņu (turntablism), kas jau drīz kļuva par muzikālu pavadījumu pasākuma vadītāja/ceremonijmeistara (Master of Ceremonies, MC) jeb repera (rapper) repošanai (rapping). Ar repošanu hiphopa kultūrā saprot specifisku rečitēšanu, uz muzikāla fragmenta fona īpašā manierē izpildot iepriekš sagatavotu vai spontāni improvizētu (freestyle) tekstu. Par hiphopa pionieriem uzskata Ņujorkas diskžokejus Kūlhercu (Kool Herz) un Koku Laroku (Coke La Rock), bet pirmā kompozīcija, kas plašāku auditoriju iepazīstināja ar hiphopu, bija grupas The Sugarhill Gang singls Rapper’s Delight (1979).
80. gadu sākumā diskžokeji muzikālā pavadījuma radīšanai sāka izmantot bungu mašīnas, sekvencerus un digitālo samplēšanu, kas ļāva veikt vēl nebijušus eksperimentus ar skaņu un ritmu. Muzikālās ietekmes vairs neaprobežojās ar soulu, fanku un disko, bet iesniedzās arī elektronikas un krautroka estētikā. 1982. gadā vecās skolas pārstāvji Afrika Bambaataa & Soulsonic Force izdeva singlu Planet Rock, kurā izmantoti vācu elektroniskās mūzikas grupas Kraftwerk skaņdarba Trans-Europe Express (1977) motīvi. Līdzīgā stilistikā darbojās grupa Grandmaster Flash and the Furious Five, ierakstot skaņdarbu The Message (1982), kas atšķīrās ne tikai ar revolucionāru skanējumu, bet arī ar tematiku, hiphopa saturisko vēstījumu, kas iepriekš aprobežojās ar asprātīgiem un uzmudrinošiem saukļiem, papildinot ar sociālās spriedzes klātbūtni un afroamerikāņu geto dzīves atspoguļojumu.