Radies 20. gs. 60. gadu otrajā pusē Jamaikā un vēlāk izplatījies citās valstīs.

Apzīmējums “regejs” tiek lietots kopš 60. gadu nogales un pirmo reizi minēts grupas Toots and the Maytals dziesmā Do the Reggay 1968. gadā.

Regejs radās muzikālas evolūcijas procesā, kurā Karību tradicionālās (mento, mento) un modernās (kalipso, calypso) deju mūzikas žanri saplūda ar amerikāņu (džezs, ritmblūzs, soulmūzika) un Āfrikas mūzikas elementiem. 50. gadu beigās tādējādi radās ska (ska) – optimistiska strauja tempa deju mūzika ar sinkopētu ritmu, uzsvērtu basa zemo frekvenču skanējumu un bagātīgu pūšaminstrumentu pielietojumu. Pieaugot soulmūzikas ietekmei, ska pārauga žanrā, kas pazīstams kā rokstedijs (rocksteady, arī blūbīts, blue beat) – temps kļuva lēnāks, pūšaminstrumentus aizstāja elektriskās ģitāras, dziesmu tematikā ienāca vairāk sociālpolitisku motīvu (reakcija uz valstisko neatkarību, ko Jamaika ieguva 1962. gadā). Uz rokstedija bāzes radās regejs – vēl lēnāka tempa mūzika ar vēl izteiktāk sinkopētu ritmu. Regejam raksturīga dziesmas forma, 4/4 taktsmērs ar akcentētu otro un ceturto taktsdaļu un vienkāršu muzikālu frāžu daudzkārtējos atkārtojumos balstītu hipnotisku iedarbību. Regeju izpilda neliels vokāli instrumentāls ansamblis, kurā ietilpst sitamie instrumenti un perkusiju instrumenti, ritma un solo ģitāra, basģitāra, klavieres, elektroērģeles vai sintezators, vokālists, parasti arī vairāki fona vokālisti, dažreiz arī pūšaminstrumenti.

Žanra māksliniecisko un idejisko pamatu izveidē ļoti nozīmīga bija rastafari – reliģiska kustība, kas balstīta pārliecībā par Etiopijas imperatora Hailes Selasijes I (Haile Selassie I) dievišķo lomu un debesu valstību, kurā melnādainie brāļi un māsas būs brīvi no balto cilvēku pārvaldītās laicīgās pasaules netaisnībām. No rastafari nāk arī regeja mūziķu saistība ar marihuānu – tās smēķēšana rastām nozīmē sakramenta baudīšanu, garīgu pieredzi, kas ļauj tuvoties Dievam. Zīmīgi, ka rastafari idejas plašu izplatību guva, tieši pateicoties regeja mūzikai un tās nozīmīgākajam pārstāvim Bobam Mārlijam (Bob Marley), kura dziesmas 70. gados ievērojami veicināja gan rastafari, gan regeja popularitāti daudzās valstīs. Savukārt regeja ritmisko struktūru ietekmējusi nyahbingi – rastafari rituālo bungu spēles maniere, kas imitē cilvēka sirdspukstus.

60. gados regejs strauji attīstījās, pateicoties jamaikiešu mūziķiem Prinsam Basteram (Prince Buster), Desmondam Dekeram (Desmond Dekker), Millijai Smolai (Millie Small), grupām The Abyssinians, The Heptones, The Maytals, The Maytones, The Melodians, The Paragons, The Skatalites, The Wailers un citiem, vairākām neatkarīgām ierakstu kompānijām (nozīmīgākās bija Trojan un Studio One), producentiem Koksonam Dodam (Coxsone Dodd), Džo Gibsam (Joe Gibbs), Lī “Skrečam” Perijam (Lee “Scratch” Perry), Djūkam Rīdam (Duke Reid), Kingam Tabijam (King Tubby), kā arī dīdžejiem, kuri uzstājās ar ritmiski un melodiski variētiem runātiem skandējumiem ierakstītas mūzikas pavadījumā.

60. gadu nogalē regeja elementus savā jaunradē sāka izmantot arī daži amerikāņu un britu mūziķi. Pirmās plašu atpazīstamību ieguvušās angloamerikāņu dziesmas, kas radās regeja ietekmē, bija Nīla Daimonda (Neil Diamond) Red Red Wine, 1967. gadā, un grupas The Beatles hits Ob-la-di, Ob-la-da, 1968. gadā. 1972. gadā amerikāņu rokgrupa Three Dog Night sasniedza Amerikas Savienoto Valstu (ASV) singlu tabulas 1. vietu ar regeja dziesmas Black and White kaverversiju. Džonijs Nešs (Johnny Nash), kurš sadarbojās ar B. Mārliju, šajā pašā gadā guva starptautiskus panākumus ar pašsacerētu regeja skaņdarbu I Can See Cleary Now, bet Pols Saimons (Paul Simon) savu dziesmu Mother and Child Reunion ierakstīja Jamaikā ar vietējiem mūziķiem. Tomēr ārpus Jamaikas regejs joprojām tika uzskatīts drīzāk par eksotisku kuriozu, nekā patstāvīgu rietumu mūzikas tirgū eksistētspējīgu žanru.

Regeja starptautisko izplatību 60. gados veicināja Jamaikas imigrantu kopiena Lielbritānijā – tiesa, sākotnēji regejs bieži tika asociēts ar šajā vidē valdošo varmācīgo bandu darbību. 1960. gadā būtiski nopelni bija arī angļu uzņēmējam Krisam Blekvelam (Chris Blackwell). Dzīvojot Jamaikā, viņš nodibināja ierakstu kompāniju Island Records, kas vietējo mūziķu ierakstus importēja uz Lielbritāniju. 1962. gadā, pārceļoties uz Lielbritāniju, K. Blekvels un Island turpināja popularizēt Jamaikas mūziku, īpaši B. Mārlija ierakstus.

70. gadu pirmajā pusē daudzās valstīs tika demonstrēta kriminālfilma “Jo vairāk tie uzprasās” (The Harder They Come, režisors Perijs Henzels, Perry Henzell, 1972, Jamaika), kas stāsta par nabadzīga provinces puiša (galvenajā lomā regeja mūziķis Džimijs Klifs, Jimmy Cliff) likteni Kingstonas šovbiznesa un noziedzības pasaules krustugunīs. Filma un tajā skanošās dziesmas (t. sk. vairāki Dž. Klifa skaņdarbi) veicināja regeja starptautisko atpazīstamību, kā arī nostiprināja priekšstatu par to kā sociāli un politiski nepakļāvīgu vienkāršās tautas mūziku, kurā, par spīti dzīves grūtībām, netrūkst optimisma un dzīvesprieka.

70. gados, galvenokārt pateicoties B. Mārlija un viņa grupas The Wailers panākumiem, regejs kļuva par starptautiski akceptētu un pieprasītu mūziku, un radās daudzi no žanra nozīmīgākajiem ierakstiem – B. Mārlija un The Wailers albumi Catch the Fire (1973), Burnin’ (1973), Natty Dread (1974), Rastaman Vibration (1976), Exodus (1977), Bērninga Spīrsa (Burning Spear) albums Marcus Garvey (1976), Max Romeo & The Upsetters albums War Ina Babylon (1976), Pītera Toša (Peter Tosh, bijušais The Wailers dalībnieks) albums Legalize It (1976), Džūniora Mārvina (Junior Murvin) albums Police and Thieves (1977), The Heptones albums Party Time (1977), vokālā trio Culture albums Two Sevens Clash (1977) un citi.

20. gs. 70. gadu 1. regeja skaņdarbus savā repertuārā iekļāva daudzi populāri rietumu rokmūziķi un grupas (Ēriks Kleptons, Eric Clapton; Eltons Džons, Elton John; Pols Makartnijs, Paul McCartney; Džons Lenons, John Lennon; The Rolling Stones; Led Zeppelin u. c.), savukārt Jamaikas mūziķi nereti regeja stilistikā izpildīja slavenas rokmūzikas un popmūzikas dziesmas. Savukārt 70. gadu otrajā pusē un 80. gadu sākumā regejs (arī ska) un tā dumpīgā sociālpolitiskā retorika bija viens no britu pankroka un jaunā viļņa mūziķu inspirācijas avotiem – The Clash; The Slits; The Ruts; The Police un citas grupas izpildīja Jamaikas autoru sacerējumus, kā arī pašas radīja regeja estētikā balstītus skaņdarbus. Savukārt Anglijas priekšpilsētu internacionālajā imigrantu vidē radās virkne grupu – Aswad; UB40; Steel Pulse un citas, kas regeju apvienoja ar britu mūzikas skanējumu un sev aktuālu tematiku (bezdarbs, rasu neiecietība, nabadzība). Īpaši nozīmīga bija UB40 no Birmingemas – dažādu rasu un tautību mūziķu apvienība, kas 80. un 90. gados kļuva par populārāko regeja grupu pasaulē. Līdz ar UB40 panākumiem par izplatītāko žanra stilistiku ārpus Jamaikas kļuva regejpops vai popregejs (reggae-pop, pop reggae), ko raksturo izlīdzināts, komerciāli orientēts skanējums, uzsvērta melodiskā līnija un lielākoties apolitiski dziesmu teksti.

Arī mūsdienās regejs ir Jamaikas kultūras simbols, vairums starptautiski pazīstamāko regeja mūziķu ir jamaikieši, vai arī to izcelsme saistīta ar Jamaiku. Tomēr žanrs ir izplatīts daudzviet pasaulē. ASV, Latīņamerikā, Āfrikā, Āzijā, Austrālijā, Lielbritānijā, citviet Eiropā, arī Latvijā, ir mūziķi, kuri izpilda regeja vai tā apakšžanru (dabs, dub; dānshols, dancehall; ragamafinu mūzika, raggamuffin music, jeb raga, ragga; sambregejs, samba reggae u. c.) mūziku, kas nereti papildināta ar vietējās kultūras iezīmēm. Savukārt specifiskajai regeja ritmikai, dīdžeju melodiskās runas priekšnesumu tradīcijai un ierakstu producēšanas tehnikai bijusi nozīmīga loma tādu žanru kā hiphops (hip hop), džangls (jungle) un dabsteps (dubstep) izveidē un attīstībā.