Kaut arī regetons radās Puertoriko galvaspilsētas Sanhuanas deju klubos, tā priekšvēsturē nozīmīgā loma bija Panamas dīdžejiem un mūziķiem, 20. gs. pirmajā pusē Panamas kanāla būvniecībā iesaistīto jamaikiešu pēctečiem. 80. gados šie mūziķi, starp kuriem pats populārākais bija Edgardo Armando Franko (Edgardo Armando Franco), pazīstams kā Ģenerālis (El General), Jamaikas dānshola dziesmas izpildīja spāņu valodā, aizsākot mūzikas novirzienu, kas pazīstams kā ‘spāņu regejs’ (reggae en español).
Īpaši iecienīts tas kļuva Puertoriko, kur šajā laikā attīstījās arī spāniski izpildīta hiphopa tradīcija. 90. gadu sākumā Sanhuanas klubu dīdžeji spānisko regeju sāka miksēt ar hiphopu, liekot pamatus regetona pirmformai, kas, ņemot vērā šīs mūzikas izplatību mājas apstākļos pavairotās un nelegāli pārdotās kasetēs, kā arī popularitāti par deklasētiem uzskatītos sabiedrības slāņos, tika dēvēta par ‘pagrīdi’ (underground). Dažos gados ‘pagrīde’ izplatījās arī citās Latīņamerikas valstīs (tostarp Dominikānā, Kolumbijā, Bahamās, Jamaikā, Kubā, Argentīnā un Meksikā), kā arī ASV lielpilsētās ar plašām minēto valstu emigrantu diasporām, kur vietējie izpildītāji to papildināja ar mambo (mambo), salsas (salsa), plenas (plena), bačatas (bachata), merengas (merengue) un citu latīņamerikāņu deju mūzikas iezīmēm, no regeja un hiphopa atvasinājuma pārvēršot autonomā latīņamerikāņu mūzikas žanrā.
Nosaukums ‘regetons’ Puertoriko tika lietots arī iepriekš, taču starptautiskā apritē nostiprinājās 21. gs. sākumā. Visbiežāk tas skaidrots kā deju klubu sarīkojumu apzīmēšanai lietots saliktenis no angļu vārda reggae (regejs) un spāņu maratón (maratons) vai kā reggae apvienojums ar galotni ‘on’, ko spāņu valodā reizēm lieto personas vai parādības izcilības uzsvēršanai.