20. gs. 60. gados iemantoja popularitāti kā folkroka dueta Simon & Garfunkel dalībnieks, vēlāk darbojās individuāli. Viens no savas paaudzes nozīmīgākajiem dziesminiekiem.

P. Saimona tēvs bija profesionāls mūziķis un lingvistikas profesors, māte – skolotāja. Kopš četru gadu vecuma zēns auga Ņujorkā, agrīnā pusaudža vecumā aizrāvās ar dūvapu (doo-wop), džezu un folkmūziku, vēlāk arī ar rokenrolu. 15 gadu vecumā sāka dziedāt duetā ar draugu un skolasbiedru Ārtu Garfunkelu (Art Garfunkel), šajā laikā arī sacerēja pirmās dziesmas. 1957. gadā duets pieņēma nosaukumu Tom & Jerry un ieskaņoja mērenus panākumus guvušu debijas singlu. Tālākai atzinībai nesekojot, P. Saimons, paralēli angļu literatūras studijām koledžā, uzsāka individuālu muzikālo darbību, ar dažādiem pseidonīmiem izdodot vairākus marginālus ierakstus.

1964. gadā P. Saimons un Ā. Garfunkels atsāka dziedāt duetā, ko turpmāk sauca Simon & Garfunkel. Abu sadarbība turpinājās līdz 1970. gadam – šajā laikā mūziķi laida klajā piecus albumus un daudzus panākumiem bagātus singlus (The Sound of Silence; Mrs. Robinson; The Boxer; Bridge Over Troubled Water u. c.), kļūstot par vienu no visveiksmīgākiem duetiem populārās mūzikas vēsturē. Turpmākajās desmitgadēs Simon & Garfunkel vairākkārt apvienojušies panākumiem bagātās koncertturnejās.

P. Saimona pirmais soloalbums nāca klajā jau 1965. gadā – sarūgtināts par Simon & Garfunkel agrīno ierakstu pieticīgo rezonansi, viņš pārcēlās uz Londonu, kur iekļāvās vietējās folkmūzikas aprindās un ieskaņoja (pārsvarā) pašsacerētu dziesmu krājumu The Paul Simon Songbook; vairāki tajā iekļauti skaņdarbi (I Am a Rock; Kathy’s Song u. c.) vēlāk plašāku atpazīstamību guvuši Simon & Garfunkel izpildījumā. Neilgi pēc albuma iznākšanas mūziķis atjaunoja sadarbību ar Ā. Garfunkelu, bet solokarjeru atsāka 70. gadu sākumā pēc dueta izjukšanas.

Pirmie soloalbumi Paul Simon (1972), There Goes Rhymin’ Simon (1973) un Still Crazy After All These Years (1975) guva ievērojamus komercpanākumus un augstu kritikas vērtējumu, apliecinot jaunu radošā brieduma pakāpi un daudzveidīgas Jamaikas un Latīņamerikas mūzikas, arī džeza un gospeļa ietekmes.

Arī P. Saimona nākamajiem darbiem piemita augsta mākslinieciska kvalitāte, taču, 70. gadu nogales un 80. gadu sākuma mainīgajā muzikālajā vidē tie vairs nespēja piesaistīt plašu ievērību. Negaidīts pavērsiens, kas ievadīja strauju popularitātes atgriešanos, saistīts ar albumu Graceland (1986), kurā P. Saimons, sadarbojoties ar Dienvidāfrikas Republikas (DĀR) mūziķiem un ASV bāzētu meksikāņu grupu Los Lobos, Āfrikas u. c. reģionu mūzikas stilistikas iestrādājis Rietumu populārās kultūras kontekstā. Graceland tika novērtēts ar Grammy balvu kategorijā Gada albums (Album of the Year) un, pateicoties tādiem hitiem kā The Boy in the Bubble; You Can Call Me Al; Graceland un Diamonds on the Soles of Her Shoes, kļuva par pašu pazīstamāko ierakstu mūziķa karjerā – tiesa, izprovocējot nosodījumu par DĀR rasistiskā režīma kultūrboikota pārkāpumu, kā arī āfrikāņu mūziķu un kultūras ekspluatēšanu. Autors šos pārmetumus atspēkoja, uzsverot, ka Graceland un albumam sekojusī pasaules koncertturneja ar DĀR mūziķu līdzdalību veicinājusi Āfrikas mūzikas atpazīstamību un mūziķu iekļaušanos starptautiskā apritē.

Tālāku pasaules mūzikas ietekmju apguvi P. Saimons turpināja Brazīlijas mūzikas ietekmēm bagātā albumā The Rhythm of the Saints (1990), kurā ietverts arī viens no viņa lielākajiem hitiem The Obvious Child ar brazīļu bundzinieku grupas Olodum līdzdalību.

1998. gadā Marķīza teātrī (Marquis Theatre) Ņujorkas Brodvejā tika uzvests mūzikls “Cilvēks apmetnī” (The Capeman), ko P. Saimons sacerējis kopā ar Nobela prēmijas laureātu literatūrā Dereku Volkotu (Derek Walcott). Iestudējums, kurā stāstīts par 1959. gadā Ņujorkā divus jauniešu nogalinājušu puertorikāņu pusaudzi, piedzīvoja izgāšanos un ļoti īsu skatuves mūžu, taču P. Saimona dziesmas, kurās dūvaps apvienots ar rokabilī, gospeli un latīņu mūziku, apliecina viņa ierasti augstos melodiķa un stilizētāja standartus. Savukārt albums You’re the One (2000) atkal izceļas ar virtuozu laikmetīgās folkmūzikas un pasaules mūzikas sintēzi.

P. Saimons ir no nedaudziem populāro žanru mūziķiem, kurš, arī būdams veterāna statusā, smalki niansētu dziesminieka rokrakstu apvienojot ar negaidīti eksperimentāliem stilistiskiem risinājumiem, radījis dažus no karjeras nozīmīgākiem darbiem. Albuma Surprise (2006) tematikā dominē 2001. gada 11. septembra teroraktu un tiem sekojošā Irākas kara inspirētas refleksijas, kā arī personīgi motīvi, savukārt vairāku dziesmu “skaņu ainavas” veidojis elektroniskās ambientās mūzikas pamatlicējs Braiens Īno (Brian Eno). Albumā So Beautiful or So What, ko daudzi eksperti ierindoja starp 2011. gada labākajiem ierakstiem, atkal dzirdama virtuoza folka, popa un pasaules mūzikas sintēze, savukārt albumā Stranger to Stranger (2016), kas guva arī negaidītus komercpanākumus (Nr. 1 Lielbritānijā, Nr. 3 ASV), P. Saimons sadarbojies ar itāļu elektroniskās deju mūzikas mākslinieku Clap! Clap! un apguvis avangarda komponista un teorētiķa Harija Pārča (Harry Partch) idejas.

2018. gadā 76 gadus vecais mūziķis veica koncertturneju, kas tika pieteikta kā atvadas no aktīvās koncertdarbības, un laida klajā albumu In the Blue Night, kurā jaunos aranžējumos ieskaņotas dažādos karjeras periodos publiskotas dziesmas.

P. Saimons, līdzās Bobam Dilanam (Bob Dylan), nereti atzīts par nozīmīgāko savas paaudzes amerikāņu dziesmu autoru, kura jaunradei raksturīgs ne vien izteikts melodisms, bet arī spilgta un individuāla liriski poētiskā kvalitāte. Vairāk nekā piecas desmitgades saglabājot folkmūzikā balstītu pamatidentitāti, viņš dziesminieku tradīciju bagātinājis ar daudzveidīgām pasaules mūzikas, džeza u. c. žanru ietekmēm (piemēram, 1972. gada hits Mother and Child Reunion daudziem Rietumvalstu klausītājiem sniedza pirmo priekšstatu par regeja ritmiku). Gan Simon & Garfunkel periodā, gan darbojoties individuāli, P. Saimons sacerējis daudz dziesmu, kas kļuvušas par populārās mūzikas standartiem un interpretētas dažādos žanros.

Arī 21. gs. P. Saimona sacerējumus savā repertuārā iekļāvuši tādi mūziķi kā Džeimss Bleiks (James Blake); Lorde (Lorde); Disturbed; First Aid Kit; Vampire Weekend; Tallest Man on Earth; Konors Obersts (Conor Oberst); Mailija Sairusa (Miley Cyrus); Vintons Marsaliss (Wynton Marsalis); Brad Mehldau Trio u. c.

P. Saimons redzams vairākās spēlfilmās, t. sk. “Enija Hola” (Annie Hall, režisors Vudijs Allens, Woody Allen, 1977) un “Viena trika zirdziņš” (One Trick Pony, režisors Roberts M. Jangs, Robert M. Young, 1980), kas uzņemta pēc viņa scenārija.

P. Saimons uzņemts Dziesmu autoru slavas zālē (Songwriters Hall of Fame, 1982) un Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame) – 1990. gadā kopā ar Ā. Garfunkelu, 2001. gadā – kā solomākslinieks.

Simon & Garfunkel darbība novērtēta ar deviņām, bet P. Saimona individuālā darbība ar piecām Grammy balvām, turklāt viņš ir retais mūziķis, kurš vairākkārt saņēmis Grammy balvu kategorijā Gada albums – ar to novērtēts gan Simon & Garfunkel ieraksts Bridge Over Troubled Water (1970), gan soloalbumi Still Crazy After All These Years un Graceland. Pēdējais kā “kulturāli, vēsturiski un estētiski nozīmīgs” darbs iekļauts ASV Kongresa bibliotēkas (Library of Congress) Nacionālajā ierakstu reģistrā (National Recording Registry, 2007).

2007. gadā mūziķis kļuva par ASV Kongresa bibliotēkas Gēršvinu populārās dziesmas balvas (Gershwin Prize for Popular Song) pirmo laureātu, 2012. gadā viņam piešķirta Polar mūzikas balva (Polar Music Prize).

2006. gadā ASV žurnāls Time Magazine P. Saimonu iekļāva starp 100 ietekmīgākajiem cilvēkiem pasaulē.

50 Ways to Leave Your Lover; American Tune; Born in Puerto Rico; Darling Lorraine; Diamonds on the Soles of Her Shoes; Father and Daughter; Getting Ready for Christmas Day; Graceland; Hearts and Bones; You Can Call Me Al; Kodachrome; Late in the Evening; Loves Me Like a Rock; Me and Julio Down by the Schoolyard; Mother and Child Reunion; Rene and Georgette Magritte with Their Dog After the War; Slip Slidin’ Away; Something So Right; Still Crazy After All These Years; Take Me to the Mardi Gras; The Boy in the Bubble; The Cool, Cool River; The Late Great Johnny Ace; The Obvious Child; Under African Skies; Wristband

The Paul Simon Songbook (CBS, 1965); Paul Simon (Columbia, 1972); There Goes Rhymin’ Simon (Columbia, 1973); Paul Simon in Concert: Live Rhymin’* (Columbia, 1974); Still Crazy After All These Years (Columbia, 1975); One-Trick Pony (Warner Bros., 1980); Hearts and Bones (Warner Bros., 1983); Graceland (Warner Bros., 1986); The Rhythm of the Saints (Warner Bros., 1990); Paul Simon’s Concert in the Park* (Warner Bros., 1991); Songs from the Capeman• (Warner Bros., 1997); You’re the One (Warner Bros., 2000); Surprise (Warner Bros., 2006); So Beautiful or So What (Hear Music, 2011); Live in New York City* (Hear Music/Concord, 2012); Stranger to Stranger (Concord, 2016); The Concert in Hyde Park* (Sony Legacy, 2017); In the Blue Light (Sony Legacy, 2018); Seven Psalms (Sony Legacy, 2023)

* koncertieraksti

• dziesmas no mūzikla “Cilvēks apmetnī”