Dūvapa skaņdarbus izpilda vokālie ansambļi ar un bez instrumentāla pavadījuma.
Dūvapa skaņdarbus izpilda vokālie ansambļi ar un bez instrumentāla pavadījuma.
Dūvaps radās 50. gadu sākumā Amerikas Savienoto Valstu (ASV) lielpilsētu (Ņujorkas, Filadelfijas, Baltimoras, Čikāgas u. c.) afroamerikāņu vidē, blūzā, džezā un gospelī balstītas melodijas apvienojot ar 30. un 40. gados populāro vokālo kvartetu (The Mills Brothers; The Ink Spots u. c.) izpildījuma manieri – augstas tenora balss dziedāta galvenā melodija ar basa, vēl viena tenora un baritona harmonisku pavadījumu. Tāpat kā iepriekšējo paaudžu vokālie ansambļi, arī dūvapa grupas visbiežāk sastāvēja no četriem dalībniekiem, taču, atšķirībā no priekštečiem, to pavadījuma dziedātāji nereti skandēja vien atsevišķus vārdus vai abstraktas zilbes un nejaušas to kombinācijas, kas, veicot skaņdarba harmoniskās un ritmiskās funkcijas, imitēja stīgu un pūšaminstrumentu skanējumu. Arī apzīmējums “dūvaps” ir šāda fonētiska konstrukcija, kas bez jebkādas jēdzieniskas nozīmes izmantota vairākos skaņdarbos (t. sk. grupas The Turbans 1955. gada hitā When You Dance un The Five Satins 1956. gada dziesmā In the Still of the Night); stilistikas apzīmēšanai to lieto kopš 60. gadu sākuma – līdz tam attiecīgo mūziku klasificēja kā ritmbūzu vai rokenrolu.
Dūvapa straujo izplatību daļēji veicināja fakts, ka ansambļiem nevajadzēja instrumentālu pavadījumu – pietika ar salīdzinoši elementārām vokālām iemaņām un harmonijas izpratni, ko daudzi afroamerikāņi bērnībā apguva baznīcas korī. Atbilstoši mūzikas demokrātiskajai ievirzei un izpildītāju dzīvesveidam, grupas dziedāja uz ielas, pagalmos, patiltēs, metro stacijās un citās muzicēšanai primāri neparedzētās vietās ar labu akustiku. Kad par jauno stilistiku ieinteresējās ierakstu kompānijas, vairums mūziķu sāka izmantot arī instrumentālu pavadījumu, skanējuma priekšplānā joprojām saglabājot vokālo priekšnesumu. Dziesmām pārsvarā bija raksturīgs sentimentāls, optimistiski romantisks noskaņojums un pusaudžu tematika.
Dūvaps. 20 ievērojamas dziesmas.
50. gadu pirmajā pusē atpazīstamību ieguva virkne ansambļu – The Orioles (angļu “Vālodzes”); The Robins (“Sarkanrīklīši”); The Ravens (“Kraukļi”); The Penguins (“Pingvīni”); The Crows (“Vārnas”); The Flamingos (“Flamingi”) – kas vokālo skanējumu apvienoja ar ritmblūza ritmiku un savu nosaukumu dēļ tika dēvēti par “putnu grupām”. Dūvapa dziedāšanas paņēmienus izmantoja arī viena no populārākajām vokālajām grupām The Platters, kas tradicionālās popmūzikas stilistiku integrēja jaunajā rokenrola estētikā. Savukārt tādām dūvapa slavenībām kā The Drifters un The Coasters bija ievērojami nopelni soulmūzikas žanrisko pamatu iedibināšanā.
1956. gadā lielus starptautiskus panākumus (t. sk. Nr. 1 Lielbritānijā) guva grupas Frankie Lymon & The Teenagers hits Why Do Fools Fall in Love, ko zēniski augstā balsī dziedāja 13 gadus vecais solists Frenkijs Laimans (Frankie Lymon). Šī dziesma būtiski veicināja dūvapa popularitāti baltādainajā publikā, piesaistot daudz gados jaunu klausītāju un izpildītāju, kā arī padarot F. Laimanu par pirmo pusaudzi – mūzikas industrijas superzvaigzni. Zīmīgi, ka Frankie Lymon & The Teenagers sastāvā ietilpa gan afroamerikāņu, gan puertorikāņu mūziķi – šajā laikā dūvaps izplatījās arī strauji augošajā Ņujorkas puertorikāņu kopienā, kas stilistiku bagātināja ar karību un latīņamerikāņu mūzikas intonācijām.
Dūvapam kļūstot iecienītam starprasu publikā, mūzikas industrija sāka vairāk atbalstīt baltādaino dziedātāju grupas, kas ASV valdošajos rasu segregācijas apstākļos spēja aizsniegt plašāku auditoriju. 1954. gada pavasarī par vienu no pirmajām ritmblūza dziesmām, kas sasniegusi Billboard popmūzikas Top 10 (atšķirībā no R&B topa, tajā dominēja baltādaino mūziķu ieskaņojumi) kļuva afroamerikāņu dūvapa grupas The Chords hits Sh-Boom, taču jau pēc dažiem mēnešiem šā paša topa virsotni sasniedza Sh-Boom kaverversija ievērojami bezkaislīgākā, emocionāli sterilā kanādiešu grupas Crew-Cuts ieskaņojumā. Turpmāk šāda dūvapa hitu adaptācija atbilstoši baltās masu publikas gaumei kļuva par izplatītu praksi, kas nereti aizēnoja oriģinālizpildītāju veikumu.
Sākotnēji baltādaino izpildītāju grupas koncentrējās itāļu emigrantu rajonos, kur apstākļi daudz neatšķīrās no afroamerikāņu sadzīves, tādēļ mūziķiem bija viegli identificēties ar šīs mūzikas māksliniecisko un sociālo specifiku; īpaši populāra kļuva itāļu izcelsmes grupa Dion and the Belmonts (vēlāk panākumus guva arī tās solista Diona Dimuči, Dion DiMucci, solokarjera). Taču stilistikai pievērsās arī daudzi citi baltie izpildītāji, kuru ikdienai bija maz kopēja ar tās aizsācēju dzīvesveidu un mūzikas izjūtu, tāpat viņu izpildījumam nepiemita autentiskā dūvapa spontanā elegance un jutekliskums, kas “baltās” mūzikas radiostacijām šķita pārlieku izaicinošs un nepiedienīgs. Tādējādi, augot dūvapa popularitātei, strauji mazinājās tā oriģinalitāte un dabiskā vitalitāte, kas bija šīs mūzikas pievilcības pamatā.
Lielāko popularitāti dūvaps sasniedza 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā, bet līdz ar britu invāzijas sākšanos tā aktualitāte masu publikā mazinājās. Tomēr arī 60. gadu turpinājumā un 70. gados panākumus guva atsevišķas grupas (īpaši The Temptations un The Four Seasons – vēl viens itāļu emigrantu pēcteču ansamblis), kuru mūzikā bieži sastopamas dūvapa iezīmes. 60. gadu sākumā dūvaps bija viens no grupas The Beach Boys skanējuma pirmavotiem, savukārt 1965. gadā lielus panākumus guva grupas The Orioles 1953. gada gospeļdūvapa hita Crying in the Chapel kaverversija Elvisa Preslija (Elvis Presley) izpildījumā; atsevišķus dūvapa skaņdarbus E. Preslijs bija dziedājis arī agrāk.
60. gadu otrajā pusē, aktuālās mūzikas apritē ienākot māksliniekiem, kuri auguši dūvapa uzplaukuma laikā, tā ietekmes arvien biežāk kļuva sastopamas arī rokmūzikā. 1968. gadā satīrisku dūvapa un roka albumu Cruising with Ruben & the Jets laida klajā Frenka Zapas (Frank Zappa) grupa The Mothers of Invention; pie dūvapa skanējuma F. Zapa vairākkārt atgriezies arī vēlāk. 60. un 70. gadu mijas periodā, īpaši pēc līdzdalības Vudstokas festivālā, popularitāti iemantoja dūvapa rokenrola grupa Sha Na Na, bet 70. gadu otrajā pusē un 80. gados līdzīgā manierē muzicēja grupa The Darts. Dūvapa mākslinieciskos paņēmienus jaunradē regulāri izmantojis arī Pols Saimons (Paul Simon), savukārt Džonijas Mičelas (Joni Mitchell) koncertalbumā Shadows and Light (1980) dzirdama Frankie Lymon & The Teenagers hita Why Do Fools Fall in Love interpretācija. Stilistikas elementus savās dziesmās iestrādājis arī Lū Rīds (Lou Reed), kurš muzikālās darbības sākumā pats muzicējis dūvapa grupā – pazīstamākais no šiem skaņdarbiem ir Satellite of Love ar dūvapa stilizāciju fona vokāla partijā (oriģinālierakstā, kas dzirdams 1972. gada albumā Transformer, izpilda Deivids Bovijs, David Bowie). Ar dūvapu aizrāvās arī Fredijs Merkūrijs (Freddie Mercury) – 1987. gadā dziedātājs ieskaņoja dziesmu The Great Pretender, kuras oriģinālversija grupas Platters sniegumā (1956) bija pirmais dūvapa ieraksts, kas sasniedzis Billboard popmūzikas topa 1. vietu.
Tomēr pilnvērtīgāko turpinājumu dūvapa tradīcija guvusi t. s. melnās mūzikas žanros: R&B, soulā un hiphopā. 1996. gadā par starptautisku hitu kļuva hiphopa dziedātājas Lorīnas Hilas (Lauryn Hill) singls Doo Wop (That Thing) un arī 21. gs. uz dūvapu savā jaunradē atsaucas tādi mākslinieki kā R. Kellijs (R. Kelly), Bruno Marss (Bruno Mars), Bejonsē (Beyoncé), Rianna (Rihanna), Solanža (Solange), Kanje Vests (Kanye Omari West; kopš 2018. gada Ye), Kendriks Lamārs (Kendrick Lamar) un citi. Prominentais ritmblūza vokālists Ārons Nevils (Aaron Neville) laidis klajā albumu My True Story (2013), kurā interpretēta dūvapa klasika; līdzīgas ievirzes albumu Under the Streetlight (2017) izdevusi arī R&B un hiphopa grupa Boyz II Men. Dūvapa elementi sastopami angļu vokālo grupu The Overtones un The Magnets, kā arī citu mūsdienu mākslinieku repertuārā.