Profesionālā darbība ar pārtraukumiem ilgusi vairāk nekā 50 gadus, taču lielākos mākslinieciskos un komerciālos panākumus guva 20. gs. 60. gados, kad sākotnēji bija sērfinga mūzikas (surf music) ievērojamākā pārstāve, bet vēlāk izkopa mākslinieciski daudzslāņaināku barokpopa un roka identitāti.

Beach Boys radošais līderis Braiens Vilsons (Brian Douglas Wilson) vairumu mūzikas iemaņu apguva pašmācībā, kopš pusaudža vecuma sacerēja un aranžēja dziesmas, kā arī eksperimentēja ar sadzīves magnetofonu ierakstu iespējām. Būdams dažādu žanru mūzikas cienītājs, viņš īpaši aizrāvās ar džeza, dūvapa (doo-wop) un folkmūzikas vokālajiem ansambļiem, tādēļ, nodibinot savu grupu, tās skanējumu balstīja četrbalsīgā harmonijā, kas turpmāk kļuva par neatņemamu Beach Boys pazīšanas zīmi. Grupā muzicēja arī B. Vilsona jaunākie brāļi Deniss (Dennis Carl Wilson) un Karls Vilsons (Carl Dean Wilson), brālēns Maiks Lavs (Mike Love, īstajā vārdā Michael Edward Love) un draugs Als Džardins (Al Jardine, īstajā vārdā Alan Charles Jardine) – visi no Klusā okeāna piekrastes pilsētas Hotornas (Kalifornijas pavalsts, Amerikas Savienotās Valstis, ASV). Sākotnēji grupas nosaukums bija The Pendletones, bet 1961. gadā, īsi pirms debijas singla izdošanas, tās ierakstu kompānija, vēloties uzsvērt puišu jauneklīgi bezrūpīgo tēlu un asociāciju ar Kalifornijas “mūžīgo vasaru”, izvēlējās nosaukumu The Beach Boys (‘Pludmales zēni’).

60. gadu sākumā Beach Boys bija viena no pirmajām amerikāņu jauniešu grupām, kas līdzās populāru skaņdarbu kaverversijām izpildīja arī pašsacerētu repertuāru – B. Vilsona dziesmas (bieži ar M. Lava tekstiem), kurās rokenrols (īpaši Čaka Berija, Chuck Berry, stilistika) apvienots ar popmūzikas melodiskumu un optimismu. Dziesmu tematika bija pilnībā veltīta Dienvidkalifornijas pusaudžu dzīvesveidam, īpaši pievēršoties nesen modē nākušajam sērfinga fenomenam – ar albumiem Surfin’ Safari (1962); Surfin’ U.S.A. un Surfer Girl (abi 1963. gadā) grupa kļuva par strauju popularitāti iemantojušās sērfinga mūzikas stilistikas slavenākajiem izpildītājiem.

1964. gadā Beach Boys no sērfinga tematikas distancējās, tomēr ierakstu kompānija Capitol turpināja to pozicionēt par “Amerikas vadošo sērfinga grupu”, mūziķu publisko tēlu saistot ar sauli, okeānu, automašīnām un citiem patērētājsabiedrības pusaudžu kultūras simboliem.

1964. gadā intensīvās koncertdarbības un ierakstu sesiju nogurdinātais B. Vilsons piedzīvoja nervu sabrukumu; 10 nākamos gadus koncertturnejās viņu aizstāja citi mūziķi (visbiežāk Brūss Džonstons, Bruce Johnston), bet B. Vilsons izkopa dziesmu autora, aranžētāja un producenta iemaņas, kas Beach Boys padarīja par retajiem amerikāņu mūziķiem, kuri saglabāja pozīcijas arī The Beatles panākumiem sekojošās britu invāzijas laikā.

1966. gadā B. Vilsons sadarbībā ar tekstu autoru Toniju Ešeru (Tony Asher) sacerēja albumu Pet Sounds, kura dziesmu tematika un emocionālais noskaņojums no pusaudžu hedonisma un vasarīgas eiforijas mainījies uz ievērojami rezignētākām, personiskas neziņas un pieaugšanas refleksijām. Savukārt mūzikas kādreiz tik vitālo vienkāršību aizstājis krietni izsmalcinātāks skanējuma ar džeza, avangarda mūzikas, klasiskās mūzikas u. c. žanru ietekmēm. Albums tiek uzskatīts par vienu no 60. gadu mūzikas virsotnēm, taču savā laikā ASV nespēja tuvoties Beach Boys agrāko ierakstu panākumiem, aizsākot vairs nenorimušas grupas dalībnieku domstarpības. Pet Sounds sekoja singls Good Vibrations – tehniski un muzikāli komplicēts ieraksts, kas kļuva par Beach Boys vispopulārāko skaņdarbu (1. vieta ASV un Lielbritānijā) un vēlreiz apliecināja B. Vilsonu par vienu no savas paaudzes spilgtākajiem un novatoriskākajiem autoriem un producentiem. Ambiciozus jaunrades meklējumus B. Vilsons turpināja arī projektā Smile, kuru bija iecerējis kā atbildi revolucionārajam Beatles albumam Sgt. Pepper’s Lonely Hearts Club Band (1967). Taču radošais vēriens un kolēģu atbalsta trūkums to padarīja par medikamentu un narkotiku novājinātajai B. Vilsona psihei nepaveicamu uzdevumu. Nespējot albumu pabeigt paredzētajā termiņā, mūziķi piemeklēja depresijas uzliesmojums un viņš darbu pārtrauca; daļa Smile materiāla izdota Beach Boys skaņuplatē Smiley Smile (1967), bet pilnībā B. Vilsons šo ieceri īstenoja kā solo albumu (2004).

B. Vilsona veselības problēmas un pakāpeniskā atsvešināšanās no grupas veicināja pārējo mūziķu jaunradi, un turpmāk Beach Boys laida klajā virkni vairāk vai mazāk kolektīvi radītu albumu (Wild Honey, 1967; Friends, 1968; 20/20, 1969; Sunflower, 1970; Surf’s Up, 1971, u. c.), kuros eksperimentēja ar dažādu žanru mūziku (souls, R&B, kantrī, psihedēliskais roks, hārdroks u. c.), instrumentāriju un producēšanas tehniku. Nākamajās desmitgadēs šie ieraksti nereti pieskaitīti savdabīgākajiem un novatoriskākajiem rokmūzikas paraugiem, kas iedvesmojuši daudzus alternatīvo žanru mūziķus, taču savā laikā tie neguva plašu rezonansi. Tādēļ turpmāk Beach Boys pārsvarā nodevās koncertturnejām, gūstot ievērojamus panākumus ar veco hitu koncertprogramām, un laiku pa laikam izdodot albumus, kas radīti dažādos sastāvos un ar atšķirīgu B. Vilsona līdzdalības pakāpi.

1985. gadā B. Vilsons pievērsās individuālai radošajai darbībai (citi grupas mūziķi, atskaitot A. Džardinu, solo karjeras sāka jau agrāk, turpinot muzicēt arī kopā), bet pārējie 1988. gadā izdeva M. Lava un Kalifornijas roka veterānu Džona Filipsa (John Philips), Skota Makenzija (Scott McKenzie) un Terija Melčera (Terry Melcher) sacerētu dziesmu Kokomo, kas kļuva par Beach Boys pirmo Nr. 1 hitu kopš 1966. gada un visvairāk pārdoto singlu grupas vēsturē. Tomēr arī turpmāk grupu pavadīja iekšējas nesaskaņas, sastāva maiņas un regulāri tiesas procesi daudzu skaņdarbu un grupas nosaukuma autortiesību dēļ.

2012. gadā klajā nāca B. Vilsona producētais That’s Why God Made Radio, grupas pirmais albums kopš K. Vilsona nāves 1998. gadā (D. Vilsons miris 1983), taču pēc tā iznākšanas kārtējo reizi saasinājās mūziķu domstarpības, kas noveda pie sašķelšanās divās nometnēs – kopīgi uzsākto Beach Boys 50 gadu jubilejas turneju noslēdza M. Lavs un B. Džonstons, bet B. Vilsons, A. Džardins un Deivids Markss (David Marks; grupā periodiski darbojies kopš 60. gadu sākuma) koncertēja atsevišķi. Arī turpmāk ar nosaukumu The Beach Boys visbiežāk koncertēja M. Lavs ar pavadītājmūziķu līdzdalību, taču grupas oficiālais sastāvs bija neskaidrs, vairākos promocijas pasākumos, par spīti savstarpējām nesaskaņām, iesaistoties arī B. Vilsonam – viņa nāves brīdī (2025.) grupas tīmekļa vietnē kā tās dalībnieki bija minēti B. Vilsons, M. Lavs un A. Džardins.

Kaut arī Beach Boys radošos sasniegumus bieži aizēnojušas dalībnieku sarežģītās personiskās attiecības, narkotiku un alkohola atkarība, menedžmenta kļūmes, konflikti ar ierakstu kompānijām, B. Vilsona psihiskās veselības problēmas un nevienmērīgas kvalitātes ieraksti darbības vēlīnajā periodā, grupa pieskaitāma visu laiku nozīmīgākajiem rokmūziķiem. Tās ieraksti un to producējums iedvesmojis daudzus ievērojamus mūziķus (Beatles; Deivids Bovijs, David Bowie; Eltons Džons, Elton John; Pols Makartnijs, Paul McCartney; Toms Petijs, Tom Petty; Ramones; R.E.M.; Eliots Smits, Elliott Smith; Brūss Springstīns, Bruce Springsteen; Tears for Fears; The Who; XTC u. c.), bet ietekme sastopama arī 21. gs. mūziķu jaunradē (Animal Collective; The Flaming Lips; Fleet Foxes; Radiohead; Tame Impala; Weezer; Wilco u. c.).

60. gadu 1. pusē Beach Boys uz iepriekšējās desmitgades rokenrola un popmūzikas bāzes radīja vitālu un oriģinālu jaunatnes izklaides mūziku, laižot klajā vairāk hitu nekā jebkura cita amerikāņu grupa. Darbības turpinājumā, attālinoties no pusaudžu ballīšu mentalitātes, Beach Boys paplašināja roka idejisko mērogu un veicināja pārorientēšanos no dziesmas (singla) uz albuma formātu. Šī akcentu maiņa veicināja estētisku evolūciju, kuras gaitā roks no izteikti funkcionālas deju mūzikas pārvērtās mākslinieciski un emocionāli ietilpīgā žanrā, kas spējīgs plašai auditorijai saprotamā veidā izteikt niansētas garīgas un eksistenciālas norises. Kaut arī grupas dzimtenē tās jaunā virzība sākotnēji neguva atbilstošu novērtējumu (turklāt grupas prestižu grāva Vjetnamas kara u. c. 60. gadu 2. puses sabiedriski politisko aktualitāšu kontekstā anahroniskais sērfinga mūzikas klasiķu tēls), daudzās citās valstīs Beach Boys bija vieni no populārākajiem un autoritatīvākajiem mūziķiem – 1966. gadā angļu laikraksta New Musical Express lasītāji to atzina par pasaules labāko vokālo grupu, 2. vietā ierindojot Beatles. Albums Pet Sounds atstāja milzīgu ietekmi uz vairāku paaudžu mūziku, un bieži minēts starp visu laiku labākajiem ierakstiem. Savukārt 60. gados nepabeigtais Smile vairākas desmitgades baudīja rokmūzikas slavenākā “zudušā albuma” reputāciju, līdz tā sesiju ieraksti tika izdoti albumā The Smile Sessions (2011), kurš guva augstu kritikas novērtējumu un saņēma Grammy balvu kā Labākais vēsturiskais albums (The Best Historical Album).

Beach Boys uzņemta Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 1988) un Vokālo grupu slavas zālē (Vocal Group Hall of Fame, 1998), tai piešķirta Grammy balva par mūža ieguldījumu (2001).

Pet Sounds 2003., 2012. un 2020. gadā ierindots žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu saraksta (Greatest Albums of All Time) 2. pozīcijā; 2020. gadā šajā reitingā iekļauti arī The Beach Boys Today! un Wild Honey.

B. Vilsona radošajai darbībai un cīņai ar veselības problēmām veltīta biogrāfiska spēlfilma “Mīlestība un žēlsirdība” (Love & Mercy, režisors Bils Polends, Bill Pohland, ASV, 2014), savukārt grupas darbība analizēta vairākās dokumentālās filmās (“The Beach Boys: Amerikāņu grupa”, The Beach Boys: An American Band, režisors Melkolms Leo, Malcolm Leo, ASV, 1985; “Bezgalīgā harmonija: The Beach Boys stāsts”, Endless Harmony: The Beach Boys Story, režisors Alens Boids, Alan Boyd, ASV, 1998, u. c.).

Beach Boys radošā darbība un nozīme ASV populārajā kultūrā aprakstīta daudzās grāmatās, bet B. Vilsons un M. Lavs izdevuši autobiogrāfijas (“Mani sauc Braiens Vilsons”, I Am Brian Wilson un “Labās vibrācijas”, Good Vibrations – abas 2016. gadā), kurās sniegtas savstarpēji nereti konfliktējošas grupas vēstures interpretācijas.

B. Vilsons (vokāls, basģitāra, taustiņinstrumenti, 1961–2025; miris 2025)

K. Vilsons (vokāls, ģitāra, basģitāra, taustiņistrumenti, 1961–1998; miris 1998)

D. Vilsons (vokāls, sitamie instrumenti, taustiņistrumenti, 1961–1983; miris 1983)

M. Lavs (vokāls, perkusijas, saksofons, kopš 1961)

A. Džardins (vokāls, ritma ģitāra, 1961–1962; 1963–2012)

D. Markss (vokāls, ģitāra, 1962–1963; 1997-1999; 2011–2012)

B. Džonstons (vokāls, basģitāra, taustiņistrumenti, 1965­–1972; 1978–2012)

Blondijs Čaplins (Blondie Chaplin; vokāls, ģitāra, basģitāra, 1972­–1973)

Rikijs Fatārs (Ricky Fataar; vokāls, ritma ģitāra, sitamie instrumenti, 1972–1974)

* Koncertturnejās ar grupu spēlējuši arī citi mūziķi, kas nav oficiālā sastāva dalībnieki.

Add Some Music to Your Day; All Summer Long; Barbara Ann; California Girls; California Saga (California); Cool Cool Water; Dance, Dance, Dance; Do It Again; Don’t Worry Baby; Friends; Fun, Fun, Fun; God Only Knows; Good Vibrations; Help Me, Rhonda; Heroes and Villains; I Get Around; I Just Wasn’t Made of These Times; In My Room; Kokomo; Little Deuce Coupe; Little Honda; Sloop John B.; Surf’s Up; Surfer Girl; Surfin’ Safari; Surfin’ U.S.A.; That’s Why God Made the Radio; The Warmth of the Sun; This Whole World; ‘Till I Die; Wild Honey; Wouldn’t It Be Nice

Surfin’ Safari (Capitol, 1962); Surfin’ U.S.A. (Capitol, 1963); Surfer Girl (Capitol, 1963); Little Deuce Coupe (Capitol, 1963); Shut Down Volume 2 (Capitol, 1964); All Summer Long (Capitol, 1964); Beach Boys Concert* (Capitol, 1964); The Beach Boys’ Christmas Album (Capitol, 1964); The Beach Boys Today! (Capitol, 1965); Summer Days (And Summer Nights!!, Capitol, 1965); Beach Boys’ Party! (Capitol, 1965); Pet Sounds (Capitol, 1966); Smiley Smile (Brother/Capitol, 1967); Wild Honey (Capitol, 1967); Friends (Capitol, 1968); 20/20 (Capitol, 1969); Sunflower (Brother/Reprise, 1970); Live in London* (Capitol, 1970); Surf’s Up (Brother/Reprise, 1971); Carl and the Passions – “So Tough” (Brother/Reprise, 1972); Holland (Brother/Reprise, 1973); The Beach Boys in Concert* (Brother/Reprise, 1973); 15 Big Ones (Brother/Reprise, 1976); Beach Boys Love You (Brother/Reprise, 1977); M.I.U. Album (Brother/Reprise, 1978); L.A. (Light Album, Brother/CBS, 1979); Keepin’ the Summer Alive (Reprise/CBS, 1980); The Beach Boys (Brother/CBS, 1985); Still Cruisin’ (Capitol, 1989); Summer in Paradise (Brother, 1992); Stars and Stripes Vol. 1 (River North, 1996); That’s Why God Made the Radio (Capitol, 2012); Live – The 50th Anniversary Tour* (Capitol, 2013)

* koncertieraksti